Viens no lielākajiem "Rīgas atbrīvošanas" mītiem: Ķīšezera forsēšana. Par ko liecina nojaukšanu gaidošie okupekļi?

Tagad savu pēdējo stundiņu gaidošais 1950. gadā atklātais obelisks Sarkanās armijas 374. strēlnieku divīzijai, kas sāka Rīgas “atbrīvošanu” no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, ir visai panīkušā paskatā. Vārds “atbrīvotājiem” aizmālēts, pakājē dažas vītušas puķes, plātnes ap obelisku izļurkājušās, sētnieka slota tik vien pastrādājusi, lai aizmēstu vēja sanestos vai cilvēku sasviestos gružus. Tā ir vieta, kur “varonīgie atbrīvotāji” ar savām amfībijām izsēdās krastā.

Ezera otrā krastā – Jaunciema pusē savukārt ir 1974. gada 11. oktobrī uzstādītais piemiņas akmens vietā, kur padomju militāristi iesēdās bruņotajās amfībijās, lai uzsāktu Rīgas ieņemšanu. Šī vieta ir vēl pamestāka. Pie akmens savulaik piestiprinātā plāksne, kas liecināja, ka šajā vietā rudens aukstajā ūdenī devās sarkanarmieši, norauta. Ieklīstot kādreiz rūpīgi nobruģētajā laukumā un ieraugot šo akmeni, nezinātājam tikai jārausta pleci, kāpēc tik nomaļā vietā uzsliets milzīgs kapakmens. Turpat ierīkotajā miskastē izsviesta mākslīgo ziedu bunte, bet pie paša akmens kāds iespraudis pāris mazītiņas, jau novītušas puķītes.

1944. gada 13. oktobris un mīts par “Rīgas atbrīvošanu”:

Uzreiz pēc vērmahta karaspēka atkāpšanās no Rīgas, padomju propaganda 13. oktobri pasludināja par “atbrīvotāju” slavas dienu. Jāteic, ka Rīgas “atbrīvošanai” 1944. gadā bija stratēģiski svarīga nozīme padomju propagandā, jo Rīga bija pēdējā no septiņām PSRS republiku galvaspilsētām, kuru “triecienā atbrīvoja” no nacistu okupācijas. Ar Rīgas ieņemšanas paziņošanu nu Kremlis varēja deklarēt, ka “atbrīvotas” visas svarīgākās PSRS pilsētas. Pirms tam vācu karaspēks jau bija padzīts no Viļņas (Lietuva), Tallinas (Igaunija), Kišiņevas (Moldova), Minskas (Baltkrievija), Kijivas (Ukraina) un Petrozavodskas (līdz 1956. gada pastāvējošās Karēļu-somu PSR galvaspilsēta).

“Rīgas atbrīvošanai” bija jākļūst par ievērības cienīgu faktu, kas apdvests ar padomju armijas slavas auru. Tomēr ar to auru bija kā nu bija.

“Atbrīvoja” 13. oktobrī, svin 22. oktobrī

Praktiski padomju spēki Rīgā no ziemeļiem iesoļoja jeb ar tankiem pa Pleskavas šoseju iebrauca vērmahta spēku atstātā tukšā Rīgā. Vācieši jau bija Pārdaugavā aiz uzspridzinātiem Daugavas tiltiem, kur vēl rosījās pusotru dienu evakuācijai uz Kurzemes katlu.

Arī 1944. gadā Rīgu atbrīvoja “nepareizās” padomju armijas vienības. Ideoloģiski pieklātos, ja to izdarītu padomju armijas rindās karojošais latviešu strēlnieku korpuss. Tādējādi vismaz varētu apgalvot, ka Rīgu atbrīvoja “savējie”.

Latviešu 130. strēlnieku korpusa kaujiniekus uz Rīgu no Latgales pārdislocēja vien 16. oktobrī, kad arī notika svinīgā uzvarētāju iesoļošanas parāde Rīgā. Jau tad, kad vācieši pilnībā bija atstājuši Rīgu un nekas vairs nespēja apdraudēt “atbrīvotāju” varonību.

Jāteic, ka 16. oktobrī padomu armijas ienākšanu Rīgā jeb precīzāk – padomju armijā karojošo latviešu iesoļošanu daudzi tik tiešām sagaidīja ar sajūsmu, jo kā nekā latviešu strēlnieku korpusā dienēja ne tikai tautasbrāļi, bet daudziem arī radinieki. Vieniem šis bija brīdis, kad jāatstāj dzimtā zeme, bet citiem atkal acīs sariesās prieka asaras, jo pēc daudzu gadu atšķirtības atkal sastapās radinieki.
 
Arī “tautas svētki” ar mītiņu par godu Rīgas atbrīvošanai notika tikai deviņas dienas pēc 13. oktobra “varonīgās” Ķīšezera forsēšanas – 22. oktobrī. Laikam jau okupantiem vajadzēja ideoloģiski pienācīgi sagatavoties.

Padomju avīzes putrojas

Kā tad tur īsti bija? Pa kādiem ceļiem 1944. gada 13. oktobrī Latvijas galvaspilsētā iebruka padomju tanku armādas? Par to nedēļu pēc “Rīgas atbrīvošanas” putrojās pat okupantu laikraksti. Atšķirsim 1944. gada 22. oktobrī jau padomju Rīgā iznākušos laikrakstus.

“Cīņa” rakstīja: “Tika ieņemta Garciema dzelzceļa stacija. Padomju Savienības Varoņu Maļkova un Gorišņija kājnieki pilnā kaujas tērpā, līdz pusei ledainā ūdenī, forsēja Mazo Juglu. Drīz sapieri uzcēla tiltu, pa kuru sāka plūst tanki. 13. oktobrī 3. Baltijas frontes karaspēks ar 2. Baltijas frontes karaspēka tiešu līdzdarbību triecienā izsita vāciešus no Latvijas PSR galvaspilsētas.”

Ne vārda par Ķīšezera forsēšanu, it kā tāda nemaz nebūtu bijusi. Savukārt tās pašas dienas “Padomju Jaunatnē” ne vārda par Mazo Juglu, bet gan par Ķīšezeru: “3. Baltijas fronte cīnīdamies Rīgas jūras līča piekrastē, ar kaujām sasniedza Ķīšezeru un neapstājoties forsēja to. Pirmās pārcēlās tanku amfībiju vienības. Pārvarējuši ūdens šķērsli, padomju tankisti straujā triecienā ieņēma Mežaparku un ielauzās Rīgas pilsētas teritorijā”.

Lai kā arī tur būtu, šī ūdeņu forsēšana notika bez ielu kaujām un “neapstājoties”. Nav neviena stāsta par to, ka kāds būtu kritis niknā cīņā par “Rīgas atbrīvošanu”, ka kāds būtu pelnījis kara ordeņus par šo forsēšanas operāciju. Pēc visa spriežot, varētu būt bijis gaužām vienkārši – pa ceļu brauca tanki un iebrauca Rīgā. Līdz Daugavai, jo Pārdaugavā, uz kuru nevarēja tikt uzspridzināto tiltu dēļ, vēl pāris dienas bija vācu karaspēks un desmitiem tūkstošu bēgļu, kuri muka uz Kurzemi.

Arī vācu okupācijas zonā iznākušās avīzes neko nerakstīja par niknām kaujām Rīgā. Dažas dienas pēc tam, kad vācieši atstāja Rīgu, Liepājā iznākošais “Kurzemes Vārds” publicēja trešā Reiha Bruņoto spēku virspavēlniecības ziņojumu, ka vācu karaspēks bez zaudējumiem atstājis Rīgu veiksmīgas “frontes saīsināšanas” operācijā.

Jā, cīņas notika ap Rīgu, bet citos kaujas laukos, ne pašā pilsētā vai priekšpilsētās. Tātad “Rīgas atbrīvošana” notika bez niknām kaujām. Protams, kara cenzūras apstākļos iznākošajai presei uzticēties nevar, bet, ja būtu iznīcinātas kādas armijas ordas vai militārā tehnika 13. oktobra “Rīgas cīņās”, tad viena vai otra puse gan ar to steigtos palepoties.

Lepojās vienīgi Staļina Maskava, kas par godu Rīgas atbrīvošanai sarīkoja uguņošanu un Maskavas radiofonā atskaņoja vēlāk aizliegto himnu “Dievs, svētī Latviju!”.

Nostiprinās leģendas

Bet jau drīz vien padomju propaganda sāka mitoliģizēt 13. oktobri. Pēc gada - 1945. gada 13. oktobrī jau varējām lasīt: “Drosmīgie padomju kājnieki, pārvarot visas grūtības Ķīšezera rajonā, iebruka Mežaparkā un, sagrāvuši dažas ienaidnieka apakšvienības, ieņēma vairākas ielas. Kājniekiem tūliņ sekoja tanku daļas. Tās palīdzēja attīstīt tālāk kājnieku gūtos panākumus.”

Atkal paliek neatbildēts jautājums, kādas “visas grūtības” sarkanarmiešiem tad vajadzēja pārvarēt?

Gadu vēlāk – 1946. gada oktobrī - atbilde jau bija skaidra. “Cīņa” nostiprināja mītu par 13. oktobri, kad “agrā rīta stundā mūsu tanki-amfībijas ar kājnieku desantu izdarīja bīstamu un drosmīgu operāciju - forsēja Ķīšezeru un ielauzās Mežaparkā. Tādā kārtā ar negaidītu triecienu apgāja vācu galvenos pretestības mezglus, ielauzās to flangos un aizmugurē. Tas dezorganizēja visu ienaidnieka aizsardzības sistēmu. Nekavējoties mūsu karavīri ielauzās Rīgā no vairākām pusēm. Sākās niknas ielu cīņas. Pārsteigtais un dezorganizētais pretinieks nespēja pretoties mūsu triecieniem. Ap pusdienas laiku atbrīvoja Rīgas ostu. Padomju karaspēks jau atradās Mīlgrāvī un devās pāri Daugavai. Pēcpusdienā padomju karavīri forsēja Daugavu arī pašā Rīgā un sāka atbrīvot Pārdaugavas rajonus.”

Tā no “dažu ienaidnieka apakšvienību” iznīcināšanas, kas neaizkavēja karaspēka virzīšanos pa Latvijas galvaspilsētas ielām, pāris gadu laikā nonāca līdz drosmīgai operācijai ar niknām ielu kaujām, kas “dezorganizēja visu ienaidnieka aizsardzības sistēmu”. Tālāk gadu no gada 2. pasaules kara “Rīgas operācijas” cīņas kļuva aizvien sīvākās un asiņainākas, protams, nevis realitātē, bet stāstos.

“Asiņainā” Rīgas operācija

Tagad vēstures grāmatās par padomju armijas ienākšanu Rīgā varam gūt patiesu to dienu notikumu atspoguļojumu. 13. oktobrī Rīgu, Daugavas labo krastu, vācu karaspēks pamatā bija atstājis. Ja neskaita atsevišķas lokāla rakstura sadursmes Rīgas pievārtē, sarkanarmieši iesoļoja faktiski jau tukšā pilsētā. “Varonīgais” tanku-amfībiju reids pāri Ķīšezeram un cīņas „par katru namu pilsētā” ir padomju propagandas izauklēta leģenda, lai piešķirtu šai militārajā ziņā necilajai kaujas operācijai varonības auru. Niknākās kaujas par Latvijas galvaspilsētu notika nevis Ķīšezera krastā, bet tā patālāk – Daugavas kreisajā krastā: Ķekavas un Baldones apkārtnē.

Savu atkāpšanos vācu spēki veica pēc plāna, kamēr padomju nodomi cieta neveiksmi, jo tie nespēja aizkavēt vāciešu atkāpšanos. No Vidzemes pāri Daugavai un Lielupei pa jau esošajiem un sapieru uzceltajiem tiltiem aizgāja 29 divīzijas un divas brigādes, kā arī bēgļi - ap 100 000 civiliedzīvotāju, lai nostiprinātos Kurzemes katlā. Rīgā tika uzspridzināti visi Daugavas tilti un Pārdaugava vēl līdz 15. oktobrim bija vāciešu ziņā.

Ķīšezera forsēšana naktī uz 13. oktobri bija tīri butaforisks pasākums, kas bija viens no Rīgas ieņemšanas plāniem, ja Latvijas galvaspilsētā vēl būtu vācu karaspēks. Neskatoties uz to, ka vācieši Rīgu jau bija pametuši, padomju pavēlniecība amfībiju reidu neatcēla un Amerikā ražotie peldlīdzekļi ar četriem-pieciem karavīriem katrā krastā izbrauca pilnīgi netraucēti, nevis „zem fašistu ložu krusas”. Jāteic, ka tālāk no pilsētas centra dzīvojošie rīdzinieki viena okupācijas karaspēka nomaiņu ar otru pat nemanīja. Viss notika “klusu un mierīgi”, cik nu to var attiecināt uz kara laika apstākļiem.

Starp citu, jāpiezīmē, ka padomju historiogrāfijā nevaram atrast, cik tad īsti sarkanarmiešu krita tieši cīņās par “Rīgas atbrīvošanu”. Vien ir teikts, ka kaujās par Rīgas un Latvijas “atbrīvošanu” dzīvību zaudēja ap 150 000 sarkanarmiešu. Rīga atsevišķi nav izdalīta. Par to, ka “varonīgajās Rīgas atbrīvošanas cīņās” nav krituši tūkstošiem karavīru, liecina, kaut vai tas, ka šeit nav lielu brāļu kapu, kā tas ir citās 2. pasaules kara sīvo kauju vietās. Ir vien šie pāris monumentu Ķīšezera krastā.

Jā, un ir vēl Pārdaugavas okupācijas stabs, kura atklāšanu arī pieskaņoja 1944. gada 13. oktobra vēsturiskajam mītam, to atklājot 1985. gada 13. oktobrī. Arī to sagaida tāds pats liktenis, kā Ķīšezera “okupekļus”.