Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

 

Uzņēmējs un brīvdomātājs Aigars Rostovskis: "Esmu meklējumos, kā nodzīvot nākamos 50 gadus"

9vīri
14. maijā 08:06 2022. gada 14. maijā 08:06
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Aigars Rostovskis spēj pieņemt pēkšņus, kardinālus lēmumus – izlaužas no kara komisariāta, uzsāk privātās izglītības biznesu, būdams vien 20 gadus jauns, redzot biznesa vides nepilnības, ambiciozi piesaka sevi Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, kurā septiņus gadus ir tās prezidents… Viņš ir uzņēmējs ar doktora grādu, trīs bērnu tēvs, pamatā svaigēdājs, veģetārietis, pasaules apceļotājs un brīvdomātājs. Nesen viņam palika 51, un tagad viņš domā, kā pavadīt nākamos 50, kur investēt laiku un enerģiju.

Esat stāstījis, ka jums ir izdevies kardināli mainīt vairākas dzīves jomas. Kā jūtaties pēc 24. februāra?

Pirmās trīs dienas bija šoks, sapratu, ka iestājusies cita realitāte. Globālajiem procesiem sekoju jau kopš bērnības, jau 2. klasē biju politinformators. Arī tagad sekoju līdzi tam, kas notiek Indijā, Ķīnā, Dienvidamerikā… Kad Krievijas prezidents Putins nosūtīja vēstuli ASV un NATO ar uzstādījumu, sapratu, ka tas ir nopietni. Atsaucoties uz grāmatu Civilizāciju sadursme, notiek tektoniskas pārmaiņas, uz tām jāskatās kontekstā ar konkrētā cilvēka personību. Viņš nejoko. Putinam ir 70 gadi, neviens nedzīvo mūžīgi, acīmredzot viņš grib ieiet pasaules vēsturē.

Ar kolēģi Jāni Āboltiņu, atjaunotās Latvijas pirmo ekonomikas ministru, 2004. gadā bijām Maskavā liberālās ekonomikas konferencē. Jeļcins bija beidzis valdīt, Putins tikko nācis pie varas. Krievija gāja tirgus ekonomikas virzienā, uzņēma apgriezienus, bija visas iespējas saplūst ar Eiropu, sadarboties ar Ameriku, viss izskatījās ļoti labi. Tolaik Putina padomnieks bija Andrejs Illarionovs, kurš tagad dzīvo ASV, liberālās ekonomikas domātājs. Tagad viņš saka – līdz 2007. gadam Putinu interesēja ekonomika, tad viņa domāšanā notika lūzums, Putins sāka runāt, ka PSRS sabrukums bijusi 20. gadsimta lielākā traģēdija.

Skaidrs, ka viņš ir pārņemts ar revanšismu. Iznāk paradoksāli – Lielo Tēvijas karu uzvarēja Padomju Savienība, bet Vācija, kas karu zaudēja, ir kļuvusi par varenu Eiropas ekonomikas motoru, cilvēki dzīvo labklājībā. Maskavā, Pēterburgā labi ir oligarhiem, bet kopējais līmenis – briesmīgs. Ir aizvainojums – ja nevaram ar ekonomiku, parādīsim citādi, kas ir kas.

 Ar varu.

Jā. Tas ir stāsts par cilvēka profilu. Viens no laikmeta globālajiem tēliem, mana politiskā autoritāte, ir Li Kuan Ju, bijušais Singapūras vadītājs. Esmu bijis viņa grāmatas prezentācijā. Maza valstiņa Rīgas izmērā, bet, pateicoties ekonomikas izaugsmei, tās labklājība fundamentāli pieauga. Pēc tam Ju kļuva par padomnieku pasaules līderiem. Putins nāk no spiegu, drošības institūcijām, viņš to redz citādāk. Rietumu labklājības civilizācija saduras ar tādu, kas grib varu ņemt ar spēku, pakļaujot citus. Mēs esam uz robežas. Kopš Otrā pasaules kara pagājuši 75 gadi, vairākas paaudzes ir dzīvojušas mierā un labklājībā, cilvēki kļuvuši…

… truli?

Teiksim maigāk – aptaukojušies. Gan Baltijai, gan Rietumiem ir paveicies, ka ir šāda Ukraina. Grūti par to runāt, Krievija bombardē civiliedzīvotājus, NATO nolēmusi Ukrainu tiešā veidā neaizstāvēt. Tie ir konceptuāli lēmumi, jo, ņemot vērā, ka Krievija ir kodolvalsts, riski ir milzīgi. Arī neziņa. Zinātnieki jau pirms desmit gadiem teica, ka mūs gaida nenoteiktības laiks. Šķita, ka TOP punkts ir Covid, izrādās, tas vēl nebija nekas. Trīs dienas bija šoks, ceturtajā sāc domāt racionāli. Pielāgojies un domā, ko vari darīt. Kaut ko noziedo individuāli, LTRK organizējam sūtījumus uz Ukrainu, sazināmies ar politiķiem.

Man pašam šobrīd galvenā prioritāte ir ģimene un bērni, man viņi ir trīs. Dzīve ir veidota trīsdesmit gadus, izveidots bizness, zināma labklājība.  

To visu pazaudēt, protams, negribas. Nedomāju, ka Krievija noteikti uzbruks, taču dienaskārtībā tas jautājums ir. Ar katru dienu, ko ukraiņi noturas (un jācer, ka viņi kara gaitu pārlauzīs), mūsu drošība palielinās, jo Krievijas karaspēks novājinās. Viņu armija patiesībā nav tik stipra, kā tika teikts. Arī Rietumu civilizācija ir sapratusi, kas ir kas, tas spēlē mums par labu.

Foto: Oļegs Zernovs

Turcijas prezidents Erdogans pārmet Rietumiem, ka 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu, sankciju bija par maz. 2015. gadā teicāt, ka ar Krieviju vajag vairāk sadarboties – esat šo viedokli pārskatījis?  

Nē. Godīgi sakot, tāds viedoklis man bija līdz pat kara sākumam. Uzskatīju, ka jārīkojas līdzīgi Somijai. Atšķirība ir tur, ka mēs esam NATO, mums ir relatīvi lielāka drošība. Ģeogrāfisko stāvokli izmainīt nevar, kaimiņi ir tādi, kādi ir. Mans sapnis bija, ka Latvija uzplaukst, tauta dzīvo arvien labāk un mēs ar savu piemēru rādām paraugu. To sauc par tautas diplomātiju, turklāt sadarbība ar kaimiņu dod labumu abām pusēm.

Taču, protams, ar kaimiņu, kurš uzvedas šādi, sadarbība nav iespējama. Komunikācija arī cilvēciski ir grūta, kādam Krievijas kameras pārstāvim uzrakstīju: “Lūdzu, mainiet līderus savā valstī, nekavējoties pārtrauciet karu, jūs sāks ienīst!” Viņš nav atbildējis. Nekavējoties izlēmām arī lauzt līgumus ar partneriem, kamerām Krievijā un Baltkrievijā. Nav tā, ka visi krievi ir vainīgi. Protams, viņi Krievijā nav izdarījuši mājasdarbu, jo ir to pieļāvuši – tā ir viņu problēma.

Domāju, krieviem, kuri dzīvo Latvijā, jāizdara izvēle – vai nu viņi sāk pilnīgu integrāciju Rietumu civilizācijā, mācās latviešu valodu, vai arī viņiem jādodas uz Austrumu pusi. Labā ziņa – neviens cilvēks nav mūžīgs, arī Putina laikmets beigsies. Visi ceram, ka nenotiks kataklizma ar atomieročiem. Otra labā ziņa – pasaule ir sapratusi, cik tas ir nopietni. Var pārmest analītiķiem, militārajiem speciālistiem, ka signāli netika uztverti laikus. Tas pats stāsts –  dzīvojam labklājībā, šķiet, ka viss būs kārtībā, pietrūkst koncentrēšanās.

Pazaudēts asums?

Jā. Braucot ar mašīnu, esam pieraduši pie gudrajām ierīcēm, veiziem, bet ir forši reizēm pabraukt pēc intuīcijas vai ar karti. Dabūt sajūtu, kā tas ir – dzīvot bez gadžetiem.

Jūs savulaik esot aizmucis no kara komisariāta...

Jā, var teikt, ka vardarbīgi pretojos. Tas bija 1989. gadā, Krievijas armija jau taisījās prom. Biju iestājies augstskolā, man bija atļauja neiet armijā, bet gribēja paņemt ar varu.

Agonēja, bet vēl mēģināja nosmelt krējumu – paņemt latviešu puišus?

Precīzi. Tieši tāpēc, lai latviešu puišus neiesauktu padomju armijā, pieņēma lēmumu pēc pārbaudes darbiem Celtniecības tehnikumā mūs uzreiz uzņemt augstskolā. Taču, tā kā pavēste bija atnākusi, domāju, ka uz komisariātu jāaiziet. Tur lika iziet komisiju un pēc tam ieiet pie komisāra, lai nospriestu, kur man dienēt. Komisariāts bija slēgta, militāri apsargāta telpa, ārā netikt. Sapratu, ka labi nav, armijnieki staigā, pagalmā autobusi, pēc tam sakrāmē vagonā un aizsūta – dievs vien zina –, uz kurieni...

Es atradu iespēju aizbēgt. Pie komisāra bija atnācis paziņa, man lika pagaidīt. Durvis apsargāja medaļām apkāries veterāns, es viņam naturāli atņēmu atslēgas un atslēdzu durvis. Viņš nostājās priekšā, prasīja, kur iešu. Pacēlu viņu malā un teicu, ka iešu uz mājām.

Bijāt labi trenēts?

Jā, nodarbojos ar sportu, spēlēju futbolu, biju normālā fiziskā formā.

Un tad jūs mukāt, slēpāties?

Jā, no taksofona piezvanīju mammai: “Ja mani meklē, saki, ka devos ceļojumā Pretī zelta rudenim.” Nedēļas divas mitinājos pie paziņām. Mani nemeklēja, bet vairāki paziņas tika tvarstīti. Vairāki iestājās alternatīvajā dienestā. Prognozēja, ka ar manu fizisko kondīciju mani nosūtītu uz Afganistānu.

Kad PSRS sabruka, metos biznesā. Ko tik netirgojām – drēbes, lietussargus, valūtu, degvielu... Nebija nekādas izpratnes, tikai vēlme nopelnīt. Iepazinos ar savu ilglaicīgo partneri Juri Birznieku. Mana mamma strādāja tehnikumā, Jurim tajā laikā bija grāmatvedības kursi, Patērētāju biedrības kooperatīvajam tehnikumam nebija naudas, radās doma dibināt augstskolu, un zvaigznes sastājās tā, ka 1993. gadā tapa Turība. Pirmie pieci gadi pagāja nežēlīgā darbā. Ap 2000. gadu mums ar Juri joprojām nebija augstākās izglītības, lai gan piederēja augstskola.

 Tad nopirkāt diplomus?

(nosmejas) Nē. Sākām pie sevis Turībā studēt, taču – ja mācās īpašnieks, attiecības ar pasniedzēju nav īsti korektas. Studēt citā Latvijas augstskolā arī nešķita pieņemami. Mammas draudzene bija beigusi Darba un sociālo attiecību akadēmiju Maskavā, tur mācījos kā eksterns. Gadus piecus nodzīvoju pa vilcieniem Rīga-Maskava. Tolaik Krievijā bija cita temperatūra: partiju sacensības, reālas vēlēšanas, preses brīvība, dzīve kūsāja. Ņemcovs bija vicepremjers. Studijas bija interesantas, iespēja saskarties ar liela mēroga risinājumiem. Ļoti žēl, ka Krievija aizgāja šādā virzienā, jo tās potenciāls bija fantastisks.

Izklausās, ka svarīgos dzīves brīžos jums ir stāvējusi klāt mamma.  

Jā, diemžēl mammas vairs nav, bet mamma ir mamma, pat grūti komentēt. Protams, viņa stāvēja blakus. Tajā pašā laikā vecāki man neko neuzspieda. Vēl pirms studijām, pateicoties apstākļu sakritībai, tiku pie iespējas Maskavā apmeklēt ļoti augsta līmeņa divu nedēļu kursus ekonomikā. Padomju Savienība tikko bija sākusi brukt, amerikāņi stāstīja par biržām, nekustamajiem īpašumiem – lietām, ko nezinājām.

Mani kursabiedri bija cienījami uzņēmēji, piemēram, Krievijas krāsaino metālu biržas viceprezidents. Uz divām nedēļām nokļuvu tādā kā kosmosā. Atgriezies nonācu relatīvi provinciālā augstskolā – RTU, kur stāstīja vecas lietas. Taču es biju redzējis nākotni. Es aizgāju prom. Piecēlos lekcijas vidū, vairs nevarēju to izturēt. Biju jauns, deviņpadsmit gadu. Maskavas kursi iedeva izpratni par tirgus ekonomikas iespējām, negribēju tērēt laiku un metos biznesā.

Kādas jums vēl bija intereses?

Līdz astoņpadsmit gadiem mani interesēja tikai sports. Spēlēju futbolu Latvijas jauniešu izlasē. Taču karjera neattīstījās, nāca trauma pēc traumas, sapratu, ka tas ir signāls. Tad metos mācīties. Tehnikumā biju beidzis rūpniecības un civilo celtniecību, aizgāju pa to pašu ceļu. Kad sākās biznesa aizmetņi, konstatēju, ka ar vienu darījumu nopelnu tikpat, cik mani vecāki, kuri strādā algotu darbu, mēnesī. Nākamais spēriens bija Maskavas kursi, tie deva citu apvārsni.  

Foto: Oļegs Zernovs

Spiediens bija uz biznesa attīstību. Taču man nekad nav bijusi vēlme nopelnīt visu pasaules naudu. Man bizness ir vajadzīgs, lai būtu maksimāli neatkarīgs un varētu darīt to, ko gribu. Ne velti esmu LTRK, kā cilvēku mani vairāk interesē sabiedriski politiskie procesi, un nopelnītā nauda ļauj ar to nodarboties. Jo – ja tās nav, ir jāiet strādāt. Ja ir savs kapitāls, laiku vari organizēt, kā gribi, – braukāt pa pasauli, skatīties, kas notiek. Vari braukt atpūsties, bet man labāk patīk tādi ceļojumi kā jau pieminētais uz Singapūru – tu pēti, kā tā valsts funkcionē, iepazīsti cilvēkus, kuri nodarbojas par politiku, ekonomiku, apzini plusus un mīnusus.

Par civilizāciju sadursmi var runāt arī šajā aspektā – Eiropa ir aptaukojusies, tās pārvaldība ir ļoti neefektīva. Labi, tagad mobilizācija ir, bet standartā, kaut vai Krimas gadījumā – mēnesi pulcējamies, nosodām, uzrakstām kādu rezolūciju... Singapūru slavē par meritokrātiju, lēmumu pieņemšana ir dinamiska, pie varas ir cilvēki ar nopelniem, nevis uzradušies no nekurienes.

 Mums ir savs finanšu antropologs Andris Šuvajevs – esat paklausījies viņa idejas, domas?

Šad tad esmu dzirdējis, viņš, ja nemaldos, ir bijis ciemos LTRK, bet intensīvi nesekoju. Ja nekļūdos, viņa redzējums ir sociālistiskāks.

Varbūt jūsu dzīves pieredze ir mācījusi, ka cilvēks labklājību saņem komplektā ar milzīgu stresa devu un veselības problēmām. Andris Šuvajevs saka – kaut kas nav kārtībā, ja tā skrienam, lai nopelnītu, bet mūsu dzīves labbūtība lielāka nekļūst. Jums ir nācies to pārskatīt?

Protams, esmu par to domājis. Problēma tāda, ka Latvija Eiropas bagātnieku klubiņā ir viena no nabadzīgākajām. Iemesli ir objektīvi – kamēr bijām Padomju Savienībā, citur jau bija uzkrāts kapitāls. Pēc PSRS sabrukuma bijām līdzīgās starta pozīcijās ar citām Baltijas valstīm. Pirmajā fāzē igauņi strauji aizgāja pa priekšu, viņi daudz mācījās no somiem, stundu ziņā strādājot tikpat, cik mēs, varbūt pat mazāk, bet gudrāk. Attīstības sākuma posmā, ja gribi kaut ko sasniegt, jāpiepūlas vairāk. Latvija ir uz pareizā ceļa, taču joprojām fāzē, kad jāieguldās vairāk nekā vāciešiem un nīderlandiešiem.

Arī man pirmie desmit piecpadsmit gadi biznesā bija tādi –  kā no rīta celies, ej strādāt.

Daudzi veselības problēmas paslauka zem tepiķa, dzer ripas, mēģina sevi vilkt, līdz noplīst pavisam. Jūs izvēlējāties citu ceļu – lai sevi sakārtotu, braucāt uz Ungāriju, Indiju, Austrāliju...

Jā, režīms, kādā strādāju, spriedze – ja to ar prātu nekompensē, ķermeni nekas labs negaida.

Un jūs ar prātu nekompensējāt?

Nē, es tā primitīvi. (nosmejas) Skaidrs, ka atdūros… Un, kā jau lielākā daļa cilvēku, gāju pie dakteriem, dzēru ripas, mani operēja. Līdz sapratu, ka priekšā ir nekuriene – tas nekad nebeigsies vai arī beigsies pavisam. Sāku intensīvi meklēt alternatīvas, un – ja tu klauvē, tev atver. Interesēties par jogu sāku Šivas centrā Latvijā, elementāri uzlabojumi bija, gāju tālāk. Ungārijā iepazinos ar indiešiem, viņi sakontaktēja ar guru Indijā. Tur tiku pie zināšanām un prakses, kas pilnībā izmainīja manu dzīvi.

Aizbraucu dažas nedēļas pirms meitas piedzimšanas, tātad pirms divpadsmit ar pusi gadiem. Pa šo laiku esmu apēdis vienu ripu, kad izrāva zobu, un dakterus īsti neesmu apmeklējis. Toreiz, iekāpjot lidmašīnā, pieņēmu lēmumu – lai kas ar mani notiktu, tajā virzienā, kur gāju, vairs neiešu. Tā funkcionēju divpadsmit gadus, nevaru sūdzēties. Viss atkarīgs no personīgās disciplīnas. Kā izgulies, ko ēd, cik laika velti fiziskajai slodzei. Tiklīdz palaidies, uzreiz kļūst sliktāk. Ja spēj turēties, nepārpūlies, ķermenis uzreiz ir atpakaļ komforta zonā.

Jūs no jogas un ajūrvēdas skolotāju praksēm esat paņēmis tikai praktisko daļu vai arī garīgo mācību?

Vairāk praktisko. Jāsaka, man ir daudz, ko darīt, jo ik pa laikam noraujos. Esmu konstatējis, ka tā notiek apkārtējās vides, stresa dēļ. Gan Indijā, gan Austrālijā, kur biju pie skolotāja Džona Fildera, kuram nu ir jau 90 gadi, praktizē svaigēšanu. Lielākais izaicinājums ir apjoms, jo mēs visi, arī es, ēdam stipri par daudz. Ja pārtika ir kvalitatīva, tad – es to jūtu – mainās arī domas. Ēdot veselīgāk, reizi nedēļā ieejot pirtī, trīsreiz nedēļā paskrienot krosiņus – arī domas kļūst tādas...

Tīrākas?

Jā, skaidrākas, mierīgākas, garīgākas. Ja piesārņo sevi ar nekvalitatīvu, smagu pārtiku, organisms neattīrās, kanāli sāk piesārņoties. Ja cilvēks ēd tikai makdonaldā, būt garīgi augsti attīstītam varētu būt zināms izaicinājums.  

Reiz nodzīvoju Indijā četrdesmit dienas un jutu fundamentālas izmaiņas, arī domāšanā. Domas pārceļas citā pakāpē, arī attiecības ar cilvēkiem.

 Lūk – ja pacelies virs zemes, tad atgriezies vari neieraudzīt savējos...

Tas ir vēl viens izaicinājums – nav problēmu ievērot stingru disciplīnu, ja atrodies jogas centrā Indijā vai Austrālijas kalnos, Džona fermā, kur nav cilvēku, tikai daba. 2018. gadā biju uz badošanās sesiju, sešpadsmit dienas dzīvoju tikai ar ūdeni. Ir tikai dabas un dzīvnieku radītās  skaņas, divreiz dienā satiec Džonu, pārrunā, viņš tevi pieskata – nekā sarežģīta, vienkāršs, askētisks ritms.

Pilnīgi citādāk ir to visu ievērot pilsētā, kad ir stress un citi kairinātāji. Aizej ciemos, tur viss kas garšīgs... Un tu ļaujies. Man patīk Iņ Jaņ simbols – stāsts par harmoniju. Nav problēmu iedzert vai apēst gaļas gabalu, jautājums ir par proporcijām. Skaidrs – ja iedzersi vai apēdīsi šašliku, zināma ietekme uz ķermeni būs, bet, ja to nedari bieži, viss līdzsvarojas. Katram ir savas ģenētiskās īpatnības, stiprās un vājās vietas. Nav universālas formulas, bet ir pamatprincipi. Ar dzīvesbiedri iepazināmies, kad biju diezgan kritiskā stāvoklī.

Foto: Oļegs Zernovs

Redzēdama, kā lēnām kārpos ārā, viņa no jauna aizgāja studēt. Gunai jau bija ekonomistes izglītība, tagad viņa ir izstudējusi veselības tēmu un studē doktorantūrā. Nupat viņu ievēlēja par Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāju. Guna izmācījās arī pie Džona Austrālijā, bija viena no septiņām skolniecēm. Sāka pirms desmit gadiem, tagad strādā šajā lauciņā.  

Kā jūs iepazināties?

(smejas) Naktsklubā, Coyote Fly Vecrīgā. Jā, es biju riktīgs tusētājs. Piecpadsmit gadus, kopš sāku taisīt biznesu, mans kompensators bija naktsdzīve. Stresu un slodzi kompensēju tusiņos un sportā. Bija alkohols, negulētas naktis…

Teicāt, ka atradāties kritiski zemā punktā – tusiņu dzīves dēļ?

Jā. Tāds komplekss:  milzīga spriedze darbā, biznesā, strādā 16–18 stundas, tad aizbrauc kaut kur pasportot, pēc tam – naktsdzīve, tusiņi, alkohols. Un tādā režīmā piecpadsmit gadus. Tolaik ēdu visu. Naktī braucu mājās, paķēru kaut ko ēdamu Statoilā, pagulēju trīs četras stundas, cēlos augšā un atkal to pašu no gala... Vienā brīdī organisms vairs nevar izturēt.

Bija garas diskusijas par Covid. Esmu viens no tiem, kuru uzskata par mazizglītotiem, jo neesmu potējies. Protams, konsultējos ar padomdevējiem Indijā un Austrālijā. Mana pieeja ir tāda – organisms ir jāstiprina. Ārējā vide var būt dažāda. Pat runājot par atombumbām, ir skaidras rekomendācijas, ka labākais veids, kā samazināt radiācijas ietekmi, ir ūdens un svaiga pārtika, viss dabiskais. Attiecībā uz Covid – tas pats, sevi ir jādisciplinē. Gan psiholoģiski, gan izvēloties, ko lietot – lai tai drazai nav, kur aizķerties.

Pasarg dievs, neesmu antivakseris, bet man ir savi līdzekļi: svaiga, veģetāra  pārtika, miegs, fiziskā slodze, pirts un iespēju robežās sevis nepārslogošana. Visam jābūt balansā – tā ir vislabākā aizsardzība pret visām kaitēm. Šo divpadsmit gadu laikā man ir bijušas saaukstēšanās pazīmes, bet slimojis neesmu.

Kad braucāt uz Indiju pirms meitas piedzimšanas, sieva laida labprāt?

Mums ir četrpadsmit gadu vecuma starpība. Ja ir nobrieduši lieli lēmumi, tad iekšējais spiediens ir tāds, ka nav variantu.  

Kas esat pēc horoskopa?

Ūdensvīrs. Saka, ka tagad sāk iestāties Ūdensvīra laikmets, šķiet, būs sarežģījumi ar ģeopolitiku, bet manas nojautas ir pozitīvas.

Sakāt, ka cilvēkam ir ieprogrammēts nodzīvot pat līdz 140 gadiem.

Tas nav mans izdomājums, par to runā gudrinieki: cilvēkam daba ir devusi 120–140 gadus, tāds ir resurss. Viena lieta ir tos nodzīvot fiziski, jautājums – kādā darba režīmā. Dod dievs, lai būtu skaidrs prāts, lai vari pats sevi apkopt.

Ko jūs ieteiktu cilvēkiem, kuri domā par savu uzņēmumu – dibināt vai labāk šo ideju iesaldēt?  

Lai cik banāli skanētu, pirmkārt, jāsaglabā miers, otrkārt, nevajag paust agresiju. Cilvēkiem jāturpina radoši realizēt visas ieceres.

Sakāt, ka neko nevajag atlikt – arī ne naudu zeķē vai ārvalstu bankās?

Jāskatās, kāda ir cilvēka rocība. No biznesa viedokļa riska diversifikācija ir laba. (nosmejas) Ja ir daudz līdzekļu – kāpēc kaut ko neiegādāties ārpus Latvijas? Mans centrālais vēstījums ir, ka nevajag sastingt. Lielāko daļu mana biznesa nevar pārcelt uz citu valsti. Ko man darīt – to apturēt? Nē, es turpinu strādāt.

Protams, ja ir iespēja, tad zeķe, burka vai banka sirdsmieram – kāpēc ne? Tas ir jautājums par apdrošināšanu. Latviešiem ir teiciens, ka vienmēr kaut ko vajag atstāt melnai dienai. Es bērniem teicu – kad beigsies karš, būs jābrauc uz Ukrainu, jāaizlūdz par viņiem, jāsaka paldies. Plānoju viņus turp aizvest.

Dakteris Danilāns ir teicis, ka būt mazliet badā un mazliet pasalt esot veselīgi.

Ukrainas spēks ir tajā, ka nācija nav izlutināta, dzīvojusi relatīvi skarbos apstākļos. Negribu apvainot nevienu citu valsti, bet man nav pārliecības – ja kaut kas tāds, nedod dievs, būtu noticis Rietumeiropā, vai tur cilvēki būtu gatavi tā pretoties. Tādā ziņā nedaudz pasalt un pabūt nedaudz badā ir ļoti veselīgi.  

Jums pietiek laika ģimenei, mājai, bērniem?

Mana stiprā puse ir organizatoriskā. Teikšu tā – laika man ir daudz, bet ar sīkumiem cenšos nenodarboties. Vienkārši nedaru vai cenšos novirzīt.  

Jums pie sienas ir elektriķa numurs – ja vajag spuldzīti nomainīt?

Kādas elementāras lietas protu, bet tas nav mans. Protams, ģimenei vienmēr varētu veltīt vairāk laika, tomēr šobrīd, šķiet, pavadām kopā pietiekami daudz stundu. Bērniem ir trīs, deviņi un divpadsmit gadi. Divas meitas un dēls – jaunākais.

Viņi var reizi gadā izlūgties makdonaldu?

Ir bijušas visādas aktivitātes. Makdonaldu viņi neprasa, bet rimčikā sapērkas visu, ko grib, saēdas, un tad ir slikti. (nosmejas) Eksperiments…

Želejkonfektes un čipsus?

Jā, jā. Un tad vārtās pa zemi, jo cukurs ir smags…

Tomēr ļaujat…?

Šad tad. Notiek diskusijas, jo ir taču draudzenes, dzīvē uzrodas jaunas lietas. Sakām – nav problēmas šad tad kaut ko apēst, galvenais – kas ir pamatā. Vai ievērojat, ka atšķirībā no citiem bērniem jūs neslimojat – jo jums ir kvalitatīva pārtika, slodze. Protams, ik pa laikam kabatās parādās kāda konča.

Vai tiešām uzturā ir tikai augļi un dārzeņi?

Nē, plašāk. Tas ir manas dzīvesbiedres ziņā, viņa dažādām slimnīcām, bērnudārziem un iestādēm sastāda ēdienkartes. Mājās mums viss ir svaigs un veģetārs, ne tikai augļi un dārzeņi.

Arī siers un piens?

No tā esam atteikušies. Aizvietojam ar riekstu sieru, tofu, auzu pienu.

Jums nesen apritēja 51 gads. Esat teicis, ka līdz šim vairāk strādājāt uz āru, tagad gribētu vairāk uz iekšu – ir jaunas vērtības, orientieri…?

Tāpēc tapa grāmata. Lūdzu, lai cilvēki, ar kuriem esmu kopā strādājis, un draugi uzdod man kādu jautājumu. Katrs dzīvo savā burbulī, gribēju grāmatu uzdāvināt tuvākajiem 100–300 cilvēkiem – par to, kāds esmu šobrīd. Interesanti pašam un bērniem. Nevar teikt, ka grasos radikāli mainīties, taču esmu meklējumos, kā nodzīvot nākamos 50 gadus, kur investēt laiku un enerģiju.

Skaidrs, ir apkārtējie procesi, atbildība – ģimene, LTRK, lietas, kas jādara. Un, protams, pārdomas. Gribas izmantot laiku maksimāli lietderīgi. Nav tā, ka uz visiem jautājumiem varēju atbildēt uzreiz. Pa porcijām, noskaņojoties. Bija jānobriest.

Pie reizes tā bija arī pašizziņa.

Jā, tā ir. Pašfotogrāfija. Nofiksēta.

Saistītās ziņas

Rostovskis bažīgs, ka atkal būs uzņēmumu slēgšanas un ierobežojumi: "Daudzi biznesi to vienkārši nevarēs izturēt" 2
10 gadi bez ārstiem un zālēm - uzņēmējs Aigars Rostovskis par citādu skatījumu uz medicīnu 41
Rostovskis: minimālā sociālā iemaksa jāmaksā pašam cilvēkam; tā jāievieš pakāpeniski

 

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
“Mēs viņam ausi nogriezām!” Krievu karavīrs pa telefonu izklaidē savu tēvu ar stāstiem par ukraiņu kropļošanu 9