Ukraina bez meikapa: cilvēki uz karu jau iet kā uz darbu

Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, Aigars un daži viņa domubiedri nolēma, ka ukraiņiem nepieciešams palīdzēt. Bet kā tieši? Lai to saprastu, viņi vispirms aizbrauca apskatīties, kas Ukrainā notiek un ko ukraiņiem vajag – sākumā tikai līdz pierobežai, bet vēlāk arī iekšā Ukrainā. Tā pamazām veidojās kontakti ar ukraiņu organizācijām, kā arī latviešu karavīriem starptautiskajā leģionā. Tālāk jau atlika tikai meklēt tās mantas, kuras ukraiņiem ir visvairāk vajadzīgas.

Nu jau pagājis vairāk nekā pusgads, un šajā laikā pie kara esam pieraduši ne tikai mēs Latvijā, bet arī Ukrainā, kur karadarbība norisinās turpat blakus. Turklāt tas attiecas ne tikai uz no frontes līnijas attālāku pilsētu iedzīvotājiem, bet arī uz priekšējās līnijās esošajiem karavīriem.

"Runājoties ar ukraiņu karavīriem, var just, ka viņiem nu jau ir zudusi cieņa pret nāvi. Vai varbūt bailes no nāves – pat nezinu, kā pareizāk pateikt. Jo tagad tur cilvēki uz karu iet kā uz darbu," saka Aigars Loss. 

Pats Aigars nav no tiem, kuriem viss ir tikai melns vai balts, un arī Ukrainu viņš neidealizē, aicinot katram pašam skatīties, kas pasaulē notiek, vākt informāciju un domāt ar savu galvu. Interesanti, ka viņam ir daudz draugu ar paziņu frontes otrā pusē, Krievijā, taču ar tiem kara dēļ kontakti kļūst arvien vājāki – ne tādēļ, ka šie cilvēki būtu Putina atbalstītāji, bet gan tāpēc, ka viņi vienkārši baidās no represijām, kas var sekot pēc kontaktēšanās ar Ukrainas draugiem, pat varbūt feisbuka ieraksta laikošanas.

Kara mazzināmā puse

Vairākkārtēji Ukrainas apmeklējumi ļāvuši uz tur notiekošo paraudzīties ar citām acīm, nekā pārtiekot no internetā atrodamās informācijas, kur parasti diezgan daudz tiek noklusēts. Piemēram, par dronu izmantošanas mazzināmo pusi. Ir daudz dzirdēts par to, ka ukraiņiem ļoti labi izdodas izmantot dronus kaujas apstākļos, taču ievērojami mazāk runā par to, ar kādu risku tas ir saistīts. Jo frontes otrā pusē tomēr neatrodas pilnīgi idioti – krievi pirmām kārtām cenšas piefiksēt drona operatora atrašanās vietu un iznīcināt viņu, nevis par katru cenu neitralizēt pašu dronu. Aprēķins vienkāršs: notriekta drona vietā nāks nākamais, taču pieredzējušu operatoru bojāgājušā vietā atrast nebūs tik vienkārši. Tādēļ ukraiņi izstrādājuši mobilu taktiku, kurā tiek izmantoti pikapi, tajā skaitā arī tie, kas atvesti no Latvijas. Proti, pēc drona pacelšanās gaisā tā vadība notiek no braucošas automašīnas, lai apgrūtinātu pretiniekam operatora atrašanās vietas noteikšanu.

Tāpat mēs maz zinām par to, kā Ukrainā tiek sadalīta palīdzība, kas saņemta no citām valstīm. Kā stāsta Loss, pēdējā laikā šīs sadales ķēdes jau ir daudzmaz sakārtotas, taču kara pirmajos mēnešos diezgan ierasta bijusi situācija, kad labāko ekipējumu saņem tās vienības, kas atrodas tuvāk piegādes centriem, nevis pie frontes līnijas.

"Ir trīs aizsardzības līnijas un vēl teritoriālās aizsardzības vienības – pēdējās parasti ir labāk ekipētas nekā pirmās līnijas kareivji. Tikmēr trešās līnijas karavīri varbūt ir galīgi pliki. Problēma tā, ka karavīru rotācija starp līnijām notiek diezgan ātri, tādēļ ir dzirdēts par gadījumiem, kad komandieri liek pārņemt ekipējumu no tiem, kuri iet ārā no pirmās līnijas. Tāda ir realitāte, jo karā diemžēl nevar nospiest pauzes pogu, kamēr abas puses saģērbjas."

Ukrainas apmeklējumu laikā, apmeklējot arī frontes tuvumā esošus rajonus, Aigaram izveidojies iespaids par abu pušu armijām un karošanas manieri: "Trūkumi un problēmas ir abās pusēs, taču tas gan ir skaidrs, ka ukraiņiem karaspēka vadība notiek daudz humānāk pret saviem karavīriem, lai pēc iespējas saglabātu viņu dzīvības. Otrai pusei tas ir vienaldzīgi. To es tiešām nesaprotu. Var redzēt, ka Krievijas pieeja kara vešanā nav mūsdienīga. Vienā no pirmajiem braucieniem paši savām acīm redzējām pamestos krievu tankus, kuriem aktīvo bruņu kastes bija tukšas. Taisi vienu pēc otras vaļā – un nekā tur nav!"

Kas notiek ar ekonomiku?

Mūs parasti sasniedz ziņas par notikumiem kaujas laukos un pilsētu apšaudēm, taču krietni mazāk dzirdēts par to, kas notiek ar Ukrainas ekonomiku. Ja sabruks ekonomika, arī nekāda karošana vairs nesanāks – te nu nekādu šaubu nevar būt. Aigars, jautāts par Ukrainas ekonomikas stāvokli, to raksturo īsi: "Slikts. Ļoti slikts." Ir nosacīti drošības burbuļi ap lielajām pilsētām, piemēram, Kijivu, Lucku un Ļvivu, kur ekonomiskā darbība notiek diezgan aktīvi, kaut gan darba vietu, protams, ir daudz mazāk nekā miera laikā, savukārt piefrontes rajonos stāvoklis ir jūtami sliktāks.

Darbojas lauksaimniecības sektors, pirmām kārtām graudkopība un saulespuķu eļļas ražošana – ne jau velti par Ukrainas graudu eksporta nodrošināšanu sprieda starpvalstu līmenī. Kara neskartajos rajonos darbojas arī ražošanas uzņēmumi, ieskaitot granulu un alus rūpnīcas. Grūtāk ir tiem uzņēmumiem, kuri saskaras ar izejvielu deficītu.

"Jau vairākus mēnešus cilvēki Ukrainā ir pārslēgušies uz izdzīvošanas režīmu. Ja kādam sieva ir aizbraukusi uz Eiropu un tur atradusi darbu, tad viņa var sūtīt kaut kādu naudu mājās palicējiem – tā ir diezgan izplatīta prakse. Taču arvien lielāks pieprasījums ir pēc pārtikas pakām, ko dala tiem, kuriem darba nav. Tomēr, atšķirībā no kara pirmajām nedēļām, tagad veikali ir pilni, tādēļ patlaban nav jēgas vest uz Ukrainu no Latvijas pārtiku. Tad jau labāk braukt uz Ukrainu un iepirkt pārtiku tur, īpaši jau mazajos veikalos, tā sildot viņu ekonomiku, turklāt cenas būs zemākas. Tiesa, vajag painteresēties par veikala reputāciju, jo pats savām acīm dažos esmu redzējis Latvijas pārtikas preces, kuras, cik zinu, uz Ukrainu tika sūtītas kā humānā palīdzība. Tātad kaut kādā veidā šī humānā palīdzība, kas nav domāta tirgošanai, tomēr ir nonākusi veikalos. Droši vien arī no citām valstīm daļa humānās palīdzības ir aizgājusi pa kreisi," spriež Aigars.

Jau vasarā dzimtenē masveidā sāka atgriezties tās ukraiņu ģimenes, kas kara sākumā bija evakuējušās uz Poliju, Vāciju, Lietuvu vai Latviju, kas, pēc Losa domām, īsti pareizi tomēr nav: "Īsti nesaprotu tos ukraiņus, kuri ar visām ģimenēm atgriežas frontei tuvajās pilsētās. No vienas puses, tās jau tiešām ir viņu ierastās vietas, bet no otras – atgriešanās tomēr robežojas ar bezatbildību pret saviem bērniem, jo tur nav droši. Pirmajās kara nedēļās bērnu bojāeja apšaudēs bija izskaidrojama, taču pēc tam viņiem visiem vajadzēja būt evakuētiem uz drošāku vietu! Var jau būt, ka man ir cits pašsaglabāšanās līmenis, taču es šādā situācijā darītu visu, lai ģimeni nogādātu pēc iespējas drošākā vietā. Taču patlaban tur redz pavisam ko citu – ukraiņu ģimenes brauc atpakaļ no Eiropas uz Ukrainu. Šajā ziņā es atbalstu tos ukraiņu karavīrus, kuri skaidri pateica, ka ģimenēm jābūt drošībā, lai viņiem kaujas laukā nav par tām jādomā un viņi varētu koncentrēties savam darbam."

Zemūdens akmeņi

Mums, skatoties no Latvijas, gribas ukraiņus idealizēt, jo viņi nenoliedzami ir pelnījuši cieņu un apbrīnu par savu apņēmību pretoties agresoram. Taču diemžēl nav arī tā, ka visi tur ir balti un pūkaini – arī Ukrainā pietiek savu nebūšanu un pa vidu gadās negodīgi cilvēki. Sen zināmā patiesība, ka karš un jukas allaž ļauj kādam negodīgi iedzīvoties, attiecas arī uz šo konfliktu. Piemēram, vienubrīd Ukrainā ievedamās mašīnas tika atbrīvotas no ievedmuitas, lai tā pie maksimāli lētiem automobiļiem varētu tikt tie cilvēki, kuri tās zaudējuši uzlidojumu un apšaudes dēļ. Taču, gribot labu, valdība aizmirsa noteikt auto vērtības griestus, tādēļ veikli vīri sāka vest iekšā arī dārgus vāģus. Tagad šī kārtība ir atcelta, bet rezultātā pie robežas mētājas pamestas mašīnas ar lietuviešu un poļu tranzīta numuriem.

"Diemžēl naudas garšu nu jau ir sajutuši visi, ieskaitot arī ukraiņus. Tieši šī iemesla dēļ mēs cenšamies visus sūtījumus no Latvijas aizvest teju līdz priekšējām līnijām, lai tos saņemtu tiešām tie, kuriem tas viss ir domāts. Patlaban ienāk palīdzības sūtījumi no ASV reizē ar lūgumu nogādāt tieši līdz galam. Mēs arī ukraiņiem prasām atskaites par visiem sūtījumiem. Sākumā likās, ka atskaites ir tikai tāda nejēdzīga birokrātija, taču ar laiku sapratām, ka bez atskaitēm nevar iztikt, lai varētu uzturēt atgriezenisko saiti un cilvēkiem pierādīt, ka tiešām esam sūtījumus nogādājuši līdz galam," stāsta Aigars.

Nav arī tā, ka sūtījumu vešana noritētu kā pa diedziņu – pa vidu tomēr ir jāšķērso Polijas un Ukrainas robeža, kas nereti ir piedzīvojumiem bagāts pasākums. Diezgan bieži strīdi gadās ar poļu robežsargiem un muitniekiem. "Pēdējā pusgada laikā mani uzskati par poļiem ir mainījušies ne uz to labāko pusi. Tagad viņi ir sajutušies tik pašpietiekami, ka vairs neatzīst nevienu citu valodu un sarunājas tikai poliski – tas attiecas arī uz ļoti daudzām degvielas uzpildes stacijām un lieliem veikaliem. Kronis visam bija brauciens pirms dažām nedēļām, kad kādas degvielas uzpildes stacijas operatora stulbuma dēļ mums sanāca problēmas ar policiju. Mums vajadzēja uzpildīt trīs mašīnas, un norēķinoties es prasīju, par kurām no tām jau ir samaksāts un par kurām vēl jāmaksā. Sākumā man saka, ka par divām. Prasu kolēģiem – viņi apgalvo, ka par otro tomēr ir jau esot samaksājuši. Operators to negribīgi atzina tikai tad, kad parādījām čeku. Prasu: tātad es samaksāju par savu busiņu un varu braukt? Jā, viss kārtībā! Mēs vēl kādu pusstundu dzīvojāmies pa to benzīntanku, līdz devāmies tālāk,  tātad operatoram bija visas iespējas pateikt, ka kaut kas nav kārtībā. Kad bijām jau tikuši līdz robežas muitas zonai, skatāmies – brauc policija ar zilajām bākugunīm. Izrādās, pēc mums, jo operators noziņojis, ka mēs esam zagļi un neesam samaksājuši par vienas mašīnas uzpildi! Kolēģim ar to mašīnu, par kuru it kā nebija samaksāts, nācās doties kādus 20 kilometrus atpakaļ, lai skaidrotos.

Mēs tikmēr palikām muitas zonā viņu pagaidīt. Pēc brīža pienāk poļu muitnieks un skaidrā poļu valodā kaut ko gari sāk stāstīt. Mēs saprotam tikai to, ka mums jābrauc kaut kur tālāk iekšā muitas zonā. Es savukārt viņam visās man zināmajās valodās saku, ka nevaru to izdarīt, jo man ir viens dokuments uz visām trijām mašīnām, bet viena no tām ir aizbraukusi kopā ar policiju uz benzīntanku. Beidzās viss ar to, ka es pārgāju uz latviešu valodu, jo no pārējām tāpat jēgas nebija, un nākamo pusstundu mēs sarunājāmies katrs savā valodā. Beigās atnāca viņa maiņas priekšnieks un nomierināja savu pārāk iekarsušo kolēģi. Un šādi gadījumi tur kļūst arvien biežāki. No vienas puses, es poļus saprotu kaut vai to pašu automašīnu mahināciju dēļ, taču ne jau visi, kas šķērso robežu, ir blēži. Starp citu, Ukrainas pusē robežas šķērsošana rit krietni ātrāk, protams, ja vien tu kaut ko nemēģini muhļīt," palīdzības braucienu ikdienu ieskicē Loss.

Ko vest un ko nevest

Ņemot vērā visus šos piedzīvojumus un nianses, visiem tiem labajiem cilvēkiem, kuri vēlas ukraiņiem palīdzēt un kaut ko aizvest, prātīgāk to ir darīt ar biedrības TEV starpniecību, jo tās puiši visu šo mēnešu laikā ir atkoduši, ko un kā ir labāk darīt, lai nebūtu liekas aizķeršanās. "Šobrīd ir diezgan daudz biedrību, kuras cenšas kaut ko darīt un pašas savā nodabā cīnās. Mēs sadarbojamies ar divām biedrībām, tostarp tviterkonvojiem, apmainoties ar informāciju par lietām, ko nu kuram vajag – beigās sanāk kaut kas līdzīgs bārteram. Tad, kad kāds no mums brauc uz Ukrainu, tad arī pārējie piemet klāt savus sūtījumus, nosakot galapunktus."

Un nobeigumā kāds Aigara ieteikums, kurā ir vērts ieklausīties: "Gribu aicināt cilvēkus padomāt ne tikai par Ukrainu, bet arī par Latviju. Ukrainai palīdzēt, protams, ir forši, taču kara sekas šobrīd skar arī mūs pašus. Ja gadījumā ir saziedotas pārtikas pakas, tad varbūt tās nevajag vest uz Ukrainu, bet piegādāt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri cieš trūkumu vai arī cietīs to ziemā apkures cenu dēļ. Varbūt labāk atstājam šīs mantas šeit un vajadzības gadījumā izdalām tiem latviešiem, kuri tepat ir cietuši kara dēļ. Palīdzība ir vajadzīga arī tepat Latvijā, nav obligāti vest visu tikai uz Ukrainu. Īpaši jau, ja runājam par pārtiku, jo tās Ukrainā patlaban netrūkst. Toties tur trūkst termoveļas komplektu, guļammaisu un dažādu ar medicīnas iestādēm saistītu lietu. Labi būtu, ja atrastos kāds uzņēmējs, kas varētu nodrošināt regulārus reisus ar kravas transportu uz Ukrainu."

Ja gadījumā vēlies ar biedrības "TEV" starpniecību palīdzēt Ukraina, to var darīt ar ziedojumiem:

Biedrība ""TEV"

Reģ. nr. 40008316430

Swedbank: LV16HABA0551052808275

Paypal: https://ej.uz/BiedribaTev

Ziedojumu tālrunis: 90006562

(maksa par zvanu 4,27 eiro)

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"