Vīru pasaule
2023. gada 21. maijs, 05:45

Gorbačova sausā likuma – atturības kampaņas gadskārta

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Pirms 38 gadiem Padomju Savienībā tika uzsākta kārtējā, pēc skaita jau piektā, lielā antialkohola kampaņa, ko daudzi atceras kā Gorbačova sauso likumu, kaut gan 1985. gadā pieņemtais lēmums tā īsti nevarētu tikt dēvēts Gorbačova vārdā, jo tam kājas Kremļa sienās sāka augt jau pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu pašās beigās, vēl Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā.

Šī kampaņa ar blīkšķi izgāzās, bet, pirms stāstām par to, vispirms ieskats iepriekšējās padomijas varas cīņās ar grādīgo dziru.

Boļševistiskās Krievijas cīņa pret pļēgurošanu

foto: World History Archive / Alamy/ Vida Press
Savas pastāvēšanas vēsturē PSRS tika rīkotas piecas lielas antialkohola kampaņas cīņai pret žūpību. Visas tās izgāzās ar lielu blīkšķi.

Pirms tā dēvētā Gorbačova sausā likuma, Padomju Savienībā tika īstenotas vēl četras lielas pretalkohola akcijas.

* Pirmo kampaņu boļševiki saņēma kā “mantojumu” no cariskās valdības, kura sauso likumu ieviesa Pirmā pasaules kara laikā. Uzreiz pēc nākšanas pie varas Petrogradas Revolucionārā komiteja 1917. gada 8. novembrī izdeva rīkojumu, kurā bija teikts: “Līdz turpmākam paziņojumam visa veida alkoholisko dzērienu ražošana ir aizliegta”. Pēc vairāk nekā septiņiem gadiem - 1925. gada 26. augustā PSRS Centrālā izpildkomiteja un PSRS Tautas komisāru padome izdeva rezolūciju par alkoholisko dzērienu ražošanas un tirdzniecības atsākšanu PSRS.

* 1929. gadā padomju valdības un vietējo varas iestāžu iniciētās “darba tautas prasības” apturēt alkoholismu izraisīja masveida alus krogu un veikalu slēgšanu; tās tika pārveidotas par ēdnīcām un tējnīcām. Sāka izdot žurnālu „Трезвость и Kультура” („Atturība un Kultūra”), kas lasītāju uzmanību piesaistīja vien četrus gadus. Straujais alus patēriņa kritums izraisīja tā ražošanas samazināšanos un vairāku lielu alus darītavu slēgšanu Maskavā, Ļeņingradā un citās PSRS pilsētās.

* 1958. gadā tika pieņemts PSKP CK un PSRS Ministru padomes dekrēts “Par dzēruma apkarošanas pastiprināšanu un kārtības ieviešanu stipro alkoholisko dzērienu tirdzniecībā”. Tika aizliegts pārdot degvīnu visās sabiedriskās ēdināšanas iestādēs (izņemot restorānus), kas atrodas dzelzceļa stacijās, lidostās un to tuvumā. Nedrīkstēja tirgot degvīnu rūpniecības uzņēmumu, izglītības iestāžu, bērnu iestāžu, slimnīcu un sanatoriju tiešā tuvumā, kā arī masu svinību un atpūtas vietās.

* Nākamā pretalkohola kampaņa sākās 1972. gada maijā, kad tika publicēts padomju valdības dekrēts “Par pasākumiem, lai stiprinātu cīņu pret reibumu un alkoholismu”. Tā mērķis bija samazināt stipro alkoholisko dzērienu ražošanu, to aizstājot ar vīnogu vīna, alus un bezalkoholisko dzērienu ražošanu. Tika paaugstinātas arī alkoholisko dzērienu cenas; tika pārtraukta degvīna ražošana ar stiprumu 56 un 50 grādi. Alkoholisko dzērienu ar stiprumu 30 un vairāk grādu tirdzniecība tika atļauta tikai no pulksten 11:00 līdz 19:00. Tika izveidotas medicīnas un darba ambulances (profilaktoriji), uz kurām cilvēki ar alkohola atkarību tika nosūtīti piespiedu kārtā; no filmām tika izgrieztas ainas ar alkoholisko dzērienu lietošanu.

Gorbačova sauso likumu aizsāka Arvīda Pelšes vadītā komisija

foto: Dmitrii Bachtub / Alamy/ Vida Press
Neskatoties ne uz kādiem aizliegumiem padomijā vodkas dzeršanu nekādīgi nevarēja ierobežot.

Tomēr visspilgtāk daudziem atmiņā palikusi no 1985. līdz 1987. gadam īstenotā pretalkohola kampaņa Mihaila Gorbačova laikā. Tādēļ arī tautā to nodēvēja par „Gorbačova kampaņu”, kaut gan pirmsākumi tai meklējami daudz agrāk.

Par tās autoru tiek uzskatīts PSKP CK Politbiroja loceklis Jegors Ligačovs, lai gan viņš pats tās autorību piedēvējis Mihaila Gorbačova priekštecim, VDK šefam Jurijam Andropovam. 1983. gadā tika izveidota īpaša Politbiroja komisija cīņai pret reibumu.
Tā kā PSRS „stagnācijas laikā” dzeršana Padomju Savienībā bija pieņēmusi draudīgus apmērus, 1982. gada maijā Jurijs Andropovs Leonīdam Brežņevam uzsvēra nepieciešamību “pastiprināt cīņu pret dzērumu”. Cīņai pret šo parādību tika izveidota speciāla komisija, ko vadīja PSKP CK Partijas kontroles komisijas priekšsēdētājs, kādreizējais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše.

Viņa vadībā izveidotā komisija sagatavoja priekšlikumus, kā degvīna brūvēšanas vietā palielināt alus un vīna ražošanu un paplašināt kafejnīcu un krogu tīklu, lai alkohola lietošanu notiktu „kontrolēti”.

Rezultātā 1984. gadā stipro alkoholisko dzērienu tirdzniecība pārstāja augt un sāka kristies (no 303 līdz 296 miljoniem dekalitru gadā), savukārt vīnu un alus tirdzniecība turpināja pieaugt (attiecīgi no 500 līdz 508 miljoniem un no 621 līdz 662 miljoniem dekalitru gadā).

Vēsturiskais 16. maija lēmums

foto: periodika.lv
1985. gada maija otrajā pusē visi PSRS laikraksti ar patosu rakstīja par svētīgo cīņu pret žūpību.

Tomēr alkoholisms padomijā bija neizārstējama sērga un šīs kampaņas turpinājums bija 1985. gada 16. maija PSKP CK dekrēts “Par pasākumiem reibuma un alkoholisma pārvarēšanai”, kas noteica: * pastiprināt administratīvo un kriminālatbildību par mājas alus darīšanu; * dubultot degvīna cenu; * samazināt alkohola tirdzniecības vietu skaitu; * aizliegt lietot alkoholu sabiedriskajās vietās un tālsatiksmes vilcienos; * pastiprināt kampaņu par veselīgu dzīvesveidu; * palielināt vecumu, no kura ļauts tirgot alkoholu – no 18 līdz 21 gadam; * alkoholu atļaut tirgot tikai no pulksten 14:00 līdz 19:00 un to nepārdot cilvēkiem darba apģērbā.

Vietējie „partijas un valdības” darboņi šos punktus pastiprināja vēl ar vietēja mēroga ierobežojumiem pļēguriem, kā, piemēram, piemājas zemes samazināšanu kolhozniekiem vai komunistu izslēgšanu no kompartijas.

Vīnogulāju izciršana

foto: Nadiia Oborska / Alamy/ Vida Press
Gorbačova pretalkohola kampaņas laikā padomju impērijā iznīcināja tūkstošiem hektāru vīnogulāju.

Lai arī pretalkohola rezolūcijā un tās pavadošajos dokumentos nebija ne vārda par vīna dārzu izciršanu, to skaits strauji samazinājās jeb tie tika vienkārši brutāli izcirsti. 

Pirmām kārtām, PSKP 27. kongresā (1986. gada februārī/martā) tika pasludināta galda vīnogu prioritāte. Nākotnē vīna šķirnes bija pakāpeniski jāsamazina līdz minimumam. Vienlaikus tika samazināts līdzekļu apjoms, kas tika piešķirts nozarei.

Tomēr vietējās amatpersonas nolēma pārsniegt plānu, kas faktiski noveda pie daļas vīna dārzu iznīcināšanas. Neparasti zemā temperatūra 1985./86. gada ziemā veicināja stādījumu platības samazināšanos. Milzīgs daudzums vīnogu Krimā vienkārši izsala.

Visas Gorbačova kampaņas rezultātā alkohola ražošana Padomju Savienībā no 1985. līdz 1988. gadam samazinājās uz pusi. Un tas, kas nonāca veikalos, daudziem arī sāpīgi sita pa kabatu. Ja pirms kampaņas sākumā puslitrs šņabja (tā dēvētā „andropovka”) maksāja 4,70 rubļus, tad 1986. gada augustā jau 9,10 rubļus. Milzīgos apmēros pieauga paštecinātās kandžas dzīšana, kas daudzviet izraisīja cukura deficītu.

Pamatīgi tika paplacināts PSRS budžets. Pirmkārt, tas vairs nesaņēma nodokļus par alkohola tirdzniecību. Otrkārt, vairs nebija eksporta ienākumu, jo ausgtvērtīgos gruzīnu, moldāvu un Krimas vīnus padomija līdz tam vagoniem vien sūtīja uz ārzemēm. Tā kā šai ziņā var pat uzskatīt, ka pretalkohola kampaņa veicināja PSRS ekonomisko krahu. 

Nedod zemi un ganības, izslēdz no partijas, alus vietā pelmeņi

foto: periodika.lv
1985. gada maija otrajā pusē visi PSRS laikraksti ar patosu rakstīja par svētīgo cīņu pret žūpību.

Padomju nomenklatūra un komunisti, kuri bieži vien paši nesmādēja stiprā graķīšus, izrādīja pārcentīgu un pat komisku pārcentību. Vēsturiskā padomijas 1985. gada pretalkohola kampaņas rezolūcija tika pieņemta ceturtdien, 16. maijā, nākamajās pāris dienās to publicēja visi centrālie laikraksti. Bet jau 21. maijā tika ziņots, ka tūkstošu tūkstošiem iestāžu, rūpniecības uzņēmumu, mācību iestāžu un tā tālāk notika “stihiski” atbalsta mītiņi un sapulces, lai atbalstītu “skaidrības ceļu”.

Te tikai var minēt, kā piecu dienu laikā (divas no kurām bija brīvdienas) gandrīz teju visos padomju darba kolektīvos no Kamčatkas līdz Kaļiņingradai ne no kā varēja rasties tik plaša “tautas kustība”. Laikrakstu pirmajās lappusēs pēkšņi par preses zvaigznēm kļuva šo mītiņu runātāji – no kolhoza slaucējas līdz augstskolas profesoram. Visur kā sēnes pēc lietus sāka veidoties atturības biedrības, pretalkohola pulciņi un tā tālāk.

Pārcentīgie iztapoņas pretalkohola rezolūciju papildināja ar saviem punktiem. Augstskolās tika aizliegti disertāciju aizstāvēšanas banketi, rīkoja “komjauniešu kāzas” bez alkohola, parādījās tā saucamās “atturības zonas”, kurās alkohols netika tirgots, komunistus, kurus pieķēra ar glāzīti rokā, izslēdza no partijas, viņus “brīvprātīgā” piespiedu kārtā uzņēma atturības biedrībās. Lūk, tikai pāris citātu no tā laika avīzēm:

“Komunists” (Liepāja, 1985. gada 21. maija raksts “Novērst ļaunumu ir mūsu spēkos”): “Lielas aktivitātes, dedzības atmosfērā strādātāju sapulce notika Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Šuvējs, komunists Vasilijs Petrišins runāja par komunistu atbildības paaugstināšanu. Viņš uzsvēra, ka jārīko atklātas partijas sapulces, kurās stingri jāsoda tie partijas biedri un vadītāji, kas paši lieto alkoholiskos dzērienus un pieļauj žūpību savā kolektīvā. Ir Jārisina atklāta, principiāla saruna ar cilvēkiem, kam nosliece uz iedzeršanu”.

„Ļeņina Karogs” (Preiļi, 1985. gada 23. maija raksts “Aktuāls uzdevums”): “Silajāņu ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja A. Kancāne: “Darba disciplīnas pārkāpējiem (dzērājiem) paredzēts samazināt arī piemājas zemes platību, ganības. Viņiem ierobežosim tehnikas iedalīšanu. Ierašanos darbā iereibušā stāvoklī kvalificēsim kā darba kavējumu, dzērāju sūtīsim mājās. Par ierašanos dzērumā sabiedriskā vietā tiks uzlikts naudas sods””.
 
1985. gada novembra beigās Daugavpils avīze „Avangards” lepni ziņoja: „Rajona darbaļaudis atbalsta partijas uzņemto kursu uz žūpības un alkoholisma izskaušanu. Viņi redz tajā PSKP un Padomju valsts rūpju spilgtu izpausmi par sabiedrības tikumisko veselību. Pēdējā laikā ievērojami pastiprinājusies pretalkohola propaganda. Tajā piedalās partijas un sabiedriskās organizācijas, tiesiskās aizsardzības orgānu darbinieki un mediķi. Kultūras iestādēs rīko vairāk pretalkohola pasākumu. Kolhozos, sovhozos, uzņēmumos un organizācijās izveidoti 75 narkoloģiskie posteņi, samazināta alkoholisko dzērienu pārdošana. To realizācija rajonā pārtraukta 38 veikalos un 13 ierobežota. Alus pārdošana pārtraukta 14 veikalos un 12 ēdnīcās. Alus bārs “Ilūkste” pārveidots par pelmeņu ēdnīcu. Tas viss sekmējis alkoholisko dzērienu pārdošanas samazināšanos. Arī turpmāk paredzēts tālāk samazināt spirta dzērienu pārdošanu”.

Viltīgie latvieši

Tomēr latvietis nebūtu latvietis, ja viņš neatrastu izeju no “padomju žņaugiem”. Jauns.lv atmiņās par Gorbačova kampaņu lūdza dalīties cilvēkus, kas to piedzīvoja uz savas ādas.

Valdis Krūmiņš (tolaik rūpnīcas “Radiotehnika” darbinieks): “Man tas iekrita ļoti interesantā laikā. Palika 18 gadi un es varēju pirkt šņabi, un tad pēkšņi vairs nē – līdz 21 gadam. Kā jau visās padomju rūpnīcās, arī mūsu brigādē iešņabojām. Neatceros, ka būtu kāds deficīts, jo mums taču bija spirts, kas bija paredzēts smalko radiodetaļu tīrīšanai. Tad to arī šķaidījām un dzērām. Mums bija labi, bet audioaparatūra gan laikam palika netīrīta”.

Gorbačova pretalkohola kampaņa:

Ilze Krastiņa: “Tolaik biju vēl bērnudārznieks, tā kā daudz ko neatceros. Bet vienu “bērnības smaržu” gan atceros. Mana vectētiņa komunālā dzīvokļa istabā Gorkija (tagad – Krišjāņa Valdemāra) ielā pie loga stāvēja liela, apmēram desmitlitrīga stikla pudele. Tajā rūga brāga. Man kā mazam skuķēnam dikti interesēja, kas tur tajā pudelē ir, bet mani tai nelaida klāt. Laikam vectētiņš pat bija uzslējis kādu aizslietni, kuram bērns nevarēja pārrāpties pāri. Štrunts par bērnu, ka tik brāgas pudele vesela!”.

Velta Ziediņa (toreiz pārdevēja grāmatnīcā): “Tolaik jau nāca visādas pārbaudes un partijnieku uzraudzības. Bet mums dāmu kolektīvs, kas atzīmē vārda un dzimšanas dienas ar kādu liķierīti. Mums, pārdevējām, nebija problēmas sagādāt “Moku” – mēs kaimiņbodei kādu grāmatu, bet viņi – kādu pudelīti. No tām pārbaudēm un čekistiem gan mazliet raustījāmies, tādēļ liķieri lējām kafijas kannā un malkojām no tasītēm. Kaut kā smieklīgi…”.

Aivis Rupainis (tolaik viesmīlis kādā Rīgas restorānā): “Toreiz krogus darbinieki jau bija teju vai elite – viņiem visas durvis vaļā, protams, ja arī viņi atver durvis attiecīgajai publikai. Tā īsti neatceros, bet laikam jau bija kaut kādi normatīvi, cik kuram atļaut un ko dzert, bet, atklāti runājot, tas mums bija pie kājas. Šmigu varēja dabūt, ja tik mācēja pareizi izgrozīties. Lai paglābtos no “visuredzošās acs” bieži nācās degvīnu pasniegt limonādes pudelēs vai liķieri kafijas tasītēs. Bet saskaitāmo jau tas nemaina. Protams, zinājām tos cerberus – izpildkomitejas un partijas pārbaudītājus vaigā. Tad nu, ja viņi ienāca pie mums iedzert kādu tējas tasi, tēlojām padomju paraugpilsoņus. Atceros, ka pāris reizes man nācās atteikt pienest kādu pudelīti galdiņam, kuram blakus sēdēja viens no čekistiem. Es tad klientam nočukstēju: “Mazliet vēlāk, tagad nevar!”. Kad “tautas kontrole” aizgāja atkal viss bija pa vecam”.

Gorbačova atklāsmes

foto: Steve Back/Daily Mail/Shutterstock/ Vida Press
Lai arī Mihails Gorbačovs pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē bija žūpības apkarošanas kustības karognesējs, viņš šad iemalkoja arī ko stiprāku. Šajā attēlā viņš (no kreisās) graķīti iemalko ar Lielbritānijas premjeri Mārgaritu Tečeri (vidū).

Jau vairākus gadu desmitus pēc šīs kampaņas kādreizējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs šo kampaņu atzina par kļūdu. Piemēram, 2015. gadā viņš kādā intervijā teica:  “Es uzskatu, ka pretalkohola kampaņa tomēr bija kļūda tādā veidā, kādā tika rīkota. Bija pārspīlējumi ar veikalu slēgšanu, sevišķi Maskavā. Milzīgas rindas. Kandžas dzīšanas pieaugums. No veikaliem pazuda cukurs. Vajadzēja rīkot nevis kampaņu, bet plānveidīgu ilgtermiņa cīņu pret alkoholismu”. Bet tai pašā laikā viņš arī saskatīja tajā visā ko pozitīvu:

“Jā, bija acīmredzami misēkļi - budžeta caurumi, rindas. Tomēr bija arī pozitīvs rezultāts - mirstības pazemināšanās, sāka dzimt vairāk bērnu. Pretalkohola kampaņas laikā nomira par 1,6 miljoniem mazāk cilvēku nekā iepriekšējos gados. Krasi saruka nelaimes gadījumu skaits ražošanā, uz ceļiem”.

Nobeigumā Mihails Gorbačovs atklāja, ka kampaņu nācās izbeigt budžeta zaudējumu un augošas iedzīvotāju neapmierinātības dēļ.