
Bojāgājušā zemūdenes "Kursk" jūrnieka zīmīte sievai kļuva par vēstījumu visai Krievijai

Zemūdenes "Kursk" katastrofas iemesli Barenca jūrā joprojām nav zināmi, taču vienīgais, ko mēs droši zinām - 2000. gada 12. augustā plkst. 15.15, divas stundas pēc sprādzieniem, uz atomkreisera klāja vēl bija dzīvi 23 cilvēki. Par to liecina Dmitrija Kolesņikova atstātā zīmīte.

Dmitrijs Kolesņikovs, jau zinādams, ka "Kursk" ir nolemts katastrofai, paspēja atstāt vēstuli sievai. "Oļeņka, es tevi mīlu, nepārdzīvo ļoti. Sveicieni G.V. Sveicieni manējiem. Mitja. 15.15." Spriežot pēc mainīgā rokraksta, vēlāk pievienots: "Te ir tumšs, rakstīt grūti, bet mēģināšu taustot... Izredžu, izskatās, nav. Procenti 10 līdz 20. Cerēsim, ka vismaz kāds izlasīs. Te ir saraksts ar apkalpes locekļiem no nodalījumiem, daži atrodas 9. nodalījumā un mēģinās izkļūt. Visiem sveicieni, nevajag krist izmisumā. Kolesņikovs."
Krievijas Jūras kara flotes kapteiņleitnants, kustības nodaļas turbīnu grupas komandieris (7. nodalījums, atomzemūdene K-141 "Kursk"), palicis par vecāko virsnieku grimstošajā zemūdenē, turpināja pildīt kaujas kuģa žurnālu. Taču tajās pašās lappusēs viņš nodeva arī vēstījumu tuviniekiem, apzinoties situāciju, kurā nonācis kopā ar saviem dienesta un likteņa brāļiem.

Izpildot savu pienākumu un pierakstot dažas personīgas rindas, jūrnieks - to neparedzēdams - nodeva vēstījumu visai Krievijai. Jo viņa zīmīti, ko viņš adresēja sievai Oļgai, sievasmātei Galinai Vasiļjevnai (apzīmēta kā "G.V.") un "manējiem" - ar to domājot mammu, tēti un brāli - izlasīja miljoniem cilvēku, raksta "Starhit".
Šo pirmsnāves vēstuli atrada 2000. gada oktobrī, divus mēnešus pēc kreisera bojāejas, zemūdenes izpētes niršanas darbu laikā. Tā atradās Dmitrija Kolesņikova kreisajā krūšu kabatā - viņš to bija piespiedis pie sirds ar roku. Abi papīra lapas gabali, salocīti četrās daļās, protams, bija cietuši no jūras ūdens, taču teksts vēl bija salasāms.
"Zīmīti es neesmu redzējusi. Man apsolīja to atdot, bet līdz šim tas nav noticis," NTV raidījumā "Neatkarīgā izmeklēšana" 2000. gada 21. decembrī stāstīja Oļga Kolesņikova. "Skaidrojums bija šāds: kamēr notiek izmeklēšana, šo zīmīti man nevar nodot. Ziniet, manī vēl dzīvo ticība un cerība uz labestību, uz vīrieša vārdu un virsnieka godu. Es vēl ceru, ka līdz prasībām lieta nenonāks. Es šobrīd lūdzu, lai man atdod šo zīmīti, jo tā ir pēdējā vēstule no mana vīra, jo tā zīmīte ir mana... Kāpēc mana? Tāpēc, ka vienīgais personvārds tajā ir mans vārds. Un es uzskatu, ka tas, kas tur ir rakstīts man - tā ir svētība, uz kuru nedrīkst vienkārši nospļauties!"
Studijā tajā brīdī atradās arī zemūdenes apkalpes locekļa tēvs - Romāns Dmitrijevičs Kolesņikovs. Un jau toreiz bija skaidrs, ka vecākajai paaudzei ir atšķirīgs skatījums uz notikušo un traģēdijas uztvere atšķiras no vedeklas viedokļa.
"Nu, es tik ļoti nedramatizētu šo visu tā, kā to dara Olga. Viss ir daudz vienkāršāk! Zīmīti... Zīmītes saturu es viņai esmu pateicis, zīmīti rokās turēju es, man to iedeva bez jebkādām īpašām problēmām, tiklīdz es parādījos prokuratūrā. Man ir šīs zīmītes teksts, un, ja Olga vēlas, lai viņa publisko to daļu, kas attiecas uz viņu. Par pārējo es varu pateikt... Tu neesi pret, Olga, ja?"
"Oļeņka, es tevi mīlu, nepārdzīvo ļoti. Sveicieni G.V. Sveicieni manējiem. Mitja. 12.08.2000, 15:15" šī ir tā daļa, kas izraisīja tik daudz diskusiju par to, ka zīmīte vispār ir tikai personiska rakstura.
Bet otra daļa ir vērsta uz visiem: "Te ir tumšs, bet mēģināšu rakstīt taustot... Izredžu, izskatās, nav. Procenti 10 līdz 20. Cerēsim, ka vismaz kāds izlasīs. Te ir saraksts ar apkalpes locekļiem no nodalījumiem, daži atrodas 9. nodalījumā un mēģinās izkļūt. Visiem sveicieni, nevajag krist izmisumā. Kolesņikovs."
Zīmītei bija arī otra puse. Un dienesta rakstura informācija būtībā bija uzvārdu saraksts. Virsniekiem bija norādīti dienesta pakāpes, jūrniekiem - kaujas numuri. Es personīgi uzskatu, ka mans dēls gāja bojā ap 14. datumu, ap plkst. 15."

Cik zināms, attiecības starp Olgu un viņas vīra vecākiem pēc viņa nāves tā arī neizveidojās - viņus neapvienoja pat kopīgās sāpes. Olga nepiedzīvoja 20. gadadienu kopš katastrofas - varoņa atraitne aizgāja mūžībā 2020. gada janvārī. Viņai palika divas meitas, un, pēc neapstiprinātas informācijas, vienai no tām sieviete deva vārdu sava bojā gājušā vīra piemiņai - Dmitrija.
"Daudzas mātes, sievas teica: dodiet man vismaz kaulu, lai es varētu vismaz iet uz kapu," atzina Olga Kolesņikova. "Bet viņa draugi no pirmā ekipāžas sastāva atbrauca un uzskata, ka tas nav pareizi. Neviens nepadomāja par viņu pēdējo gribu. Viņi dzīvoja kopā, kalpoja kopā un gāja bojā kopā. Viņi ir no dažādām pilsētām, bet viņiem ir viens kopīgs sauklis - Vidjajevo.
Viņus vajadzēja pacelt kopā ar zemūdeni, ja to prasa valsts intereses, vai arī nemaz netraucēt viņu mieru. Vidjajevo ir svēta vieta, kur kā viena ģimene dzīvo brīnišķīgi cilvēki. Irina Ļačina saka pareizi, ka Krievija sākas tieši ar Vidjajevo. Es pamanīju, ka "Kurskas" puišos bija kaut kāda patriotisma dzirksts, kaut arī viņi bija jauni, un šodien tas jaunajiem nav raksturīgi. Bet viņi mīlēja savu dzimteni un ziedoja savas dzīvības..."
"Jūs zināt, kāpēc man ir tik liela sāpe, kāpēc tā ir tik dziļa? Mēs šķīrāmies no viņa tādā emocionālā pacēlumā. Es pat nevaru atcerēties neko sliktu! Tā nebija, mums pat nebija kopīgas ikdienas, kas liktu mīlestībai atkāpties otrajā plānā. Tam nebija jānotiek, tas ir vienkārši netaisnīgi. Es domāju: nu vismaz kādu cilvēku būtu izcēluši dzīvu. Bet pēc tam sapratu - tā bija tāda ekipāža, un pat viņiem bija lemts mirt kopā."

"Un vēl Dmitrijs man uzrakstīja dzeju - tā bija biedējoša un pravietiska. Viņš rakstīja, ka mīlēs mani pat tad, kad mirs. Es vēl neesmu redzējusi to zīmīti, bet aptuveni zinu, kas tajā ir. Un vienā no pēdējām vēstulēm bija rakstīts: "Es noslīku tevī, tavās acīs un dvēselē kā īsts zemūdens kareivis - bez putas un pat bez burbuļa. Drosmīgais kapteinis tagad ir tavs mūžīgais gūsteknis, brīvību nevēlas...
Vienmēr, kad notiek kādi notikumi, pēc tam sāk domāt un parādās mistika. Dmitrijs nekad nenovilka savu identifikācijas žetonu un teica: "Ja man kaut kas notiks, tu pēc šī žetona mani vienmēr atpazīsi." Viņš to atstāja mājās - šeit tas ir, šis žetons un krustiņš..."
Krievijā par varoni uzskatītais Dmitrijs dzimis 1973. gada 10. augustā Romāna Dmitrijeviča un Irinas Kolesņikovu ģimenē. Tēvs strādāja par kuģa inženiermehāniķi dīzeļa un atomzemūdenēs, mamma bija skolotāja. Tāpat arī Dmitrija liktenis bija līdzīgs - viņš bija zemūdenes jūrnieks, un par sievu izvēlējās skolotāju. Kāzas 26 gadus vecais kapteiņleitnants un viņa mīļotā svinēja tikai četrus mēnešus pirms liktenīgajiem mācībām.
"Mēs salaulājāmies 28. aprīlī, un viņi devās uz jūru... Ar Dmitriju iepazinos pusgadu pirms kāzām, es strādāju vienā skolā kopā ar viņa māti - mācu bioloģiju. Ziniet, man radās tāda bailes sajūta," stāstīja Olga intervijā pēc vīra bojāejas.