Gorbačova 1987. gada vizīte Latvijā: ģenerālsekretāra auto spridzināšana, izgāšanās bērnudārzā un citas viesošanās aizkulises

1987. gada sākumā Padomju Savienībā vēl tikai sākās “glasnostj” jeb atklātības aizmetņi, un nevarēja būt runas par to, ka komunistiskās impērijas varasvīru gaitas kāds varētu atspoguļot ārpus oficiālā rāmja, kaut vai paužot sistēmas slavinošu emocionāli subjektīvu skatījumu, kas nonivelētajā propagandas telpā vismaz ienestu kādu “dzīvīgumu”. Tas attiecās arī uz Gorbačova vizīti Latvijā 1987. gadā no 17. līdz 19. februārim.

Tikai oficiālajos rāmjos

Tā laika Latvijas prese aprobežojās vienīgi ar oficiālo aģentūru (TASS no Maskavas un “Latinform” no Rīgas) ziņojumiem par PSRS vadītāja vizīti Latvijā, ne par mata tiesu nepieļaujot atkāpšanos no oficiāli apstiprinātajiem tekstiem. Piemēram, Rīgas rajona laikraksts “Darba Balss” pat neatļāvās sniegt savas reportāžas no Gorbačova vizītes gaitas Ādažos, kur viņš kopā ar sievu apmeklēja gan slaveno kolhozu, gan bērnudārzu un vidusskolu. Tāpat arī “Rīgas Balss” Gorbačova vizīti Latvijas galvaspilsētā atspoguļoja tikai ar apstiprinātiem aģentūru ziņojumiem. Savukārt nedēļraksts “Jūrmala”, protams, ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, ka Gorbačovu pāris nakšņoja padomju varasvīru rezidencē Jūrmalā.

Protams, ne vārda arī par to, ka Gorbačova inspekcijas brauciens uz Rīgu notika Latvijas kompartijas vadonim Borisam Pugo nozīmīgā datumā – 1987. gada 19. februārī Pugo svinēja 50. dzimšanas dienu. Tā kā vēsture līdz pat šim brīdim klusē, vai par godu šim datumam notika kāds svinīgs rauts un kādu dāvanu (un vai vispār) Gorbačovu pāris pasniedza vēlākajam augusta pučistam Pugo, kurš, jau būdams kā PSRS iekšlietu ministrs,1991. gada augustā Gorbačovam iedūra duci mugurā, bet pats nošāvās.

Bija arī citi daudz būtiskāki noklusēti fakti un nianses, par kurām sāka runāt tikai vēlāk, jau pēc PSRS sabrukuma: gan par iespējamo Gorbačova limuzīna spridzināšanu, gan par izgāšanos Ādažu bērnudārzā, gan par to, kādus latvieša mākslas darbus Gorbačovu pāris aizveda uz Maskavu.

Gorbačova korteža spridzināšana

Pats satraucošākais jeb kriminālākais Gorbačova vizītes notikums bija vēsts par rīkoto atentātu, ģenerālsekretāra kortežam pa Gorkija (tagad Krišjāņa Valdemāra) ielu braucot no Ādažiem uz Rīgu. Drošībnieki bija ne pa jokam satraukušies, tāpēc viņi mainīja Gorbačova dienas kārtību un maršrutu.

PSRS Centrālās dokumentālo filmu studijas filma par Gorbačova vizīti Latvijā:

Toreizējais  Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Viktors Bugajs jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kādā intervijā atklāja, ka tajā dienā, kad Gorbačovs viesojies Ādažos, uz milicijas tālruni 02 piezvanījis kāds vīrietis, kurš paziņoja: kad atpakaļceļā Gorbačovs brauks pa Gorkija ielu, viņa auto tiks uzspridzināts. “Šis zvans tika ierakstīts, un es ar visu ierakstu devos uz VDK (Valsts drošības komiteju). Tur ilgi apspriedāmies, ko darīt. Turklāt pēc neilga brīža saņēmām ziņu, ka vienā pagrabā netālu no Stūra mājas (čekas mītnes) atrastas kastes, no kurām pazuduši lādiņi. Es ierosināju, ka jāmēģina pēc iespējas paildzināt Gorbačova viesošanos Ādažos, lai mēs iegūtu vairāk laika draudu izvērtēšanai un novēršanai. Nolēmām, ka pa iepriekš plānoto maršrutu jāpalaiž viltus kolonna, bet Gorbačova mašīna jānovirza pa citu ceļu: caur Rumbulu un Ķengaragu,” stāstīja Bugajs.

Tā arī tika izdarīts, un Gorbačovs bez jebkādiem incidentiem nokļuva Jūrmalas rezidencē, kur bija apmeties vizītes laikā. Noķert zvanītāju tā arī neizdevās, iespējams, tas bija zvans par kādu “viltus spridzekli”. Bet rietumvalstu presē vēlāk parādījās ziņas, ka Rīgā esot novērsts pret Gorbačovu plānots atentāts. Viņu nelabvēļi gribējuši uzspridzināt ar sprāgstvielām piekrautu milicijas automašīnu. Par līdzdalību atentāta organizēšanā esot aizturēti 27 milicijas un kompartijas ierēdņi, kas tādējādi gribējuši apturēt Gorbačova iesāktās reformas. Bugajs par šādiem arestiem gan neko nav dzirdējis; acīmredzot tā bija Rietumu preses pīle, kas balstīta uz sagrābstītas informācijas druskām.

Rietumu preses ziņojumus par šo iespējamo atentātu 1987. gada 7. martā atstāsta Amerikas latviešu laikraksts “Laiks”: “Rietumvācijas presē pagājušajā mēnesī parādījās sensacionāla ziņa, ka dienu pirms Gorbačova ierašanās Rīgā atrasta kāda ar dinamītu pielādēta policijas automašīna, kura eksplozijā varētu īstenot negaidītu atentātu. Londonas laikraksts “Mail on Sunday” savukārt ziņoja, ka 27 aizdomās turētie esot apcietināti.

Vai tā būtu tikai sensāciju kāras britu preses pīle? To zina tikai čekisti vai arī tie 27 aizturētie sazvērnieki, kas Mihailu un Raisu gribēja aizsūtīt pēdējā ekskursijā.”

Šo gadījumu šā gada 31. augustā intervijā Krievijas laikrakstam “Argumenti Ņedeļi” (“Nedēļas Argumenti”) atcerējies arī kāds Latvijas PSR VDK atvaļinātais pulkvedis, kurš sniedzis anonīmu interviju. Viņš sacīja:

“Traku cilvēku vienmēr ir bijis daudz. Jā, bija tāds fakts. Gorbačovu aizbraukšanas dienā kāds vīrietis pazvanīja uz miliciju (tā toreiz sauca policiju) un teica, ka tad, kad PSRS līderis brauks pa Gorkija ielu, viņa mašīna tiks uzspridzināta. Viss, protams, tika pārbaudīts. Nolēma palaist viltus kolonnu, un Gorbačova automašīna tika nosūtīta pa citu ceļu. Viss izdevās. Protams, varas iestāžu, milicijas un drošības dienestu darbinieku vidū spriedze bija milzīga.”

Bugajs atminējies, ka pēc šā “atentāta” novēršanas drošībnieki pamatīgi iedzēruši. No Maskavas atbraukušie čekisti, kas bija atbildīgi par Gorbačova drošību, ar glāzītes cilāšanu aizrāvušies krietni sparīgāk nekā viņu Latvijas kolēģi, un viņu vajadzībām nācies steigšus sagādāt vēl pāris kastes šņabja.

Impēriste Ādažu bērnudārzā

Latviešiem visvairāk atmiņā palikusi Gorbačova sievas Raisas izgāšanās Ādažu bērnudārzā, kura, tur viesojoties, bija neizpratnē, kādēļ latviešu mazuļi neprot “lielā brāļa” valodu. Kādai piecgadīgai meitenītei viņa uzprasīja: “Kādēļ tu nerunā krieviski?”

Mihaila Gorbačova vizīte Ādažos 1987. gada 18. februārī:

Gorbačovu pāris tikās ar bērniem, kuru audzinātāja bija Ārija Bula, atminoties šī notikuma trīsdemitgadi rakstīja “Latvijas Avīze”: “Viņa atceras, ka Raisa nopriecājusies par konfektēm, kas bija redzamas plauktos, un vaicājusi, vai tās ir īstas. Bula paskaidroja, ka konfektes ir mākslīgas, veidotas no plastilīna.”
 
Gorbačovas Ādažus bērnudārzu apmeklējumam vajadzēja apliecināt PSRS “draudzīgo nacionālo politiku”, jo viņa konsekventi izvēlējas apmeklēt latviešu bērnu grupiņu, atsakoties viesoties pie mazajiem krievu bērneļiem. Tomēr šī vizīte izvērtās ne tā,kā bija plānots, un Raisas uzstājība pēc krievu valodas joprojām daudziem Latvijā ir palikusi nelabā atmiņā.

Baltijas jūras skati Gorbačovu apartamentos

Jau pieminētais anonīmais Latvijas PRS čekas pulkvedis “Argumenti Nedeļi’ par Gorbačovas vizīti Latvijā atminējies:

“Oficiāli viņai bija kultūras programma. Viņa apmeklēja muzejus, dažādus kultūras objektus, bērnunamus, skolas un tā tālāk. Bet ir viena lieta... Raisa Maksimovna vēlējās iegādāties (un nopirka) vairākas latviešu mākslinieka gleznas. Tolaik bija milzīga interese par latviešu mākslinieku daiļradi. Bija tāds unikāls mākslinieks Eduards Kalniņš. Viņa gleznas ir kaut kas nereāls: jūra iet debesīs, un to nav iespējams “norobežot”. Un tas viss ir bildē. Raisa Maksimovna iegādājās vairākas viņa gleznas.”

Jāteic, ka Eduards Kalniņš (1904-1988), kura gleznas nonāca Gorbačovu īpašumā, tik tiešām ir ievērojams latviešu mākslinieks, Purvīša skolnieks (viņš 1931. gadā Mākslas akadēmijā beidzis Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistarklasi), pēckara laikā bijis Latvijas Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājs. Latvijas mākslas enciklopēdijās Kalniņš minēts kā “spilgtākais latviešu marīnists, kam raksturīga emocionāla un dziļa īstenības uztvere, augsta glezniecības kultūra, ka arī garīga aktivitāte. Gleznojis arī ainavas un klusās dabas”.

Vēsturiskā vizīte

Pirms vairāk nekā 35 gadiem notikusī PSRS līdera Gorbačova vizīte Latvijā bija vēsturisks notikums, jo Maskavas augstākie vadoņi Latviju (un vispār Baltijas valstis) ar savām vizītēm neaplaimoja. Piemēram, Leonīds Brežņevs savos 18 valdīšanas gados Kremļa tornī ne reizi nebija apmeklējis kādu no Baltijas republikām. Pirms tam pēdējo reizi Latviju kā PSKP CK ģenerālsekretārs bija ieradies Ņikita Hruščovs 1955. un 1959. gadā.

Gorbačovu vizītes plānu Latvijā saskaņoja “perestroikas” ideologs Aleksandrs Jakovļevs un Latvijā (Abrenes apriņķī) dzimušais, toreiz Vissavienības Lauksaimniecības Zinātņu akadēmijas prezidents Aleksandrs Ņikonovs, kurš savulaik bija Latvijas kompartijas funkcionārs, kuru no amatiem Latvija atlaida Hruščova laikā iesāktā nacionālkomunistu vajāšanas kampaņā. Tieši pateicoties Ņikonovam, arī Gorbačova vizīte Latvijā noritēja tā, kā tā noritēja.

Protams, tā sākās ar obligāto ziedu nolikšanu pie Ļeņina pieminekļa, bija arī uzruna Latvijas kompartijas aktīvam, viesošanās Tautas sasniegumu izstādē un revolūcijas veterānu sveikšana Sarkano strēlnieku muzejā (tagad – Okupācijas muzejs). Tomēr visvairāk Gorbačovus esot sajūsminājis Ādažu kolhozā redzētais. Gorbačovs pat teica, ka “visiem padomju kolhoziem jātiecas uz to, kas ir Ādažos”. Ne velti drīz vien pēc tam Ādažu kolhoza priekšsēdiētājs Alberts Kauls kļuva par PSRS prezidenta padomnieku lauksaimniecības jautājumos.

Pēc Latvijas apmeklējuma Gorbačovi devās tālākā inspekcijas braucienā pa Baltijas republikām un 19. februārī no Rīgas izlidoja uz Igaunijas galvaspilsētu Tallinu.