Krusta, pie kura piesita Jēzu, skaidas glabājas arī Latvijā: svēto relikviju brīnumainie piedzīvojumi. FOTO. VIDEO

To dēļ ir notikuši gan kari, gan asas reliģiskas diskusijas. Vieni apgalvo, ka krusta autentiskie fragmenti glabājas daudzās svētvietās (pārsvarā Eiropā un Tuvajos Austrumos), citi pārliecināti, ka par svētajām relikvijām “pārdzimuši” citi priekšmeti, bet vēl kādi pauž, ka viduslaikos bijušas veselas Svētā Krusta skaidiņu fabrikas – ienesīgs bizness un viltus talismanus pārdeva pa labi un pa kreisi.

Mistisko zinšu piekopēji Svētā Krusta relikvijām piedēvē maģisku spēku un aizsardzību, kas cilvēka prātam nepakļaujas. Nesenais piemērs saistīts ar pirms gada Ukrainas aizstāvju nogremdēto kreiseri “Moskva” Melnajā jūrā, tieši Lielās Piektdienas priekšvakarā. Krievi kā īpašu pasargājošu talismanu uz kreisera ar Krievijas pareizticīgās baznīcas svētību bija uznesuši Svētā Krusta skaidu, lai tā viņiem palīdzētu karā. Bet nekā… Tad nu varam dažādi domāt. Vieni priecāties par to, ka Mesija ir tik labvēlīgs, ka Viņš taisnības uzvaras vārdā pat pieļauj relikviju nogrimšanu jūras dzelmē, bet rašisti spriedelēt par to, ka visas šīs skaidas ir banālas “pupu mizas”.

Noasa šķirsts no Svētā Krusta atliekām

Racionāli domājot, diez vai varam pieņemt, ka joprojām saglabājušies 1990 gadus veci koka gabaliņi no Svētā Krusta (uzskata, ka Kristu krustā sita mūsu ēras 33. gadā). Un par to arī bijuši daudz reliģisku (un arī militāru) disputu un kauju.

Visskaļāko un joprojām aktuālo polemiku par šo jautājumu uzsāka kalvinistu baznīcas dibinātājs Žans Kalvins (1509 - 1564), kurš publicēja joprojām vērā ņemamu traktātu “Par relikvijām”.

Detalizēti uzskaitot daudzos “patiesos” Kristus krustus, desmitiem naglu ar kurām viņš pie tiem visiem tika pienaglots, ērkšķukroņus, sandales, daudzos šķēpus, kurus romiešu karavīrs iedūris mirušajam Pestītājam sānos, kas tāpat kā citi Jēzus moceklības piederumi brīnumainā kārtā bija nonākuši Eiropā, Žans Kalvins savā traktātā dod ieskatu viduslaiku kristīgās baznīcas izkoptajā relikviju ražošanas industrijā.

Domājams, ka zināma relikviju daļa no baznīcu altāriem un svētajiem šķirstiem pazuda jau pirmajos reformācijas gadsimtos. Tomēr ne mazāka daļa palika savās vietās un šis tas nāca pat klāt. Žans Kalvins ironizē, ka ar visām Svētā Krusta paliekām varētu piekrāmēt pilnu tirdzniecības kuģa tilpni vai pat uzbūvēt Noasa šķirstu.

Visas svētā Krusta skaidiņas, gabaliņi un pārpalikumi pedantiski nav uzskaitīti, bet to skaits, kas esot saglabājies līdz mūsdienām, lēšams tūkstošus. Vienviet tās glabājas pasaules dižākajās katedrālēs – Parīzes Dievmātes katedrālē, Vatikāna svētā Pētera bazilikā, Armēnijas Ečmiadzinā, Maskavas Kremlī, bet citur atkal nelielās baznīciņās un klosteros, kur tās pielūdz nevis pasaules varenie garīgie līderi, bet ierindas kristieši. Te jāpiemin, ka Svētā Krusta relikvijas godā seno konfesiju ticīgie – ortodoksi (pareizticīgie un vecticībnieki) un katoļi (ne tikai Romas, bet arī austrumu rita katoļi). Savukārt protestanti (luterāņi, baptisti, metodisti un citi) pret šīm relikvijām izturas ne tikai ar skepsi, bet gan tās uzskata par viltojumiem.

Svētā Krusta atrašana 293 gadus pēc Jēzus nāves

Pēc Pestītāja piesišanas krustā un viņa brīnumainās augšāmcelšanās, soda izpildes rīks - krusts ticis pazaudēts jeb aizgājis zūdībā. Pirmajās desmitgadēs, pat pāris gadsimtos pēc Jēzus nāves nevienam pat neienāca prātā pielūgt šo baisās nāves soda aksesuāru. Mūsdienu pasaulē gan krusts vairs nav soda rīks, bet gan pārvērties par reliģisku simbolu.

Pirmajiem kristiešiem krusta pielūgšana varētu būt līdzinājusies tam pašam, kā šodien godbijīga, pielūgsmes pilna ceļos krišana elektriskā krēsla, tanka vai revolvera priekšā. Līdz 4. gadsimtam kristieši savos rituālos krusta zīmi izmantoja ļoti minimāli.

Kristus kaps Jeruzalemē:

Svētā Krusta atlūzas, visticamāk, neatgriezeniski varētu būt aizgājušas zūdībā mūsu ēras 70. gadā, kad romieši aplenca Jeruzalemi un Golgātas vietā tika uzcelts dievietes Venēras pagānu templis.

Viss mainījās ap 326. gadu, kad, kā leģenda vēsta, šo krustu sava svētceļojuma laikā uz Svēto zemi atrada Romas imperatora Konstantīna Lielā māte Helēna, raksta Britu enciklopēdija. 4. gadsimta vidū tad arī sākās Patiesā Krusta godināšanas kults, un līdz 8. gadsimtam viena pēc otras parādījās Svētā Krusta relikvijas jeb skaidas. 

Saskaņā ar leģendu, Svētais Krusts atradās zem Venēras (romiešu dieviete, kas atbildīga par mīlestību un skaistumu) godam uzceltā tempļa. Tā nojaukšanas laikā tika atrasti trīs krusti, kā arī dēlītis ar uzrakstu “Jēzus Nācarietis, jūdu ķēniņš” un naglas, ar kurām Pestītājs bijis piesists krustā. Lai uzzinātu, kurš no krustiem ir tas, uz kura Kungs un Pestītājs bija pienaglots, Jeruzalemes bīskaps Makarijs piedāvāja pielikt pēc kārtas katru no tiem smagi slimai sievietei. Pēc pieskaršanās vienam no krustiem viņa izveseļojās. Šis nu bija arī tas īstais krusts, kuru nu pielūdzam vairāk nekā 1600 gadus.

Tagad šajā vietā Jeruzalemē (Golgātā, kur Jēzus Kristus beidza savu šīszemes dzīvi) ir Svētā kapa (Augšāmcelšanās) baznīca, kurā arī glabājas visnozīmīgākā Golgātas krusta daļiņa.

Kari un svētki par godu krustam

Patiesā Krusta pielūgšana izraisīja tā fragmentu pārdošanu, kuras pārtapa sakrālās relikvijās, tās iestrādājot jeb ievietojot greznos krustos, šķirstos un altāros. Romas katoļu teologi uzskatīja iebildumus par šo fragmentu viltojumiem par ģekīgu zaimošanu, jo “Kristus asinis patiesajam krustam piešķīra sava veida materiālu neiznīcināmību”. To varēja dalīt bezgalīgi, nemazinot sakrālo vērtību. Šādu uzskatu rezultātā Patiesā Krusta relikvijas vairojās visur, kur viduslaiku pasaulē izplatījās kristietība, un fragmenti tika noglabāti lielākajā daļā lielo pilsētu un daudzās bīskapijās - katedrālēs, baznīcās un klosteros. Tāpat savairojās relikvāriji, kas paredzēti fragmentu glabāšanai.

Svētā Krusta relikvijas Vatikānā:

Vēlme atgūt vai iegūt īpašumā Svētā Krusta fragmentu tika uzskatīta par attaisnojumu militārām ekspedīcijām, piemēram, Bizantijas imperatora Hēraklija karam pret persiešiem (622–628) un krustnešu veikto Konstantinopoles ieņemšanu 1204. gadā.

Līdz pat 1960. gadam Romas katoļu baznīca ik gadu 3. maijā svinēja Svēta Krusta atrašanas svētkus (diena, kad 326. gadā Konstantīna Lielā māte atrada Svēto Krustu). Pirms 62 gadiem toreizējais pāvests Jānis XXIII šos svētkus atcēla un no diviem Svētajam Krustam veltītajiem svētkiem atstāja tikai vienus - Svētā Krusta pagodināšanas dienu 14. septembrī, tā pieminot 335. gadu, kad Jeruzalemes bīskaps tautai pirmo reizi atrādīja imperatora mātes atrasto Golgātas krustu.

Golgātas krusts arī Latvijā

Svētā Krusta relikvijas glabājas neskaitāmos dievnamos visā pasaulē, arī Latvijā. Internetā atrodams pasaules ievērojamāko baznīcu saraksts, kurā minēti dievnami, kuros glabājas Svētā Krusta atlūzas. Un viena no tām ir Rīgas baznīca – Grebenščikova Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas vecticībnieku baznīca Maskavas forštatē. Te vietā pieminēt, ka Rīgas Grebenščikova senpareizticības draudze ir lielākā vecticībnieku Pomoras (bezpriesternieku) kopiena pasaulē ar apmēram 25 tūkstošiem cilvēku.

Otra vieta, kur Latvijā var sastapt Svētā Krusta relikviju ir Viļānu svētā erceņģeļa Miķeļa katoļu baznīca, kurā ir pat Krusta kapela. Šis 18. gadsimta baroka arhitektūras piemineklis pat ir kļuvis par katoļu svētceļojumu vietu.

Svētās relikvijas cena

Bet tas nenozīmē, ka mūspusē nevarētu uzrasties vēl kāds jauns templis, kurā tiktu pagodināta Svētā Krusta skaida. Interneta izsolēs un antikvariātos bez problēmām var atrast “īstenus” Patiesā Krusta gabaliņus un tos nopirkt, protams, ja ir pabiezs banknošu žūksnis.

Aprīļa vidū, piemēram, relikvāriju ar mazmazītiņu svētā koka gabaliņu interneta veikalos varēja nopirkt gan par 28 tūkstošiem eiro, gan arī divreiz lētāk. Tiesa gan – tikai ārzemēs, un te nu jāņem vērā gan problēmas ar muitu, gan arī tas, ka šī relikvija varētu būt atzīta kā kultūras un mākslas vērtība, kuru aizliegts izvest no konkrētās valsts.

Lai arī baznīca neatbalsta svēto relikviju andalēšanu, tā to veicinājusi ne tikai viduslaikos, kad tas bija izvērties par sakrālo svēto tēvu biznesu, bet arī šajā – 21. gadsimtā.

Manhetenā svētās skaidas iecienījuši solīdi vīrieši - geji

2008. gada maijā starptautiskais biznesa žurnāls “Forbes” rakstīja, ka Rietumu pasaulē piedzīvotā reliģiskā krīze, kad nākas slēgt daudzus katoļu dievnamus un klosterus, veicinājusi tirdzniecību ar svētajām katoļu relikvijām, kas nākušas no aizvērtajām svētvietām, uzplaukumu.

Tagad svēto ķermeņu daļas, Golgātas krusta skaidiņas, naglas, kas pieskārušās naglai, ar kuru pirms teju 2000 gadiem krustā sita Jēzu, akmeni, uz kura uzkāpis Jēzus, apustuļa Pāvila nagu, Asīzes Franciska kaulu un pat mātes Terēzes sandali naudīgs pircējs var iegādāties gan interneta izsolēs, gan "eBay" tirgotavā, gan antikvariātos.

Jēzus Kristus moceklības svētās relikvijas:

Ja esat Ņujorkā, tad visas šīs lietas varat atrast Amandas Brūmeres senlietu bodītē Manhetenā. Viņa ir viena no ļoti nedaudzajām speciālistēm, kura nodarbojas tikai un vienīgi ar kristiešu svēto relikviju tirdzniecību. Un, cik var spriest, peļņa varētu būt laba. Piemēram, akmens no Tabora kalna Galilejā, uz kura uzkāpis pats Jēzus Kristus, pirms 15 gadiem “Christie’s” izsolē pārdots par 430 000 ASV dolāriem (390 000 eiro). 

Relikviju tirgotāja atklāti teic, ka netic savu tirgoto preču supersvētajai izcelsmei un autentiskumam, bet ir pārliecināta, ka andalētie “produkti” var palīdzēt pircējiem justies labāk un atgūt veselību. Ja jau Brūmeres kundze to atzinusi respektablam biznesa žurnālam, ko lasa visā pasaulē, tad viņa nav vainojama pircēju jeb klientu maldināšanā. Katrs pats atbildīgs, kā savu naudu tērē un kādas sekas tas var izraisīt.

Viņa teic, ka svēto relikviju pircēji nav vis “prātu izkūkojušas senilas miljonāres”, bet gan visnotaļ respektabli un gudri cilvēki – vidējais standarta pircēja profils: vientuļi vidusšķiras geji, kuri pie tam nav cītīgi baznīcā gājēji. Senlietu bodītei ir pat savs preču piegādātāju saraksts – baznīcas un klosteri, kuri tiek slēgti vai pārtrauc savu darbību.

No kāda koka bija iztēsts Golgātas krusts?

Vai visas šīs daļiņas ir autentiskas, varētu noskaidrot pēc dendroloģiskās izpētes, bet īsti nav zināms, kāds koks izmantots Golgātas krusta darināšanā. Pastāv vairākas versijas, par kurām daudzus gadsimtus jau no kristietības pirmsākumiem šķēpus lauzuši teologi, zinātnieki, vēsturnieki, dendrologi, arboristi un kokrūpnieki.

7. gadsimtā benediktīniešu mūks Cienījamais Beda apgalvoja, ka Golgātas krustam izmantotas četras koku šķirnes – ciprese, ciedrs, priede un buksis. Citi atkal priedes vietā min egli. Savukārt 16. gadsimtā flāmu filologs Džusto Lipsio apgalvoja, ka Svētais Krusts bija no ozola. Drīz vien visi teju vai korī sauca – jebkurš koks, tikai ne ozols!

Mūsdienu pētnieki teic, ka izmantots tikai viena veida koks, bet viņi nav vienojušies kāds. Pieejot šim jautājumam zinātniski, visticamākā versija no visām varētu būt – Libānas ciedrs, jo tā koksnes daļiņas jeb fragmenti pēc koka nociršanas tik tiešām var nesadalīties 2000 gadus.

Bet pa visu pasauli izkaisītajās svētvietās, muzejos un antikvariātos, kur atrodas Svētā Krusta relikvijas, tās ir dažādās krāsās un no dažādām koku sugām.