Režisors Mārtiņš Eihe: "Es esmu 90. gadu bērns. Un dzīve pēc deviņdesmitajiem ir šausmīgi neinteresanta"

Runāsim par jums vai par teātri?

Man  vairāk patiktu par teātri.

Kāpēc?

Tāpēc ka es sevi realizēju caur teātri. Jā, man ir ģimene, bet absolūti lielāko daļu dzīves man ir teātris. Sešos no rīta ceļos, braucu uz darbu un dažreiz atgriežos tikai īsi pirms pusnakts. Bet, godīgi sakot, ja būtu tāda iespēja, es labprāt vispār nestrādātu.

Kas tomēr liek kustēties un darīt?

Šobrīd jau es vispār kā Leļļu teātra vadītājs esmu kļuvis par ierēdni. Bet otra mana pozīcija ir mākslinieks, un kā mākslinieks es vienmēr esmu gribējis būt tāds lazy artist. Jo, man liekas, viena no priekšrocībām, ko sniedz māksla, ir – baudīt dzīvi. Nesteigties pa to. Protams, tas nav viegli, īpaši Latvijā. Tas pat ir ļoti grūti. Ja neesi kāds īpašs meistrīma mākslinieks, nekāds lazy artists arī nevari atļauties būt. Bet man noteikti nepatīk uztvert darbu kā darbu.

Cik tuvas jums agrāk bija lelles?

Man tās vienmēr likušās interesantas. Kaut vai tāpēc vien, ka leļļu teātrī var izdarīt tādas lietas, kas dramatiskajā teātrī nav iespējamas. Piemēram, nozāģēt sev kāju. Lelle, zobus sakodusi, to var izdarīt.

Un lietas, kas saistītas ar fantazēšanu. Jā, arī parastajā teātrī mēs tagad varam lidot, iekaroties gumijās, bet šeit fantāzijai paveras daudz plašāks lauks. Es jau sen domāju par Meistara un Margaritas iestudējumu. Un nekad neesmu varējis iedomāties, kā tas varētu notikt dramatiskajā teātrī. Bet leļļu teātrī – jā!

Leļļu teātris mūsdienās ir moderna parādība? Kādas vispār ir tendences?

Leļļu teātris ir ļoti dažāds. Ir tādas lelles un šitādas lelles. Cilvēks pats pārvēršas par lelli, un citi cilvēki viņu ar džoistikiem vada. Pasaulē leļļu teātris specializējas uz kādu vienu veidu. Bet Latvijā Leļļu teātrim ir jāaptver gandrīz visi iespējamie veidi – tā nu tas sanāk tāds ļoti plašs vizuālais teātris, kur ir visu veidu lelles un aktieri pārvalda daudzas tehnikas. Līdz šim izrādes bija bērniem un bija arī pieaugušajiem. Kas tagad mums būs jauns izaicinājums – izrādes pusaudžiem. Un dabūt pusaudzi leļļu teātrī…

… pat grūti iedomāties, ar kādu tēmu!

Viena no tādām izrādēm būs Bendžamins Batons. Un Puscilvēki – izrāde, kas balstīta latviešu etnogrāfijā. Sumpurņi, vadātājs – tāda īsta šausmenīte.

Jūs pašu kāda leļļu teātra izrāde ir ļoti aizkustinājusi?

Pat vairākas! Viena  no tādām bija Spēlēju, dancoju festivāla Homo Novus ietvaros, ko taisīja lietuviešu māksliniece un horeogrāfe Santa Grīnfelde. Tur lelles bija trīsmetrīgas. Pārējām izrādēm neatceros nosaukumus. Man ir problēmas ar nosaukumiem, cilvēku vārdiem. Divreiz mūžā es pat pats savu vārdu esmu aizmirsis.

Pirms tikšanās sapratu, cik maz zinu par leļļu teātri. Un cik patiesībā jau tomēr neveiksmīga bija mana pieredze, ejot uz “mazu bērnu” izrādēm. Bērniem, starp citu, patika. Bet mani garlaikoja.

Labai leļļu teātra izrādei ir jāpatīk arī pieaugušajiem. Mums taču visiem patīk Holivudas multenes, tās ir interesantas arī pieaugušajiem. Bet Latvijā, manuprāt, vispār nav pat neviena leļļu teātra teorētiķa. Lielākai daļai teātra zinātnieku un kritiķu nav izpratnes par leļļu teātra procesiem. Es jau arī tagad mācos. Kas ir tas, par ko ir jārunā. Tehnika, estētika, mūzika un tā visa mijiedarbība – te tas ir daudz specifiskāk nekā dramatiskajā teātrī.

Jūs esat tāds sava ceļa gājējs un apzināti gribat taisīt atšķirīgas izrādes, gribat atšķirties?

Es vienkārši daru to, kas man patīk. Šobrīd ar divām beidzamajām izrādēm tas kaut kā ir sakritis arī ar skatītāju vēlmēm. Man jau gan pašam liekas, ka arī mani agrākie darbi ir iekļāvušies vidē, kurā mēs dzīvojam. Nē, nav man nekādas sava ceļa iešanas, nav man svarīgi atšķirties no kāda, būt īpašam. Es lielākoties vienkārši izvēlos darīt to, kas mani pašu interesē.

Jums kādreiz nav bijusi sajūta, ka, tik daudz sava laika veltot teātrim, kaut kas svarīgs dzīvē var paiet garām?

Kultūras akadēmiju pabeidzu 30 gadu vecumā. Esmu 90. gadu bērns. Un dzīve pēc deviņdesmitajiem ir šausmīgi neinteresanta. Domāju, savas jaunības gados esmu piedzīvojis notikumu apjomu, ar ko pietiktu vairākām dzīvēm. Jā, tagad man dažreiz piezogas tā sajūta, ka es palieku vecs. Četrdesmitgadnieku krīze, droši vien būs arī piecdesmitgadnieku…

Bet ar to pieredzi, kas man ir, man nav sajūtas, ka es kaut ko esmu palaidis garām. Nu, es pats neesmu vadījis lidmašīnu, jā. Kaut kādas tādas lietas nav bijušas. Bet šobrīd man ir sajūta, ka dzīves jēgu es atrodu ne vairs piedzīvojumos, kas ir ārpus teātra. Ka viss notiek teātrī. Un nevar jau arī vispār neiziet no teātra, ar kaut ko ir jāuzpildās. Tad mēs ar Kristu (Krista Burāne, Mārtiņa dzīvesbiedre – red.) un mūsu meitu Mari kaut kur aizbraucam.

Mēs tādā nelielā draugu lokā smejamies, ka vispār jau mēs baigi daudz klačojamies. Tā nav tāda ļauna aprunāšana, bet tas, ko pēc tam var ielikt teātra darbos. Jo tu pats jau nevari izdzīvot un piedzīvot visu. Tad caur to klačošanos atnāk citu cilvēku pieredze, kas veido manu bibliotēku, ko pēc tam varu izmantot darbā ar aktieriem. Man vajag to mainīšanos ar stāstiem. Un vajag stāstus no grāmatām.

Bet kur jūs tagad to dēku vizmu dabūjat? Grūti noticēt, ka jums to vairs nevajag.

Ā, tā man ir problēma! To man nupat arī sirds ārsts teica – ka tā ir problēma. Ja visu laiku esi dzīvojis dauzoties, tad pēkšņi ieiet tādā mierīgā dzīvē – tas var kaitēt sirdij. Manā gadījumā ārsts runāja kaut vai par 30 minūšu treniņu dienā. Bet tas jau ir tas pats, ko var iegūt ar dauzīšanos.

Ko jūs jau sen gribat iestudēt, bet vēl nav sanācis?

Ir man viens tāds neizdarīts darbs. Es vēlos iedokumentēt savu vectēvu. Mēs jau gan uztaisījām par viņu izrādi maziem bērniem – par mani un viņu. Bet man gribētos arī ko lielāku un nopietnāku. Viņš bija pirmais PSRS Tautu spartakiādes uzvarētājs, tā notika 1945. gada rudenī. Viņš uzvarēja grieķu-romiešu cīņās.

Tad tāpēc jums ir tāda bārda.

Jā. (smejas) Tagad kļūdas pēc nogriezu, jāaudzē atpakaļ.

Bet tas ir tāds vēsturiski interesants stāsts. Jo viņš izgāja cauri karam, netiekot iesaukts ne krievu, ne vācu armijā. Un viņš bija iesaukšanas vecumā. Viņš arī neslēpās, turpināja visus kara gadus strādāt.

Viņu vienkārši aizmirsa?

Versijas ir divas. Pirmā – ka viņam bija zīmīte par to, ka ir ar lauztu mugurkaulu. Un otra – ka viņš viltojis savu vecumu. Bet tajā pat laikā vācu okupācijas gados viņš uzvarēja Latvijas čempionātā grieķu-romiešu cīņās, bija visiem acu priekšā. Un vienlaikus viņš savās piezīmēs apraksta, ka visus kara gadus gulējis loga tuvumā, nevis dziļāk mājā – lai varētu ātri pa to logu aizmukt nepieciešamības gadījumā.

Un kāds ir jūsu paša dzīves neparastākais piedzīvojums?

Nē, to nevar stāstīt. Kas notika deviņdesmitajos, tas tur arī paliek. Bet svarīgāko notikumu gan varu pateikt – meitas piedzimšana. Es vispār nebiju ar ko tādu savā dzīvē rēķinājies. Man toreiz bija jau 34 gadi.

Ko jūs beidzāt darīt pēc meitas piedzimšanas?

Es zinu, ko es sāku – es sāku uztraukties! Līdz tam es vispār ne par ko neuztraucos, var pat teikt, ka man viss bija vienalga. Bet pēc viņas piedzimšanas tas stress kā sākās, tā nav beidzies. Kaut kāda tāda jocīga atbildība ieslēdzās un jau 13 gadus neatslēdzas. Visādi citādi jau bērni paši aug, ko es tur daudz varu… Vienīgais, par ko esam vienojušies – ka mēģinām nemānīties.

Trīspadsmit gadu vecumā viņa joprojām grib ar jums daudz sarunāties?

Jā! Ja esmu laicīgi mājās, mēs vienmēr, katru vakaru, runājam. Un skatāmies kopā kino. Citreiz filmu izvēlas viņa, citreiz – es vai Krista. Ejam pastaigās – tas gan viņai vairs nepatīk: “Ai, atkal jāiet ārā…”

Jūs savam bērnam novēlētu kino un teātra pasauli?

Tā jau būs viņas izvēle. Bet man pašam nav nekādas sliktās pieredzes ar šo jomu. Es gan nebeidzu apbrīnot aktierus. Režisoram jau vēl tomēr ir kaut kāda personīgā dzīve. Režisors var atcelt mēģinājumu, pārlikt tā laikus, kādā dienā vispār neielikt mēģinājumu. Bet, ja tu esi labs aktieris… Latvijā ar kino vien neizdzīvosi, vajag palikt arī teātrī. Bet, ja tu esi labs aktieris teātrī, tas nozīmē, ka tev mēģinājumi ir katru dienu, vakaros izrādes. Un vienīgā brīvdiena ir pirmdiena.

Es teiktu, ka tas ir dramatiski. Labs aktieris vienkārši gadiem nonstopā strādā. Jā, vasarā ir atvaļinājums – bet tajā labs aktieris filmējas, lai piepelnītos. Tas ir ļoti pieprasošs darbs. Lai gan – ja tu savā profesijā esi labs, tas vienmēr ir pieprasoši.

Jūs pats arī īsu brīdi bijāt aktieris.

Jā, Liepājā, bet tas pat īsti neskaitās. Viena loma vispār bija pilnīgs dizāsters. Es arī nekad neesmu gribējis būt aktieris. Mēs, protams, varam runāt, ka aktieri sadarbojas, bet kādā brīdī tā tomēr vienmēr ir pakļaušanās citu gaumēm un diktātam. Nāk mūzika, nāk tērpi, scenogrāfija,  režisors, horeogrāfs… Nē, es tā nevarētu. Tāpēc es spēlēju tikai pie viena režisora – pie Mārtiņa Eihes. Jau laikam četrās izrādēs esmu spēlējis. Un tās pat nav izrādes, kurās man kaut kas jāspēlē. Tas esmu es.

Kāda ir jūsu lielākā pieredze vēl bez teātra?

Ballītes. Līdz gadiem apmēram 24 to manā dzīvē bija ļoti daudz. Ballītes, protams, bija arī vēlāk, bet vairs ne tik trakas un ne tik interesantas. Uz pirmo diskotēku es devos, kad man bija 14. Par to reizi man nav daudz atmiņu. Vispār tas bija ļoti traks laiks. Spirtu šķaidījām ar liķieri, vēlams – 40-grādīgo, lai grādi nekrītas.

Un ko jums tas deva?

Pieredzi. Tiem, kuri savācās un vēlāk sāka kaut ko arī darīt, tas laiks deva neatsveramu pieredzi. Tas ir līdzīgi kā sportistiem. Tā viņu pieredze, kā sasniegt mērķi, ir pat biedējoša. Lielākoties tas ārpus sporta noved pie sliktiem  rezultātiem – piemēram, kad viņi izlemj doties politikā. Un viņi tur nonāk, jo viņu spēja sasniegt mērķus ir uztrenēta lieliski. Līdz ar to viņi apsteidz desmit reizes talantīgākus cilvēkus tikai ar savu izturību vien. Tāda ir viņu pieredze.

Kā jums izdevās nepalikt tajā ballīšu stadijā?

Viens, es domāju, ir vecāki. Un viņu piemērs. Es nedomāju, ka viņi ko varēja ietekmēt – ja nu vienīgi izmest mani no mājām, ko viņi nekad neizdarīja.

Un otrs, protams, bija tas, ka man ļoti patika lasīt. Paralēli trakulībām es daudz laika pavadīju ar grāmatām. 11. klasē bija pusgads, kad es vispār negāju uz skolu. No rīta piecēlos, it kā devos uz skolu, bet patiesībā uzrāpos bēniņos un lasīju grāmatas.

Un trešais – ka visas lietas nācās apgūt pašam. Bija velosipēds, mopēds, motocikls, vēlāk arī mašīnas. Kaimiņš strādāja autoservisā un ņēma haltūras uz mājām. Mēs, puikas, varējām tur kaut ko nopelnīt, labojot tās mašīnas. Kaimiņu puikam tagad pašam ir liels serviss un veikals. Un arī es saprotu, kā darbojas mašīna.

Kultūras koledžā nokļuvu pavisam nejauši. Man pateica, ka tur pieņem visus džekus. Bet es negribēju iet armijā, kaut kur bija jāstājas. Un es iestājos, skaitot dzejolīti, ko līdz tam biju skaitījis Ziemassvētkos. Pēc tam mēs nonācām Skatuvē pie Annas Eižvertiņas, kur dabūju iepazīt pilnīgi visu: kā ir būt skatuves strādniekam, gaismotājam, skaņotājam, aktierim. Tur sapratu, kā vispār funkcionē teātris. Un kāda ir katra cilvēka vieta un nozīmība teātrī.

Atceraties pirmo izrādi, ko mūžā redzējāt?

Nezinu, vai es to atceros, vai tās ir atmiņas no vecāku stāstiem, bet es atceros, ka biju uz Leļļu teātra izrādi Pifs. Trešajā klasē visi gājām uz Princi un ubaga zēnu. Tad ar tēti laikam biju uz Šerloku Holmsu, Zelta zirgu. Un nākamā izrāde, ko atceros, bija jau Kultūras koledžā. Aizbraucām uz Viļņu skatīties Ņekrošus izrādi.

Kādu stāstu jūs savās izrādēs cenšaties izstāstīt?

Manās izrādēs vienmēr kāds nomirst.

Jums Kalendārs mani sauc ļoti patika kā grāmata, ka nolēmāt to iestudēt?

Es nebiju to lasījis. Bet labi pazīstu Andri Kalnozolu. Akadēmijas laikā viņš rakstīja dzejoļus un es lūdzos, lai uzraksta man lugu. Tad viņš tiešām uzrakstīja vairākas lugas, ko iestudēja citi režisori, nevis es. Foršus gabalus, man ļoti patika. Kad iznāca Kalendārs mani sauc, ap to bija kārtīgs haips, mums arī mājās tā grāmata bija. Krista izlasīja un teica – forša grāmata, taisi izrādi! Teicu, lai iedod izlasīt, bet grāmata tikmēr jau bija nokļuvusi pie Kristas draudzenes.

Pēc laika zvana Evita Sniedze un saka, lai taisu Kalendāra izrādi. Labi! Aizrakstīju Kalnozolam, ka komplimentus nevaru izteikt, bet vai viņš atļauj man taisīt izrādi. Labi, ka nepajautāja, vai esmu lasījis. Protams, es pēc tam izlasīju. Un man ļoti patika. Tas ir tāds neparasts gadījums, jo parasti es to materiālu, ko gribu iestudēt, nēsāju galvā vairākus gadus.

Jā, Kalendārs mani sauc kaut kā ļoti visus saviļņoja. Bet tagad uz jūsu Jūdu Iskariotu arī nevar nopirkt biļetes, visas izpirktas, zinājāt? Un visi slavē.

Nē, ir arī tādi, kuriem nepatīk.

Jūs pats saprotat, kas skatītājiem tur tik ļoti patīk?

Es jau tā to nemaz nevaru stāstīt… Teātris ir manipulācijas pasākums. Tāpat kā kino. Tā ir apzināta lietu savirknēšana, ar kuru palīdzību ietekmē skatītāja psihoemocionālo stāvokli. Ja par to, kas man pašam ir svarīgi – lai ir godīgi. Neizlikties par to, kas neesmu. Un strādāt pie materiāla, kurš pašam ir svarīgs. Darīt to kopā ar citiem, un lai mēs visi esam godīgi. Es gandrīz par visām savām izrādēm varu teikt, ka šie principi ir ievēroti.

Izrādes Jūda Iskariots gadījumā ļoti liels bonuss ir pati luga. Mēs šobrīd dzīvojam laikā, kad esam spiesti pārvērtēt cilvēkus, notikumus, savu attieksmi. Un tā luga vienkārši ļoti labi ieguļas šajā laikmetā. Man visu laiku bijis noslēpums, kā var iestudēt absurdo dramaturģiju. Bet, domāju, tūlīt tā būs atpakaļ. Tāpēc ka tā ir radusies pēc 2. Pasaules kara, saprotot visu to absurdumu apkārt. Es gan nezinu, kas būs, ja mēs zaudēsim šo karu. Nu, ja ukraiņi zaudēs… Bet, ja ukraiņi uzvarēs, tas absurdums būs atpakaļ ar to, ka mēs it kā esam kaut ko ieguvuši, bet nekas jau nemainās. Ka mūsu dzīves paliek tikpat absurdas kā pirms 24. februāra, kad tas sākās.

Kā jūs izturaties pret saviem gadiem, pret vecumu?

Es esmu palicis pusaudzis. Man jau liekas, ka lielākā daļa tur paliek. Nu, daudzi. Nekam TĀDAM neticu, tāpēc apzinos, ka beigās mani kremēs.

Nekam, nekam neticat?

Nē. Tikai katru reizi ticu, ka man sanāks laba izrāde. Nevaru apgalvot, ka Dievs neeksistē, bet nevaru tam arī ticēt. Toties ticu, ka tie visi ir fizioloģiski procesi, kam izejam cauri. Tagad arī zināms, ka mūsu smadzenes turpina strādāt daudz ilgāk, nekā agrāk uzskatīja, – tās strādā arī pēc tam, kad jau esam miruši.

Redz, ka jūs tomēr par kaut ko bez teātra arī interesējaties!

Bet, protams. CNN, BBC. Basketbols, motosports, kādreiz bokss. Bet to tomēr grūti skatīties, zinot, ko šis sports nodara cilvēkiem. Viņiem visiem taču ir milzīgas iespējas tapt sakropļotiem.

Būtu kāda priekšrocība, ja jūs būtu visiem labi zināms režisors? Ja jūs zinātu pat tie, kas uz teātri vispār neiet?

Jā. Honorāru lielums. Tava atpazīstamība veido honorāra lielumu. Un tās atšķirības ir gana lielas.

Nav godīgi.

Kāpēc ne? Tu pārdod daļu sevis, lai nopelnītu papildu naudu. Es pats tagad, kopš vadu Leļļu teātri, intervijas uztveru kā daļu no sava darba. Ko es prasu no citiem cilvēkiem, tas jādara arī man pašam.

Kāpēc jums Krista der kā sieva?

Tāpēc ka ir mīloša, empātiska. Ar labu gaumi, māk izklaidēties. Ir ar spēcīgu taisnīguma izjūtu. Un viņa ir ļoti godīga. Bet vispār mēs esam ļoti atšķirīgi. Es varu arī pateikt, kas traucē, – viņas mūžīgā cīņa. Viņa ir tāda cīnītāja! Daudz lielāka cīnītāja par citu cilvēku tiesībām un taisnībām nekā es. Mani tas kaitina, bet vienlaikus es to apbrīnoju.

Jūs jau kuro reizi pieminat godīgumu.

Jo mēs dzīvojam ārprātīgi negodīgā sabiedrībā. Es par šo varētu daudz runāt. Tas, kādos apmēros pie mums izzog valsti… Un mēs to visu paciešam. Mums melo – mēs klusējam. Mūs tā čakarē, apbrīnojami! Valsts līmenī ir tik daudz izlikšanos un darbības imitāciju!

Cilvēki, ko jūs sauktu par lielām personībām?

Personības? Es domāju, Latvijā nav pat “personu”. Lielākā daļa no mums neizaug pat līdz “es”.  “Es” nenozīmē pieprasīt kaut ko “man”, “es” nozīmē apzināties sevi sabiedrības ietvaros. Bet “persona” jau spēj domāt arī par savu pienesumu sabiedrībai. Tikmēr “personība” – tie ir ļoti īpaši gadījumi. Ja man tagad būtu jānosauc trīs personības Latvijā, tas būtu ļoti grūti. Domāju, viens tāds cilvēks bija Rolands Kalniņš, kurš nesen nomira. Andris Freibergs, arī jau aizgājis. Es zinu, ka daudzi nosauktu Vairu Vīķi-Freibergu, bet pēc viņas izgājiena ar kapsētām… No manas paaudzes un jaunāki – vispār aizmirstam.

Jūsu tiešā runa jums dzīvē ir sagādājusi problēmas?

Visu laiku! Tāpēc es arī vairs neesmu Rēzeknē. Jā, reizēm tiešām vajag paklusēt. Bet es arī esmu redzējis, kas notiek, ja cilvēks nerunā patiesību. Visgraujošāko iespaidu tas, protams, atstāj uz attiecībām. Neviens negrib uzticēties cilvēkam, kurš melo. Un vajag tik ilgu laiku, lai atgūtu uzticību. Kaut vai mākslas pasaulē – ir virkne cilvēku, par kuriem visi zina, ka ar viņu sadarboties nevar, uzmetīs. Varbūt pat viņš tikai vienreiz to ir darījis, bet nav šo situāciju izrunājis, un tā velkas līdzi.

Manam brālēnam ir celtniecības firma, un viņam arī ir saraksts ar uzņēmumiem, ar kuriem viņš nesadarbojas. Jo uzmet.

Un kāpēc tagad JRT celtniecību nevar pabeigt – tāpēc ka neviens apakšnieks neiet pie tā uzņēmēja strādāt, jo viņš regulāri uzmet. 20 gadus nevar sakārtot celtniecības nozari. Igaunija sakārtoja ar vienu likumu – ja tev ir tiesas prāvas, ja tev ir tiesvedība ar apakšuzņēmējiem, tu nevari dabūt nevienu valsts pasūtījumu, viss! Tad arī nebūtu šo fiktīvo, lētāko uzvarētāju, kur tāmē jau ir paredzēts, ka kāds ir jāuzmet. Ka džekiem, kuri liks logus, samaksās tikai pusi, bet sienu špaktelētājiem atradīs brāķīti un nesamaksās vispār.

Jums piemīt praktiskums?

Vispār nē. Precīzāk – mani tas neinteresē. Bet džeki jau lielākoties nebūtu praktiski, ja varētu to atļauties – viņus sievietes piespiež būt praktiskiem un domāt par sadzīvi. Kad es dzīvoju Rēzeknē, man gadu bija dienesta dzīvoklis – tur bija matracis un tējkanna. Man neko vairāk nevajag. Vēl dušu un tīras drēbes.

Kad teicāt, ka esat palicis pusaudzis – kādās situācijās jūs to jūtat?

Par šo mēs mājās jau esam vienojušies, un es tā vairs nedaru, bet kādreiz pirms pirmizrādēm es varēju vairākas nedēļas ne ar vienu nesarunāties. Man pašam likās – es vienkārši klusēju. Bet patiesībā tā ir pasīva agresija, ko parasti izpauž pusaudži. Pusaudzis, vārot sūdus, jau arī apzinās sekas. Bet tas hormonu līmenis un adrenalīns liek turpināt. Kad taisi izrādes, tas reizēm ir ļoti veselīgi – saprast, ka tā nedrīkst darīt, bet tomēr darīt!