“Man nevajag stāstīt, kas ir “krievu pasaule”!" Ciemos pie Latgales sargiem

“Man nevajag stāstīt, kas ir “krievu pasaule””...

Aivars Kjakste (58) ir viens no, var teikt, “pirmā iesaukuma” zemessargiem – jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. Krampīgs Latgales zemnieks, kuram nav ne mazāko šaubu, kurā pusē nostāties – to viņš parādīja gan deviņdesmitajos, gan arī tagad, izmitinot savās mājās ukraiņu bēgļus. Parunājoties ar viņu, nav šaubu – ja nu gadījumā kas, tad Aivars tiešām par Latviju stāvēs līdz pēdējam.

Kad iestājies zemessardzē?

Iesniegumu zemessardzei uzrakstīju jau tad, kad tā tikai sāka veidoties. Kad barikādēs esi staigājis tikai ar gāzmasku, tad saproti, ka variantu nav – jāstājas zemessardzē. Deviņdesmito gadu sākumā mantoju vectēva īpašumu netālu no Rēzeknes, kur bija tikai pliki pamati, nekā vairāk. Pa šiem gadiem katrs kvadrātmetrs zemes te ir pārcilāts. Tagad kopā ar dēlu apsaimniekojam apmēram 200 hektārus labības. Sākumā mantoju tikai 30 hektārus, vairāk jau divdesmitajos Latgalē nedeva – vectēvs bija paņēmis maksimumu, taču tolaik te nebija nekādas aramzemes, tikai celmi vien. Pats tad pamazām vien tos plēsa. Un, kad bija iedzīvojies un visu sakārtojis, atnāca “sarkanie brāļi” un pateica – vecais, nemokies! Tēvs stāstīja, ka esot jau bijuši sagatavoti baļķi un projekts kūts būvēšanai, taču tā arī nepaspēja to uzcelt.

“Ekskursiju” uz Sibīriju sarkanie vectēvam nenoorganizēja?

Būtu jau droši vien noorganizējuši, taču 1941. gadā no tās izvairīties palīdzēja kaimiņš – krievs. Vectēvs tad savukārt viņam palīdzēja vācu laikā. No 1949. gada izvešanas paglāba tas, ka mana tēva vecākais brālis bija paņemts 1944. gadā Sarkanajā armijā un pie Kēnigsbergas pazuda bez vēsts. 19 gadi viņam tobrīd bija...

Tā ka “sarkanos brāļus” mēs labi pazīstam. Visapkārt jau te ir dzīva vēsture. Tepat blakus mājas saimniekam tēvu čekā nomocīja tā, ka pēc tam tikai pēc apģērba varēja atpazīt. Kad tagad ukraiņi man prasa, kādēļ mēs viņiem palīdzam, tad saku – man nevajag stāstīt, kas ir ”krievu pasaule”, es to jau labi zinu.

Ukraiņu bēgļi dzīvo tepat tavā saimniecībā?

Jā, izmitināju viņus pirts mājā – jaunu ģimeni ar zīdaini no Harkivas apkaimes. Viens otru atradām ar novada domes palīdzību, kas kūrēja bēgļu izmitināšanu. Godīgi sakot, kaut kādu naudu jau arī par to saņemam, taču tas pat nav būtiski – arī bez tās es būtu gatavs palīdzēt.

Kāds noskaņojums ir zemessardzē pēc Ukrainas kara sākuma?

Gatavojamies un gaidām.

Deviņdesmitajos gados taču arī gāja traki – Krievijas armija taču te vēl atradās, plus vēl visi dullie bandītu laiki...

Bija interesanti – pirmajās mācībās parādījās arī tādi kadri, kuriem muguru labāk bija negriezt. Taču ar laiku jau atsijājās un attīrījās. Man pašam bija pārliecība, ka jābūt zemessardzē, un nekur tā nav pazudusi. Nekur projām iet netaisos. Gribu sagaidīt impērijas sabrukumu – un tad varbūt.

Arī tagad jau pietiek problēmu, taču, ja salīdzinām ar deviņdesmitajiem, tad ir kā diena pret nakti. Sākumā taču mēs ieročus pirkām par savu naudu. Man bija automātiskais ierocis – čehu vai rumāņu kalašņikovs –, tos gan par savu naudu nepirkām. Bet, kad čoms gāja projām no zemessardzes, tad atdeva man savu karabīni, ko pats bija pircis. Tā nu kādu laiku man bija divi ieroči. Mājas te vēl nebija, tikai vagoniņš, bet divi ieroči bija. Seifa vietā bija dīvāna atvilktne. Tagad tas liktos pilnīgi nenormāli, taču tolaik neviens par to īpaši neuzraucās un nekas jau arī nenotika.

Vēlāk jau bija prasība glabāt ieročus seifā – to tad arī sagādāju; tolaik jau māja bija zem jumta. Bet vēl pēc laika sākās visādi ierobežojumi, piemēram, aizslēgs bija jāglabā atsevišķā aizzīmogotā maisiņā. Un beigu beigās visiem ieročus no mājām nolasīja pa tīro. Kaut gan kādas bija tiesības to darīt, ja veči tos šaujamos bija pirkuši par savu naudu? Cik tad to karabīņu tur bija, tās visas mierīgi varēja kaut kā noformēt un atstāt! Iznākumā večiem bija sajūta, ka ticis iespļauts dvēselē.

Viens otrs jau apvainojās un aizgāja no zemessardzes...

Tā varētu būt. Drīz jau sākās karš Gruzijā, vēlāk arī 2014. gads Ukrainā. Tas bija diezgan nesaprotams laika posms starp šiem abiem notikumiem – mēs kaut ko gaidījām un prātojām. Tikai tagad izskatās, ka pasaule beidzot sāk mosties un saprast, ar ko tai ir darīšana. Kaut gan Francijas, Itālijas un Vācijas attieksme man nav saprotama – nezinu, uz ko viņi cer un kā domā draudzēties ar Putinu. Bet Ukraina tikmēr tagad dara darbu visas Eiropas vietā.

Kurā brīdī varēja redzēt, ka zemessardzei beidzot tiek piešķirts finansējums un sākas kaut kāda plānveida attīstība?

2014. gadā sāka nopietni domāt, bet 2015. un 2016. gadā sākās kaut kāda kustība. Kaut gan gribētos jau vēl vairāk, jo šobrīd mums ir tikai vieglie strēlnieku ieroči. Vajadzētu arī kaut ko bišķi smagāku, piemēram, prettanku ieročus. Cerēsim, ka nāks "Patria" bruņumašīnas un kaut kas mainīsies.

Nāks, nāks – mums šajā žurnāla numurā tieši ir materiāls arī par "Patria" būvēšanu.

Tad labi, jo bruņumašīnas tiešām ir vajadzīgas. Esošās "Scania" jau nav sliktas mašīnas, taču vecie "Volvo" ir tādā stāvoklī, ka ar tiem labākajā gadījumā var izbraukt vienu reizi.

Varētu mums arī kādus stingerīšus iedot. Jaunos un aktīvos zemessargus jau laikam māca ar tiem apieties, taču mums, vecajiem, vēl nedod. Nu, nekas, es jau varu ar Scania visus aizvest, kur vajag, un būšu tā noderīgs. Un reizēm jau arī uz mācībām tomēr vēl eju.

Cik reizes gadā sanāk uz mācībām aiziet?

Vairāk to daru ziemā, jo vasarā saimniecībā ir daudz darba. Domāju, ka 20 dienas gadā sanāk, varbūt pat vairāk. Cenšos sevi turēt formā, jo nedrīkst taču no jaunajiem atpalikt! Kaut gan patiesībā to tomēr jūt, ka ar katru gadu uzkabe liekas smagāka un smagāka... Taču pēdējās mācībās mežā nepazudu un tiku jauniešiem līdzi. Kad jutīšu, ka vairs netieku, tad būs laiks paiet malā. Un tad varēs pāriet uz individuālām medībām! Tas ir plāns B gadījumam, ja sākas "X stunda". Malā es tad noteikti nepalikšu!

24. februāris bija robežšķirtne, pēc kuras nekādi kompromisi vairs nav iespējami. Nē, lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Un tāpēc es pie savas mājas uzvilku Ukrainas karogu – lai parādītu savu attieksmi un iepriecinātu pie manis dzīvojošos ukraiņus. Droši  vien dažiem apkārtējās mājās tas nepatīk – tiem, kuri skatās Krievijas televīziju...

Kašķis par karogu ar Krievijas televīzijas skatītājiem nesanāk?

Lai tad atbrauc un man acīs pasaka, kas viņiem nepatīk! Un es tad pateikšu, ko domāju par viņu. Pagaidām gan neviens nav braucis.

Bet zemessardzē, manuprāt, viss notiek pareizā virzienā. Vajadzēja tikai tajā iet jau agrāk. Un bruņojumu zemessargiem vajadzētu spēcīgāku, īpaši prettanku. Zinu, ka bruņotajiem spēkiem tāds bruņojums ir, taču viņiem ir savi uzdevumi, bet zemessardzei savi.

Labi nav tas, ka viss ir pārāk centralizēti. Visus ieročus vajadzētu sadalīt pa mājām, jo, ja kaut kas sāksies, tad pirmais trieciens noteikti būs pa štābu un noliktavām. Jā, var gadīties, ka būs kaut kādi incidenti; kāds sadzersies un kādu sašaus. Taču jāsaprot, ka brīvība kaut ko maksā. Un brīvība bez ieročiem nepastāv – tā vismaz man šķiet. Amerikā ieroču tēma ir ļoti aktuāla un ik pa brīdim atskan aicinājumi ierobežot ieroču apriti, taču domāju, ka nekas tur nemainīsies, jo viņi šo brīvības cenu apzinās.

Amerikā dažos statos varbūt ieroču ziņā brīvības ir pat par daudz...

Varbūt, bet pie mums ierobežojumi ir pārāk stingri. Īpaši jau tādā brīdī kā tagad. Ja mums blakus neatrastos Krievija, bet, teiksim, vēl viena Polija, tad jau viss būtu kārtībā un nevajadzētu ne par ko uztraukties. Taču diemžēl jārēķinās, ka mums blakus ir ļoti “jauks” kaimiņš, un nevaram zināt, ko viņš rīt izdomās. Un mums tam ir jābūt gataviem.

Pacifisti saka, ka viņi nekaros. Interesanti, uz ko viņi cer? Dzīvojot Latvijā, ir divi varianti: vai nu tu iesaisties valsts aizsardzībā, vai arī meklē kādu drošāku vietu, kur dzīvot.

Vai obligāto dienestu vajadzētu atjaunot?

Es gribētu ieskatīties acīs tam cilvēkam, kurš to atcēla. Kā viņš to argumentētu? Ar finansiāliem apsvērumiem vai vēl ko citu? Protams, obligātajam dienestam ir savi plusi un mīnusi, taču ne velti visās tajās valstīs, kuras jūtas apdraudētas, ir obligātais dienests – kaut vai Somijā, Igaunijā, Lietuvā, nerunājot nemaz par Izraēlu. Bet mēs Latvijā laikam nejūtamies apdraudēti... Jauniešiem vajadzētu izdarīt izvēli, jo jāsaprot, ka gadījumā, ja te kaut kas sāksies, tad malā palikt neizdosies. Arī aizbēgt diez vai paspēs, jo Suvalku koridors būs pušu. Tādēļ, ja gribi mukt, tad dari to jau tagad. Naivi ir domāt, ka neiesaistoties tevi neviens neaiztiks – notikumi Bučā rāda pavisam kaut ko citu.

Mans vecākais dēls bija jaunsardzē, kopā gājām mācības. Tagad iestājās zemessardzē un meklē brīvu brīdi, lai varētu iziet apmācību pamatkursu. Jaunākais ir mednieks un gan jau caur turieni iesaistīsies. Meita ir kaprālis, instruktors Studentu bataljonā Rīgā. Tur viss ir pa nopietnam, viņa ir apguvusi visus ieročus – es viņai pat blakus nestāvu!

Vai var just, ka jūsu bataljonā ir visi viens par otru kā mūris? Var paļauties pilnīgi uz visiem?

Ceru, ka jā. Vismaz uz vecajiem dinozauriem noteikti. Jaunos jau visus es pat nepazīstu.

Līdz šim mācības lielākoties notiek pa mežiem, taču Ukrainā var redzēt, ka lielākās kaujas risinās urbānā vidē. Vai arī mums vairāk nevajadzētu trenēties pilsētas apstākļos?

Mums jau ir bijušas mācības pamestā ciemā Madonas apkaimē – tur ir vairākas vecas piecstāvu mājas, kurās kanādieši mums mācīja dažādus paņēmienus. Pirms kādiem trim gadiem tas bija. Vesels notikums, jo sals toreiz bija ap divdesmit grādiem. Protams, tādā vidē ir jātrenējas, jo pa mežiem vien neko daudz neizdarīsi, savukārt pilsēta ir cietoksnis.

Daudz ko jau varēja paņemt no Čečenijas kara, ne tikai tagad no Ukrainas. Skaidrs, ka lielās vienībās mēs nedarbosimies, ja vien kāds nenāks palīgā jau pirmajās minūtēs. Citādi mūsu taktika būs uzbrukumi no slēpņiem.

To, kā viss notiek realitātē, jau mēs nezinām. To var noprast, parunājoties ar ukraiņiem, kuri atbraukuši no turienes. Uzreiz jau viņi visu nestāsta, tikai ar laiku atveras un sāk runāt – kā ir, kad šāviņš sprāgst blakus dzīvoklī, ko no tevis atdala plāna siena. Ko viņi ir pārdzīvojuši, to redz pēc acīm. Es pats esmu turējis ieroci rokās un protu ar to apieties, taču nevaru iedomāties, kā tas ir, kad apkārt lido šķembas un tevi skar sprādziena triecienvilnis. Tādēļ varu tikai izteikt vislielāko pateicību ukraiņiem, kuri patlaban karo. Un arī tiem latviešiem ar Gundaru Kalvi priekšgalā, kuri cīnās Ukrainā.

“Obligātais dienests daudziem nāktu par labu...”

Jānis Žogla ar militāro sfēru bijis saistīts ar pārtraukumiem – paspējis iziet obligāto dienestu armijā, tad kādu laiku dienējis kā profesionālis, bet pēc tam dienestu pametis un sācis strādāt ceļu uzturēšanas uzņēmumā. Pērn iestājies zemessardzē, kur aktīvi darbojas vēl tagad.

Tu piedzīvoji vēl tos laikus, kad Latvijas armijā bija obligātais dienests?

Jā, jau skolas laikā man gribējās iet dienēt, un es trāpījos vienā no pēdējiem iesaukumiem 2003. gadā. Gribēju tikt Sauszemes spēkos, taču pēc visiem veselības testiem mani nozīmēja uz Jūras spēkiem. Trīs mēnešus pavadīju mācību centrā Liepājā, pēc tam gadu nodienēju krasta apsardzē Pāvilostā. Man tur patika, jo dienests bija interesants – krasta apsekošana, dažādas taktiskās apmācības. Bija forši!

Pēc gada dienests beidzās un kādus četrus mēnešus atpūtos, bet pēc tam pieteicos profesionālajā dienestā. Izgāju apmācību Alūksnē – tie trīs mēneši bija diezgan skarbi. Ja kāds nevarēja izturēt, tad še tev A4 formāta lapa iesniegumam un vari būt brīvs! No kādiem 30 čaļiem, kas sākām apmācību, seši cilvēki atbira, īpaši jau pēc nedēļu ilga izdzīvošanas kursa mežā. Ārā tobrīd bija mīnus 25–30... Pēc tam gadu nodienēju Latbat Ādažos, taču tad ģimenes apstākļu dēļ dienestu pametu.

Kādā starptautiskajā misijā pabiji?

Nē, kaut gan izgāju apmācību kursu braukšanai misijā. Tolaik vajadzēja palīdzēt vecākiem, kuri dzīvoja Rēzeknē, tādēļ īsti nevarēju atļauties vairākus mēnešus pavadīt Irākā. Bija jau žēl, ka netieku, taču vecākus novārtā arī nevarēju atstāt.

Tā nu atgriezos Rēzeknē un nu jau 16 gadus strādāju ceļu būves uzņēmumā. Sākumā jau bija diezgan skumīgi, atgriežoties civilajā dzīvē, jo biju pieradis pie militārās disciplīnas un aktīvas dzīves.

Un kā izlēmi iestāties zemessardzē?

Skatoties, kas notiek pasaulē, nolēmu, ka jāstājas zemessargos – tas bija vēl pagājušā gada augustā. Tobrīd uz robežas sākās problēmas ar imigrantiem. Nospriedu, ka vajag stāties zemessardzē un atjaunot vecās iemaņas – ja nu, nedod dievs, sākas kāda nopietnāka krīze... Gribētos jau, lai arī jaunieši vairāk stātos zemessardzē un būtu aktīvāki, taču bieži vien daudzi saka, ka nepietiekot tam laika. Man gan liekas, ka laiku vienmēr var atrast.

Kāds tavā vienībā ir vidējais vecums?

Dažādi – ir arī 18 un 20 gadus veci puiši un meitenes. Es vecuma ziņā esmu kaut kur pa vidu.

Vai var redzēt, ka, salīdzinot ar tavu obligātā dienesta laiku, ir mainījies karavīra ekipējums un apmācību intensitāte?

Jā, var teikt, ka tagad apmācību rīkotāji ir dāsnāki uz šaušanu, arī ekipējums ir labāks – agrāk taču, ja gribēji kaut ko labāku, nācās pirkt pašam. Agrāk tev iedeva izšaut ar vienu ieroci, bet tagad klāsts ir lielāks. Nesenajās apmācībās Ādažos mūs mācīja šaut ar vairāku veidu ieročiem, ieskaitot ložmetējus. Būtībā ar visiem ieročiem, kas ir Latvijas armijas bruņojumā.

Ar kalašņikovu māca apieties – ja nu gadījumā neatliek nekas cits kā izmantot pretiniekam atņemtu ieroci?

Nē, nemāca gan. Taču kalašņikovs ir tik primitīvs, ka, ja jau māki apieties ar labu ieroci, tad gan jau tiksi galā ar to.

Vai vajadzētu atjaunot obligāto dienestu?

Man liekas, kas vajadzētu gan. No savas pieredzes varu teikt, ka tas pieradina pie disciplīnas. Protams, tas atkarīgs no katra cilvēka, taču mani patiešām dienests mainīja uz labo pusi gan disciplīnas, gan domāšanas, gan fiziskās sagatavotības ziņā. Bet bija jau arī tādi, kuriem viss bija vienalga un kuri neko negribēja darīt. Tiem neko nevarēja iemācīt.

Cik ilgam jābūt obligātajam dienestam?

Ar gadu pietiktu. Labākais vecums droši vien būtu tie paši 18–19 gadi. Ir cilvēki, kas saka, ka tas dienesta gads būs izmests vējā, taču es gan tā nedomāju – tas tomēr ļauj ikvienam izvērtēt dzīves prioritātes. Un varbūt daļa pēc tam izvēlēsies profesionālo dienestu armijā vai policijā. Paskatoties tagad uz jauniešiem, kuri staigā saliekušies un apkārušies ar gadžetiem, man liekas, ka dienests nāktu par labu.

Diezgan daudz ir runāts par to, ka varbūt vajadzētu ļaut zemessargiem turēt ieročus mājās, lai krīzes gadījumā visi uzreiz būtu bruņoti un gatavi stāties pretī ienaidniekam. Taču patlaban laikam tā vēl nav?

Nē, es kā brīvprātīgais zemessargs ieroci mājās neturu, taču tie, kuri zemessardzē dienē kā profesionāļi, cik zinu, var ieroci glabāt mājās. Protams, ar visām nepieciešamajām atļaujām, jābūt arī seifam, kur ieroci glabāt. Mums ir bijušas aptaujas par to, cik ātri vajadzības gadījumā varam ierasties štābā: pilsētnieki lielākoties var 15–20 minūtēs, varbūt pusstundā, brauciens no tālākajām vietām, protams, prasa vairāk laika. Ievācot šādu informāciju, komandieri zina, ar ko var rēķināties, un plānot uzdevumus.

Kādas bija sajūtas, kad februārī sākās karš Ukrainā?

Protams, patīkami nebija. Tā tam nevajadzētu notikt. Sākumā bija ļoti nemierīga sajūta, tagad jau pamazām esam nomierinājušies. Vēl pirms tam jau nācās piedalīties robežas patrulēšanā kopā ar robežsargiem – tā bija laba sadarbība.

Gadījās arī kādus imigrantus aizturēt?

Jā, bija gan grupas, kurās bija sievietes ar bērniem, gan arī tikai vīrieši. Vienā grupā bija astoņi cilvēki, taču interesantā kombinācijā – no dažādām valstīm, pa diviem no katras valsts. Mūsu uzdevums bija piesegt robežsargus, kamēr tie pārbauda  migrantiem dokumentus. Aizturējām pie pašas Baltkrievijas robežas, tikko viņi bija pārgājuši pāri. Parasti jau viņi diezgan atklāti izgāja tajās vietās, kur bija novērošanas kameras, un uzreiz padevās. Paši atzina, ka esot jau pamatīgi noguruši un gribot tikt mājās...

Solītais žogs uz robežas jau gatavs?

Daļa laikam gatava, daļu plānots šogad pabeigt. Taču ar žogu ir tā – robežas apsargāšanai tas ir labs, taču dzīvniekiem gan nē. Ejot patruļā, var redzēt, ka aļņi lauzušies cauri žogam, taču dzīvnieks sevi tā saplosa, ka viņam pēc tam ir beigas. Interesanti, ka mežacūkas ir izstrādājušas īpašu taktiku – barā izskrien žogam šķērsām cauri kaut kā tā, ka īsti pat nepieskaras. Pēdējā maiņā, kad biju uz robežas, acu priekšā 14 mežacūkas pārgāja pāri – pa priekšu izlūks, bet pēc tam visas pārējās pēc kārtas! Stirnu buki, spriežot pēc pēdām, ir iemanījušies lēkt pāri žogam. Taču alnis ir liels un neveikls, tādēļ tik viegli pāri netiek...

Vai darba devēji atbalsta to, ka cilvēki daļu laika velta zemessardzei – mācību dēļ taču droši vien reizēm sanāk kavēt darbu?

Mans darba devējs, par laimi, šajā ziņā ir atsaucīgs un mani atbalsta – laiž gan uz mācībām, gan patrulēt robežu. Pērn pa visu gadu astoņas reizes biju uz robežas, vēl biju arī uz trijām lauka mācībām. Es gan strādāju valsts uzņēmumā, kur šajā ziņā ir vieglāk, taču privātajā sektorā droši vien ne visi darba devēji grib, lai viņu darbinieki kavē darbu mācību dēļ. Var jau arī viņus saprast – ja darbinieks aizbrauc uz divām nedēļām, tad darba devējam rodas zaudējumi.

Slikts tas karavīrs, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli...

Nē, tas nav par mani! (Smejas.) Kaut gan par kaprāļu kursiem es domāju. Nelaime tā, ka tie ir diezgan gari – gada laikā kopā sanāk deviņas nedēļas. Darba devējs varētu nebūt priecīgs, ja es deviņas nedēļas nebūšu darbā... Bet labi jau būtu iziet kaprāļu kursus, jo tad pēc kāda laika varētu domāt arī par seržantu kursiem.

...un tur jau arī ģenerāļa uzpleči vairs nav tālu!

Nesanāks, jo virsnieku skolā ņem līdz 29 gadu vecumam. Vairāki mani biedri, ar kuriem kopā dienēju obligātajā dienestā, pēc tam palika armijā – tagad viens ir kaprālis, bet pārējie seržanti. Smējos, ka diez kas nav – 15 gadu laikā tikai seržants! Vienam no viņiem bija iznācis tā: 28 gadu vecumā viņš bija mēģinājis stāties virsnieku skolā, taču togad nesalasījās pilns kurss, bet, kad grupu beidzot varēja nokomplektēt, viņam jau bija 29 gadi... Tā arī viņam pateica – sorry, tu esi par vecu! Tā arī palika seržants.

Jābūt arī lielam gribasspēkam, lai izietu visu apmācības kursu un tiešām kļūtu par leitnantu. Pārbaudījumi ir diezgan grūti, un tajos skatās, lai virsnieks spētu nodrošināt nepieciešamo informācijas apriti. Agrāk jau bija vienkārši: virsnieks karavīriem lika kaut ko darīt, nepaskaidrojot, kādēļ tas vajadzīgs. Tagad visu to pašu informāciju, kas ir virsniekam, saņem arī karavīri. Tas nepieciešams, lai ikviens zinātu, kur viņam jāiet, kas jādara, kādi ir atkāpšanās ceļi un tā tālāk. Nav vairs kā krievu armijā, kur vienīgā pavēle bija – uz priekšu, par dzimteni!

Vai var just, ka cilvēki zemessardzē stājas Ukrainas kara ietekmē?

Jā, es taču pat savu dvīņubrāli pierunāju iestāties! Viņš arī dienēja obligātajā dienestā, tikai Sauszemes spēkos, taču, atšķirībā no manis, neaizgāja uz profesionālo dienestu. Viņš strādā pa mežiem, bet šogad es viņam teicu – nāc uz zemessardzi, iziesim taktiskās mācības, tagad tur viss tik interesanti notiek! Un beigās viņš iestājās! Zinu, ka nāk arī meitenes, pat uz mīnmetējniekiem. Meitenes mācībās tur līdzi puišiem, neviena nesūdzas un neraud.

Vai pats tu apzinies, ka karš var atnākt arī līdz Latvijai?

Protams, jo kurš gan var zināt, kas iešausies galvā tam, kurš tur Kremlī sēž. Tas ir skaidrs, ka, ja viņiem izdosies tikt galā ar Ukrainu, Baltijas valstis var būt nākamās. Tādēļ jābūt piesardzīgiem un gataviem. Šobrīd Ukraina iztur galveno triecienu arī par mums, tādēļ jau mēs viņiem palīdzam. Mūsu deju kolektīvs arī vāca mantas, kas ukraiņiem varētu būt noderīgas.

Tu dejo arī tautas dejas?

Jā, divas reizes nedēļā ir mēģinājumi. Kovida laikā bija pārtraukums, un tad brīvā laika bija tik daudz, ka tas jau sāka apnikt. Tagad cenšos iegrozīties tā, lai laika pietiktu gan darbam, gan zemessardzei, gan dejošanai. Uz lielākām mācībām braucot, varu paņemt darbā bezalgas atvaļinājumu, bet parasti jau zemessardzei veltu brīvdienas. Ja tajā pašā laikā iekrīt dejošanā kāds koncerts, tad gan jāskatās, lai tiktu uz to – nevar taču dejošanu pavisam atstāt novārtā.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.