Skandalozā Andreja Upīša personība: kāpēc viņš nodeva Latviju; ko darīt ar viņa piemiņu un literāro mantojumu? FOTO

Šis muzejs nule atkal nonācis uzmanības lokā, jo tās pirmās direktores Margaritas Miglānes vārda dienā – 13. jūlijā atvērta viņas atmiņu grāmata “Loma mūža vidū” par šā muzeja tapšanu un darbības pirmo posmu (Margarita Miglāne bija šī muzeja vadītāja no 1972. līdz 1987. gadam). Jauns.lv pa šī muzeja telpām izvadīja un par Andreja Upīša personību pastāstīja literatūrzinātnieks un Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Koroševskis, kurš pērn publicēja savu apjomīgo monogrāfiju “Lielais noliedzējs” par Andreju Upīti.

Ķidā Andreja Upīša piemiņas vietas

Tikmēr nerimst kaislības arī ap citiem rakstnieka piemiņas aspektiem. Valmierā norit iedzīvotāju aptauja, kādā vārdā pārdēvēt Andreja Upīša ielu (ierosinājums – to pārdēvēt “Valmieras puiku” autora Pāvila Rozīša vārdā). Lielas diskusijas raisa tas, ko darīt ar 1982. gadā uzslieto monumentālo pieminekli Andrejam Upītim Kronvalda parkā, kuru šovasar Rīgas Pieminekļu padome nolēma demontēt un pārvietot. Ir pat visai radikālas idejas – gan pieminekli pāršķelt, tā parādot viņa “divas dabas”, gan pārvest uz Skrīveriem, kur Upīša dzimtajās mājās arī izveidots viņam veltīts muzejs.

Ko darīt ar Andreja Upīša vārdu jāizšķiras arī vairāku citu Latvijas pilsētu vietvarām, jo viņa vārdā nosauktās ielas kops padomju laika saglabājušās arī Dundagā, Jūrmalā, Preiļos un Rēzeknē. Īpaši paradoksāla situācija ir Ludzā, kur Andreja Upīša ielas adresē atrodas pareizticīgo baznīca. Ja ņem vērā, ka Andrejs Upīts bija karojošs bezdievis, tad lūgšanas nama atrašanās uz viņa vārdā nosauktās ielas diez ko jauka neizskatās.

Te jāpiebilst, ka par pārliecinātu ateistu rakstnieks, iespējams, kļuvis tēva “ietekmē” – mazajam Andrejam neesot gājusi pie sirds tēva kaismīgā kāre viņu pārvērst Dieva baušļu deklamētājā.

Milzīgais kauna traips

Andrejs Upīts (1877-1970) slavu izpelnījies gan kā izcils latviešu rakstnieks, gan kā izcils kolaborants, kurš 1940. gada baigajā vasarā lūdza Latviju uzņemt PSRS jeb Staļintētuka apkampienos, būdams viens no redzamākajiem okupācijas varas aizstāvjiem un balstiem.

Līdz Latvijas okupācijai viņa personība pārsvarā saistījās ar literatūru (reti kurš latviešu literatūras cienītājs nezina tādus viņa darbus kā “Zelts”, “Sūna ciema zēni”, “Laikmetu griežos” un daudzus citus). Lai arī viņš bija marksisma ideoloģijas piekritējs un Pētera Stučkas valdības laikā pat ieņēma Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītāja posteni un pret viņu vērsās jaunās Latvijas valsts drošības struktūras, viņa talantu tas neietekmēja, un viņš radīja daudzus sacerējumus, kas ar zelta burtiem ierakstīti mūsu literatūras vēsturē.

Tomēr šis zelts savu vērtību zaudēja nākamajos trīsdesmit rakstnieka dzīves gados, kad viņš no rakstnieka pārvērtās par dogmatisku padomju ideoloģiskās frontes cīnītāju, būdams gan marionešu Tautas Saeimas deputāts, kas visas tautas vārdā lūdza Latviju uzņemt PSRS sastāvā, gan esot LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja vietnieka amatā, gan vadot  LPSR Rakstnieku savienību.
 
Andreja Upīša pētnieks Arnis Koroševskis šo viņa pēdējo dzīves trīsdesmitgadi sauc par “milzīgu kauna traipu”. Pat Stalinlaika Maskavā esot brīnījušies par to, kā Latvijā uzradies tik dogmatisks sociālistiskā reālisma murgu aizstāvis. Padomju laikā (četrdesmito gadu pirmajā pusē) Andrejs Upīts radījis tikai divus ievērojamus darbus – hrestomātisko “Zaļo zemi” un traģēdiju “Spartaks”. Pēc tam jau sekoja “socreālisma murgi”, kuru viena no spilgtākajām izpausmēm bija vēršanās pret trimdas rakstniekiem – “Bezsaules noriets”.

Kārlis Ulmanis Andreju Upīti saudzē

Kas notika Andreja Upīša galvā un prātā 1940. un vēlākajos gados ir grūti pasakāms, jo viņš, kā, piemēram, Rainis vai Ojārs Vācietis nerakstīja dienasgrāmatu, un savas personiskās izjūtas strikti nodalīja no publiskajām aktivitātēm, saka Arnis Koroševskis.

Vienlaikus pētnieks uzsver, ka pārmetums par to, ka Andreja Upīša rokas grimst tūkstošiem cilvēku asinīs savā ziņā ir abstrakcija, jo nav izdevies atrast dokumentus, kas liecinātu par to, ka Andrejs Upīts kā Vilis Lācis būtu parakstījis dokumentus, kas veicinātu represiju īstenošanu. Tomēr rakstnieks brīvprātīgi pievienojās okupantu atbalstītāju pulkam, neviens viņu uz to nepiespieda, tam nevar atrast aizbildinājumus: “Viņa personība ir ļoti sarežģīts jautājums un to jāmēģina saprast no konteksta”.

Uzreiz pēc Latvijas neatkarības nodibināšanas sākās Andreja Upīša vajāšana par viņa darbību Pētera Stučkas valdībā un sadarbībā ar komunistiem. Vispirms viņam draudēja cietumsods, bet pēc tam pat nāves sods, ko uz Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojumu aizstāja ar mājas arestu viņa Skrīveru mājā. Vēlāk viņu amnestē, pamatojoties uz Satversmes sapulces amnestijas aktu.

Pēc tam viņš bija ražīgs rakstnieks, un līdz pat 1934. gada Kārļa Ulmaņa apvērsumam darbojās sociāldemokrātu kultūras mēnešraksta “Domas” redakcijā. Bet Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā viņš bija arī apjomīgās latviešu enciklopēdijas – Konversācijas vārdnīcas vairāku šķirkļu, kas veltīti literatūrai, autors.

 Līdz ar to jautājums – vai pievēršanās okupācijas atbalstītāju un kolaborantu rindām 1940. gadā nebija Andreja Upīša aizvainojuma demaršs? Arnis Koroševskis saka:

“Šādas versijas ir, un parasti atsaucas uz pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu situāciju, bet šeit uzreiz jāsaka, ka tas ir padomju laika ideoloģiskais uzslāņojums, jo Andrejs Upīts padomju okupācijas laikā būtībā falsificē vēsturi, runādams par trīsdesmitajiem gadiem.

Mirušo piemiņas dienā: Andrejs Upīts. “Romantika”:

Ja pēc Kārļa Ulmaņa nākšanas pie varas vairāki kreisie autori vairs nevarēja publicēties, tad Andrejam Upītim šādas iespējas pastāvēja. Viņš nesaskārās ne ar kādām represijām, trīsdesmito gadu nogalē pat sāka saņemt tiem laikiem pietiekami labu pensiju. Kad Kārlis Ulmanis pasūta izveidot biogrāfisko personību vārdnīcu “Es viņu pazīstu”, Upīts alfabētiskajā secībā tur ir pat līdzās Ulmanim. Tā kā tas, ka viņš pilnībā bija nostumts malā un cenzēts Ulmaņa laikā, ir absolūtas muļķības.

Piemēram, romāns “Smaidoša lapa” pēc kuras vēlāk uzņēma filmu “Pie bagātās kundzes”, iznāca izdevniecībā “Zelta grauds” 1937. gadā. Teikt, ka viņam nebija iespēju publicēties, ir bezkaunība un vēstures falsificēšana. Tā kā tēzei, ka 1940. gadā Andrejs Upīts rod iespēju atriebties, absolūti nepiekrītu”.

Starpkaru Latvijas neatkarības gados Andrejs Upīts bija pieprasīts, respektēts un visādi citādi neiztrūkstoša Latvijas kultūras dzīves daļa.

No 1905. gada līdz Pēterim Stučkam: reliģiska bērnības trauma?

Savukārt, kā viņš jutās pēc 1919. un 1920. gada notikumiem, kad Andrejs Upīts divus mēnešus pavadīja cietumā un vienu vasaru mājas arestā Skrīveros, pat saskaroties ar nāves soda draudiem? Kaut kādā veidā situāciju centās paglābt vairāki viņa kultūras laikabiedri kā, piemēram, diriģents Teodors Reiters vai gleznotājs Vilhelms Purvītis. Un cietumā viņš uzraksta noveļu krājumu – tas bija veids kā viņš emocionāli psiholoģiski bēga no tās realitātes, kad viņš bija nodots kara tiesai, saka Arnis Koroševskis. 

Varētu rasties jautājums, kādēļ redzami latviešu kultūras darbinieki savulaik aizstāvēja Andreju Upīti. Te varētu minēt kaut vai to faktu, ka 1919. gadā, kad Andrejs Upīts bija Pētera Stučkas valdības Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs, viņš, lieliniekiem atkāpjoties no Latvijas galvaspilsētas, nepieļāva Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad – Nacionālais mākslas muzejs) izlaupīšanu vai izvešanu uz Krieviju. Muzeja krājuma inventarizācija tika uzticēta Vilhelmam Purvītim. Un muzeja krājuma nodošana Vilhelma Purvīša pārziņā arī paglāba latviešu mākslas vērtības no izvazāšanas un izlaupīšanas. Tāpat arī esot uzteicama Andreja Upīša 1919. gadā dibinātais un vadītais Strādnieku teātris (tagad – Latvijas Nacionālais teātris)  

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Andrejs Upīts savos uzskatos bija kļuvis “piezemētāks”, bet no 1917. līdz 1919. gadam pēc iestāšanās sociāldemokrātos viņš bija ļoti radikāls. Kāpēc? Uz to Arnis Koroševskis atbild:

“Sākums ir īsi pēc 1905. gada revolūcijas, kurā gan viņš nepiedalās, tai laikā viņš strādāja par skolotāju dažādās Rīgas skolās. 1906./1907. gadā sākas lūzums, kad viņam ļoti nepatīkams kļūst modernisms. Problēma pārsvarā ir ideoloģiska, jo modernisms pēc būtības pārsvarā ir individuāla māksla, turpretim Andrejs Upīts kā dzelžains reālists reālismā saskata sabiedrisko mākslu”.

Kas bijis pamudinājums pēkšņi aizrauties ar kreiso ideoloģiju, grūti pateikt. Piemēram, “Robežnieku” cikla pirmajā grāmatā viņš iepin autobiogrāfiskus momentus - vecā paaudze atpaliek no jaunās. Tur, pēc Arņa Koroševska domām, viņš ieraksta savu bērnības traumu, ka viņam ir bijuši reliģiski dogmatiski vecāki. Viņš savā autobiogrāfijā raksta, ka nekas nav šausmīgāks, kā tas, ka likt bērnam kalt no galvas sprediķu grāmatu un tā tālāk. Un reliģijas noliegums likumsakrīgi vēlāk gāja roku rokā ar visu padomju ideoloģiju.

Konkrēti uz jautājumu, kas Andreju Upīti pēkšņi pamudināja pievērsties kreisajām idejām, īsti atbildēt nevaram. Viņš ir unikāls ar to, ka nekļūst par kreisu rakstnieku, kad sākas padomju okupācija, kā to darīja daudzi cita viņa likteņbiedri, Andrejam Upītim tā bija pārliecības lieta jau no paša 20. gadsimta sākuma.

Autentiska vide un vēsture

Bet, ko darīt ar Andreja Upīša pieminekli un viņam veltītiem muzejiem gan Skrīveros, gan Rīgā, par kuru likteni diskusiju 2021. gada nogalē uzsāka Aizkraukles novada deputāts Guntis Libeks, kurš vispirms rosināja Skrīveru bibliotēkai un vidusskolai atņemt rakstnieka vārdu, tāpat vēlāk paužot, ka nebūtu vietas arī viņam veltītajiem muzejiem, jo tie paužot naidīgu ideoloģiju.

Bet pērnā gada sākumā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, aizvien skaļāk sākās arī prasības no Rīgas centra, Kronvalda parka, aizvākt Andreja Upīša pieminekli, par ko sevišķi sirdīgi iestājās Publiskās atmiņas centrs.

Arnis Koroševskis saka: “Tā ir problēma! Varu pateikt godīgi – šis piemineklis man personiski nekad nav paticis, bet mēs jau saprotam, ka stāsts nav par pieminekli, bet gan par rakstnieku kopumā. Memoriālo muzeju apvienība publicējusi Atklāto vēstuli, kurā pausts, ka Andreja Upīša piemineklis ir tikai aisberga redzamā virsotne, jo tālāk jau var aiziet ķēdes reakcija: mēs attteiksimies no Andreja Upīša piemiņas arī visās pārējās formās. Guntis Libeks tiešā tekstā pateicis, ka viņa skatījumā nevajadzētu pastāvēt arī muzejiem, jo tie tiek uztverti kā platforma ar kura palīdzību glorificē okupācijas laiku. Tas gan principā ir pilnīgā pretrunā ar to, ar ko mūsu muzejs nodarbojas”.

Izdota monogrāfija par Andreju Upīti:

Literatūras pētnieks uzsver, ka Andreja Upīša muzejs Rīgā nevis glorificē rakstnieku, bet gan parāda viņa personību visā daudzškautnībā un ir unikāls ar to, ka tajā saglabāta pagājušā gadsimta piecdesmto un, sešdesmito gadu vide.

“Andrejs Upīts mūžībā aizgāja 1970. gada novembrī, atstādams testamentu, ka viņa dzīvoklī jāizveido muzejs. 1972. gadā nodibināja muzeju, kuru apmeklētājiem atvēra 1972. gadā. Trīs šī dzīvokļa telpas ir saglabātas pilnīgi autentiskas, kas atspoguļo sadzīvi un vidi, kurā dzīvoja tolaik labi situēts intelektuālis, kāds bija Andrejs Upīts ar visu savu tā laika politiku.

Tā ir mūsu vēsture. Ekspozīcija par Andreju Upīti ir ne tikai kā par rakstnieku, bet arī kā par sava laika ideoloģisku figūru. Katrā ziņā mūsu muzejs ir platforma, kurā runāt par šīm neērtajām tēmām. Ja tuvākajā laikā tiek pieņemts lēmums vērsties pret muzeju, tad tas ir gaužām aplami, tas nozīmē, ka mēs mēģinām pārrakstīt vēsturi un to, kas mums nepatīkams, izvēlamies dzēst vai nobīdīt malā,” saka Arnis Koroševskis un piebilst, ka muzeja slēgšana līdzinātos tam, kas notika padomju laikos.

Nākamais uz ešafota – Aleksandrs Čaks 

Ja tagad nolemsim “likvidēt” Andreju Upīti, tad nākamais uz “tautas atriebības” ešafota likumsakarīgi nonāks Aleksandrs Čaks. Arnis Koroševskis teic:

“To esmu paudis arī publiski. Tad, kad būsim tikuši galā ar Andreju Upīti un Annu Saksi, domāju, viens no nākamajiem pilnīgi noteikti ir Čaks, kura vārdā arī nosaukta viena no Rīgas centrālajām ielām, jo pēc Publiskās atmiņas centra kritērijiem un principiem ar Čaku jārīkojas tāpat kā ar Andreju Upīti. Tad mums Čaks mums neinteresē kā “Mūžības skarto” autors, viens no izcilākiem pagājušā gadsimta divdesmito-trīsdesmito gadu urbānajiem pilsētas dzejniekiem ar absolūtu modernisma piegājienu dzejā. Tad to ignorējam un uz Čaku skatāmies, ko viņš darījis pēc 1940.gada. Čaka gadījums, atšķirībā, no Andreja Upīša gan ir pilnīgi atšķirīgs, jo viņam nav bijis politisku amatu.

Tikmēr varam aiziet uz Andreja Upīša muzeju Brīvības ielā, kas ir saglabājis sava laikmeta auru. Pat sienu krāsojums vēl ir no Andreja Upīša laikiem. Vienīgi gaitenis gan ir pārkrāsots pirms gadiem četriem, kad tur uzņēma seriāla “Sarkanais mežs” epizode ar skatu no padomju Rīgas komunālo dzīvokli.

Ir viena acīs krītoša savā ziņā absurda nianse. Virs Andreja Upīša rakstāmgalda sienu rotā padomju nomenklatūras vīru fotogrāfijas un goda raksti, kur centrā nez kāpēc nīderlandiešu gleznotāja Rembranta (1606-1669) pašportreta reprodukcija. Izskaidrojums gan tam ir loģisks – kad nomira Josifs Staļins un tika nosodīts viņa personības kults, Andreja Upīts viņa portretam virsū uzlīmēja Rembranta gleznojumu. Staļina ēra beidzās, bet Andreja Upīša ēra turpinājās… 

Padomju laikos tik plaši dzīvokļi, kā bija Andrejam Upītim, bija pārvērsti par komunālajiem dzīvokļiem, bet ne šis. Viens otrs uzskata, ka šo dzīvokli padomju rakstniekam piešķīra pēc tam, kad to “atbrīvoja” izsūtot kādu uz Sibīriju.

Andreja Upīša memoriālmāja Skrīveros:

Bet tā it nebūt nav. No 1936. gada pēc Valsts prezidenta amata atstāšanas tajā līdz savai nāvei 1944. gadam dzīvoja Latvijas trešais prezidents Alberts Kviesis. Savukārt pirmajos pēckara gados līdz 1951. gadā dzīvoja izcilais latviešu diriģents Arvīds Jansons, līdz viņš kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Ļeņingradā (Sanktpēterburga), kur sāka diriģēt Ļeņingradas simfonisko orķestri. Arī viņa dēls Mariss Jansons (1943-2019) kļuva par pasaulslavenu diriģentu, esot arī Bavārijas (Vācija) radio simfoniskā orķestra diriģents. Reiz pat Mariss Jansons muzejā ieradies ar Bavārijas televīzijas grupu, lai uzņemtu stāstu par savas bērnības mājām. 

Pēc Jansonu aizbraukšanas uz Ļeņingradas šo dzīvokli piešķīra Andrejam Upītim. Zīmīgi, ka Brīvības ielā 38 savulaik dzīvoklis tika piešķirts ne tikai trešajam Valsts prezidentam Albertam Kviesim, bet arī pirmajiem prezidentiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai, kuri dzīvo vien pāris stāvus augstāk virs Andreja Upīša muzeja. Tā kā, apmeklējot rakstnieka memoriālo dzīvokli, mēs arī varam apjaust, cik plaši ir eksprezidentu apartamenti.

Jautāts, ar ko pēc viņa domām beigsies visa šī “ņemšanās” ap Andreja Upīša pieminekli, Arnis Koroševskis saka:

“Visticamākais ir tas, ka Andreja Upīša piemineklis Rīgā tiks demontēts vai pārvietots. Bet tas ir mazliet traģikomiski... Tagad pēkšņi atgādina, ka Andreja Upīša piemineklis būtu jāpārvieto tik un tā, jo Kongresu namu pārbūvē par Rīgas koncertzāli. Tad nu smejos – bet, kas būtu tādā gadījumā, ja Upīša pieminekļa vietā, piemēram, atrastos Kārļa Ulmaņa vai Raiņa piemineklis. Tad tos arī būtu nepieciešams tos pārvietot?

Skaidrs ir tas, ka pieminekli nevar transportēt uz Skrīveriem pie viņa memoriālās mājas dārzā, kuru veidojusi Upīša ģimene. Pēkšņi tur novietot tādu monstrozu pieminekli ir pretrunā ar muzeja būtību un autentiskās vides saglabāšanu. Būtu diezgan groteski, ja tāds piemineklis parādītos vienstāva un divstāvu apdzīvotā vietā.

Es nezinu, kas notiks tālāk. Domāju, ka paliks muzejs, kur varam runāt par šo traģisko vēsturi”.