Patiesība par meliem: kritiskā un impēriskā domāšana

Kāpēc Krievijā un daļēji arī Latvijā daudzi cilvēki izrādījās tik uzņēmīgi pret Kremļa propagandu un nenormālo dezinformācijas plūsmu?

Laikam jāsāk ar galveno – kāpēc cilvēki vispār ir uzņēmīgi pret propagandu? Muļķīgi būtu domāt, ka propaganda mēģina pārliecināt tos, kuri kaut kam netic! Patiesībā propaganda strādā tieši uz tādiem cilvēkiem, kuri ir motivēti domāt, ka viss varētu būt tieši tā, kā stāsta propagandisti. Krievijas gadījumā pamatpārliecība ir šāda – es dzīvoju kolosālā valstī, un es esmu labs cilvēks! Un tas, ko Putina mediji dara ļoti veiksmīgi – viņi jau ļoti ilgstoši noskaņo cilvēkus uz galēji nacionālistiskām domām. Galvenais mērķis jau ir sašķelt – lūk, esam mēs, krievi, un lūk, ir tie otri – viņi! Vienkāršojot – mēs, krievi, savstarpēji sadarbojamies un esam labie, bet tie otri, kuri visi mums uzbrūk –  tie ir sliktie! Vienkārša cilvēka prātā visvieglāk ir pieņemt to, ko tev saka kā patiesību, jo cilvēki jau ir ļoti ilgstoši dzīvojuši šādas informācijas varā. Jau no 2014. gada Krievijas informācijas kanāli diendienā stāsta par kaut kādām sliktām darbībām Ukrainā, kas lielākoties ir dezinformācija, un tiek nepārtraukti strādāts, lai nostiprinātu šo pārliecību.

Ja cilvēkam ir kaut mazliet kritiskās domāšanas, tad taču vajadzētu rasties jautājumam – nu kā tas var būt, ka visa pārējā pasaule ir pret mums? Vai tiešām varētu būt tā, ka mēs vienīgie esam gudri, bet visi pārējie – idioti un nelieši?

Kritiskā domāšana ir ļoti laba prasme, taču cilvēki to izmanto ļoti selektīvi. Tas redzams tepat Latvijā. Mēs mīlam ieslēgt kritisko domāšanu tajos gadījumos, kad kāds saka to, kas neatbilst mūsu viedoklim. Toties pretējā gadījumā – tā ir taisnība, un viss! Taču viena lieta ir ieslēgt kritisko domāšanu šeit Latvijā, bet pavisam kas cits – Krievijā. Vismaz publiski. Jo uz to var reaģēt valsts represīvas aparāts, arī aizbraukt no turienes nemaz nav tik vienkārši. Nereti no Rietumiem skan aicinājumi krieviem iziet ielās, demonstrācijās... Taču tas ir iespējams tikai pie demokrātiskām varām, savukārt autoritārā režīmā protestētājiem draud smagas sekas.

Vai tomēr krievu sabiedrība nav propagandai īpaši piemērota augsne, jo jau vairāku gadsimtu garumā lielai daļai krievu tiek ieaudzināta impēriska domāšana. Vai to vispār ir iespējams izskaust?

Domāšana un dažādas pārliecības var strauji mainīties! Var ātrāk, var lēnāk, bet Krievijā propagandas mašīna ir nodrošinājusi to, ka notiek atgriešanās pie šīs impēriskās domāšanas. Šajā brīdī cilvēki grib tam ticēt! Kam ir jānotiek, lai cilvēki tam vairs negribētu ticēt? Tur ir jābūt kaut kādam ļoti spēcīgam psiholoģiskam, emocionālam, kaut vai sociālam vai politiskam notikumam, lai cilvēks beidzot tiktu izrauts no tā purva – neparko nemainīt savu pārliecību! Diemžēl tas nav panākams ar vienu faktu, jo fakti tiek noraidīti, ja tie nav pārliecību atbalstoši.

Vecākajai paaudzei Krievijā galvenais informācijas avots ir televizors un avīzes. Bet kā propagandistiem ir izdevies uzrunāt tik daudzus jaunus cilvēkus, kuriem ir pieejami citi informācijas avoti, taču viņi tāpat uzskata, ka Ukraina ir jāatbrīvo no fašistiem un banderiešiem?

Informācijas pieejamība vēl nenozīmē to, ka to pamanīs. Un ir vēl viena svarīga lieta – šiem jauniešiem jau nav ļoti lielu iespēju kaut ko mainīt! Krievijā ļoti svarīga ir sociālā piederība: ja, piemēram, tavā skolā lielākā daļa atbalsta agresiju Ukrainā un ja gribi palikt piederīgs šai sociālajai grupai, tev šis fakts ir jāpieņem.

Pie kritiskās domāšanas atgriežoties – kopš kara sākuma Putins minējis jau kādus piecus sešus iemeslus šīs tā sauktās specoperācijas uzsākšanai – kāpēc šīs metamorfozes daļu sabiedrības nemulsina? Pagājis taču tikai pusgads, un vajadzētu būt labā atmiņā, ko viņš stāstīja februārī...

Skatoties uz krievu propagandu, tur tiek pārkāptas jebkādas žurnālistikas normas, likumi un ētika – bet tas strādā ļoti iedarbīgi. Ja mēs atgriežamies pie Putina minētajiem tik dažādajiem iemesliem – tos cilvēki pieņem kā racionalizāciju. Tā ir ļoti primitīva, bet reizē arī veiksmīga stratēģija, kuru sabiedrība pieņem. Sākotnēji ir speciāla militāra operācija, tā ievelkas, tad mēs paziņojam, ka jāatbrīvo Donbass, tas arī ievelkas, un tad jau nāk apziņa – jā, mēs karojam, bet tas ir nepieciešams! Propagandas galvenais uzdevums ir pārplūdināt visu informatīvo telpu ar visdažādāko, pat visabsurdāko veidu stāstiem, kuru rezultātā tev jāpieņem galvenais secinājums – jā, tas viss ir nepieciešams un attaisnojams! Un vēl svarīgi ir laikus piemeklēt jaunus, it kā aktuālus cēloņus – nu labi, varbūt esesiešu un narkomānu tur nav, bet ir taču NATO! Un nav vajadzīgs meklēt stāstu, kas to padarītu patiesu – patiess ir fakts, ka cilvēki tam notic.

Tad jau gandrīz vai jācitē Hitlera propagandas ministrs Gebelss, kurš savulaik teica – jo absurdāks un neticamāks būs fakts, jo vairāk cilvēki tam noticēs!

Tas ir nedaudz iluzori. Arī vācu propagandā bija meli, kuriem daudzi nenoticēja. Bet tad seko nākamais uzdevums – izdomāt jaunus un jau daudz ticamākus melus. Un tā tālāk. Propagandai jau ir divi dažādu azimutu virzieni – pirmais, iekšējais, uz krievu tautu vērstais, lai to saliedētu un apvienotu, un otrs – ārējais – uz Eiropu, lai to sašķeltu!

Te mēs nonākam pie Latvijas – jau pirms kara mūsu sabiedrība bija diezgan polarizēta, bet tagad situācija ir nokaitēta vēl vairāk, un lielā mērā tas ir arī Krievijas propagandas nopelns. Ko mums iesākt, lai vairāk konsolidētu valsts iedzīvotājus?

Visbanālākais ir cerēt, ka tagad mēs parādīsim faktus un cilvēki mums noticēs un pārdomās – tā tas vienkārši nestrādā. Galvenais ir uzklausīt pašu cilvēku viedokļus. Vajag sākt un uzturēt dialogu – un tas nebūs zibenīgs process.

Kā tīri praktiski veidot dialogu ar tiem, kuri ik gadu 9. maijā pulcējās pie nu jau nogāztā tā dēvētā uzvaras pieminekļa?

Primārais jautājums Latvijā dzīvojošam nepilsonim varētu būt – vai viņš grib dzīvot šeit vai Krievijā pie tur pastāvošās iekārtas? Varbūt viņš tās politiku atbalsta, bet, kad nonāk līdz sadzīvei... Te jau mēs redzam Krievijas propagandas ietekmi – tiek stāstīts, ka Latvijā krievus neieredz, taču, ja kādam uzprasīsi, vai viņš pats konkrēti ar to ir saskāries, tad atbilde, visticamāk, būs noliedzoša. Te atkal jārunā par domāšanas veidiem. Šeit varētu pieminēt atvērto un  pašapzinīgo domāšanu, kas ir pieņemoša un nav stagnējoša. Te nederēs teiciens Vīrs un vārds, jo tas nozīmē stagnāciju ārpus jebkādiem faktiem. Ja mums ir jauni pierādījumi, tad nevar ietiepties un teikt – es vienalga darīšu tā! Šāda veida domāšana nav īsti saistīta ar demokrātisku vidi. Atzīt savas kļūdas – tas ir daudz vīrišķīgāk nekā ietiepīgi palikt pie tā, ko kādreiz esmu teicis!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Patiesība par meliem" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""