Līga Broduža un viņas “Dabas zirgi” - dzīve meža ielokā
Meža ielokā Misas krastā Līga Broduža ir radījusi sētu, kur kopā ar zirgiem un latviešu tradīcijām ienāk miera un māju sajūta. Šeit ciemiņus sagaida silta viesmīlība, senču stāsti un dabas tuvums, kas veldzē gan prātu, gan sirdi. Saruna ar viņu - žurnāla "100 Labi Padomi" jaunākajā numurā.
Jau gandrīz 20 gadu Līga Broduža saimnieko savos Mežauļos – lauku sētā Plakanciemā. Viņa uzņem ciemiņus, kuri vēlas veldzēties tradicionālajā kultūrā, mielo viņus ar latviskiem ēdieniem, vada Suntažu folkloras kopu Saule un spēlē kapelā Brička Ķekavā. Līga ir uzņēmuma Dabas zirgi dibinātāja un īpašniece, kā arī rada prieku caur mūziku Grupu mājā neatkarīgai dzīvei.
Noguruma, laimes un drošības izjūta laukos
“Mani vecvecāki šeit sāka dzīvi pēc Sibīrijas. Vecāki ir mežsargi, no tēta puses ir pat vesela mežsargu dinastija. Tāpēc arī mēs esam šeit, mežā,” Līga stāsta. Savus Mežauļus viņa ar vīru uzbūvēja netālu no dzimtas mājām, kur viņas senči dzīvojuši jau trīs paaudzēs un kur pati dzimusi un augusi.
Mežauļi tiešām tapa krūmājos – bez piebraucamā ceļa un elektrības. “Tur bija tikai mežs un aizaugušas pļavas. Visu paši plēsām ar savām rokām. Mums bija lūzuma punkts, kad mājas celtniecība bija gandrīz pabeigta, bērni vēl mazi un tiešām bija finansiāli ārkārtīgi grūti. Vienubrīd nolēmām visu pārdot un meklēt kaut ko mazāku, jo vairs neredzējām, cik te ir skaisti un labi – meža ielokā Misas krastā.” Taču tad nāca otrā elpa.
Tagad fiziski darāmo darbu Līgai ir mazāk, vairāk ir plānošana un organizēšana, piemēram, Jāņu svinēšana. “Viesi vēlāk teic, ka pie mums ir jutušies kā ģimenē un piedzīvojuši īstu lauku sajūtu. Tad esmu laimīga un redzu laukiem jēgu.” Jā, Līga savā sētā rīko latviešu tradīcijās balstītus sarīkojumus, kur aicināti arī ļaudis, kas nepieder viņas saimei. Un šādu sarīkojumu ir daudz – ja kādā mēnesī ir tikai trīs, tad tas ir maz.
Saimniece teic, ka mežs viņai sniedz absolūtu drošības izjūtu. Kad vaicāju par vilkiem un lāčiem, kuri tur, iespējams, dzīvo, Līga smejas, ka tikai pilsētnieki no tiem baidās. “Nav drošākas vietas pasaulē par mežu, jo arī kara un izsūtīšanu laikā ļaudis slēpās tieši tur.” Līga zina stāstīt, ka Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī aprakstītie notikumi risinājušies tieši šajos mežos.
Līdz asarām velk atpakaļ uz mājām
Saistībā ar darba pienākumiem Līgai pēdējā laikā daudz iznācis ceļot pa pasauli, bijis arī trīs nedēļu maratons Brazīlijā, kur vietējā latviešu diaspora viņu ar folkloras kopu uzaicināja svinēt Jāņus. “Brazīlijas braucienā jo īpaši sapratu, ka mana vieta ir Latvijā. Varu izbraukāt visu pasauli, un man visur patīk, taču paiet laiks, un mani līdz asarām velk atpakaļ uz mājām. Ārzemēs nav Latvijas smaržas.”
Pēc ceļošanas pa pasauli viņa ļoti novērtē Latvijas tīro dabu, īpaši to, kas ir Mežauļos. Te nav ārprātīgā dabas piesārņojuma, kāds ir, piemēram, dienvidu valstīs. “Pie mums cilvēki brauc pēc autentiskas vides.”
Saimniece stāsta, ka viesu grupām rādot patiesas un īstas Jāņu svinēšanas tradīcijas, un tas nav teātris, jo tiešām tā viņi svin un dzīvo. Dzimtenes, Latvijas mīlestība uz nav tikai skaisti vārdi pie Brīvības pieminekļa vai Daugavas krastmalā 11. novembrī nolikta svecīte. “Mana atbildība ir maksāt nodokļus, rūpēties ar savu māju, sētu, apkaimi un darīt reālus darbus.”
Visu sarunu ar Līgu Brodužu lasi žurnāla “100 labi padomi” jaunajā numurā, kas no 1.augusta nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv. Žurnālā raksti arī par to, kā radās tradīcija svinēt kapu svētkus, kā mūsdienās nosūtīt vēstuli un ar ko jārēķinās, kad mājdzīvnieks ir cienījamā vecumā.
