Leģendām apvītais Boriss Grebenščikovs par kulta mūziķi kļuva jau padomju gados

Ņemot vērā Borisa Grebenščikova muzikālo ieguldījumu vairākās desmitgadēs, viņu reizēm dēvē par krievu roka tēvu. Gluži bez pamata šāds vērtējums nav – viņa izveidotais kolektīvs Akvarium par kulta rokgrupu kļuva jau padomju laikos. Šodien viņš ir autoritāte vairāku paaudžu melomāniem. Kaut Grebenščikovs jau ir cienījamos gados, viņš nav zaudējis aktualitāti arī šodien. Izcilā mūziķa radošās izpausmes veiksmīgi izvērsušās dažādos žanros, stilos un virzienos – gan kolektīvos darbos, gan solo projektos. BG daiļrades cienītāji augstu vērtē viņa pagātnes hitus un ar nepacietību gaida jaunus.

Boriss Grebenščikovs vienmēr bijis brīvdomātājs. Mūziķis labi zina, ko tas nozīmē, kad tiek ierobežota cilvēka brīvība. Padomju laikā piedzīvojis uzstāšanās aizliegumus, viņš bija spiests koncertēt nelegāli. Jau agrāk viņš vienmēr asi uzstājās pret padomju represīvo sistēmu un arī tagad atklāti vēršas pret Putina režīmu, dēvējot to par fašistisku.

Mūziķis daudz ceļo, un nav nekāds brīnums, ka viņš daudz laika pavada ārpus Krievijas. Jau agrāk viņš intervijās izteicās, ka dzīvo krievu kultūrā, bet nav īpaši svarīgi, kurā valstī uz kādu brīdi viņš ir apmeties. Grebenščikova daiļradē vienmēr liela nozīme bijusi tekstiem, kuru autors ir viņš pats. BG ir lielisks dzejnieks, tāpēc dziesmu vārdiem vienmēr bijis spēcīgs rezonējums. “Laba dziesma – tā ir maģija, kur mūzika un vārdi ir neatdalāmi,” spriež mūziķis. “Tā ir maģija, kas ļauj cilvēkiem darīt sevi labākus un būt labākiem attiecībās pret citiem. Tā ir alķīmija, varena padarīšana. Dvēseles izglītība. Tāpēc mūzika nemēdz būt Rietumu, austrumu, Ziemeļaustrumu vai Dienvidu. Tas attiecas uz kultūru kopumā. Gēte reiz teica, ka māksla un zinātne nevar būt patriotiska. Māksla izglīto visus cilvēkus neatkarīgi no tā, kurā robežas pusē viņi dzīvo. Visas robežas ir izdomātas, un savās sirdīs mēs to labi zinām.”

BG regulāri koncertējis Latvijas pilsētās, arī šovasar priecēja Rīgu ar savu koncertu, un kā allaž klausītāju vidū bija daudz latviešu. Daudzpusīgi izpaužoties savā daiļradē, mainīgs viņš bijis arī izskatā. Grebenščikovs bijuši gan gari mati, gan kails galvvidus, viņš bijis ar garu bārdu un bez tās, ar visādām eksotiskām cepurēm un brillēm. BG gan skaidro, ka viņam vispār neesot nekāda imidža, jo imidžs ir kaut kas atsevišķs no cilvēka dabiskā stāvokļa. Viņaprāt, kad cilvēkam vajag kaut ko noslēpt, viņš uztaisa sev imidžu un zem tā noslēpj to, kāds patiesībā ir.

Mūziķim piemīt vēl kāda īpatnība  viņam nemaz nerūp savu albumu pārdošana, viņš neuztraucas par savas mūzikas nelegālu kopēšanu un izplatīšanu – tieši otrādi. Jau daudzus gadus Grebenščikovs visus savus ierakstus ievieto internetā, lai ikviens, kas vēlas, tos varētu lejupielādēt pilnīgi bez maksas. Iztiku viņš pelna ar koncertiem.

Radošo meklējumu ceļš

Boriss Grebenščikovs piedzima 1953. gada 27. novembrī Ļeņingradas inteliģentu ģimenē – tēvs bija inženieris, bet māte juriste. Topošās rokzvaigznes dzīve nesaraujami saistīta ar viņa dzimto pilsētu, kuru padomju laikos sauca par Ļeņingradu, bet tagad par Sanktpēterburgu. Viņš absolvēja vidusskolu ar matemātikas novirzienu un pabeidza Ļeņingradas Universitātes Lietišķās matemātikas fakultāti. Jau studentu gados jauneklis izveidoja savu muzikālo grupu, kas Krievijā un ārzemēs zināma kā Akvarium.

Vēlāk Grebenščikovs stāstīja, ka sācis muzicēt, lai patiktu meitenēm. Ja nebūtu meiteņu, viņš vispār neko neuzsāktu. Lai vai kā, viņš vienmēr centās rīkoties tā, kā bija iecerējis. “Ja sāksi domāt, ko citi domā par tevi neko nepaveiksi,” atzina mūziķis.

Grupas pirmsākumos liela nozīme bija Borisa muzikālajam cīņu biedram un bērnības draugam Anatolijam Gunickim. Kopā ar viņu mūziķis sāka radošo meklējumu ceļu, kas beigu beigās aizveda līdz atzīšanai un slavai. Sākumā saviem mēģinājumiem draugi izvēlējās universitātes aktu zāli. Tie, kas pazina puišus, vēlāk stāstīja, ka viņi bijuši pilnībā apsēsti ar mūziku. Jaunajiem censoņiem nav bijis lielāka kaifa, kā radīt melodijas un rakstīt dziesmu tekstus. Tolaik viņu elki bija Bobs Dilans, Marks Bolans un leģendārais Liverpūles četrinieks The Beatles. Sākumā jaunekļiem šķita, ka klasisko rokenrolu nevar izpildīt nevienā citā valodā, tikai angliski, taču laika gaitā mūziķi saprata, ka cilvēkiem vajadzīgs tieši tāds roks, kas skan viņu dzimtajā valodā.

Atceroties jaunības gadus, Grebenščikovs atzīst: “Tolaik bija nedaudz cita attieksme pret mūziku. Pārvākšanās no viena dzīvokļa uz otru parasti nozīmēja, ka noteikti jāpārved magnetofons ar skaļruņiem. Magnetofons bija ikviena mājokļa sirds. Reiz uz ielas ieraudzījām mantas, kas bija noliktas pārvešanai uz citu vietu. Mēs bijām ļoti  pārsteigti, jo nespējām ieraudzīt nevienu ierīci, kas varētu atskaņot mūziku. Mums tas bija pilnīgi nesaprotami. Var dzīvot bez drēbēm un pat bez gultas – bet kā gan bez mūzikas? Zināt, es domāju, toreiz mums bija taisnība.”

Tā kā jaunajiem mūziķiem nebija iespējas ierakstīt savu mūziku studijā, pirmos albumus viņi ierakstīja paši. Debijas albums Svētā Akvārija kārdināšana iznāca 1974. gadā, un vēlāk kritiķi šo darbu nodēvēja par pirmo mēģinājumu radīt konceptuālu mūziku Padomju Savienībā.

Laika gaitā Borisam un Anatolijam pievienojās vēl divi dalībnieki – Andrejs Romanovs un Mihails Feinšteins. Domubiedru komanda neaprobežojās tikai ar mūziku –puiši savā universitātē nodibināja teātra darbnīcu. Feinšteins bija atbildīgs par lugu rakstīšanu, bet Grebenščikovs un Romanovs tajās darbojās kā aktieri. Drīz vien dažiem grupas dalībniekiem mūzika pilnībā palika otrajā plānā – tik lielā mērā jauniešus aizrāva dramatiskā māksla. Tas arī radīja turpmākās domstarpības. Pienāca diena, kad grupa pajuka un Grebenščikovs palika viens. Turklāt vadība aizliedza jebkādus mēģinājumus universitātes telpās, pašam Borisam draudēja izslēgšana no augstskolas.

Bija iestājies melnais periods mūziķa dzīvē, taču viņš nepadevās. Grebenščikovs sāka veidot kontaktus ar Ļeņingradas kolēģiem, no kuriem daži kļuva par grupas pamatsastāva dalībniekiem. Kopā ar čellistu Vsevolodu Hakeli viņš radīja īstus šedevrus, kas līdz pat mūsdienām koncertos izsauc ovācijas.

Vispirms pētnieks, tad – sētnieks

Jāatzīst, tolaik mūziķiem negāja spoži. Grupai nebija ne naudas, ne ietekmīgu amatpersonu atbalsta, tomēr viņi kaut kā ķepurojās. 1976. gadā Akvarium prezentēja dziesmu krājumu Taipus spoguļotajam stiklam, bet divus gadus vēlāk izdeva albumu Visi brāļi – māsas, kas tika ierakstīts kopā ar Maiku Naumenko.

1977. gadā Grebenščikovs absolvēja Ļeņingradas Valsts universitāti un sāka strādāt  Socioloģijas pētniecības institūtā. Viņš turpināja rakstīt dziesmas un koncertēt, turklāt izdeva mūzikas žurnālu Roksi. Tas bija tā saucamais samizdat variants – tolaik šādā veidā tika izdoti daudzi disidentu žurnāli un brošūras.  Nosaukums samizdat radās kā joks – kā analoģija izdevniecībai Politizdat (politiskās literatūras izdevniecība). Uzņēmīgi ļaudis paši drukāja, iesēja lapas un izplatīja. Tolaik nebija ne datoru, ne kopētāju, tāpēc izmantoja tikai rakstāmmašīnas. Lietojot koppapīru, vienā piegājienā varēja izdrukāt četrus teksta eksemplārus. Tie, pie kā nokļuva pirmās kopijas, nereti tās no jauna pārdrukāja vēl četros eksemplāros un tiražēja tālāk. Šādā ģeometriskā progresijā arī izplatījās samizdat žurnāli.

Astoņdesmitajos gados radoši izpausties jau kļuva vieglāk. Boriss nodibināja sadarbību ar Andreja Tropilo ierakstu kompāniju, kur ierakstīja diskus Decembra bērni un Sudraba diena. 1980. gadā grupa Akvarium devās uz savu pirmo oficiālo rokfestivālu Pavasara ritmi, kas notika Tbilisi. Un uzreiz gadījās skandāls – Grebenščikovu un grupu apsūdzēja incesta popularizēšanā. Skandāls nudien bija smieklīgs, šodien tas labi raksturo jau aizgājušā padomju laika puritānisko absurdu. Kādas dziesmas tekstā bija rinda “vijķi zamuž za fina” (apprecēties ar somu), bet žūrija tā vietā saklausīja “vijķi zamuž za sina” (apprecēties ar dēlu). Turklāt grupa koncertā izpildīja arī tās dziesmas, kuras iepriekš nebija pieteikusi. Šāda brīvdomība izraisīja atbildīgo ierēdņu sašutumu, un viņi nolēma mūziķus sodīt.

Grebenščikovu izslēdza no komjaunatnes un atņēma jaunākā pētnieka statusu universitātes katedrā, turklāt grupai aizliedza uzstāties – turpmāk viņi varēja koncertēt tikai pagrīdē. Vēlāk BG atcerējās: “Kad mani uzņēma komjaunatnē, bija jāveic noteikts rituāls. Kad man jautāja, kāpēc stājos komjaunatnē, bija jāatbild, ka vēlos būt padomju jaunatnes avangardā. Pēc daudziem gadiem es sapratu, ka nebiju atkāpies no sava solījuma.”

Pēc šā skandāla Grebenščikovs pelnīja iztiku kā sētnieks un turpināja ierakstīt mūziku. Tā kā ceļš uz koncertu vietām Borisam bija slēgts, viņš tikās ar klausītājiem dzīvokļos; tolaik tādu formātu izmantoja daudzi pagrīdes mūziķi. Tas nozīmēja, ka mūziķi un viņu fani pulcējas dzīvokļos un, cenšoties netraucēt kaimiņus, dziedāja akustiskās ģitāras pavadījumā.
Drīz vien BG pievienojās leģendārajam Ļeņingradas rokklubam un iepazinās ar daudzsološo mūziķi Viktoru Coju, kuram palīdzēja izdot grupas Kino pirmo albumu.

Atzinība un balvas

PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova iesāktā perestroika daudziem mūziķiem ļāva iznākt no pagrīdes un atklāti koncertēt. Šajā ziņā Grebenščikovs nebija izņēmums – beidzot viņš varēja uzstāties lielās koncertzālēs, stadionos un populāros klubos.

1986. gadā Akvarium paplašināja savu diskogrāfiju ar albumu Desmit bultas, kas radīts mirušā grupas dalībnieka Aleksandra Kusula piemiņai. Tieši šajā kolekcijā tika iekļauta dziesma Zelta pilsēta, kas vēlāk kļuva par grupas vizītkarti.

Daudzus gadus Akvarium radīja kompozīcijas tikai krievu valodā, bet 1989. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika ierakstīti albumi arī angļu valodā. BG muzicēja kopā ar vairākām ārzemju slavenībām – Deividu Boviju, Debiju Hariju un Igiju Popu.

Deviņdesmito gadu sākumā Grebenščikovs bija tā aizrāvies ar savām muzikālajām iecerēm, ka pat nolēma izbeigt grupas Akvarium darbību un sākt jaunu projektu ar nosaukumu BG Band, taču pavisam drīz kļuva skaidrs, ka jaunā grupa nespēs pietuvoties Akvarium popularitātei. 1993. gadā Akvarium tika veiksmīgi reanimēts. Jāatzīst, laika gaitā grupa vairākas reizes bija pašķīdusi, taču, ik reizi transformējoties, tā atsāka darbību un veiksmīgi koncertē vēl šobaltdien.

Jau sen pelnītās balvas Grebenščikovs sāka saņemt tikai deviņdesmito gadu beigās. Tās bira kā no pārpilnības raga – neskaitāmas preses un radiostaciju atzinības, kā arī valsts apbalvojums – ordenis Par nopelniem Tēvzemes labā. Divtūkstošo gadu sākumā atkal parādījās baumas par Akvarium nāvi, tomēr vēlāk izrādījās, šādām runām nebija pamata. Grupa veica tikai nelielas pārmaiņas, sastāvā iekļaujot virtuozo flautistu īru Braienu Fineganu.

Savā muzikālajā dzīvē BG regulāri spēris dažnedažādus sānsoļus. Paralēli muzicēšanai grupā Akvarium viņš realizējis dažādus soloprojektus un ierakstījis albumus ar citiem mūziķiem. Piemēram, 2014. gadā tika izdots viņa soloalbums Sāls, kas, kā uzskata mūzikas kritiķis Artemijs Troickis, kļuvis par īstu dārgakmeni izcilā mūziķa daiļradē. Radot mūziku, Grebenščikovs nekad nav baidījies no eksperimentiem un nekad nav vilcis stingras robežas savām muzikālajām izpausmēm. Viņš izmēģinājis gan eksotiskus instrumentus, gan dažādus pasaules folkloras virzienus. Kā atzīst pats mūziķis, īpaši tuvi viņam esot dzīvespriecīgie un melodiskie ķeltu motīvi.

2018. gadā tika izdots vēl viens Borisa Grebenščikova solo albums Laiks N. Tas ir  skarbas un smagas mūzikas krājums, kas bagātīgi aromatizēts ar necenzētiem tekstiem. Pēc pāris gadiem dziedātājs prezentēja savu trešo solo disku ar nosaukumu Uguns zīme un Akvarium albumu Tor.

Daudzus gadus Grebenščikovs regulāri ir uzstājies Radio Krievija ar autorprogrammu Aerostat, ko bija iecienījuši ne tikai Akvarium fani, bet arī citi klausītāji. Aerostat BG stāstīja par ārzemju mūziku un izpildītājiem, kuri plašākai sabiedrībai palikuši nezināmi.

Budists, hinduists, pareizticīgais

Grebenščikovs sevi apliecinājis ne tikai kā izcils mūziķis, bet arī kā vērā ņemams rakstnieks. Viņš ir vairāku prozas darbu autors, turklāt izpaudies arī kā gleznotājs – viņa izstādes notikušas daudzās populārās Krievijas mākslas galerijās.

Ar savdabīgu aspektu iezīmēta arī mūziķa privāta dzīve. Viņš ir precējies trīs reizes – visas trīs reizes ar sievietēm, kuras pirms tam bija viņa draugu sievas vai draudzenes. Mūziķa pirmā laulātā partnere bija Natālija Kozlovska, ar kuru viņš nodzīvoja kopā četrus gadus. Laulībā piedzima meita Alise, kura vēlāk kļuva par populāru aktrisi un televīzijas vadītāju. Otro reizi laulības ostā viņš iestūrēja 1980. gadā, kad apprecējās ar Ludmilu Šuriginu. 1984. gadā ģimenē piedzima dēls Gļebs, kurš vēlāk kļuva zināms kā dīdžejs Dr. Grasshoper. Savukārt trešais piegājiens, kā apliecina draugi, bija pats veiksmīgākais. Astoņdesmito gadu beigās Grebenščikovs apprecējās ar Irinu Titovu, laulībā piedzima meita Vasilisa, kura izskolojās par interjera dizaineri.

Daļā klausītāju vienmēr lielu interesi izraisījusi Grebenščikova reliģiskā orientācija, kas, līdzīgi viņa mūzikai, ir diezgan daudzpusīga. Kad deviņdesmitajos gados BG darbos ieskanējās jauni un neierasti motīvi, viņš bija nopietni pievērsies budismam un kļuvis par lamas Oles Nidāla sekotāju. Te gan jāatzīst, ka mūziķa garīgie meklējumi izgāja tālu ārpus budisma – savulaik viņš ticies gan ar indiešu viedo Satju Sai Babu, gan Tibetas garīgo līderi Dalailamu. 2006. gadā BG pieņēma hinduistu vārdu Purušotama, kuru viņam piešķīra guru Šrī Činmojs. Pateicoties draudzīgajām attiecībām ar indiešu svēto, Grebenščikovam radās iespēja uzstāties Londonas Karaliskajā Alberta zālē un sniegt solokoncertu ANO.

Savukārt Krievijā daudzi viņu pazīst kā pareizticības praktizētāju. Grebenščikovs ik palaikam apmeklē baznīcas un piedalās pareizticīgo dievkalpojumos. Šajā ticībā viņš arī kristīts, turklāt ilgu laiku BG veidoja Krievijas brīnumaino un dziedinošo ikonu sarakstu. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, protams, gribas noskaidrot, kas tad viņš īsti ir – budists, hinduists, pareizticīgais? Varbūt kādas slepenas sektas adepts? Uz jautājumu, kura reliģija viņam ir vistuvākā, Grebenščikovs skaidru atbildi nedod. Viņš norāda, ka pasaulē eksistē daudzas mācības, daudzi koki un daudzi minerāli. Visa kā ir ļoti daudz, taču Dievs vienalga ir tikai viens.

Viņš arī pārtulkojis vairākus nozīmīgus hinduisma un budisma darbus, turklāt pirms kāda laika izdeva ceļvedi Indijas svētās vietas. Ievadā autors norāda, ka izdot šo darbu viņš nolēmis neskaitāmo lūgumu dēļ pastāstīt kaut ko vairāk par noslēpumaino valsti. Tā kā BG vairākkārt apmeklējis Indijas svētās vietas, viņš bija gatavs dalīties savos iespaidos un sniegt praktiskus padomus tūristiem.
2009. gada viņš pieķērās Bhagavadgītas tulkošanai no sanskrita uz krievu valodu. Mūziķis apgalvoja, ka šī grāmata, kas ir viens no cilvēces ģeniālākajiem darbiem, krievu valodā iztulkota tā, ka to nav iespējams izlasīt, un viņš ar savu tulkojumu vēlas ieviest skaidrību šajā lietā. Grebenščikova darbs vainagojās ar panākumiem – 2020. gadā viņa tulkojums tika laists klajā.

Katrs ir Visuma centrs

Kādā no savām agrākajām intervijām BG norādīja, ka interese par Indiju viņam radusies jau skolas gados, kad klausījies bītlus. Saklausot mūzikā neparastus motīvus, viņš drīz vien noskaidrojis, ka tie radušies Indijas mūzikas ietekmē. Tad viņš arī sācis prātot un interesēties par šo noslēpumaino zemi, kur skan tik fantastiski interesanta mūzika. Ievācot informāciju par Indiju, viņš sapratis, ka aiz mūzikas slēpjas vēl kāda dziļāka filozofija.

Grebenščikovs jau agrāk deklarēja – lai nokļūtu saskarsmē ar Dievu, nav obligāti jāiet uz baznīcu, jo cilvēks ir kontaktā ar Dievu katru savas dzīves sekundi. Viņaprāt, Dievs ir visur, no Viņa nekur nav iespējams paslēpties. Reiz, jautāts par dzīves jēgu, mūziķis atbildēja, ka dzīve ir ievērojami plašāka par cilvēku centieniem to saprast. “Ja piedodam dzīvei kādu jēgu, dzīve kļūst mazāka. Cilvēka apziņa un Dieva apziņa – tās ir nesalīdzināmas lietas. Mums tās ir mazāk. Tāpēc šajā jautājumā labāk nemaz neiedziļināties. Galu galā, meklējot dzīves jēgu, mēs pašu dzīvi iebāžam mazā kastītē. Jēga ir pats Dievs, Viņa apzināšanās.”

Mūziķis ir pārliecināts, ka Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, nekā viņi domā. Tikai troksnis cilvēku galvās traucē saprast un sadzirdēt, ka Visvarenais visiem ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nav iespējams. Ja šo troksni novērš, viss kļūst ārkārtīgi skaidrs.

Starp Grebenščikova kvēlākajiem faniem reizēm uzrodas arī tādi, kas mūziķi sauc par guru un mesiju. Interesanti, ko viņš pats par to saka? Kādā intervijā viņš atbild: “Es baidos, ka neesmu ne viens, ne otrs. Tāpēc izmantošu iespēju un atteikšos no šiem goda nosaukumiem. Vārds guru droši vien tiek lietots tāpēc, ka tas izklausās skaisti un eksotiski. Var taču vienkārši saukt par skolotāju, bet es noteikti neesmu arī skolotājs. Viss, ko es varu darīt, ir nodot pasaulē pastāvošo gudrību un izteikt to šodienas vārdos. No sevis man absolūti nav ko piebilst. Viss, ko es saku, jau agrāk ticis pateikts. Taču es to saku šodien un šeit – jums. Citas gudrības jau nav. Gudrība ir viena. Un gudrība ir tā, kas ļauj padarīt dzīvi patiesu, piepildītu un skaistu. Tāpēc tā mani interesē.”

Grebenščikovam patīk mierīga un nesasteigta dzīve bez trauksmes un kņadas, bez bailēm kaut ko pazaudēt un nepagūt. “Ja tu baidies kaut ko pazaudēt, tad vēl neesi atradis sevi. Kad to atradīsi, tad nomierināsies, jo dzīves uzbūve ir tāda, ka mums nepieder nekas, ko var pazaudēt.”  BG reiz atzina, ka viņam vislielākā bauda ir sēdēt kādā saulainā vietā, iedzert un papļāpāt ar draugiem. “Katrs no mums ir Visuma centrs. Ikviena dēļ notiek šis balagāns. Un neviens no mums nav labāks vai sliktāks par otru.”