Panika Dailes teātrī, pretī tieslietu ministra logiem sprāgst granāta, Liepājā nošauta saimniekmeita: kā Jauno gadu atzīmēja pirms simts gadiem

Jauns.lv ielūkojās gadsimta vecos laikrakstos, lai izzinātu, kā tika sagaidīts 1923. gads. Jāteic gan, ka demokrātijas un preses brīvības apstākļos vērtējums par Jaungada sagaidīšanu atšķīrās. Vieni uzskatīja, ka Jaungada svinēšana palikusi kulturālāka, citi, ka vēl nebijusi traka, bet trešie, ka gadu mijas atzīmēšanas tradīcijās nekas īpaši nav mainījies. 

“Kulturēla ālēšanās”

“Brīvā zeme” 1923. gada 2. janvārī rakstīja: “Jauna gada sagaidīšana šogad bija jau stipri mainījusi savu raksturu. Senāk Jaungadu mēdza vairāk sagaidīt mājās, ielūdzot viesus. Mazturīgie izgāja uz ielas un sagaidīja Jaungadu dažādi ālējoties, šaudot un klaigājot. Vēlākos gados pieņēmusies arvienu vairāk Jaungada sagaidīšana dažādu biedrību un organizāciju izrīkojumos un šogad tas notika tik plašā mērā, kā vēl nekad. Izrīkojumi ar Jaungada sagaidīšanas aktu, teātra izrādēm, koncertiem, runām, kopmielastu, Jaungada tirgu, rotaļām un deju bija šogad nebijušā daudzumā. Ielas bija tukšas (pa daļai arī lietainā un dubļainā laika dēļ). Šaudīšana un trokšņošana ļoti mazinājušās. Vispārīgi Jaungada sagaidīšana ievērojami mainījusi savu raksturu uz labo, kulturēlo pusi”.

Savukārt tam pretī runā tās pašas dienas “Jaunākajās Ziņās” nodrukātais: “Jaungada sagaidīšana vispār atkal izvērtās par trokšņainu ālēšanos, Visās pusēs sprāga šāvieni, laida raķetes, mestas pat rokas granātas. Šāda trokšņošana uz stingrāko nosodāma. Policijai vajadzēja šaudīšanu pavisam noliegt”.

Arī “Latvis” 3. janvārī raksta: “Šaudīšana Jaungada naktī bija neparasti liela nevien pilsētas centrā, bet arī nomalēs”. “Sociāldemokrāts” piebilda: “Jaungada naktī, tuvojoties gadu mijai labdzimtīgie revolveru un citu šaujamo ieroču turētāji varonīgi rādīja savas spējas šaujot tukšā gaisā. Visa pilsēta dunēja šāvienu troksnī”.

Arī ārpus Rīgas nebija nekas savādāk. Jelgavas “Zemgalietis” raksta: “Parastā Jaunā gada sagaidīšana ar šaušanu, apgaismošanu un raķešu laišanu arī šogad notika un bez jebkādiem nelaimes gadījumiem”.

Nošauj saimniekmeitu no Pērkones

Tomēr nelaimes gadījumi bija, un visšausmīgākais Liepājā. “Liepājas Avīze” ziņoja:

“Jaungada naktī plkst. 12 uz Rožu un Toma ielas stūra ar šāvienu krūtīs nonāvēta Zuzanna Auce, iedzīvotāja Pērkones pagasta,  un ievainots sānos Andrejs Vistiņš, dz. Mālu ielā Nr.3. Notikuma vietā ieradušās kādas 10 personas, bet neviens no kātesošiem šāviņa nav dzirdējis. Domājams lode nākusi no lielāka attāluma”.

Traģēdiju apraksta arī pārējie lielākie Liepājas dienas laikraksti – “Kurzemes Vēstnesis” un “Kurzemes Vārds”. Pēdējais raksta:

“Jaungada nakts Liepājā atgādināja īstu kaujas lauku. Tika šaudīts visās malās. Lodes tā vien džinkstēja gājējiem gar ausīm. Šoreiz nosodāmā šaudīšanās nepagāja bez upura.

Īsi priekš plkst. 12, kad atskanēja pirmie šāvieni, Toma ielā no mājas Nr.49 izgāja uz ielas 22 gadus vecā Pērkones pagasta saimnieka meita Zuzanna, kura bija iebraukuse pilsētā pie radiem. Tikko jaunava izgāja uz ielas tā pēkšņi saļima. Jaunavu ienesa dzīvoklī, kur izrādījās, ka tai krūtīs ir dziļa rēta. Pēc dažām minūtēm nenākuse pie samaņas tā nomira. Lode bija iešauta no muguras puses, iznākuse caur krūtīm un ķēruse jaunavai tuvumā atrodošo Andreju Vistiņu no Mālu ielas Nr.3. Lode viņam iestrēga kreisās rokas muskulī. Ievainoto aizgādāja uz slimnīcu, kur lodi operācijas ceļā izvilka. Iesākta stingra izmeklēšana, kura, kā paredzams, ne pie kāda rezultāta nevedīs, jo šāva simtiem”.

Granāta valdības vīru degunpriekšā

Visskaļākais Jaungada sprādziens, kas atbalsojās visā valstī notika Romanova ielā (tagadējā Lāčplēša iela) starp Dailes teātri (tagad - Jaunais Rīgas teātris) un Romanova (Lāčplēša) ielas namu Nr.24, ēku, kurā gadu desmitiem visu režīmu laikos atradās Rīgas apriņka (vēlāk – rajona) valde, un kurš tāpat kā tagad toreiz daļēji bija arī īres nams. Zīmīgi, ka toreiz tajā dzīvoja tieslietu ministrs Vilis Holcmanis.

Pirms granātas sprādziena turpat netālu bijis arī ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics, kurš 1922. gada pēdējās dienas vakarā Dailes teātrī apmeklēja dr. Orientācija (ētera personības, diskžokeja Toma Grēvina vectēva – dzejnieka un tulkotāja Valda Grēviņa) sarakstīto Vecgada izrādi “Politiskā kapelmeistara Zigrīda brīnišķīgie piedzīvojumi”. Tā bija satīriska joku luga, kas parodēja tālaika politiskās peripetijas (varam vilkt paralēles ar Nacionālajā teātrī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iestudēto “seriālu” par žurku Kornēliju). Presē toreizējo ministru prezidentu Meierovicu uzlielīja, ka viņš spējis šo izrādi noskatīties līdz galam.

Granātas blīkšķi gan viņš nesagaidīja, jo kopā ar Valsts prezidentu Jāni Čaksti devās 1923. gadu sagaidīt Virsnieku klubā, kas atradās tagadējā Rīgas Kongresu nama vietā.

Visi lielākiem galvaspilsētas laikraksti sīki aprakstīja visskaļāko 1923. gada pirmo “uguņošanu”: “Jaungada naktī nezināmi cilvēki nometuši rokas granātu pret namu Romanovu ielā nr. 24, kur dzīvo tieslietu ministrs V. Holcmanis, Granāta sprāga ar lielu troksni. Minētam namam izsisti parādes durvju stikli un vairāki logi veikalam pagrabā. Ar cilvēkiem nelaime nav notikusi. Granātas metējs aizbēdzis”.

“Jaunākās Ziņas” raksta, ka sprādziens teātra namā, kur bija sapulcējusies elitāra publika Jaunā gada svinību sakarā izcēlās panika: “Arī otrā ielas pusē izsisti vairāki logi Romanova ielā 25. Izrīkojumā izcēlās liela uztraukšanās”. “Brīvā Zeme” piebilst: “Publika metusēs ārā, bet viņa uz brīdi aizturēta, noslēdzot otras durvis, kamdēļ notikusi nežēlīga drūzmēšanās. Vainīgais nav zināms, bet aizdomas krīt uz jaunekļiem, kas pirms pusnakts salasījusies pie nama Nr.25”.