Makšķerēšanas brīnumi. It kā zināma zivs, bet tomēr nav: ko var atrast Latvijas ūdeņos

Par nezināšanu vai artefaktu neatpazīšanu

Pirmais būs vairāk tāds kā ihtioloģisks ekskurss. Daudzi makšķernieki, vairāk gan iesācēji, visas noķertās mazzivis nepareizi dēvē par mailītēm, kaut gan 90 procentos gadījumu tā ir vīķe (Alburnus alburnus), dažās vietās saukta arī par jugliņu vai arī ausleju (Leucaspius delineatus).

Labi, pameklēsim vēl zivis, kuras Latvijā sastopamas visai reti. Un sāksim ar vienīgo nezivi, tas ir – apaļmutnieku, precīzāk – jūras nēģi. Ja kāds jums stāsta, ka viņa draugs zvejnieks kādos godos ir piespēlējis jūras nēģus, visticamāk, tā ir plika muldēšana. Pirmkārt, tas ir milzīgs – līdz pat divi kilo svarā, un, otrkārt, Latvijā ihtioloģijas burtnīcās ir ierakstīti vien pusotra desmita šīs sugas fiksēšanas gadījumu. Pēdējais no tiem – Ventas lejtecē 1997. gadā. Ja vēl nedaudz pieskarsimies zivīm – reliktiem, tad daudzos privātdīķos piedāvājums ķert stores ir, maigi sakot,  maldinošs, jo īstenībā jūs tur copēsiet belugas un sterletes hibrīdu besteru.

Tāpat vīri, kuri bieži vien copē jūras selgā, stāsta, ka ir ķēruši alozas (Alosa alosa), taču drīzāk viņiem ir veicies tikt pie paledes jeb lapreņģes (Alosa fallax). Abām ir zilas muguras, uz sāniem vairāki tumši plankumi un vidū iešķelta augšlūpa. Vienīgā ķeza, ka pirmā Baltijas jūrā pēdējoreiz ir fiksēta 1982. gadā un ir vidēji piecreiz lielāka par lapreņģi, kura, cita starpā, arī ir ļoti reta viešņa mūsu jūras rietumu piekrastē. Labi, pie sālsūdens zivīm vairs neatgriezīsimies, jo citādi no visiem jūras zaķiem, buļļiem, grunduļiem, stagariem un plūkšņām mums nobruks panelis.

Pārsteigumi saldūdenī

Taču, ja jūs, piemēram, Latgalē Sīverā, Rāznas vai Nirzas ezerā noķerat nelielu zivtiņu un brīnāties, kāpēc tai ir taukspura, tad iepazīstieties – tas ir viens no mūspusē mazākajiem lašveidīgajiem, visai zīmīgā vārdā – repsis (Coregonus albula). Vēl  viena saldūdens lašveidīgā, kuras lielākā populācija mājo Puzē, ir ezera salaka jeb sniedze (Osmerus eperlanus spirinchus) – tā ir teju trejkārt sīkāka par savu jūras māsīcu un arīdzan repsi.

Vēl par vienu retu iezemieti gribētu pastāstīt sīkāk. Sēžam reiz visai smilšaini stāva Volgas krasta pakājē, gaidām sazānus, bet mums pēkšņi kā aptrakuši sākas ķerties tādi 1–1,5 kilo brekši. It kā brekši – forma identiska, tikai tādi zilganpelēki sāni... Tā mēs neziņā sagaidām jēgeru un prasām – ko jums tādi dīvaini brekši (ļešči)? Viņš uz mums paskatās kā uz ogotājiem un saka – tie nav nekādi brekši, bet gan siņec! Zilganais, tulkojumā. Izrādās, latviskojot tā ir spāre jeb durba (Abramis ballerus) un savulaik, vēl pirms Pļaviņu HES būvniecības, bijusi Latvijā visai  bieži sastopama, it sevišķi jau Daugavas augštecē. Kopš 1995. gada iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas reto sugu kategorijā.

Gribētos vēlreiz atgriezties pie Volgas un izstāstīt par vēl vienu sugu, kuras pārstāvju tur ir kā smilšu kalmiku stepēs, bet Latvijā makšķerniekiem trāpās labi ja pāris reižu gadā. Tātad, iebraucam bāzē, noejam līdz molam, bet tur vietējie skalda normāla izmēra zivis kā tādu prastu šķeldu. Izskatās kaut kas starp vimbu un siļķi, tikai slaidāka un īpaši sprigana! Kas tā tāda? Kā, kas – čehoņ, un tālāk jau seko to populācijas salīdzinājums ar stepes smiltīm. Nezinu, kā viņiem tagad, pēc divdesmit gadiem, ar to daudzumu, bet arī mēs toreiz kazi (Pelecus cultratus) atvilkāmies sirsnīgi – zivs svarā (lielākie eksemplāri) tuvojās pusotram kilogramam un bija sasodīti sportiska un agresīva.

Vēl gribētos pieminēt balto sapalu jeb tulci (Leuciscus leuciscus) – zivi, par kuru daudzi zinoši copmaņi strīdas un lauž iedomātus makšķerkātus. Vispārīgi tas līdzinās sapalam, tikai ir stipri sīkāks un mugura vairāk zilganmelna, nevis zaļganmelna. Galvenā problēma ir tā, ka tulcis daudz grēko un veidojās tā hibrīdi pāros ar ālantiem, vīķēm un vimbām.

Tāpat visai teiksmaini klīst stāsti par Latvijā – pārsvarā Bārtā vai Ventā – noķertām barbēm (Barbus barbus). Bildes neviens nav redzējis, bet pēc katras nākamās glāzītes stāstu detaļas kļūst vēl pārliecinošākas. Te galvenā problēma ir tā, ka barbe ir ļoti siltumu mīloša zivs un neviena mūsu dabiska ūdenskrātuve viņai šādus apstākļus gluži objektīvi nespēj piedāvāt!

Pēc trofejām!

Ļoti grūti pie introducētām zivīm ir pieskaitīt karpas (Cyprinus carpio), kuras te cisterciešu mūki no Donavas ieveda jau 12. gadsimtā klosteru dīķu piepildīšanai un savu reliģisko gavēņu vajadzībām. Nenoliedzami, ka pludiņmakšķerniekiem (fīderistiem) tā šobrīd Latvijā ir pati populārākā ķeramā – gan baltā, gan trofejzivs. Te ir tikai viena nianse – lielajās dienvidu upēs Volgā, Dņeprā, Ebro un tajā pašā Donavā tā ideālos laika un barības apstākļos gada laikā var pieaugt pat par diviem kilogramiem, bet mūspusē tas viss ir divreiz lēnāk un arī ne visuviet.

Tagad parunāsim par diviem galvenajiem mūsu ūdeņu tūristiem.

Pirmais ir no Āzijas vēl sešdesmitajos gados ievestais amūrs. Patiesībā to ir divi – baltais (Ctenopharyngodon idella) un melnais (Mylopharyngodon piceus). Sākumā tos ielaida Lubezerā, bet vēlāk jau arī Valdemārpils jeb Sasmakas ezerā. Tā kā baltais amūrs, atšķirībā no melnā, bez bentosa aktīvi grauž arī ūdensaugus, to jaudīgi pieražo teju visas nopietnākās valsts zivsaimniecības, jo tas ir gandrīz pats pieprasītākais produkts visām privātajām mājsaimniecībām ar mazāku vai lielāku ūdens spoguli. Mazs piemērs – mans labs draugs pirms piecpadsmit gadiem savā pārhektāru dīķī netālu no Kuldīgas ielaida 35 puskilogramīgus amūrus. Pēc pieciem gadiem, kad viņš to nolaida, tur plunčājās tie paši 35 amūri, tikai tagad jau 5–7 kilo svarā. Vienīgā problēma, ka savā zāļu iznīcināšanas ekspansijā tie absolūti iznīdēja iepriekš tur esošo visai kuplo līņu populāciju.

Kāpēc tad ir parādījušies amūru tīkotāji? Izmēru dēļ! Baltais amūrietis var sasniegt līdz pat 50 kilo, bet melnais – līdz pat 38 kilo svaru! Te gan mēs par pasaules rekordiem. Taču, pat ja dalām uz pusi, svars rādās visai gigantisks. Lielākā problēma ir tā, ka baltais jāķer vietās, kur tā populācija ir lielāka vai sliktākajā gadījumā vienlīdzīga ar ūdenskrātuvē esošo karpu skaitu. Pats copēšanas princips ir līdzīgs kā ar karpām – ķeram ar bezāķa mata sistēmu ar boilām un attiecīgu iebarošanu. Īpaši uzmanība jāpievērš signalizatoru uzstādīšanas un darbošanās kvalitātei, jo atšķirībā no karpas, kuras pēc uzķeršanās vairāk nekā 90 procentos gadījumu mūk prom no copesvietas, amūrs vismaz pusē gadījumu var skriet jums pretim! Protams, ja ir tāda koncentrācija, kā reiz bija Volgā, kur vietējie tos ķēra ar sagrieztām svaiga gurķa šķēlītēm – tā jau ir pavisam cita rotaļa! Te vajag iedarbināt lielākas viltības nekā lūkojot karpas, piemēram, pavadiņu aptīt ar ūdenskrātuvē esošiem augiem utt. Siltā ūdenī labāk lietot saldākas (zemeņu, banānu bāzes) boilas, vēsākā – ko asāku (ķiploku, piparu kokteiļus). Bet tā visa ir tikai teorija. Te jārēķinās ar milzu pacietību un tādu pašu veiksmi. Un vēl atcerieties, ka amūrs savu pašu galveno un monstrozāko pretestību jums izrādīs tieši krasta tuvumā, pēdējos 10–15 metros. 

Otrs pasažieris, par kuru mēs parunāsim, būs platpieris. Tas arī te klīst divās pasugās – baltais (Hypophthalmichthys molitrix) un raibais (Aristichthys nobilis). Balto platpieri Latvijā ieveda sešdesmitajos gados un 1980. gadā introducēja Sasmakas ezerā, savukārt raibais te nonāca pārdesmit gadu vēlāk. Interesanti, ka spiningotāji vismaz zināmus – četrus (lielākais – 17,7 kilo) ir izvilkuši Daugavas lejas un vidustecē. Nav citu izskaidrojumu kā vien tas, ka viņi tur nonākuši kādas zivjaudzētavas ķezas dēļ. Ja amūriem pēc cipariem lielākais ir baltais, tad platpieriem ir tieši otrādi.

Par jaudu runājot... Reiz Volgā sastapām vīru, kurš stāstīja, ka reiz aizķēris platpieri, kurš viņu un kazanku (laivu – ap 200 kg) pret straumi vilcis no viena ciema līdz otram. Pa upi – aptuveni 12 kilometrus! Svars bijis 72 kilogrami! Protams, ka šo stāstu mēs varam dalīt kaut ar divi vai trīs, bet zināmu respektu tas tik un tā rada... Pats Volgā redzēju, kā pie pretējā krasta divi ģikari (mežoņi – tā vietējie sauc no pilsētām piebraukušos atvaļniekus) gumijas laiviņā cīnījās ar jau tur ieceltajiem tolstolobikiem (krievu nosaukums). Tas bija kaut kas no sērijas – cietuma apsardze pret dumpiniekiem. Tad viņi gūlās tiem virsū, sita ar airi, žņaudza – pilnīgs armagedons. Vēlāk, pēc batālijas beigām, piebraucām pie viņiem, un platpieri izrādījās ap 40 kilogramiem katrs, bet vīriņi bija tos aizcemmerējuši ar mazbaržas enkura izmēra trīsžubura āķi un divu (!!!) milimetru auklu!

Tā kā platpieri barojas tikai ar fitoplanktonu, zooplanktonu un bentosu, noķert tos amūru vīzē nu nekādi neizdosies. Kā jau minēju, visi Latvijā redzētie eksemplāri bija noķerti ar vizuli, tos aizķerot aiz muguras vai krūšu spuras.

Sasodītais parazīts

Pirmie divi aziāti mūsu florai un faunai pat izpalīdz vai arī neko ļaunu nenodara, bet ir viens kadrs, kurš latviešu zivsaimniekiem un parastiem copmaņiem ir kā augonis uz pēcpuses. Runa ir par nemirstīgo rotanu (Percottus glehni), kurš bezskābekļa režīmā vienā setā nokautēs pat karūsu. Ievazāts no bezatbildīgu akvāriju īpašniekiem, tas pielāgosies jebkurai ūdenskrātuvei jebkurā temperatūrā. Un, lai arī rotana iznārstoto ikru skaits nav liels, tēviņš tos apsargā, kamēr mātīte našķojas ar citu – vietējo un daudz vērtīgāku – zivjsugu ikriem. Vienvārdsakot, aizjūras zemūdens dzeguze, piedevām vēl bez balss!