Būvnieks un putnu mīlis Valdis Zariņš māca, kā uzbūvēt piemērotākos putnu būrus

Arhitektūras aksiomas

Kādi ir putnu būrīšu taisīšanas pamatprincipi?

Visiem putniem būri jātaisa no neēvelētiem dēļiem, jo mazie putni nav helikopteri un nevar stāvus pacelties gaisā, viņi ar nadziņiem ieskrienas. Ja nav kur nagiem aizķerties, tad putns paliek būrī un nomirst. Tad tie drīzāk būs kapi nekā šūpulis bērniem. Dēļiem jābūt sausiem, un visiem būriem jābūt izjaucamiem un tīrāmiem, jo reizi gadā būri vajadzētu iztīrīt. Tāpēc ornitologu taisītie būri ir divdaļīgi. Pavasarī tos iekar kokā – piesit ar naglu pamatni, bet otru daļu uzliek virsū. Putns noligzdo, bet nākamā gada martā jāiziet ekskursijā, jānoņem būris, jāiztīra un sauss jāpakar atpakaļ. Kamēr būrītis ir sauss, tas var piecpadsmit gadus kalpot.

Kādā kokā jākar būrītis?

Galvenais ir saprast, vai tas koks nostāvēs piecpadsmit gadu. Bet principā koks var būt jebkāds – pat telefona stabs. Otra lieta ir virziens. Ieejai jāatrodas uz austrumiem – dienvidiem, jo putniem vajag rīta sauli. Izņemot pūces. Tām vajag ziemeļus, jo pūces ir naktsputni. Es taisu būrus arī pūcēm, tostarp urālpūcei – Latvijas lielākajai pūcei.

Latvijā mums ir urālpūces?

Jā. Ūpis ir pats lielākais – pūču svītas karalis, bet to ir ļoti, ļoti maz. Šis būris ir mežapūcei, šis – svīrei, šis ir apodziņam, Latvijas mazākajai pūcītei, šis ir pupuķim – Latvijas skaistākajam putnam. (Rāda.) Ir arī dzeguzes vai erickiņa būris. Erickiņam ir zilas olas, dzeguzei arī, un dzeguze tās dēj citu putnu, arī erickiņa ligzdā. Šis būris ir strazdam un svīrei, šis – zīlītei, melnajiem mušķērājiem, šis – mizložņai, mazam putniņam garu, līku knābīti. Dzīvo mežos un lasa kukaiņus aiz priežu un egļu mizas. Tāpēc būrītim pie ieejas ir šis trijstūris (kas atgādina atgāzušos koka mizu), gar kuru putniņš var ielīst iekšā un ligzdot.

Pavisam kopā ir deviņi būru modeļi?

Jā, ornitologi ir veikuši novērojumus, kādos būros putni ligzdo, bet tas nenozīmē, ka tās mājiņas izvēlas tikai noteiktā putnu suga. Faktiski zīlītēm, mušķērājiem vajag dobumu (caurumu putna izpratnē), un tad visos būros, kur oriģinālais putns nav paspējis, ieligzdojas citi.

Lielākais kuriozs ir ar pupuķu būri. Pupuķi atlido maija sākumā. Ja šāda būra caurumu neaizbāž ciet ar salmiem, tad tur līdz maijam jau būs ieligzdojis strazds un pupuķis netiks iekšā. Tātad 1. maijā tas salmu vīkšķis ir jāaizvāc. Pupuķim ir divu kameru dzīvoklis. Lai ligzdu neizēstu caunas, žurkas un citi grauzēji, tiek uztaisīts tik šaurs koridors, kuram cauri tiek tikai putns. Koridorā ir kvalitatīva ventilācija – daži cilvēki nedzīvo tik labos apstākļos kā putni.

Populārākā vieta, kur ligzdo pupuķi, ir Ādažu militārais poligons, kur ornitoloģe Ieva visu darbu dara un pieskata. Būri liek uz diviem stabiem pusotra metra augstumā. Šādi drīkst likt teritorijās, kur nav ļaunprātīgu cilvēku, kas var izpostīt ligzdas. Starp citu, putnu būrus augstu kokā liek ne jau tāpēc, ka putnam tā vajadzētu, bet lai homo sapieni netiktu klāt izpostīt ligzdu. Dzīvnieki jau nav tik lieli augumā, lai tiktu klāt. Somijā, piemēram, ornitologi būrus liek cilvēka krūšu augstumā, un tur ir neiedomājams tāds idiotisms, ka varētu nodauzīt būri sava prieka pēc,  savukārt Latvijā tas bieži vien notiek. Vienīgi varbūt pūcēm ir pareizāk likt būri augstāk, jo tām ir paradums tur justies droši.

Kur Latvijā mīt urālpūces?

Urālpūces sastopamas līdz Daugavai, skatoties no Krievijas puses, jo ienāk no austrumiem. No Daugavas uz rietumiem arī mēdz būt urālpūces, bet ļoti maz. Viens pāris ligzdo tieši Kolkasragā. Kurzemes mežos šo putnu ir būtiski mazāk. Ornitologu izaicinājums ir pierādīt, ka urālpūces, gadiem ejot, pārvietojas no Sibīrijas un Krievijas uz šo pusi. Tāpēc tiek likti būrīši un skaitīts, cik jaunu pāru nācis klāt.

Var jautāt – kāpēc to darām, ņemamies ar būrīšiem? Viss ir vienkārši – cilvēki izcērt mežus, un putniem nav vecu koku ar dobumiem, kur perēt. Dobumi ir tikai tādos kokos, kas vecāki par četrdesmit gadiem. Tāpēc, lai dzēstu savu vainu dabas priekšā, mēs izvietojam būrus, lai putni varētu ligzdot tajās vietās, kas tiem ir atņemtas. Gadu gaitā gan cilvēki kļūst apzinīgāki. Man ir prieks, redzot, ka cilvēki priecājas, taisot un izvietojot putnu būrus. Mans sapnis būtu, ja ikviens uztaisītu vienu būri un pavasarī uzliktu to kokā.

Saprotu, ka daudzi nezina, kā to darīt, tādēļ esmu savācis rasējumus un ielicis mājaslapā simbaro.lv. Tur ir norādīts viss: izmēri, detaļu skaits, naglu skaits. Pēc tām norādēm būrus var uztaisīt. Esmu pat videopamācību ielicis. Bet ir arī ļaudis, kam nav atbilstošu darbarīku, nav iespēju nopirkt neēvelētus dēļus, jo tādus lielveikalā nepārdod, tāpēc es taisu putnubūrīšus, lai atbildīgi cilvēki varētu tos nopirkt un iekārt kokā. Man, tos būrus pievedot pasūtītājiem, vislielākais prieks ir redzēt cilvēku prieku – ka var palīdzēt putniem.

No kāda koka vislabāk taisīt būrīšus?

Jāņem ir egle un priede – no ilgmūžības viedokļa, jo tur ir sveķi. Var ņemt arī bērzu, bet tā koksne tik ātri trūd, ka četros gados no tā būra nekas vairs nebūs palicis pāri.

Dārgāks variants būtu ozols vai osis?

Jā, bet būs neracionāli. Labāk divreiz trīsdesmit gados uztaisīt būrīti no egles nekā vienreiz no ozola. Īstenībā var taisīt no jebkuras koksnes, jautājums tikai – cik ilgi kalpos. Ja būs no alkšņa vai bērza, tie būs pieci septiņi gadi, ja egle vai priede – piecpadsmit gadu. Būtiska ir arī ūdensnecaurlaidīga jumtiņa uzlikšana. Var iztikt arī bez tā, bet tad kalpošanas laikam ir mīnus pieci gadi. Jo zivs pūst no galvas, māja – no jumta.

Kas tas par materiālu jumtam?

Ruberoīds. Parastais. Lētākais. No Baltkrievijas.

Visdārgākais droši vien ir pupuķa būris…

Jā, 45 eiro (tā ir tā summa, par kuru man ir jēga kaut ko darīt; turklāt man ir vajadzīgi instrumenti, piemēram, frēze). Citi ir lētāki – 30–35 eiro, zīlīšu – pats mazākais – ir 15 eiro, strazdu būris – 17. Tie ir divi ejošākie. Protams, no ekonomikas viedokļa būriem būtu jāmaksā uz pusi vairāk, taču šī ir saprotama cena, ko cilvēki ir ar mieru maksāt. Par peļņu te vispār nav runas. Būri obligāti jātaisa no spundētiem un frēzētiem dēļiem (jo samirkstot dēļi staigā), būrītī nevar būt šķirbas. Tādā pūce neligzdos, jo 270 miljonos gadu ir iemācījusies, ka dobums ir noslēgta telpa, kur šķirbu nav.

Kāpēc dažiem būrīšiem ir “balkoniņš”, bet dažiem nav?

Ļoti labs jautājums! Antropologi varētu pētīt, kā cilvēki iedomājas, ka vajadzētu veidot lietas, kas nāk par labu, bet patiesībā nodara milzīgu ļaunumu. Poētiski noskaņoti cilvēki ir izdomājuši: ja pie ieejas būs puļķītis, tad strazds uz tā sēdēs un dziedās. Tikai tas cilvēks neiedomājas, ka tur sēdēs ne tikai strazds, tur arī atlidos vārna, nosēdīsies un iebāzīs galvu būrītī, un apēdīs strazdulēnu, kurš pats pabāzīs galvu pretim, domādams, ka mamma tārpu atnesusi.

Tādēļ manos būrīšos viss ir aprēķināts. Piemēram, lai cauna netiktu putniem klāt. Ir izrēķināts caunas ķepas garums, lai tā nevarētu iebāzt ķepu un izvilkt putnu ārā. Seši centimetri ir pietiekami. Visi izmēri ir izrēķināti tā, lai plēsoņas nevarētu tikt pie putnēniem.

Par putnu iegribām un izvēlēm

Gaidāmi vēl kādi jauni būru modeļi?

Es darbojos četrus gadus, visu vēl neesmu izpētījis. Katru gadu nāk kaut kas jauns klāt. Pirmais izaicinājums man tagad ir mežapīles būris, kuru uzstutē uz mieta pusmetru virs ūdens.

Kas ir tavi galvenie pircēji? Ornitologu biedrība?

Jā, ornitologi, taču ne tikai. Esmu uztaisījis strukturēti pareizu mājaslapu simbaro.lv, un tā ir ļoti populāra. Man 80 procenti pircēju ir rīdzinieki, mārupieši un no ciematiem Pierīgā. Reizi nedēļā braucu uz Rīgu darba darīšanās un tad tos būrus cilvēkiem izdalu. Ļoti reti ar pakomātu sūtu uz Liepāju, Daugavpili vai Jēkabpili. Tur, visticamāk, cilvēki paši taisa būrīšus. Pagājušajā gadā 940 būru izdalīju, ko mēs ar sievas puiku pa abiem bijām uztaisījuši.

Divatā strādājot, tas tiešām ir daudz!

Pirms tam bija 800, 600. Katru gadu nāk klāt jauni būrīšu veidi. Ornitologiem, kas pēta putnus, vajag precīzus būrīšus pēc stingriem principiem, un viņi zina, ka es tādas mājiņas uztaisīšu. Izgatavoju 20 būru lauka piekūniem vienā vietā, 15 pupuķu būru Ādažu poligonā. Tos vajadzēja ar bleķa jumtiņu, jo poligonā tanki šauj un šķembas lido. Pirmo reizi mūžā ar metāla darbiem nodarbojos, bet, ja vajag, tad vajag!

Pupuķiem granātmetēju un tanku motoru troksnis netraucē?

Nē. Pupuķiem pat ir labi, jo trokšņi aizbiedē plēsējus.

Vai ir bijis, ka tevis gatavotajā būrī būtu ieperinājies kāds jocīgs putns?

Droši vien ir. Bet vēl es nodarbojos ar putnu gredzenošanu. Par naudu, ko dabūju par būriem, es taisu jaunus būrus un izlieku mežā. Man ir paša 128 būri, kurus es regulāri tīru. Kā gredzenotājs pārbaudu, cik būros bija ligzda, cik būros bija olas un cik – bērni, cik es apgredzenoju. Es pierakstu un noskaidroju, kuros būrīšos putni visvairāk ligzdo un kādi putni ligzdo. Es šos būrīšus apzināti lieku dažādās vietās – ceļa malā, meža vidū, izcirtuma malā un purvā – un tad pētu putnu biežumu un dažādību atkarībā no biotopa. Šos pierakstus veicu skrupulozi un matemātiski skaitļoju, sūtu Ornitoloģijas biedrībai atskaiti. Pluss ir arī tas, ka cilvēkiem varu godīgi izstāstīt, kas man tajos būros ir un kā nav. Piemēram, šis ir angļu modelis mizložņas būrim, kuru es izvietoju. Šī būs ceturtā sezona, bet neviena mizložņa tajā nav bijusi.

Un kas ir bijis?

Zīlītes un mušķērāji. (Demonstrē būrīšus.) Mazo putnu būrīšos, atkarība no modeļa, parasti no desmit būriem septiņos līdz deviņos ir bērni. Visos pārējos mazāk, jo tie ir specifiski. Pagājušajā gadā pirmo reizi dabūju meža pūces savā būrī. Trīs gadus jau lieku (man ir 30 meža pūču būri izlikti), beidzot martā dabūju meža pūces bērnus, apgredzenoju. Biju priecīgs kā mazs bērns.

Kurā teritorijā tas bija?

Rāmuļos.

Diezgan daudz lieka darba. 30 būru esi uztaisījis, no kuriem 29 nav pūču…

Statistika veidojas pamazām. Man ir izlikti 30 būri, pūces bija vienā. Latvijas pūču speciālisti, kas jau vairākās paaudzēs piecdesmit gadus pūces pēta, saka: “Valdi! Tikai no ceturtā gada ir “raža”, jo pūce ir visgudrākais putns. Tā divus gadus tajā būrī dzīvo, tur slēpjas, nes peles. Kad mātīte beidzot atzīst, ka vieta ir droša, tikai tad taisa ligzdu. Tā ka “ražu” tu vāksi no piektā sestā gada.”

Reku, man pūču būriem pelēki dēļi. Nav tā, ka es tos speciāli pūdētu, bet atstāju lietū. Balti būrīši no svaigiem dēļiem patīk pircējiem, jo smuki izskatās, taču putni zina, ka dobumi balti nemēdz būt. Tāpēc es uzreiz taisu pelēkus būrīšus, jo tad varbūtība, ka pūces tajos perēs, ir lielāka.

Vai tiem cilvēkiem, kam tu aizved būrīšus, arī iesaki kaut ko izdarīt ar to koku, lai izskatītos vecāks?

Nē, tas svarīgi tikai ornitologiem. Cilvēkiem patīk saņemt baltus būrīšus. Cilvēks ir emocionāla būtne, viņš grib, lai ir skaisti, lai smaržo. Tāpēc es nopulēju būrīšu ārpusi, jo dažas dāmas ir ierāvušas pa skabargai pirkstā.

Vai man ir jēga nopirkt pūces būri un likt savā mežā, cerot, ka kāda tur iedzīvosies?

Vispirms jāsaprot, kāds tur ir biotops un vai tas putns tur vispār dzīvo. Lai liktu būri pūcei, ir jābūt viensētai, kurai blakus atrodas mežs, kur nerej suņi un nebrauc mašīnas. Nav jēgas pūču būri likt, teiksim, pie Ķīšezera vai Mārupes ciematā. Bet, ja ir viensēta, kur 200 metru rādiusā nav kaimiņu un pie mājas ir mežs, kas vecāks par četrdesmit gadiem, tad trešajā kokā no pļavas malas uz ziemeļu pusi, lai pūcei būtu skrejceļš (pūce ir kā lidmašīna, nevar ielidot būrī, ja tur ir divi citi koki priekšā), var likt mājiņu. Pūce izvēlas dobumu, līdz kuram ir vismaz 20 metru skrejceļš un var planēt iekšā un ārā. Tad jāgaida pāris gadu, līdz pūce pielāgo būri un atzīst par drošu.

Man savulaik pie lauku mājas dzīvoja pūce…

Pie mājas visticamāk bija ausainā pūce. Tā būros nedzīvo. Tai vajag vienkārši kartupeļu grozu nolikt kaut kur zem zara, kur nepil iekšā ūdens.

Vērotāja atkarība

No kurienes tev tas klikšķis uz putniem?

Klikšķis notika kā visiem vīriešiem – ap četrdesmit. Divdesmit gados, kad visi ir beiguši augstskolu un katrs alfa tēviņš grib iekarot savu vietu pasaulē, tad ko vajag? Labu amatu darbā, pašam savu firmu, lielu algu, labu mašīnu, labākos restorānus, smukākās meitenes mašīnā, un tad dzīve ir piepildīta! Un tad tu šitā “dragā”, maini sievietes un mašīnas un pēkšņi ap četrdesmit gadiem attopies... vai tad šī ir dzīves jēga? Kāpēc cilvēkam ir dots dzīves laiks? Ja palasa Juri Rubeni, tad vīrieša iniciācija notiek ap četrdesmit gadiem. Parasti tas beidzas tā, ka vīrietis paņem no tiem divdesmit dzīves gadiem labāko, kas tur ir bijis. Izvirza jaunus mērķus, parunājot ar savu sirdsbalsi: “Kas ir tas, kas man sagādā prieku?”, atrod atbildi. Es negribēju “pašīt” tikai naudas dēļ, biju jau pasauli izbraukājis, visu redzējis... Celt māju tikai tāpēc, ka sievai patīk? Es varu dzīvot arī teltī. Tad, meklējot, kas ir tas “manējais”, es ornitoloģijā atklāju, ka dabas izziņas un mācīšanās process ir bezgalīgs, ka es esmu dzīves skolnieks ornitoloģijā un tas ir prieks, ko es sagādāju gan draugiem, gan citiem cilvēkiem Latvijā, un no tā gūstu prieku sev.

Bet kāpēc tieši putni?

Es esmu bijis dabas draugs vienmēr, man abi vecāki ir veterinārārsti. Dzīvnieki man apkārt bijuši visu mūžu. Esmu bijis arī copmanis, bet tās jau tādas čaļu lietas, izrādīšanās un izsmiešanās. Bet, dabā vērojot putnus, es dodu pienesumu zinātnei un nevienu nenogalinu. Un nākamā fāze – es ne tikai vēroju, bet palīdzu putniem ligzdot vairāk. Apziņa, ka es daru kādam labāk, nekā bija pirms tam, man sirdī ir ļoti mīļa.

Kura, tavuprāt, ir labākā putnu vērošanas vieta?

Mana mīļākā vieta ir Kolka, jo visi Eiropas un Āfrikas putni, kas pavasarī lido uz Norvēģiju, šķērso Kolkas ragu. Tas putniem kalpo kā orientieris. Simti tūkstošu, pat miljoni putnu lido pāri vienam punktam, bet apakšā sēž fotogrāfi. Tad tu vari gan taisīt bildes, gan mācīties atšķirt putnu sugas, un tas viss tik intensīvi notiek dažu dienu laikā – kā tādā pārpilnības ragā, kā Noasa šķirstā. Ikdienā to nevar redzēt Latvijas mežos. Rudeņos labi ir Papē, kur šaurā strēle starp jūru un Papes ezeru ir orientieris, pār kuru putniem lidot. Tur ir otrs lielākais murds Eiropā, kur tos putnus ķer un apskata.

Lubāns arī?

Tur ir migrējošie ūdensputni. Daudzviet ir uztaisīti Latvijas valsts mežu torņi. Arī pie Kaņiera ezera.

Kā var iemācīties visus tos mazos putniņus? Čunčiņu no paceplīša atšķirt?

Es biju klasisks Latvijas vīrietis, kas zina, ka ir stārķis, zvirbulis, vārna un dzeguze, jo tā kūko, un pilsētā ir balodis. Bet, ka ir žubīte, kura ir tik krāsaina kā tāds papagailis, ir dadzītis vai zivju dzenītis, – tos sāku redzēt tikai tad, kad sāku apzināti skatīties. Ir bilžu grāmatas, kur ir visi putni redzami, un tad tu krīti azartā. Tu sāc ar to, kas tev ir ap māju – vienkārši sēdi no rīta, skaties un klausies, un tu atklāsi katru dienu kaut ko no jauna. Tad tas birums nāk un nāk. Latvijā ir 284 putnu sugas. Latvijā labi ornitologi reāli redz 220 sugu, mans mūža saraksts (putni, ko esmu redzējis vismaz reizi mūžā ) ir 210, gadā es redzu 150 sugu. Tas ir mans līmenis. Latvijas labākie redz 250 putnu sugu katru gadu. Bet viņi ir traki. Ne velti ornitologu populārākais joks ir par to, kurš šogad ir izšķīries. Jo sievas to nevar izturēt. Kad putnu vērotājs krīt apmātībā, viņš sievai paziņo: “Es no marta līdz jūnijam nebūšu mājās, jo putni lido uz šejieni, bet pēc tam vairs nebūšu no augusta līdz oktobrim, jo putni lido prom.” Ne velti izcilākie ornitologi dzīvo vieni.

Vai pēc balsīm visus putnus proti atšķirt?

Ornitologu biedrības biedriem ir kaifs no tā, ka viņi pazīst visas putnu sugas. Es jau pēc pirmajiem diviem gadiem atzinu, ka man ar dzirdi kaut kas nav kārtībā: vizuāli es putnus pazīt māku viegli, bet pēc balsīm – ne. Tas bija tik mokoši un grūti, ka sapratu: esot kopā ar pašiem labākajiem, es drīzāk esmu viņiem nasta; es esmu drīzāk skolnieks nekā dodu pienesumu zinātnei. Tāpēc, kad uzzināju, ka biedrības galvenā problēma ir kvalitatīvi putnu būri, nolēmu, ka varu palīdzēt kopējā lietā ar būru taisīšanu. Sanāk, ka esmu Latvijā galvenais, kurš taisa tik daudz būru! Un man par to ir prieks.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.