Latvijas pēdējā telefoniste: pirms 40 gadiem Ugālē noslēdzās "vecā telefona ēra". FOTO

Joprojām daudzi tūkstoši Latvijas ļaužu – vidējās un vecākās paaudzes cilvēki, kuri padomju laikos zvanīja uz Ugāli, atceras Emīlijas Krūmiņas balsi: “Ugāle klausās!” Tagad, kad uz jebkuru pasaules vietu var piezvanīt pa mobilo tālruni, tīri vai kā zinātniskā fantastika izklausās tas, kā vēl pirms dažiem gadu desmitiem notika telefonsarunas savienojums ar pusotru simtu kilometru attālumā no Rīgas esošo Ugāli: vispirms, griežot tālruņa ciparnīcas ripu, mūs savienoja ar Ugāles telefoncentrāli, kur klausuli pacēla telefoniste, kura, uzklausījusi mūsu sarunas pieteikumu, “sasprauda vadiņus”, lai savienotu sarunbiedrus.

Ugāles vēstures lepnums

Pirms 40 gadiem atvadīšanās no telefonkumutatora bija valstiski nozīmīgs tehniskā progresa izrāviens, par kuru vēstīja teju visi Latvijas laikraksti – sākot no rajona avīzītes “Padomju Venta” un beidzot ar kompartijas centrālorgānu “Cīņa”.

Ugālieši joprojām lepojas ar savu dižo telefonizācijas vēsturi, kuru palīdz saglabāt gan Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa, gan vietējā novadpētniece Laimdota Junkara. Par to ir tapusi gan izstāde, gan tiek rakstīts grāmatās. Pats artefakts – Ugāles slavenais komutators, kuram bija paredzēta vieta muzejā, gan ir gājis secen vēstures krātuvēm – tas cietis ugunsgrēkā.

Bibliotekāre Inese Rumpa, kuras vadībā pirms deviņiem gadiem tapa izstāde “Ugāles pasts vēsturiskajās liecībās: avīzēs, grāmatās, fotogrāfijās”, sarunā ar Jauns.lv vēl ne tik seno vēsturi atminējās: “Man prieks, ka ugālnieku ar lepnumu stāstītais stāsts turpina dzīvot. Kad atnācu dzīvot uz Ugāli, mans topošais vīrs to pastāstīja kā vienu no faktiem, ar ko Ugāle izceļas.”

Laimdota Junkara pašlaik raksta jau ceturto grāmatu par Ugāli, kas aptver pagasta vēsturi pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Viņa Jauns.lv laipni uzticēja ielūkoties lappusēs par Ugāles pastu. 

1982. gadā pasta ēkā, kura 1903. gadā tika celta kā Ugāles Stacijas viesnīca (pēc 1901. gadā atklātās dzelzceļa līnijas Tukums – Ventspils), pat bija vēsturiska plāksne ar uzrakstu “Šeit 1982.gadā pēdējās lauku rokas apkalpes telefona centrāles vietā Latvijas PSR uzstādīta automātiskā telefona centrāle”. Tad arī telefonistes aizgāja “pensijā”, jo tagad komutatora vietā “metāla skapjos nepārtraukti klikšķ kontakti, nodrošinot divsimts Ugāles ciema telefona abonentiem sarunas”. Tika iecerēts, ka vecais komutators, kas tika uzskatīts par vienu no pēdējiem visā Padomju Savienībā, tikšot nodots Sakaru muzejam Rīgā.

Sadegušais komutators

Diemžēl šo komutatoru šobrīd nevienā muzejā nevar redzēt. 1985. gada septembrī pasta mājā izcēlās ugunsgrēks un rezultātā nebūtībā aizgāja arī tās vēsturiskās liecības. 

Bibliotekāre Inese Rumpa stāsta: “Vēl 2009. gadā ir fotografētas ēkas mūra paliekas, tagad ir palikuši tikai pamati, kuri aizauguši ar kokiem. Vēl pirms kādiem gadiem desmit komutators ir bijis pasta ēkas garāžā, tagad ēka ir privatizēta un nav zināms, vai komutators vēl tur atrodas.”

Latvijas telefonizācijas kompānijas “Lattelecom” pārmantotāja, uzņēmuma “Tet” Sabiedrisko attiecību un korporatīvās komunikācijas vadītāja Laura Jansone Jauns.lv par Ugāles komutatoru pastāstīja: 

“1983. gada pašā nogalē tika izslēgts Ugāles sakaru nodaļas rokas komutators. Tas bija pēdējais izmantotais komutators Ventspils rajonā. Ventspilī un pārējos rajonu centros tolaik turpināja strādāt starppilsētu sakaru komutatori līdz pat deviņdesmito gadu beigām. Pilnīga komutatoru lietošana Latvijā pakāpeniski tika pārtraukta tikai pēc visu republikas automātisko telefona centrāļu aprīkošanu ar automātisko norēķinu sistēmu laikā no 1997. līdz 2003. gadam.

Telekomunikāciju inženieris, inženierzinātņu doktors Valdis Hofmarks, kuram ir plaša telefonu kolekcija un bijušas vairākas ekspozīcijas Latvijas muzejos par telefonizāciju Latvijā, Jauns.lv apliecināja, ka Ugālē bijis Latvijā pēdējais telefonkomutators, kas bijis publiskā lietošanā. Pēcāk bijuši kaut kur kādi “slēgtie” komutatori - iestādēs vai uzņēmumos, bet Ugālē bijis Latvijā pēdējais, kas bijis pieejams publiskajā lietošanā. Viņš pats esot bijis liecinieks šī komutatora slēgšanai.

Telefonizācijas revolūcija

Kā tas notika, plaši varam lasīt tā laika presē. 1983. gada 3. februārī laikraksts “Dzimtenes Balss” rakstīja: “Ciemata telefoniste Emīlija Krūmiņa pēdējā Latvijā mainījusi profesiju. Viņa kļuvusi par pasta sakaru operatori. Komutatoru nomainījusi automātiskā telefona centrāle. Tagad visām republikas apdzīvotajām vietām ir stabili automātiskie sakari.”

Dažas dienas pirms tam telegrāfa aģentūra “Latinform” visai pasaulei izsūtīja ziņojumu: “Komutatoru, pie kura Emīlija Krūmiņa, savienodama abonentus, nosēdēja daudzus gadus, nomainījusi automātiskā telefona centrāle (ATC).

Tagad visām republikas apdzīvotajām vietām ir stabili automātiskie sakari. Latvijā, kur telefonizācija sākās pirms 103 gadiem, šobrīd pilsētu un lauku ATC kopējā ietilpība sasniedz apmēram pusmiljonu numuru. Turpinās jaunu centrāļu būve un strādājošo centrāļu rekonstrukcija. Vienpadsmitajā piecgadē republikas telefona tīkls tiks paplašināts par 50 tūkstošiem numuru.”

Mīliņas kūciņas

Jāteic, ka telefoniste Emīlija Krūmiņa bija ne tikai, iespējams, vispopulārākā persona novadā (jo, kurš tad ar viņu nebija runājis), bet arī ar interesantu biogrāfiju. Inese Rumpa atminas:
 
“Balsi neatceros, bet tikusies ar viņu esmu pavisam citādā sakarā. Bērnībā dzīvoju un mācījos Ventspilī un protams biju pioniere. Emīlijas tēvs, revolucionārs Korts Šēniņš, bija mūsu pionieru pulciņa varonis. Tāpēc braucām ciemos pie viņa meitas. Viņa vēl dzīvoja vecajā pastā un bija mums sacepusi kūciņas.”

Telefoniste - deputāte

Emīlija Krūmiņa (1911. – 1985), kuru vietējie sauca arī par Krūmiņtanti vai Mīliņu, bija 1905. gada revolucionāra un Pētera Stučkas valdības atbalstītāja Korta Šēniņa 
vienpadsmitais bērns – pastarīte. Kad viņa kaut cik paaugusies, māsa Anna Emīliju aicinājusi uz Rīgu. Un Emīlija strādājusi mājkalpotājas darbu, kā atminas novadnieki – pirms kara arī pie Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas.

Viņa bijusi arī padomju laika aktīviste, par ko liecina 1949. gada 24. janvāra publikācija “Brīvajā Ventā”, kas iepazīstina ar padomju tautas “labākajiem dēliem un meitām”, kas startē vietējo padomju vēlēšanās:

“Pēc skolas beigšanas strādājusi Rīgā dažādos gadījuma darbos. Sarkanajai Armijai atstājot Latviju, viņas vīrs aizbrauca tai līdzi (viņš kara laikā krita padomju armijas rindās). 1942. gadā pārgājusi dzīvot Rīgā, kur strādāja “Bekona eksportā” kā strādniece.

Vēlāk viņu izsūtīja uz Vāciju. 1945. gadā atgriezās Latvijā un strādāja Ugāles pagastā par pastnieci. Tagad viņa ir Ugāles sakaru nodaļas telefoniste.”

Preses publikācijas liecina, ka viņa vairākkārtīgi tikusi ievēlēta par Ugāles ciema padomes deputāti – gan Staļina, gan Hruščova laikā.

Krūmiņtantes pūra krēsls

1982. gada 13. februārī “Padomju Venta” rakstā “Balsu vidū” stāsta par Emīlijas Krūmiņas darba ikdienu:

“Turpat jau simto reizi šajā maiņā Emīlija Krūmiņa mierīgi un lietišķi atkārtojusi savas centrāles, sava ciema nosaukumu: “Ugāle! Ugāle klausās!”, lai tad ierastām kustībām iekārtotu sarunu ar pieprasīto abonentu.

Cik dažādu intonāciju un emociju bagātas ir balsis, kas pieprasa savienojumus! Mierīgas, laipnas, neiecietīgas, saniknotas... Ir balsis, kas it kā sasilda, nomierina. Ir arī tādas, kas it kā pļauku iecērt: “Dodiet! Savienojiet! Ko jūs tur guļat? Netūļājieties!”

Dažreiz tīri vai raudāt gribas no tāda nepelnīta apvainojuma. Vai tad viņām, telefonistēm, pašām nav nepatīkami, ja tādas vai citas tehniskas kļūmes dēļ nespēj izsaukt adresātu, ja runātāji viens otru nedzird, ja sarunu traucē griezīgi trokšņi...

Zināms taču, ka telefona centrāles aparatūra ir veca, ar visdažādākajām kaitēm un niķiem. Un ko tur līdz nervozēšana, cita sarūgtināšana? Bet cik labi ap sirdi paliek, ja kādam esi palīdzējis, ja esi dzirdējis ikdienišķo “paldies”...

Kad kādu brītiņu esam runājušās ar Emīliju Krūmiņu par sakaru darbinieka profesijas gaišajām un tumšajām pusēm, Emīlija pēkšņi atceras kādu notikumu. Tas bijis sen. Vēlā ziemas vakarā viņas dežūras laikā pie durvīm kāds klauvējis. Nepazīstams cilvēks. Atvainojies par traucēšanu un tad skaidrojis nāciena iemeslu. Esot braucis ciemos pie radiem šajā pusē un pie reizes esot vēlējies redzēt telefonisti, kuras balsi dzirdējis daudzreiz, zvanot radiniekiem, un kas viņam nezin kādēļ likusies pievilcīga.

Iepazinušies, parunājušies pie karstas tējas tases un atvadījušies jau tikpat kā seni paziņas...

Jau atkal telefoniste kādam saka: "Ugāle klausās!”, un ar ierastu kustību iebīda kontakta dakšiņu vajadzīgajā vietā, iekārtojot sarunu.

Vai tu Ugāli tikai dzirdi, vai redzi arī, taujāju tālāk. “Redzu, protams, redzu arī”, Emīlija atbild pārliecināti. Dzirdētam un pateiktam vārdam taču ir tā īpašība rosināt domu. Citreiz, iekārtojot sarunas ar kādu, tūlīt nāk prātā arī viņš pats, citreiz kā no miglas izkāpj mūsu ciema mājas, apgaismotie logi, dārzi, alejas...

“Bet, ko tu dari mājās, kad esi beigusi darbu?” Uzrunātā pamet ašu skatu uz mani un tikpat ātri atbild: “Visu vai neko. Vai nu mājās darbu trūkst? Bet nezin kādēļ tie mājas darbi un darbiņi man neliekas tik svarīgi. Dzīvoju no vienas maiņas līdz otrai un jau iepriekš jūtu nerimtīgo balsu karuseli, kurā šūpojos diendienā... Man patīk mans darbs, un tas, liekas, ir profesijas prieks.”

Bet jau 1983. gada 20. jūlijā “Padomju Venta” nostalģiskā rakstā “Krūmiņtantes pūra krēsls” teic atvadu vārdus slavenajam pēdējam publiskajam rokas telefonkumutatoram Latvijā. Krūmiņtante uz savu dzīvokli beidzot varēja aiznest arī savu krēslu, kuru no savām mājām bija atnesusi uz pasta kantori, jo tas bijis daudz ērtāks nekā valsts piešķirtais sēdeklis. Viņa savu krēslu bija nodēvējusi par savu “pūra mantu”.