Ēriks Hānbergs teic, ka viņš ir nevis 90 gadu vecs, bet gan vērts

Par rakstnieku dzirdēts sakām: “Pārsteidzoši labi saglabājies.” Ērika Hānberga labā izskata un pulsējošās enerģijas noslēpums meklējams viņa paša attieksmē pret dzīvi un apkārtējiem. “Agrāk labs paziņa un draugs Pauls Putniņš, kad kopā bijām literāros sarīkojumos, mani pieteica: “Un tagad runās pozitīvists Ēriks Hānbergs!” Un tā ir taisnība – es vairāk orientējos uz iepriecinošo. Turklāt nevis tikai cenšos redzēt pozitīvo, bet to tiešām saredzu. Kad kopā ar Imantu Ziedoni, Aivaru Berķi, Dainu Bruņinieci un Ilzi Kļavu uzturējām lauku sētu konkursus, beigu saietā nekad nevienu nekritizējām, bet akcentējām slavējamo.”

Tieksme uz humoru

Runājot par vecumu, Hānbergs teic, ka viņš ir nevis 90 gadu vecs, bet gan vērts. Tātad – 90 gadu vērts vīrietis, kurš vēl joprojām daudz ko spēj un var izdarīt. Rakstnieka pazinēji teic – viņš ir cilvēks, kas prot draudzēties. Tādā ziņā Hānbergs ir liels mākslinieks. Labprāt uzņem ciemiņus un vajadzības gadījumā pat piedāvā naktsmājas. Prot ne tikai runāt, bet arī uzmanīgi uzklausīt citus. Un tādu cilvēku, kas prot uzklausīt, nemaz nav tik daudz.

Rakstnieka dzīvē vienmēr klātesošs bijis humors, kas viņu pavadījis jau kopš bērnības. Studiju gados, kad Ēriks sācis vadīt saietus, viņš vienmēr tiecies iepīt savā tekstā teikumus, kas klausītājiem raisītu smaidu vai smieklus. Arī vēlāk, strādājot žurnālistikā, viņš ik palaikam mēģinājis tekstos iespēlēt kādu humoru. 1977. gadā Hānbergs iesoļoja literatūrā ar garstāstu Pirmā grēka līcis – tas ir draisks, bet patiess ieskats lauku ļaužu ikdienā.

Kad Ēriks jau bija nostiprinājies humora žanrā, viņa monologi tika popularizēti arī uz estrādes skatuves. Uzjautrinot skatītājus, to darīja izcilie aktieri Edgars Liepiņš, Antra Liedskalniņa Edmunds Freibergs un Inta Tirole. Ar Edgaru Liepiņu rakstniekam pat bija izveidota kopīga programma, un viņi trīs gadus koncertēja pa visu Latviju.

“Gandrīz visas manas literārās izpausmes ir ciešumā ar laukiem,” norāda rakstnieks. “Kolhozu un sovhozu nopietnā, dramatiskā, traģiskā un komiskā dzīve satecēja stāstos. Viensētu atkalatgriešanās kūleņainība rosināja romānu Jaunsaimnieku izpalīdze. Allaž esmu priecājies par dokumentālām asprātībām, kas izsprēgā un visbiežāk pazūd, ja klātu nav pierakstītāja.

Esmu centies humorīgumus ietilpināt piezīmjmapēs. Manu stāstu tapšanās būtiska loma ir Saldus rajona Nīgrandes apkaimes kādreizējo kolhozsaimniecību priekšsēdētājiem Jānim Blūmam un Laimonim Burtniekam. Abi vadītāji man uzticējās un bieži vien izstāstīja aizkulišu procesus. Vēstījumi bija bagātīga barotne prozai.”

2012. gadā Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps no Hānberga stāstiem izveidoja dramatizējumu, un tā iestudējums Pirmā grēka līcis bija ļoti apmeklēta sezonas izrāde. Tā teikt, klasika nenoveco.

Kolhozu mielasti un somu pirtis

Draugi un paziņas apliecina, ka Hānbergs jebkurai kopā būšanai prot piešķirt solīdumu. Konferansjē dotības viņš sāka attīstīt jau jaunībā, vadot koncertus Cēsu Skolotāju institūtā un vēlāk Liepājas Pedagoģiskajā institūtā.

Daudziem rakstnieks šķiet teju vai solīduma un kārtīguma etalons, tomēr nostāsti vēsta, ka jaunības bohēmā viņš bijis arī ļoti draisks un atraktīvs. Tajā pašā laikā viņam piemitis arī savaldīgums, Ēriks vienmēr pratis apstāties pie paša novilktas robežas. “Es neaizgāju pārmērībās, no kurām vairs nav atpakaļceļa. Tas bija laiks, kad kolhozos rīkotie mielasti un somu pirtis iedvesmoja mani kā stāstnieku, jo tur saklausīju tādus brīnumus, ka atlika vien pierakstīt. Tas bija laiks, kad patika dzīt velnu. Bet medaļai bija arī otrā puse – nemitīga plostošana. Es apjautu, ka no tādas slodzes aiziešu postā un ilgi vairs neizturēšu. Mani fiziskie resursi sāka izsīkt, un es pieliku punktu. Arī ar mediķu palīdzību.

Ar to, ka gadiem nelietoju alkoholu, es nelielos un neplātos. Sabiedrībā daudzi nemaz nezina, ka es vispār nedzeru. Reizēm saietos izlavierēju, ka pat ļauju ieliet glāzītē, lai man nevajadzētu visiem stāstīt, ka es vairs ne. Agrāk es gadiem ilgi arī smēķēju, arī to es atmetu.”

Sakāpinātā interese

Akurāt pirms desmit gadiem Hānbergs ņēma un apprecējās. Viņa pirmā sieva Anniņa jau bija devusies aizsaulē, un bija pagājis diezgan ilgs laiks, līdz viņš nolēma otrreiz iestūrēt laulības ostā.

Nostāsti vēsta, ka rakstnieks bildināšanu ieturējis romantisma gaisotnē. Kādā lietainā vakarā pēc izstādes apmeklējuma Ēriks palūdzis labas paziņas Velgas palīdzību, lai izvēlētos dažādu krāsu rozes, kas viņam vajadzīgas kādai tur pasniegšanai. Kad Velga pēc savas gaumes izvēlējusies ziedus, Ēriks ierosinājis doties caur Vecrīgu. Viņi apstājušies Doma laukumā pie zīmīgas plāksnes, kas vēsta, ka tur atrodas Rīgas vēsturiskais centrs. Ēriks pasniedzis Velgai puķes un izteicis bildinājumu, piesakot, ka atbilde nav jādod uzreiz. Pēc dažām dienām Velga sacījusi jā un uzdāvinājusi Ērikam savu portretu, ko gleznojis Andrejs Ģērmanis.

Laulības notikušas bez fotogrāfiem un liekas pompozitātes, klātesot tikai lieciniekiem – Ērika Hānberga draugiem Ilonai un Aivaram Sniedzēm. Par viņa un Velgas kāzām bija pārsteidzoši liela sabiedrības un preses interese. Visticamāk, to veicināja fakts, ka viņš nesen bija iestūrējis devītajā gadu desmitā, un tas, ka Velga agrāk bija komponista Imanta Kalniņa dzīvesbiedre.

Pudeles, globuss un ciemiņi

Kad padomju laikos Ēriks kļuva par laikraksta Cīņa korespondentu Liepājā, linoleja fabrikas direktors, ar kuru žurnālists bija draudzīgās attiecībās, viņam teica: “Tagad tu esi Centrālkomitejas orgāna pārstāvis un vairs nedrīksti iedzēris parādīties uz ielas. Jebkurā laikā zvani man – būs automašīna!”

Kaut gan Hānbergs centās ievērot piesardzību, ar iemešanu ne vienmēr gāja gludi. Reiz viņš viesojās pie Bauskas rajona kolhoza Uzvara priekšsēdētāja Ivara Jansona. “Viņš bija no tiem titulētajiem un godājamajiem kolhoza priekšsēdētājiem, par kuriem teica: “Viņi jebkuras durvis ver vaļā ar kāju.” Tikos ar viņu pirmo reizi, un mēs ļoti solīdi parunājām. Pēc intervijas viņš mani uzaicināja palaunagā, kur mēs ne tikai ieēdām, bet arī iedzērām. Vienu glāzīti, otru, trešo... Atmodos naktī automašīnā Volga, kas iedarbināta stāvēja Rīgā uz tilta. Ieraugot, ka esmu pamodies, šoferis pajautāja manu adresi un aizveda mājās. Kā izrādījās, Ivars Jansons savam šoferim bija devis rīkojumu nemodināt mani, bet gaidīt, kad pats pamodīšos. Nākošajā rītā drīz vien ieradās otrs Jansona šoferis, kas atveda man vakar aizmirsto maku, brilles un bloknotu ar interviju.”

Kaut gan pats jau daudzus gadus ir atturībnieks, Ēriks labprāt pacienā citus. Mājās viņam allaž glabājas labu dzērienu kolekcija atveramā globusā. Ciemiņiem ir iespēja izvēlēties. Piemēram, Jānis Ķuzulis dzerot vienīgi absolūti balto degvīnu, bet kāda radiniece – tikai Hennessy.  Savukārt Velga reizēm iemalkojot upeņu balzamu.

Ar aukliņās ievērtu dzintaru

Iespējams, kādam tas šķitīs dīvaini, bet Ēriks vienmēr ir solīdi apģērbies. Pat mājās viņš ir tērpies tā, lai būtu gatavs doties ciemos. “Jebkurā mirklī es varu uzvilkt mēteli un doties projām. Es nevaru sevi iedomāties slājam rītasvārkos vai pidžamā. Kad esmu pabrokastojis, esmu saposies dienai. Ja kādu gaidu ciemos, man nav ne jāpārģērbjas, ne arī dzīvoklis jāsakārto. Gan es pats, gan dzīvoklis vienmēr ir kārtībā.”

Rakstnieks nestaigā pa māju treniņbiksēs. Viņam grūti sevi iedomāties noburzītu un nošņurkušu. Kad gadās saimnieciski darbi, viņš uzvelk ērtākas drēbes, bet arī tās nav šādas tādas.

“Ilgu laiku nebija nekādas tiecības ar kaut ko atšķirties,” atceras Ēriks. “Un tad pēkšņi nez kādēļ uznāca vēlme šūt uzvalkus ar vesti. Vairākus gadus gan ikdienā, gan svētkos staigāju vestē. Un pēc dažiem gadiem tikpat pēkšņi pārgāja vēlme būt vestē. Toties uznāca vēlēšanās žaketes krūšu kabatiņā nēsāt lakatiņu ikurāt no tādas pašas drānas, no kādas šūta kaklasaite. Toreiz reti kur tādu komplektus varēja dabūt. Reizēm pirku divas kaklasaites, lai taptu iecerējums.

Kad apritēja sešdesmit piektā gadskārta, nolēmu no kaklasaitēm atteikties pilnīgi un galīgi uz visiem laikiem. Krājumu atdevu tautas daiļamata meistarēm, kas prot jebkuru drēbes gabaltiņu iekomponēt visvisādos interesantumos. Pārgāju uz tauriņiem komplektā ar krūškabatiņas lakatiņiem.”

Ēriks dažnedažādus tauriņus nēsājis daudzus gadus, un tie palīdzējuši uzturēt spārnotāku un rotaļīgāku noskaņojumu. Taču pienācis laiks, kad viņš atteicies arī no tiem. Tagad svinīgos pasākumos šlipses un tauriņa vietā viņam ir īpašs jaukums – dekoratīvās aukliņās ievērts paprāvs dzintars.   

Ne bez pārsteigumiem

Septiņpadsmit gadus Ēriks Hānbergs duetā ar Jāni Ķuzuli vadīja Omulību klubiņu, kura sesijas ik mēnesi notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Kā zināms, Jāņa Ķuzuļa dzīvesbiedre ir dzejniece Māra Zālīte, ar kuru klubiņa vadītājiem reiz gadījās kāds misēklis. “Mēs bijām uzaicināti Talsu bibliotēkā,” stāsta Ēriks. “Nesaskaņojot bija uzaicināta arī Māra Zālīte. Kad Māra uzzināja, ka piedalīsimies arī mēs, viņa kategoriski atteicās no dalības, jo, viņasprāt, mēs ar saviem jokiem nograusim visu dzejiskumu.”

Te gan jāpiebilst, ka Māra Zālīte nav vienīgā, kas atteikusies uzstāties kopā ar Hānbergu. Agrāk to atteicās darīt arī dzejniece Skaidrīte Kaldupe un rakstnieks Jānis Liepiņš.  Viņi argumentēja, ka Hānbergs ar savām kolhoza anekdotēm spēj izbojāt jebkuru nopietnību.

Tomēr Ēriks spēj ne tikai pārsmīdināt, bet arī izcelt un dziļi aizkustināt. Kad aizsaulē aizgāja Omulību klubiņa ilggadējs biedrs – rokasbumbas tiesnesis Andris Vītols –, radinieki palūdza rakstniekam novadīt atvadu ceremoniju Rīgas krematorijas zālē. Ēriks riskēja un izstāstīja arī smieklīgas epizodes no aizgājēja dzīves. Un notika tas, kas nekad nebija noticis krematorijā – pavadītāji arī smējās. “Cieņu aizgājējam var izrādīt arī ar smaidu un humoru,” atzīst rakstnieks.

Rakšanās dziļumā un kāpšana stabos

Pirms desmit gadiem klajā tika laista grāmata Nezināmais Hānbergs, kuras autors ir Ērika labs draugs un Liepājas laika kolēģis Andžils Remess. Grāmatā lasītājam lemts uzzināt, kāds Ēriks bija tolaik, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas.  

 “Liepājas laikos ap Ēriku žurnālistikas norises rotēja ne jau tikai tāpēc, ka viņš vadīja Latvijas PSR Žurnālistu savienības Lejaskurzemes apvienību. Hānbergs prata citus uzlādēt. Būdams žurnālistikā pats savas vagas dzinējs, viņš uzlādēja kopādzīšanai.

Neparastībai un domas tiešumam, trāpīgumam un valodas sulīgumam. Vārdam, ietilpīgam kā gaiļa dziesma saullēkta stundā, kā zirga spēriens. Uzlādēja ar uzdrīkstošo meklēšanas prieku un to, ka domas kūtro mierīgumu traucēja. Viss būtu labi, bet ne. Vēl kaut ko vajag. Vēl kaut kur jādzenas. Vēl nav labi.

Izsakoties Hānberga paša manierē, viņš to darīja ar iesliedētu ieskriešanās kopprieku un nekad nesapļukātu omulības prieku. Nevis līdzāsatrodoties procesam, bet iekšā. Ja nu par ko nīgrojās, tad par garāmskriešanu. Ja nu par ko tramīgi sabozās, tad par samuļļāti nošņurkušu čunčināšanu. Viņa darbistabā pie sienas varēja lasīt kartonā iespiestus Rūdolfa Blaumaņa vārdus: “Ļurkāties un rāpuļot pa virsu ir viegli, bet izkaldināt stingru raksturu un rakties dziļumā – tur vajadzīga vīra dūša.”

Remess arī atceras, ka jaunībā Ērikam piemitis kāds niķis, proti, īpašos dvēseles noskaņu sakāpinātības brīžos viņš izjutis nepārvaramu vēlmi kāpt stabos, kokos un žogos. Reiz viņš uzkāpis Svētās Annas baznīcas žogā, kuram bijuši asi gali, un tikai veiklība viņu paglābusi no saduršanās.  “Kad cēla Līvas viesnīcu, pie būves bija uzslieta koka nojume, lai gājējiem nekas neuzkristu uz galvas. Reiz naktī pēc Jaungada balles gājām garām viesnīcas būvei, un Hānbergs, nespējot pārvarēt kāpšanas tieksmes, naski uzrāpās uz koka nojumes. Pēc tam viņš sāka skriet un noskrēja līdz pat nojumes galam. Kad nākošajā dienā aplūkojām nojumi, bijām pārsteigti – tai trūka vairāku dēļu. Tikai laimīgas nejaušības dēļ Ēriks neielēca kādā caurumā un nenogāzās lejā.  

Pēc kādas literātu sanāksmes mierīgi devāmies mājup, kad netālu no vecā kultūras nama Hānbergs pēkšņi ieraudzīja tramvaju stabu. Kad viņš tajā uzkāpa, kultūras namā beidzās lekcija, no tās nāca ārā klausītāji. Ēriks palika staba galā un gaidīja, kad tauta izklīdīs. Pēc brīža mums garām gāja lekcijas vadītājs, Liepājas Pedagoģiskā institūta rektors, un, pamanot augšā Hānbergu, pasveicināja arī Ēriku. Hānbergs nesamulsa un, sēžot staba galā, sveicienā noņēma savu platmali.”

Līdzās velna dzīšanai rakstnieka raksturā vienmēr aktīva bija vēl kāda īpašība – pedantisms. Viņa bijušie kolēģi zina teikt, ka Hānberga darba vietā un dzīvoklī vienmēr valdījusi priekšzīmīga kārtība. Publicēšanai paredzētie un publicētie materiāli glīti salikti mapītēs, zīmuļi uzasināti, nākamās dienas darba plāns uzrakstīts. Turklāt šķitis, ka Ēriku no līdzsvara nespēj izsist nekas, pat zemestrīce vai vulkāna izvirdums. Viņa nervu sistēma bijusi tā iekārtota, ka pieticis iekāpt transporta līdzeklī, un, tiklīdz tas sācis kustēties, Hānbergs jau laidies dziļā miegā, vienalga, vai tā būtu automašīna, vilciens vai lidmašīna. Draugi smējās, ka Ēriks droši vien aizmigtu arī uz divriteņa, ja tādu izmantotu.

Gan lepnums, gan traucēklis

Rakstnieka piemīt vēl kāda izcilība – viņa ērgļa deguns. To var vērtēt visādi, arī kā aristokrātisma pazīmi. Hānberga degunam pastiprinātu uzmanību pievērsuši gan mākslinieki, gan fotogrāfi – viņš daudzkārt gleznots un fotografēts profilā, īpaši izceļot viņa cēlo izskatu.

Ērgļa degunam, kā izrādās, ir arī citas priekšrocības, proti, Ēriks labāk par citiem saož dažādus aromātus, it īpaši lauku sētās gatavotās maltītes. “Gardeguņiem ir raksturīga ziņkārība, tālab visu mūžu esmu bijis žurnālistikā,” spriež rakstnieks. Jāatzīst, reizēm lielais deguns Hānbergam bijis traucēklis, viņš bijis labi pamanāms – arī tajos brīžos, kad tas nepavisam nav bijis vajadzīgs. “Savulaik piedalījos televīzijas lauksaimniecības raidījumos. Reiz pēc pārraides pasēdējām krodziņā un dūšīgi iesilām. Pēc maltītes gāju uz staciju, lai dotos uz Jūrmalu, kur vasarās dzīvoju. Pēcāk manam paziņam viņa paziņa vēstījusi, ka redzējusi to tur no lauku raidījumiem ar garo degunu diezgan pillā uz stacijas perona.”

Šodien Ēriks jau sen vairs nav pillā uz stacijas perona, taču deguns ik palaikam mēdz par sevi atgādināt. “Piemēram, velkot pāri galvai kādu šaurāku apģērba gabalu – bītleni vai citu adīteni –, tie vienmēr atduras un uzkabinās degunam. Tas nu ir brīdis, kad, ja esmu aizmirsis par degunu, tūdaļ to atceros.”

Tikai Hānbergam un Jakubānam

Interesanti, ka agrāk daudzu cilvēku apziņā Ēriks Hānbergs bija nesaraujami saistīts pārī ar Andri Jakubānu. Tas bija laiks, kad viņi vadīja laikrakstu Neatkarīgā Cīņa. Abus uztvēra kā tandēmu, kā nešķiramus kompanjonus. Jakubāns bija avīzes redaktors, Hānbergs – redaktora biedrs. Deviņdesmito gadu vidū laikrakstā populāras bija intervijas rubrikā Tikai Andrim Jakubānam un Ērikam Hānbergam. Politiķi pat stāvēja rindā, lai abi žurnālisti viņus nointervētu. Intervijām bija pietiekami liels rezonējums, lai par tām zīmētu karikatūras. Piemēram, vieglas uzvedības sievieti uzrunā potenciālais klients, bet viņa atbild noraidoši: “Tikai Jakubānam un Hānbergam!”

Kaut pēc rakstura abi kompanjoni bija atšķirīgi, viņi nestrīdējās, bet labi papildināja viens otru. Piemēram, Jakubāna rakstāmgalds vienmēr bijis nokrāmēts ar biezu kultūrslāni, ne vienmēr vajadzīgo bija iespējams uzreiz atrast. Savukārt Hānberga rakstāmgalds – pilnīgs pretstats. Tur ar lielu pedantismu vajadzīgā attālumā un pareizā leņķī bija nolikts ikviens zīmulis vai pildspalva.

Laika gaitā abiem strādājot tandēmā, notika neglābjamais – viņus sāka jaukt. Ēriks Hānbergs atceras: “Bieži vien bija bezjēdzīgi skaidrot, ka esmu Hānbergs, bet Jakubāns ir Jakubāns. Tam nebija nozīmes, jo vienalga sajauca. Reiz Andris kā rakstnieks bija uzaicināts uz manu dzimto pagastu Birzgali, lai vietējā kultūras namā tiktos ar lasītājiem. Viņš gari un plaši izskaidroja, kādas ir atšķirības starp Hānbergu un Jakubānu un kā abus atpazīt. Pēc izsmeļošās lekcijas pie viņa pienāca kāda kundze un nosauca par Hānbergu.

Pirms vairākiem gadiem es nokļuvu slimnīcā, dzīvība karājās mata galā. Kad pamazām sāku atveseļoties un pidžamā izgāju slimnīcas sētā, man pretī nāca pulciņš dāmu. Viena no dāmām mani pazina un jautāja: “Bet kur ir Jakubāns?” Dīvaini. Viņa laikam domāja, ka man slimnīcā jāguļ kopā ar Jakubānu.” 

Ar sveci uz galda

Jautāts par labā izskata noslēpumu un īpašām diētām, Ēriks atbild, ka viņš visu mūžu izvēlējies daudzveidīgu pārtiku. “Nevairos pat no speķa, ko visu mūžu esmu patērējis. Man nav īpašu ierobežojumu. Man kā piena teliņam garšo piens tā visdažādākajās izpausmēs. Piens, kefīrs, rūgušpiens, tīrkultūra, biezpiens. Arī kūpinājumi un šmorējumi. Mans organisms pats labi jūt, ko vajag. Vairākas dienas pēc kārtas varu ēst biezpienu vai arī kādu treknumiņu vai galertu. Es respektēju organisma vēlmes. Vakarā pēc sešiem cenšos vairs neēst, tad vien iedzeru kādu krūzi uzkarsēta piena.

Agrāk Jānis Peters un Imants Ziedonis ironizēja, ka man nav neviena stāsta, kur nebūtu pieminēta ēšana. Iespējams, tā ir taisnība. Saistībā ar ēšanu man ir vēl kāda īpatnība. Piecpadsmit gadus ar Aivaru Berķi un Imantu Ziedoni braucām pa Latvijas laukiem, un Berķis vienmēr labi atcerējās, kur esam bijuši un kāda izskatījusies konkrētā lauku sēta un saimnieki. Man šī lieta nepadodas. Toties visu momentā atceros, ja man atgādina, ko mēs tur ēdām.”

Ciemiņi stāsta, ka Ērikam svarīgs ne tikai maltītes saturs, bet arī procesa gaisotne. Pirms katras maltītes viņš iededz sveci, jo šāds rituāls, kā rakstnieks uzskata, vedina uz mieru un nesteidzību, kas tik ļoti nepieciešama, apsēžoties pie galda.