Epidemiologs ar ķieģeli lidmašīnā. Jurijs Perevoščikovs par pandēmijas perspektīvām un savu smagāko kolekciju

Četri scenāriji

Kādā stadijā tagad ir kovidpandēmija? Tā ir beigusies vai arī tikai pierimusi pirms jauna uzliesmojuma?

Nav beigusies, kamēr būs paaugstināta saslimstība, kas nav tipiska – un tā tas patiešām ir, jo Latvijā katru dienu cilvēki mirst šīs slimības dēļ. Arī pasaulē saslimstība nav samazinājusies līdz tādam līmenim, lai teiktu, ka pandēmija ir beigusies. Droši var teikt, ka tagad ir jauna fāze, jo vismaz Eiropas Savienībā daudziem ir izveidojusies iespējami laba imunitāte, lai neslimotu smagi un nenonāktu slimnīcā. Omikrona variants arī izraisa vieglāku slimības gaitu, un kopā tas dod pavisam citu ainu saistībā ar veselības aprūpes sistēmas noslogojumu. Pagaidām tas dod iespēju sagatavoties tam, kas būs vēlāk.

Kas tad vēlāk var būt?

Mēs kopā ar Veselības ministriju strādājam pie dažādiem iespējamiem nākotnes scenārijiem. Neviens nevar droši pateikt, kā īsti būs, bet ir vairāki standartscenāriji. Maz ticams ir nulles scenārijs – atgriešanās pie situācijas, kāda bija pirms pandēmijas. Pirmais scenārijs, par kuru varam domāt – ka omikrons vēl saglabāsies arī rudenī, līdz ar to var izraisīt sezonālu pacēlumu. Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir pietiekami liels cilvēku skaits, kuriem vēl nav imunitātes tāpēc, ka viņi nav vakcinēti vai pārslimojuši. Tas var izraisīt saslimstības pacēlumu, bet omikrons varētu arī neradīt katastrofālu situāciju slimnīcās.

Otrais scenārijs var būt kā ar delta varianta izplatību, kā 2021. gada rudenī, kad slimnīcas strauji tika pārpildītas, slimoja arī personāls, un bija nepieciešams steidzami veikt pasākumus vīrusa cirkulācijas ierobežošanai sabiedrībā. Trešais (tātad ceturtais) scenārijs var būt pa vidu starp delta un omikrona variantiem – vīruss vairāk mutēs, cilvēkiem, kas bija sen vakcinējušies vai pārslimojuši, līdz rudenim imunitāte būs pazeminājusies, viņi slimos atkal, un riska grupas noteikti slimos smagāk, slimnīcas būs pārpildītas vairāk, nekā tas tagad bija pie omikrona varianta.

Kādi varētu būt aktuālie aizsardzības pasākumi?      

Vakcinācija un balstvakcinācija, it sevišķi riska grupām – cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem, cilvēkiem ar hroniskām slimībām, būs svarīga pie jebkura scenārija.

Kas notiks ar testēšanu?

Iespējams, ka masveida testēšana vairs nebūs attaisnojama. Būtu nepieciešams vismaz sekot reprezentatīvai pacientu daļai, kuru izmeklējot varētu saprast, vai saslimstība iet uz augšu vai samazinās. Ja būs daudz pacientu, visus uzskaitīt nebūs iespējams. Kas attiecas uz vakcināciju, ir svarīga arī vakcinācija pret gripu, jo riska grupas kovida un gripas gadījumā ir vienādas. Jo mazāk ierobežojošo pasākumu, jo lielāka iespēja izplatīties arī citiem vīrusiem, ko redzējām pavasarī, kad gandrīz pilnībā tika atcelti kovidierobežojumi – gripa aktivizējās.

Vajadzētu padomāt arī par vīrusa celmu sekvencēšanas turpināšanu. Pasaulei kopumā ir svarīgi sekot, lai neparādās kāds jauns vīruss. Tas var notikt jebkurā valstī. Speciālisti domā, ka šis vīruss noteikti mutēs.

Pavisam noteikti?

Jā, tas ir neizbēgami. Jautājums ir nevis par to, vai būs jauni celmi, bet – kad tie būs. Varbūt rudenī vai vēlāk, bet var būt arī agrāk. Jābūt gataviem, ka tie epidemioloģiski un klīniski var būt arī bīstamāki nekā iepriekšējie. Bet mums tagad ir pieredze, zinām, ko līdzīgās situācijās darīt. Katrā ziņā iepriekš iegūtā imunitāte pasargā un pietiekami labi pasargās arī turpmāk no smagām slimības formām.

Eiropas Savienības līmenī jādomā par lielāku rīcības koordināciju ceļošanas atvieglošanai. Nebūtu labi, ja turpmāk katra valsts rīkotos pa savam, lai gan situācija dažādās valstīs, protams, var atšķirties.

Kurš no jūsu minētajiem scenārijiem varētu būt reālāks?      

Šobrīd neviens nevar droši pateikt, kas būs nākotnē. Principā, sekojot situācijai dienvidu puslodē, kur tagad ir rudens, pagaidām nav redzams liels saslimstības pacēlums, saslimstība ir pat zemāka nekā pašlaik Latvijā. Būs svarīgi redzēt, kā dienvidu puslodē vīruss uzvedīsies, kad mums būs vasara, tur – ziema. Kaut ko līdzīgu tur redzamajai ainai varam gaidīt rudenī pie mums, ja vien ar vīrusu nebūs notikušas kādas izmaiņas.

Pašlaik Latvijā darbojas tikai vīrusa omikrona variants?

Jā, gandrīz simtprocentīgi. Tam ir dažādi varianti. Sākumā bija variants BA1, kurš pakāpeniski izzūd, to arvien plašāk aizstāj variants BA2, kurš epidemioloģiskā ziņā ir stiprāks par iepriekšējo, var izplatīties ātrāk un plašāk, bet slimības klīniskā norise neatšķiras no iepriekšējā varianta. 

Ja pieņemam, ka līdz rudenim nebūs jaunu vīrusa variantu, kāpēc būtu jāuzliesmo saslimstībai ar omikronu? Vai tas saistīts ar vakcinēto imunitātes vājināšanos?

Tur ir divi galvenie faktori. Pirmkārt, jebkura slimība uzliesmo tad, kad cilvēka imunitāte samazinās. Rudenī pieaug vairākas vīrusu sezonālās infekcijas, jo cilvēki vairāk uzturas iekštelpās, vairāk tajās kontaktējas, tātad vīrusam ir vairāk iespēju izplatīties.

Otrs faktors – pārslimojot vai vakcinējoties iegūtā imunitāte nedod garantiju uz mūžu. Pēc sešiem mēnešiem imunitātes pret simptomātisku slimību gandrīz vairs nav, cilvēks var slimot ar paaugstinātu temperatūru un klepot, bet pēc sešiem mēnešiem aizsardzība joprojām ir laba pret smagām slimības formām, un arī novājinātam organismam ir lielākas izredzes izdzīvot saslimšanas gadījumā.

Kura ir labāka imunitāte – vakcinējoties vai izslimojot iegūtā?      

Labākā ir hibrīdimunitāte – kad cilvēks ir vakcinēts un pēc tam pārslimojis vai arī otrādi. Tomēr omikrons mainās un tāpēc varētu apiet iepriekšējo imunitāti, cilvēks var slimot, pārsvarā gan viegli.

Tātad rudenī imunitāte kopumā samazināsies?

Kopā ar sezonālajiem faktoriem tas vīrusam, kurš divu gadu laikā ir kļuvis ļoti lipīgs, dos iespēju izplatīties plašāk. Tāpēc riska grupām vajadzēs vairāk domāt par aizsardzību. Bet atkārtoju, mēs pašlaik nevaram droši zināt, kā būs. Iepriekšējos divus gadus šis vīruss ir mainījies diezgan radikāli. Latvijā SARS-CoV-2 vīruss parādījās 2020. gada martā, 2021. gada februārī sāka izplatīties vīrusa alfa jeb “britu” celms, kas klīniski un epidemioloģiski bija bīstamāks. 2021. gada rudenī to aizstāja delta celms, kas bija vēl bīstamāks un izraisīja vēl lielāku saslimstības vilni un slimnīcu noslogojumu. Šā gada janvārī jau diezgan plaši visur Eiropā bija izplatījies vīrusa omikrona celms, kas ir vēl lipīgāks par iepriekšējiem, bet “saudzīgāks” attiecībā pret cilvēka veselību, turklāt daudzi jau bija paguvuši vakcinēties – ja vakcinācijas nebūtu, sekas varētu būt smagākas. Tātad esam pārdzīvojuši jau četrus pietiekami atšķirīgus vīrusa paveidus.

Kas Ķīnā tagad notiek attiecībā uz kovidu – saslimstības uzliesmojums vai tikai stingru pasākumu turpināšana?

Ķīna ļoti ilgi turējās pie stingriem pasākumiem, bet omikrona gadījumā pat stingri pasākumi varētu nestrādāt, jo tas ir ļoti lipīgs. Šis lipīgums neļauj sekmīgi īstenot nefarmaceitiskus pasākumus, bet ķīnieši vienmēr cenšas ar lieliem ierobežojumiem, masveida karantīnu neļaut vīrusam izplatīties. Nu, varbūt vasarā tas viņiem palīdzēs.  

Ja jau omikrons ir tik lipīgs, vai Latvijā ir kāds iedzīvotājs, kurš ar to vēl nav inficējies?

Mums nav tādu epidemioloģisku datu, lai to noskaidrotu. Tad būtu nepieciešams paņemt ļoti lielu asins paraugu daudzumu un skatīties, kam populācijā kopumā ir antivielas, kam nav. Oficiāli vairāk nekā 55 procenti iedzīvotāju ir pārslimojuši kādu no variantiem, bet kādi 30 procenti varētu būt pārslimojuši, to nezinot. Tātad liels cilvēku skaits ir pārslimojis omikronu vai bijis inficēts ar to. Tā kā imunitāte ar laiku zūd, nav iespējams panākt, ka populācijas imunitāte ir pietiekama, lai vīruss neizplatītos.

Vai tas nozīmē, ka rudenī atkal varētu būt kādi ierobežojoši pasākumi, piemēram, masku valkāšana?  

Manā skatījumā no visiem ierobežojošajiem pasākumiem masku vai respiratoru lietošana ir pasākums, kurš vismazāk skar ekonomiku un vispār sociālo dzīvi un ir diezgan efektīvs, turklāt lēts. Ja cilvēkam, kurš izelpo vīrusu, mutei un degunam priekšā ir barjera, kas diezgan labi aiztur sīkus siekalu pilienus, kuri satur vīrusus, tad vīrusa koncentrācija telpā kopumā nav tik liela, lai inficētu citus. Respiratori un maskas pasargā arī pašu valkātāju, ja viņš ir uzņēmīga persona, jo ieelpojot ir vēl viens filtrs priekšā. Tātad masku vai respiratoru lietošana iekštelpās būtu diezgan loģiska. Kas attiecas uz citiem pasākumiem, tie būs atkarīgi no saslimstības intensitātes un rakstura. Ja slimnīcas nebūs pārpildītas un slimība kopumā noritēs viegli, ierobežojošie pasākumi droši vien nebūs stingri. Bet, ja stacionāros atkal trūks vietu, nekas cits neatliks kā ieviest stingrākus ierobežojumus.      

Aizmirst neizdosies

Kā atskatoties vērtējat tos pasākumus, kas Latvijā kovidpandēmijas ierobežošanai tika pieņemti līdz šim?

Te vislabāk ir salīdzināt ar vidējo tendenci Eiropas Savienībā. Mūsu dati par saslimstību un mirstību ar delta variantu bija pat zemāki nekā vidēji ES. Tātad pandēmijas sākumā, no 2020. gada pavasara līdz 2021. gada rudenim, mums gāja samērā veiksmīgi. Pēc tam, kad Latviju skāra delta variants, mums saslimstības un mirstības rādītāji bija lielāki nekā vidēji Eiropā. Galvenais iemesls – riska grupu nepietiekama vakcinācijas aptvere. Līdz ar to mēs veicām stingrus pasākumus, no kādiem citas valstis, kurās neslimoja tik smagi, varēja izvairīties. Principā mēs darījām to, ko varējām darīt atbilstoši konkrētajiem apstākļiem, nevis kaut ko pārmērīgu. Ja cilvēki slimo smagi un slimnīcas ir pārpildītas, ierobežojošie pasākumi ir vajadzīgi. Vienīgā lieta, kur mēs nesasniedzām tik labus rezultātus kā Rietumeiropā, ir vakcinācijas aptvere. Bet redzējām, ka delta uzliesmojuma laikā vakcinācija diezgan strauji pieauga. Eiropas vidējo vakcinācijas aptveres līmeni sasniedzām divu mēnešu laikā. Bet te atkal ir tāda problēma, ka vidējais aptveres līmenis neraksturo aptveri pēc vecuma grupām. Mums seniori tomēr bija aptverti mazāk.

Vai vakcīnskeptiķus jūs saprotat?

Uz to jāskatās vēsturiski. Nedomāju, ka attieksme pret kovidvakcīnu īpaši atšķiras no iedzīvotāju attieksmes pret citām vakcīnām. Mums ir laba bērnu vakcinācijas aptvere pret dažādām klasiskām slimībām – difteriju, poliomielītu un citām. Bet dzīve nestāv uz vietas, medicīna attīstās, parādās jaunas vakcīnas, un cilvēku attieksme pret jaunām vakcīnām ir diezgan skeptiska. Tas labi redzams, analizējot bērnu vakcināciju – pret klasiskajām vakcīnām, ar kurām ir vakcinēti arī bērnu vecāki un vecvecāki, attieksme ir normāla, bet ar jaunajām vakcinēto procents ir mazāks. Piemēram, pret cilvēku papilomas vīrusa infekciju. Ar to nevar jokot, tā ir potenciāli nāvējoša slimība, var izraisīt dzemdes kakla vēzi. Vakcīna ir droša un efektīva, bet attieksme pret to tomēr ir rezervēta.

Arī attieksme pret gripas vakcīnu mums ir diezgan skeptiska. Cilvēki neuzskata gripu par nopietnu infekciju, kas varētu nogalināt.

Ja imunitāte pret kovidu pamazām zūd, vai tas nozīmē, ka rudenī visiem vajadzēs atkal vakcinēties?   

Tas atkarīgs no tā, kurš scenārijs īstenosies. Manā skatījumā pie vieglajiem scenārijiem tas ir cilvēka izvēles jautājums. Bet, ja situācija pasliktināsies, būtu jāpaplašina vakcinācijai pakļauto iedzīvotāju grupu klāsts, tās varētu būt ne vairs tikai riska grupas un medicīnas un sociālās aprūpes iestāžu darbinieki, bet arī kritiskās infrastruktūras dienesti un iestādes.

Kura vakcīna ir vislabākā?    

Principā visas tagad pieejamās vakcīnas ir vislabākās. Protams, vajag konsultēties ar ārstu jautājumā, kad būtu jāveic balstvakcinācija.

Vai profesionālā aspektā jums šī pandēmija nesa arī kādus pārsteigumus, vai arī viss noritēja tā, kā tam jānorit?

Pandēmijas ir neizbēgamas. Jautājums ir nevis par to, vai būs pandēmija, bet – kad tā būs. Iepriekšējos gados diez vai kāds gaidīja, ka nākamo pandēmiju izraisīs koronavīruss. Bija divi uzliesmojumi, ar SARS1 un ar MERS, tad bija liels satraukums, bet šie vīrusi neiesakņojās cilvēku populācijā, un sabiedrība nomierinājās. Visu laiku bija doma par gripas pandēmiju. Iepriekšējā pandēmija nebija tik smaga, gripas vīruss mainījās principiāli, izplatījās strauji un skāra visu pasauli, bet nebija smagāks par citām reizēm. Mums ir jābūt gataviem gripas pandēmijai, nav izslēgts, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs spāņu gripas pandēmijai, kas plosījās pagājušā gadsimta sākumā. Tātad ir jābūt gataviem dažādiem izaicinājumiem. Viena lieta ir kaut kam gatavoties teorētiski, bet pēc tam, kad kaut kas jau ir noticis, mums nāk klāt pieredze. Tagad svarīgākais būtu nedomāt, ka, pārdzīvojuši šo pandēmiju, mēs no pandēmijām būsim tikuši vaļā uz visiem laikiem. Tas, ka tagad saslimstība ir samazinājusies, dod iespēju nevis aizmirst par pandēmiju, bet būt modriem un gatavoties nākotnes izaicinājumiem.

Kinoteātri un ķieģeļi

Ko jums pašam šī pandēmija nozīmēja vairāk – profesionālu azartu vai nogurumu?          

Gan to, gan to. Epidemioloģiski tas bija interesants laiks, guvām pieredzi, kā dažādas iestādes var sadarboties, pārstrukturēt savu darbu, epidemioloģisko uzraudzību. Tradicionāli epidemioloģiskā uzraudzība ir balstīta uz ārstniecības personu ziņojumiem, kad ārsts vai laboratorija konstatē, ka cilvēkam ir infekcija. Šajā gadījumā tas nevarēja darboties, bija jāpārstrukturē uzraudzība tikai uz laboratoriju ziņojumiem. Var tikai apskaust jaunos epidemiologus, viņi redz jaunas perspektīvas epidemioloģiskās uzraudzības attīstībā.

Protams, bija arī nogurums. Tie tomēr ir bijuši divi gadi, kad visi epidemiologi strādāja vismaz sešas dienas nedēļā un vadošais personāls un ministrijas darbinieki faktiski septiņas dienas nedēļā.

Jums pašam bija bail no koronavīrusa?

Nevar teikt, ka būtu bijušas paniskas bailes, bet sevi vairs neuzskatu par jaunu cilvēku, pieļāvu, ka varētu būt smaga klīniskā norise arī man, tāpēc biju diezgan piesardzīgs, stingri ievēroju visus pasākumus, vakcinējos. Daudzi mani kolēģi, draugi un paziņas ir pārslimojuši kovidu.

Par epidemiologu jūs kļuvāt vecākā brāļa ietekmē, kurš mācījās par higiēnistu epidemiologu Pēterburgā?    

Tieši par epidemiologu ne, bet zināju, kurā institūtā gribu mācīties. Tas institūts gatavoja sabiedrības veselības ārstus, viņi varēja nodarboties ar higiēnu, ar ko tagad vairāk nodarbojas veselības inspekcija, un arī ar epidemioloģiju. Man tas viss patika, zināju, kā tur notiek mācību process un cik interesantas disciplīnas tur māca.

Mācījos ar nosūtījumu. Kad beidzu institūtu, sagadījās tā, ka bija brīva epidemiologa vieta, un 1988. gadā sāku šo darbu.

Intervijās esat stāstījis, ka studiju laikā Pēterburgā, tolaik Ļeņingradā, jums bija arī iespēja baudīt tālaika andergraunda kultūru, piemēram, Borisa Grebenščikova koncertu nelielai auditorijai. Mūzika nav jūsu vienīgais vaļasprieks. Tagad pandēmijas dēļ jūs neesot varējis pabeigt rakstīt ceturto grāmatu par Rīgas kinoteātriem...

Diemžēl tā tas ir. Esmu uzrakstījis trīs grāmatas, vienu kopā ar citiem autoriem. Pirmā ir par visiem kinoteātriem, kas bija Rīgā manos jaunības gados, otra par kinoteātri Grand Kino, kas labāk bija pazīstams kā Lāčplēsis, trešā par kinoteātri A. T., (vēlāk Komjaunietis). Man ir savākts liels pētījumu materiāls. Ap pandēmijas sākumu biju sagatavojis grāmatu, veltītu bijušajiem Vecrīgas kinoteātriem. Tādu ir bijuši veseli divdesmit pieci! Rakstīju ne tikai par kinoteātriem, bet faktiski par katru ēku, kurā tie atradās, kas ir bijuši šīs ēkas īpašnieki, kas vēl interesants šajās ēkās ir noticis vai atradies. Šos divus gadus grāmatu, protams, nebija iespējams pabeigt.

Hronoloģiski par kāda laika posma kinoteātriem jūs rakstāt?           

Kino Rīgā parādījās 19. gadsimta beigās, bet bija arī citas struktūras, “dzīvās fotogrāfijas”, esmu vācis materiālus arī par tām un par fotogrāfijas parādīšanos Rīgā, pirmajām fotoizstādēm. Tas viss, protams, koncentrējās Vecrīgā. Tātad pētu Rīgas kinoteātrus no aizsākumiem līdz pat tradicionālās kinoteātru sistēmas kraham, kad ir izveidojušies daži milzīgie kinokompleksi, bet vecie kinoteātri izzuduši. Kinoteātru laiks ir bijis diezgan ilgs un interesants, vairāki kinoteātri, mainot nosaukumu, ir eksistējuši ilgi; bija kinoteātri, kas strādāja sezonāli, tikai vasarās. Informāciju esmu meklējis ne tikai avīzēs, bet arī arhīvos. Šis darbs ir interesants, ceru, ka pandēmija atkāpsies un es varēšu turpināt savu vaļasprieku.  

Jūs bērnībā bijāt cītīgs kino skatītājs?

Noteikti. Tas bija veids, kā mēs baudījām dzīvi. Katru pirmdienu tika izlīmētas afišas, kas nedēļas laikā tiks rādīts Rīgas kinoteātros. Mana skola bija Tomsona ielā, afišas bija Valdemāra un Alojas ielas krustojumā, pirmdienās pēc pēdējās stundas mēs uzreiz skrējām turp un sastādījām plānu, kas noteikti jāredz – vai nu kāda jauna franču filma, vai filma par indiāņiem… Vēlāk sākām pirkt avīzi "Rīgas Kinoekrāni", kas iznāca piektdienās. Man ir saglabājušās šādas avīzes, kurās ar krustiņiem esmu atzīmējis, uz kurām filmām vajadzētu braukt. Braucām skatīties kino arī uz Bolderāju, Torņakalnu, Vecāķiem, esmu apmeklējis gandrīz visus kinoteātrus, kas Rīgā darbojās 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Mums bija vienalga, kurā kinoteātrī skatīties, galvenais bija tas, ko skatāmies.    

Kurš bija jūsu tuvākais kinoteātris?

No bērnības atceros kino "Aina", bijām tur ar klasi, skatījāmies filmu par zilonīšiem, un visa klase raudāja.

Kad jūs sākāt kolekcionēt ķieģeļus? 

2004. gadā biju smagi slims, ilgu laiku pavadīju mājās un reiz internetā uzgāju resursu "Беседы о Риге", kurā sarakstās cilvēki, kas aizraujas ar Rīgas vēsturi un novadpētniecību. Sāku piedalīties diskusijās. Ap to laiku biju sācis interesēties par Rīgas kinoteātriem, fotografēju tās ēkas, kurās tie ir darbojušies. Pie vienas ēkas ievēroju ķieģeli ar dīvainu uzrakstu. Kopš tās reizes sāku ķieģeļus vērot un konstatēju, ka diezgan daudziem ir kādi uzraksti vai zīmes, turklāt tās ir atšķirīgas.

Sapratu, ka nevaru to lietu tā atstāt. Paņēmu ķieģeli uz mājām, un kolekcija sāka veidoties. Sāku meklēt informāciju par ķieģeļu ražotājiem. Līdz karam Latvijā bija kādas 15 lielas ķieģeļu rūpnīcas. Uzraksti jeb leibli uz ķieģeļiem ir to kvalitātes zīme. Ja īpašnieks ir pārliecināts, ka viņš ražo kaut ko kvalitatīvu, tad droši var likt savus iniciāļus vai firmas nosaukumu. Tātad to ķieģeļu ražotāji, uz kuru produkcijas leiblu nav, droši vien negrib problēmas, ja viņu ķieģeļi sadrups.

Vispār ķieģeļu ar uzrakstiem ir diezgan maz. Esmu lasījis, ka uz 1000 ķieģeļiem ar uzrakstu ir tikai viens tāds kolekcijas vērts. Bet mana kolekcija nav liela, varbūt kādi 50 eksemplāri. Pasaulē ķieģeļus kolekcionē ne viens vien, un dažiem kolekcijā ir vairāki tūkstoši ķieģeļu. Šie kolekcionāri mainās ar ķieģeļiem, sūta tos viens otram, ir ķieģeļu kolekcionāru salidojumi. Latvijā ķieģeļu kolekcionārus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Ķieģeļus kolekcionēt ir droši tādā ziņā, ka šādu kolekciju neviens nenozags...

Kolekcionēt var visu ko, pats bērnībā esmu šo to krājis. Ķieģeļu kolekcionēšana ir interesanta tāpēc, ka saistīta ar pētījumiem. Nav tādas ķieģeļu rokasgrāmatas, kurā viss pa plauktiņiem būtu aprakstīts, kā Latvijā attīstījusies ķieģeļu rūpniecība.

Nav ķieģeļu kolekcionāra kataloga...

Nav gan, jāmeklē pa vecām avīzēm un adrešu grāmatām, lai kaut ko uzzinātu.

Senāk ķieģeļus Latvijā ražoja tikai te vai kādus arī importēja?           

Tepat ražoja diezgan daudz, bet problēma bija ugunsdrošu ķieģeļu ražošana, tādus ieveda no Zviedrijas, Lielbritānijas, Vācijas. Daudzus tādus ķieģeļus, kādi redzami pie mums, var redzēt arī kaimiņvalstīs. Tie nāk no starptautiskām izplatītāju firmām.

Vai jūs krājat tikai tādus ķieģeļus, kas saistīti ar Rīgu un Latviju?

Principā krāju visu ko – ja redzu citā valstī kādu pamestu interesantu ķieģeli, nevaru to atstāt (smejas). No dažiem komandējumiem esmu atvedis pa ķieģelim: no Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Ukrainas…

Ko lidostu drošības dienests saka, ieraugot bagāžā ķieģeli?

Nezinu, es tos parasti nododu bagāžā, neatstāju rokas bagāžā.

Cik vecs ir senākais ķieģelis jūsu kolekcijā?

To var tikai minēt. Viens Vecrīgas ķieģelis man ir ar uzrakstiem baznīcslāvu valodā, tas var būt vairākus gadsimtus sens. Uz seniem ķieģeļiem dažreiz ir cilvēku roku vai dzīvnieku ķepu nospiedumi. Senais amatnieks ir taustījis ķieģeli, vai ir pietiekami ciets, un pirkstu nospiedumi palikuši, vai arī kāds putns pa tiem pastaigājies. Daži tādi ķieģeļi man kolekcijā ir.

Varbūt kāds rokas nospiedums ir no nevainīgas jaunavas, senāk bija ticējums, ka lielas ēkas pamatos vajag iemūrēt jaunavu, lai ēkai būtu ilgs mūžs… Kad ejat pa Vecrīgu, jums nerodas vēlme no kādas ēkas izrubināt ķieģeli ārā?

Iemūrētam ķieģelim uzraksts nav redzams. Tagad Vecrīgā atrast ķieģeļus ir grūti, Vecrīga ir tik sakopta, ka ķieģeļi te nemētājas, un izrakumi gandrīz nemaz vairs nenotiek.