Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
1941. gadā dzimušais Viktors Baranovs bija talantīgs izgudrotājs, taču viņa idejas tik ļoti apsteidza laiku, ka PSRS birokrātijas apstākļos viņa priekšlikumi neatrada praktisku izmantojumu. (Foto: Vida Press)

Krimināls stāsts: kā Gorbačova šoferis viltoja rubļu banknotes

9vīri
25. aprīlī 05:42 2022. gada 25. aprīlī 05:42
 
Kārlis
Seržants
Stāsts par Gorbačova šoferi, kurš dārza šķūnītī taisīja viltotas rubļu banknotes. Turklāt darīja to izcili prasmīgi!

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū visā Padomju Savienības teritorijā tika atklāti teju vai pieci simti viltotu 50 un 25 rubļu banknošu. Viltojums bija tik kvalitatīvs, ka sākotnēji Valsts drošības komiteja pavisam nopietni turēja aizdomās Amerikas Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Pēc tam aizdomu ēna krita uz valsts naudas drukātavu, un čekisti vairākus mēnešus izsekoja vairāk nekā 500 tipogrāfijas darbinieku. Tobrīd neviens pat nevarēja iedomāties, ka ar naudas drukāšanas rūpalu sava dārza šķūnītī nodarbojas viens pats cilvēks. Neapšaubāmi ļoti talantīgs cilvēks, kurš savulaik pat bija strādājis par šoferi pie Stavropoles kompartijas sekretāra un vēlākā PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova.

Ilgais ceļš līdz tipogrāfijai šķūnītī

1941. gadā dzimušais Viktors Baranovs bija talantīgs izgudrotājs, taču viņa idejas tik ļoti apsteidza laiku, ka PSRS birokrātijas apstākļos viņa priekšlikumi neatrada praktisku izmantojumu. Sešdesmito gadu vidū viņam radās ideja izveidot viltotas naudas drukātavu, taču viss no nulles bija jāizdomā un jāizdara pašam. Tā laika PSRS naudu drukāja tikai vienā tipogrāfijā, kurā valdīja īpaši stingrs slepenības režīms, tāpēc  cerības, ka tur varētu iegūt kādas izejvielas vai tehnoloģijas, bija visai nereālas. Lai iegūtu vairāk brīva laika, Baranovs nomainīja šofera darbu pret maiņu darbu ugunsdzēsējos un sāka braukt uz Maskavas lielajām bibliotēkām, kur bija atrodama nepieciešamā literatūra – vēlāk viltotājs atzinās, ka vairākas viņam ļoti nepieciešamās grāmatas ir arī nozadzis.

Jau sākot iepazīties ar speciālo literatūru, Baranovs saprata – lai izgatavotu labas kvalitātes naudu, viņam būs jāapgūst aptuveni divdesmit jaunas profesijas. Četri gadi viņam pagāja, lai iemācītos izgatavot atbilstošu papīru, kura ražošanai viņš izmantoja baltus kokvilnas kreklus. Vairāki gadi pagāja ūdenszīmju izgatavošanas tehnoloģijas izdomāšanai, kā arī krāsu un drukāšanas tehnikas sagatavošanai. Visas vajadzīgās drukāšanas tehnikas detaļas viņš pasūtīja pie vietējiem meistariem, taču darīja to dažādās vietās, lai neviens nevarētu nojaust, kāds ir iecerēts gala produkts. Vairākus gadus viņš veltīja drukāšanas klišeju zīmēšanai un izgatavošanai. Gatavojoties drukāt naudu, viņš ilgu laiku pavadīja arī tirgū, vērojot tirgotāju ieradumus un reakciju uz lielāku naudaszīmju saņemšanu.

Naudas viltotāju tehnoloģijas. (Foto: Vida Press)

Karjera bija īsa

Pēc divpadsmit gadus ilga sagatavošanās perioda, 1976. gadā nodrukājis kārtējo izmēģinājuma 50 rubļu naudaszīmi, viltotājs, uzmanīgi to izpētot, saprata, ka tā beidzot ir tuvu ideālam. Nedaudz atšķīrās vien Ļeņina galvas attēls, bet, kā Baranovs pats vēlāk atzina, viņš uztaisījis revolūcijas vadoni 15 gadus jaunāku, jo oriģināls neesot paticis. Pirmajā piegājienā viņam dažādos tirgos izdevās realizēt 70 šādu naudaszīmju, taču pēc tam viņš nolēma mainīt taktiku. Turpmākajai drukāšanai viņš tomēr nolēma izvēlēties 25 rubļu naudaszīmes – tās bija daudz ejošākas, taču, pēc tā laika speciālistu atzinuma, arī vislabāk aizsargātās.

Pirmajā piegājienā Baranovs nodrukāja aptuveni 200 naudaszīmju un devās uz Krimu tās realizēt, taču šeit gadījās kļūme. Nopircis no kādas ielu tirgotājas tomātus, viņš pie viņas aizmirsa savu portfeli. Pēc dažām minūtēm atjēdzies, viltotājs metās atpakaļ, taču tirgotāja ar visu portfeli jau bija nozudusi. Sanervozējies viņš atgriezās pie drukāšanas iekārtas, taču, drukājot jauno partiju, pieļāva pavisam nelielu kļūdu. Ar to pietika, lai kādā no bankām šo viltojumu pamanītu.

Pa visu PSRS tika izsūtīts rīkojums pievērst 25 rubļu banknotēm īpašu uzmanību, un signāli par viltojumiem sāka pienākt no visām valsts malām. Sadrukāto banknošu skaits nebija liels, tāpēc tās vienā vietā atrada tikai nelielā daudzumā, taču eksperti ātri vien noskaidroja, ka tām visām ir viena izcelsme. Visas valsts mērogā tika veikta bezprecedenta izmeklēšana, un, izsekojot naudas izplatīšanos, konstatēja, ka vislielākais tās blīvums ir tieši Stavropolē. Steidzamā kārtā tika apziņotas visas bankas, krājkases, kā arī veikali un tirgotāji.

1977. gada 12. aprīlī Čerkeskas pilsētas kolhozu tirgū kāds pārdevējs informēja milicijas darbiniekus, ka nupat viņam kāds vīrietis lūdzis samainīt vairākas 25 rubļu naudaszīmes. Miliči devās viņam līdzi un bez grūtībām aizturēja Baranovu, kura portfelī atrada 1925 rubļus 25 rubļu naudaszīmēs. Pēc nogādāšanas tuvējā milicijas nodaļā jau uz pirmo izmeklētāja jautājumu – kas jūs esat – Baranovs nevilcinoties atbildējis: "Es esmu naudas viltotājs.”

Ilgi darboties savā rupalā Baranovam neviens neļāva. (Foto: Shutterstock)

Izbēga no augstākā soda mēra

PSRS naudas viltošana bija viens no smagākajiem noziegumiem, par kuru draudēja nāves sods, taču Baranovam izdevās no tā izvairīties. Kaut arī nodrukājis viņš bija tiem laikiem visai ievērojamu naudas summu – 35 līdz 50 tūkstošus rubļu, bet realizējis aptuveni 25 tūkstošus, viņa gatavība sadarboties ar izmeklētājiem tika novērtēta. Vēl vairāk – viņš labprāt dalījās ar savām tehnoloģijām, un valsts naudas drukātava dažas no tām pat ieviesa savā ražošanā. Tā laika iekšlietu ministram Nikolajam Ščolokovam  Baranovs uzrakstīja desmit lappušu ziņojumu ar konkrētām rekomendācijām, kā uzlabot padomju naudaszīmes un labāk aizsargāt tās no viltošanas.

Interesanti, ka naudu arī viņš nebija tērējis pa tukšo – kaut arī automašīnu Baranovs bija iegādājies, tomēr pārsvarā iegūtos līdzekļus viņš bija investējis iekārtu pilnveidošanai. Rezultātā viņam piesprieda tikai 12 gadus kolonijā – sods bija pat trīs gadus mazāks nekā minimālais pantā paredzētais, un 1990. gadā Baranovs atgriezās brīvībā dzimtajā Stavropolē. Viņš turpināja nodarboties ar izgudrojumiem, tostarp saistītiem ar dažādām drošības sistēmām. Baranovs pat nodibināja savu smaržu ražošanas uzņēmumu, taču, neizturot konkurenci ar lēto ārzemju produkciju, bankrotēja. Naudas viltotājs nomira vien pirms dažiem gadiem, taču aizmirsts viņš nav. Krievijas Iekšlietu ministrijas centrālajā muzejā viņam par godu ir izveidota liela ekspozīcija, un, kā stāsta aculiecinieki, lielāka par to ir tikai PSRS slavenākajam sērijveida slepkavam Andrejam Čikatilo veltītā.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.

 

Citi šobrīd lasa

Britnija Spīrsa neatmet cerību vēlreiz kļūt par māti
VIDEO: basketboliste Liene Jansone izrāda ģimenes māju, kur sadzīvo trīs paaudzes
“Vai jūs varētu atkārtot, kā jālieto šie medikamenti?” Ārsts pacientam uzdod šķietami muļķīgus jautājumus
Pievienot komentāru