Normunds Jakušonoks ar siltām jūtām viesojas pansionātos: "Redzu, kā tur seniori prot priecāties par dzīvi"

Uz pansionātu ieteiktu aizbraukt katram, ne tikai mūziķim. Ja nākas dzirdēt, kā cilvēki gaužas un kunkst par sīkumiem, tad tur redzu, kā seniori māk priecāties par dzīvi. To vārdiem nevar aprakstīt, tas jāredz, jājūt, jāaprunājas. Cesvainē mani kundzītes ielenca un jautāja: “Ko jūs, māksliniek, darīsiet, ja mēs jūs tagad nelaidīsim projām?” Es vienmēr ar vissiltākajām jūtām braucu darīt šiem cilvēkiem labu, un, izrādās, dots devējam atdodas. Ja agrāk braucu par velti, tad tagad pansionāti gatavi arī kaut ko samaksāt.

Man ir savs menedžments, kas nodarbojas ar darba lietām, jo reizēm pēc koncerta atliek laika tikai pagulēt, lai otrā rītā atkal dotos ceļā. Jaunības gadus pavadīju ar apziņu, ka koncertu grafiks pildās pats no sevis, bet pandēmijas laikā pēkšņi aizliedza darīt to, ar ko visu mūžu esmu pelnījis sev iztiku. Man – cilvēkam, kuram nav nekādu iekrājumu – bija vai nu jāieķīlā uz kredīta pirktais dzīvoklis, vai jānes uz lombardu instrumenti. Paldies Dievam, pusgadu padzīvoju uz mammas pensijas, jo nebija citas izejas. Tagad braucu ar savu muzikālo izrādi pa kultūras namiem, varētu teikt, ka eju Baibas Sipenieces-Gavares pēdās. Iesāku tūri jau pandēmijas laikā, kad uzstājos ģimenes viesībās viens pats ar akordeonu. Pietika ar vienu sludinājumu feisbukā, lai mana dzīve apgrieztos kājām gaisā; brīvu dienu vairs nebija.

Iznāk, no viena grāvja otrā, no bezdarbības līdz laika trūkumam.

Jā, šie gadi man ir grāvju laiks. Pirms pandēmijas beidza pastāvēt mans mūža ieguldījums, klubs Četri balti krekli, aizvērās Meijera krogs, kura vadību biju pārņēmis Gunāra veselības dēļ. Tagad man biznesu nav, varu ziedot sevi cilvēkiem – man publika ir ļoti vajadzīga. Nav pat svarīgi, cik klausītāju, skaitliski mazākais koncertiņš bijis, kad vīrs mani uzsauca sievai piektā stāva dzīvoklītī. Viņš stūrītī sūca konjaku, es dāmai dziedāju un spēlēju. Ir bijis pa trim koncertiem dienā. Mājās atgriežos pēc 600 kilometriem – nedod dievs, ja nākamajā rītā atkal jāspēlē.

Turpinot pa iebrauktām sliedēm, varbūt kādu dienu sajutīšu jaunus spēkus un ķeršos pie kādas jaunas lietas. Tagad strādāju pie projekta Bišumuižā, kur dzīvoju kopš bērnības un uz kurieni, kā zināms, ved 10. tramvajs. Mēs esam domubiedru grupa, kas jau desmit gadus par pašu līdzekļiem Normundu dienā, 2. augustā rīkojam Bišu muižas svētkus. Agrāk Starptautisko Normundu dienu svinēju savā klubā Četri balti krekli, kur sanāca vairāki mākslinieki Normundi: Rutulis, Ķietis, Bērzs ar saviem priekšnesumiem. Tad pārcēlu pasākumu uz Bišumuižu, kas pieder akciju sabiedrībai, nevis miljonāriem, un lēnā garā, pa vienai telpai tiek atjaunota pēc iespējas autentiski.

Pašam savu muižiņu negribas?

Vai, ja jūs zinātu, cik esmu pieticīgs! Mana istabiņa ir 12 kvadrātmetru liela, man vairāk nevajag, un kaut ko lielāku uzkopt nevarētu. Toties man kopš sešpadsmit gadiem, kad sāku pats pelnīt, ir savs šoferis. Ir bijušas automašīnas, bet es pats tās nevadu. Agrāk vadāja gados jaunāki cilvēki, pēdējā laikā – pensionāri; divus jau esmu apglabājis.

Koncertējot esmu apbraukājis malu malas, vērojis, cik Latvija skaista un kur vēl daudz darba jāiegulda, esmu redzējis Rīgas mājas iekšpagalmā izklātus paklājus, lai neiegrimtu bedrē. Pa lielajām šosejām var braukt kā kundziņš, bet, tikko nogriežos – mī un žē! Reiz braucu uz Zanti, ceļš kā veļasdēlis, vienu kilometru braucām minūtes piecpadsmit. Tāpat atšķiras apkalpošanas līmeņi dārgajos pansionātos un lētajos, kaut gan tagad par lētajiem tos nevar saukt, ja mēneša maksa ir 900 eiro. Labi, ka pašvaldības daļu finansē, un, gadu desmitiem tur koncertējot, var redzēt, ka apstākļi daudzviet uzlabojušies. Biju patīkami pārsteigts par svaigi remontēto Madlienas pansionātu. Jānovēl spēks un enerģija iemītniekiem, un lai maksā labas algas visiem darbiniekiem, kas viņus aprūpē. Tas ir fantastisks darbs!

Vai šajā sakarā esi aizdomājies arī par savām vecumdienām?

Protams, bet līdz tam vēl diezgan ilgi, un pa to laiku pensijas vecumu varbūt pacels līdz 70 gadiem. Francijā notiek lieli protesti, bet es pats neietu protestēt – esmu parasts, likumpaklausīgs cilvēks. Kopš bērnības tā esmu audzināts – ja priekšnieks saka, tad ir jāklausa.

Pēdējā laikā gan esmu sacepies par birokrātiju – kā pašnodarbināts cilvēks par savu darbu izrakstu rēķinus iestādēm, saņemu samaksu. Viss bija labi, līdz vienai pašvaldībai savajadzējās noteikti elektroniski parakstītu rēķinu. Līdz šim nelietoju elektronisko parakstu, tagad būs jāpērk ID kartes lasītājs. Speciāli aizbraucu pēc jaunas ID kartes, tās ir īstas briesmas, kas notiek Rīgas PMLP, tur uzgaidāmajā telpā nav neviena latvieša. Par laimi, caur telefona aplikāciju izķēru pieņemšanas laiku, no kura kāds tikko bija izrakstījies. Reiz dokumentus kārtot braucu uz Bausku, jo Rīgā nebija iespējams.

Nesen Latvijas Pastā, lai saņemtu paciņu, uzrādīju īsziņu ar kodu, un pasta darbiniece man saka: “Lasiet!” Es rādu telefonu un atbildu, ka nepaņēmu līdzi brilles. “Tad mājās vajag uzrakstīt uz lapiņas un paņemt līdzi.” Kaut kas palicis no padomju laikiem – pat dusmas man sametās. Ikdienā veikalos un citur vairāk vai mazāk valda laipnība, bet šur tur ir vietiņas, kur kā kādreiz ēdnīcā apkopēja ar slotu gar kājām slauka gružus. Es, būdams padomju laiku bērns, arī no sevis cenšos izdzīt ārā tā laika paražas.

Pret krievvalodīgajiem man strauji sarukusi tolerance. Principāli vairs neatskaņoju ļoti jauku krievu multiplikāciju un kinofilmu koncertprogrammu, kuru kā duets Karakums ar Kasparu Tīmani izpildījām gadus divdesmit piecus. Likās, nav nekāda politiska zemteksta, bet tagad bērnu mīlulis Čeburaška izrādās krievu kara talismans. Mana attieksme pret Krieviju, padomju sistēmu ir pilnīgi cita. Iepriekš arī pandēmija lika šo to būtiski pārdomāt, kaut vai savu attieksmi pret naudas līdzekļiem.

Mūzas klusē, kad dārd lielgabali…

Tagad modē runāt par kolaboracionismu. Mani vecāki bija skolotāji, un tad jau arī viņi bija kolaboracionisti, jo izglītības sistēmā citādi strādāt nevarēja. Gāju tēva, darbmācības skolotāja, pēdās, bet mamma bija mazo klašu skolotāja. Mantoju no viņiem šo konfigurāciju – esmu radioinženieris un filologs. Latviešu valodas zināšanas ļoti palīdz, rakstot dziesmu tekstus, bet pirmo magnetafonu salaboju jau sešu gadu vecumā. Remontēju draugiem televizorus, datorus un citu tehniku, arī no tā varēju pārtikt.

Piecpadsmit gadus nostrādāju par skolotāju 47. vidusskolā, mācīju latviešu valodu un fiziku, strādāju par koncertmeistaru, biju skolas direktora vietnieks ārpusklases darbā, vadīju radiocentru, noorganizēju videosalonu. Tiklīdz atvēru klubu, tā atvadījos no skolas, bet nesen gadumijā aizgāju uz skolas balli atrādīties pedagogiem un kolēģiem. Tur mani ļoti grib atpakaļ, arī pašam ir nostalģija, bet man nav laika. Laika mašīna ir arī klubs Vecrīga, kurā sāku muzicēt 1988. gadā un, nostalģijas dzīts, spēlēju joprojām ik pa dažiem mēnešiem. Mani klausīties nāk tie paši, kas pirms trīsdesmit gadiem. Daļa dziesmu arī palikušas kopš tiem laikiem. Man tad bija grupa Vella kalpi, uz kuras bāzes piedzima Labvēlīgais Tips.

Jā, toreiz skolas ballītē man pienāca klāt iesirma kundzīte un teica: “Skolotāj, kāds prieks jūs satikt.” Cits skolnieks iepazīstināja ar četrpadsmitgadīgo meitu, tad rodas jautājums – kur tas laiks palicis? Droši vien man būtu interesanti ielēkt mūsdienu skolas atmosfērā, uzzināt, kādi tagad ir skolēni.