Zbigņevs Stankevičs: "Meklēt zilo uguntiņu, kas deg dziļi katrā cilvēkā, tas man ir ļoti simpātiski"

Šī saruna tiešām tika atlikta un atlikta... Kad beidzot varam tikties, arhibīskapa kancelejas telpās esmu ieradusies mazliet par agru, tā[ēc nākas pagaidīt. Tā arī tam vajadzētu būt – pagalms iziet uz klostera ēkām, un tur ir jūtams miers, varbūt pat glābjošs. Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā ir palikušas dažas dienas. Arhibīskaps sarunu sāk pats.

Par kādu pagānieti...

– Kolēģiem teicu, ka es jūs, līdzīgi kā Jēzus kādu sievieti (sal. Mk 7:25–30), vairākas reizes atraidīju...

– Ceru, ka šis stāsts ir labs...

– Vispār viņa bija pagāniete, no vietas, kur tagad ir Libāna. Viņa lūdza, lai Jēzus dziedina viņas meitu. Jēzus pirmā atbilde bija šāda – nav labi atņemt maizi bērniem un mest sunīšiem... Tas ir gandrīz vai pazemojoši – jūdi tai laikā pagānus dēvēja par suņiem. Sieviete uzstāja – tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda. Tad Jēzus atbildēja: “Ak, sieviete, liela ir tava ticība. Lai notiek, kā esi vēlējusies!”

Meita bija ļaunā gara apsēsta, ļoti nomocīta. Un Jēzus piekrita – lai notiek saskaņā ar mātes lūgumu. Viņš dziedināja dažādos veidos – citreiz pieskārās cilvēkam, lika rokas uz galvas, citreiz ar siekalām acis aklajiem svaidīja, citreiz ar savām siekalām taisīja dubļus un ar tiem dziedināja, citreiz darīja brīnumus ar vienu vienīgu autoritatīvu vārdu. Liekas, jūs man jau ļoti sen lūdzāt interviju, un es pāris reižu teicu nē, jo biju ļoti aizņemts, tad man šis stāsts no Bībeles ienāca prātā...

– Šaubījos, vai izdosies arī šoreiz tikties, jo bijāt apslimis...

– Jau otro reizi inficējos ar kovidu. Varu teikt, ka tik daudz labestības un iedrošinājumu es laikam neesmu saņēmis nekad agrāk. Pēc tam mazliet palauzīju galvu, kādus ieguvumus redzu. Pirmkārt, caur slimību tu atklāj savu trauslumu, jo nevari pretendēt uz to, ka no tevis viss ir atkarīgs, ka vari visu, tev jāapzinās savas robežas. Otrkārt, saproti, ka neesi neaizstājams, jo pilna kapsēta ar neaizstājamiem cilvēkiem. Treškārt, spēj paskatīties uz lietām no malas un daudz ko ieraugi citādi.

– Un ko ieraudzījāt?

– Mazliet relativizējas tas, ar ko ikdienā darbojies, kas liekas ļoti liels, gandrīz vai aizsedz visu skatu. Tā taču ir – ja uz kaut ko sakoncentrējamies, rodas palielināmā stikla efekts, it kā viss pārējais neeksistētu. Kad esi spiests atraut skatienu, ieraugi, ka pasaule ir cita. Atceros, mans Garīgā semināra rektors, ļoti vieds priesteris, liels savas tautas patriots, Solidaritātes laikā Polijā ļoti aktīvs, bija labs sprediķotājs. Ik trešdienu viņš semināra audzēkņiem svinēja Svēto misi un teica uzrunas, kas bija iedvesmojošas, piesātinātas, mēs tās ļoti gaidījām.

Reiz viņš teica – eksāmenu sesija ir vētra ūdens glāzē. Man tolaik bija 35 gadi, biju lasījis ļoti daudz, bet kopš pirmo studiju beigām bija pagājuši jau 12 gadi. Protams, pirmajā brīdī vajadzēja sasparoties, atmiņas šūnas atkal pieradinot strādāt, un bija stress par eksāmeniem. Kad viņš to pateica, tas bija kā gaisa balonu pārdurt.

Guru jāatrod

– Viņš, to sakot, mēģināja nomierināt, jo morāls atbalsts no pasniedzēja ir ļoti svarīgs?

– Protams. Viņš kā cilvēks bija ļoti silts, par to varu tikai brīnīties. Vienīgajā katoļu universitātē sociālisma nometnē 1990. gadā viņš mani uzņēma, pat neredzējis. Kad aizbraucu, viņa nebija, atstāju dokumentus, pēc trim dienām man zvana – varat braukt, esat uzņemts.

– Apbūrāt viņu ar savām zināšanām, attieksmi?

– Grūti teikt, kas viņu uzrunāja. Viņš bija no Ļvivas un juta lielas simpātijas pret tiem, kuri bija no PSRS robežas otras puses. Viņš mūs ļoti labi saprata. Priestera vēstures zināšanas bija pārsteidzošas. Mums, četriem, kuri bijām no bijušās Padomju Savienības, viņš iedeva vēstures grāmatu un teica – jānokārto ieskaite. Neuzskatīju, ka esmu analfabēts Polijas vēsturē, bet pēc mūsu sarunām atklāju, cik plānas ir manas zināšanas. Ieskaiti, protams, nokārtoju.

– Esat stāstījis, ka interesējāties par jogu, hinduismu, budismu. Vai šīs zināšanas jums vēlāk ir palīdzējušas?

– Noteikti. Esmu dzimis ticīgā ģimenē, bet padsmit gadu vecumā ļāvos aizpeldēt pa straumi. Skolā biju vienīgais ticīgais, tāds, kurš gāja uz dievkalpojumiem; man to visu izskaloja. Apmēram desmit gadus bija neticības periods. Mani interesēja kādas desmit pozīcijas, pa vienai svītroju ārā – tāda metodiska pieeja man bija. Beigās palika divas – kodolfizika un automatizētās vadības sistēmas. Svēru, svēru un izšķīros par mākslīgo intelektu, kibernētiku un robotiem. Redziet, jau skolas laikā mani kā neticīgu cilvēku interesēja dzīves jēgas jautājumi, pasaules noslēpums, saprast, kā tā uzbūvēta, kas ir pašos dziļumos. Tāpēc mani interesēja kodolfizika, lasīju populārzinātniskus darbus.

Kad studijas gāja uz beigām, skatījos – mērķis būs sasniegts, ko tālāk? Bija laba profesore, ne tikai tehnisks cilvēks, bet arī mākslai un mūzikai ļoti atvērta, viņa iedeva impulsu pievērsties humanitārajai jomai. Radās iespēja nodarboties ar karatē. Mans pirmais treneris, kurš diemžēl pirms dažiem gadiem devās mūžībā, tajā ielika ne tikai tehniku, bet arī ētiku, filosofiju. Tas mani uzrunāja.

Piemēram, visas kaujas tehnikas sākas ar aizsardzības kustību – bloku. Tu neesi uzbrucējs. Pēc tam pārslēdzos uz jogu, sāku meklēt literatūru, arī budisma, neohinduisma atvasinājumus. Tas man pēc garā pārtraukuma atvēra acis – pag, garīgā pasaule tomēr ir realitāte! Skolā mācīja, ka matērija ir objektīva realitāte, apziņa ir matērijas īpašība, produkts, bet te bija kaut kas cits – man tas bija jaunums, fascinēja. Līdz tam biju interesējies, bet ticības Dievam kā augstākajam rādītājam manī nebija.

Un tad vienā brīdī notika lūzums. Varu teikt tā – reiz vakarā aizgāju gulēt kā neticīgais un no rīta pamodos kā no jauna piedzimis. Man bija pilnīga skaidrība, iekšēja pārliecība, ka Dievs ir. Kad tas atnāca, gribēju iepazīt, kas Viņš ir. Sākās intensīvi meklējumi – kā Viņam tuvoties. Joga piedāvā savu metodiku, tās nosaukums tulkojumā nozīmē jūgs, bet garīgais, savienošanās ar iekšējo. Pēc vairāku gadu izmisīgiem pūliņiem nonācu iekšējā krīzē – jo vairāk centos Viņu aizsniegt, jo tālāks jutos.

Austrumu gudrība saka – ja māceklis ir gatavs, tad skolotājs tūlīt atradīsies. Līdz tam nebiju gatavs ar kristietību stāties nopietnā dialogā, biju teicis – tas ir vecām tantēm, tur patiesības nav. Bet, izmēģinājis visu citu, kā ābolā iekodies, sapratu – nē, tas nav tas... Vilcienā uz Siguldu, kur pirmoreiz mūžā gribēju iepazīt Latvijas Šveici, satiku divus jaunus cilvēkus, mēs visu dienu pavadījām kopā.

Es vaļsirdīgi stāstīju, kas un kā. Viņi teica – mēs arī esam Dieva meklētāji, bet savu ceļu esam atraduši. O, pastāstiet man, lūdzu... Viņi teica – esam kristieši, nākam kopā, lūdzamies, lasām Svētos rakstus. Puisis, kurš bija mans viengadnieks, diezgan labi pārzināja arī jogas problemātiku, labi mācēja tiltiņus sataisīt. Viņš teica – varam piedāvāt guru, kuru tu meklē. Puisis teica – mūsu skolotājs ir Jēzus Kristus, Viņš palīdz piekļūt dievišķajai sfērai.

– Viņš būs tas guru?

– Jā. Nopietni sāku par to domāt. Evaņģēliju jau biju lasījis, to gan, protams, interpretēju pa savam, arī caur visādām ezoterikas prizmām. Bet teksts mani uzrunāja, Jēzus personība likās nopietna – vērts pamēģināt. Mani uzaicināja uz ekumenisku mājas grupu, kur dažādu konfesiju kristieši tikās groziņu vakarā, pirmā vakara daļa bija garīgā, otra – saviesīgā. Un tā es reizi nedēļā desmit gadus tur gāju – no 80. gada novembra līdz 90. gada augustam, kad aizbraucu uz Poliju studēt. Tur bija katoļi, pareizticīgie, luterāņi, baptisti un tādi, kuri vēl nebija pieslējušies kādai konfesijai, tikai sākuši interesēties.

Konfrontācija

– Kur notika tie vakari?

– Privātos dzīvokļos – pie vienas kundzes Pārdaugavā, arī Palīdzības ielā. Reti kuram bija atsevišķs dzīvoklis. Kad Atmodas laikā noīrēju savējo, tad notika arī pie manis, cilvēki nāca bariem. Tās lietas dibinātājs bija Sandrs Rīga jeb Aleksandrs Rotbergs. Starp citu, aizvakar ierakstīju feisbukā un tviterī, ka viņš joprojām nav reabilitēts no padomju laika psihoneiroloģiskās diagnozes, kuru bieži uzstādīja disidentiem. Un biju pārsteigts, cik lielu rezonansi šie ieraksti guva. Tas Latvijai pēc 30 neatkarības gadiem ir kauns.

– Disidentiem netiek noņemtas psihiatriskās diagnozes?

– Netiek. To VDK bija uzspiedis psihiatriem. Un viņš tāds nav vienīgais.

– Tas ir briesmīgs cilvēktiesību pārkāpums.

– Kliedzošs. Cilvēkam traips uzlikts uz visu mūžu... Ekumenisma periods manā dzīvē ir ļoti svarīgs, tas ielika pamatus manai pieauguša cilvēka, personības, kristieša identitātei. Tas man ir kā gaiss, ko elpoju, dialogs, sadarbība ar citiem kristiešiem, atvērtība citām reliģijām, pozitīva attieksme, meklējot saskares punktus. Nevis teikt – jums viss ir no velna, mēs esam vienīgie pareizie. Trešais aplis ir meklēt kopīgo ar visiem labas gribas cilvēkiem, pat ja viņi ir neticīgi, jo katram ir kādas vērtības, iegūtas caur ģimeni, audzināšanu, skolu, vidi.

Kā Teiksmā par bruņinieku – meklēt zilo uguntiņu, kas deg dziļi katrā cilvēkā, tas man ir ļoti simpātiski. Redzu, ka mūsdienās tas ir vēl aktuālāk nekā tolaik. Neiecietību, var teikt, gēnos esam pārmantojuši no komunisma. Diemžēl jaunajā ideoloģijā, kas tagad nāk no otras puses, iecietība ir deklaratīva. Es to saucu par vienvirziena toleranci. Tiek pieņemti tikai sev līdzīgie, kā komunisma laikā – tie, kuri domā tā, kā partija liek. Ja kāds domāja citādi, tas viņam beidzās ar diagnozi, Sibīriju.

Mūsdienās tā vairs nav, bet tevi mēģina izstumt no publiskās sfēras, diskreditēt, noriet, padarīt par ākstu, tumsoni, neiecietīgo, vārdu sakot, norakstīt kā personību. Tā ir bīstamība, par ko sāku runāt jau 2012. gadā. Toreiz mani zākāja un kritizēja. Jau tad aicināju sākt skenēt apkārtējo realitāti, identificēt iedīgļus, ko pagājušajā gadsimtā Eiropa nepaguva laikā atšifrēt.

No tiem izauga divas totalitāras sistēmas, un zinām, kādus augļus tās nesa, cik daudz upuru bija – faktiski divas reizes Eiropa tika nopostīta. Daudziem nepatīk vārds totalitārisms, labi, varu teikt – autokrātisms, neiecietība, nespēja pieņemt atšķirīgu viedokli. Tā ir arī šobrīd. Vakar redzēju ziņās, ka Francijā diemžēl pieaugusi vardarbība pret reliģiskām kopienām. Katoļi ir piedzīvojuši visvairāk vardarbības, otrajā vietā – ebreji, musulmaņi – mazāk. Un tas ir zemē, kas lepojas, ka ir ļoti demokrātiska, toleranta. Tas pats notiek Vācijā un Anglijā. Vai gribam, lai arī Latvijā tas eskalējas? Pagaidām, paldies Dievam, uz reliģiska pamata..

– ... agresija nav novērota?

– Diemžēl ir gan, esmu to piedzīvojis personīgi. Pirms gadiem diviem man fiziski uzbruka – tieši par to, kas esmu un ko daru.

– Tepat Vecrīgā?

– Jā, pie katedrāles.

– Sagaidīja un uzbruka?

– Jā, uzbruka... Mani pārsteidz jaunā plaisa, kas sabiedrībā radās pēdējo divu gadu laikā. Agrāk tā bija starp konservatīvajiem un liberālajiem, bet tagad gan vieni, gan otri ļoti sašķēlās – vakseros un antivakseros, tas ir jauns iedalījums. Vienu brīdi gāja ļoti augstos toņos, tā plaisa ir arī ģimenes sašķēlusi. Vīrs var būt par, sieva pret, draugi kļūst par ienaidniekiem – tas bija pārsteidzoši. Tas parāda, cik liels ir neiecietības potenciāls un cik maz spējam pieņemt atšķirīgu viedokli.

Tā vietā, lai runātu pēc būtības, aizejam emocijās, nav dialoga, bet divi monologi. Katrs dzird tikai sevi, nav gatavs ieklausīties. Jautājums nav balstīts racionālos argumentos, bet gribas lēmumā, kas jau pieņemts, un tad to racionalizē, pieņem tikai tos argumentus, kas der, tā apstiprinot viedokli. Vakcīnām, protams, ir svarīga nozīme, tās var aizsargāt, bet, kā saka, visi esam Dieva rokās, un absolūtu garantiju nav ne vienā, ne otrā gadījumā. Mana tēze bija, ka nevienu nedrīkst spiest vakcinēties, katram personīgi jāuzņemas atbildība. Pats gan ar savu piemēru, gan vārdiem aicināju uzticēties ārstiem. Galu galā esmu Zinātņu akadēmijas goda loceklis, ar zinātniekiem draudzējos.

– Attīstot smalkās tehnoloģijas, zinātnē parādās ētikas problēmas, arī kibernētikā, biomedicīnā. Vai jums ir bijušas iekšējas diskusijas par kādiem strīdīgiem jautājumiem, kur reliģijai ir savs viedoklis, zinātniekiem – savs?

– Pirms kāda laika piedalījos konferencē par tehnoloģiju ietekmi, to ētiskajiem aspektiem. Līdzīgi kā ar atomenerģiju – to varam lietot mierlaika vajadzībām, lai ražotu elektrību, bet varam nomest bumbu uz Hirosimu, Nagasaki un iznīcināt cilvēkus. No morāles viedokļa tehnoloģijas ir neitrālas, viss atkarīgs no nodoma, motivācijas, mērķiem, kādos tās izmanto: lai celtu cilvēku, padarītu viņu labāku, atvieglotu dzīvi vai kā citādi...

Sociālie tīkli var sniegt daudz pozitīva, bet tajos izplata arī viltus ziņas, nepatiesības, turklāt ar lielām pretenzijām, ka tā ir pēdējā patiesības instance. Cilvēki ieklausās, aiziet pavadā un tiek apmuļķoti. Var teikt, ka garīgā attīstība ir atpalikusi no tehnoloģijām, šīs divas jomas nav gājušas pārī. Valstis, kuras visā pasaulē mēģina uzspiest demokrātiju un cilvēktiesības, vienlaikus ir lielākās ieroču ražotājas.

Kāds sakars nonāvēšanas instrumentiem ar cilvēktiesībām? Bizness ir bizness. Nē, es jau saprotu – katoliskā baznīca nesludina pacifismu, ka vispār jāatsakās no ieročiem, bet pāvests Francisks saka – ja līdzekļi, kas tiek ieguldīti militāri rūpnieciskajā kompleksā, tiktu novirzīti nabadzīgo valstu atbalstam, pasaule uzvarētu badu. Un tā ir ētiska, garīga rakstura problēma. Esam ļoti atpalikuši.

– Kara dienās cilvēkiem nākas pārskatīt savu pacifismu, sākam ieraudzīt, cik labi, ka pie mums ir sabiedroto karaspēks, ieroči. Kā stāstījāt par karatē, mēs esam aizsardzības pozīcijā. 

– Pašaizsardzībai ieroči ir vajadzīgi, bet, ja plūdina ieročus uz karadarbības zonām, viena un tā pati valsts tirgo abām pusēm, tas palīdz eskalēt situāciju. Vai arī – ja pa visu pasauli sludina cilvēktiesības, bet pārdod ieročus režīmiem, kuri tās ignorē, arī reliģijas brīvību, tad par to nesaka ne vārda, nauda ir svarīgāka. Tā ir dubultmorāle. Tas nozīmē, ka cilvēktiesības, cieņa ir tukši vārdi, aizsegs, lai radītu sev tēlu pasaulē, bet panāktu ietekmi citās jomās. Tā diemžēl beigās sanāk.

Tas ir skumji – Charlie Hebdo

– Kad klausāties diskusijas par cilvēktiesībām, kuras jomas jums griež ausīs?

– Kad lasu, ka Pakistānā vai citās musulmaņu zemēs ik pa laikam noslepkavo kādu kristieti, ka Francijā un Polijā apgāna baznīcas un tā sauktie liberālie mediji par to neliekas ne zinis... Bet, ja viņu uzmanības lokā nonāk tas, kas nav saskaņā ar viņu sludināto ideoloģisko līniju – uz kādu greizi paskatījās, pateica nelabu vārdu par viņu protežē –, tad pa visu pasauli iet skandāls: notiekot lieli cilvēktiesību pārkāpumi, tāda vardarbība nav pieļaujama, jāmaina likumi un tā tālāk. Pilnīgi neadekvāti.

Kad Latvija kļuva par Eiropas Savienībā prezidējošo valsti, man bija gods būt atklāšanas pasākumā mūsu Operas un baleta teātrī. Tas bija īsi pēc žurnālistu nogalināšanas Charlie Hebdo redakcijā. Piedalījās Merkeles kundze, visa augstākā Eiropas elite. Es, protams, piekrītu, ka tādi terorakti nav pieņemami, jādara viss iespējamais, lai tos nepieļautu, bet nepiekrītu tam, ka Charlie Hebdo pārstāv mūsu vērtības.

Esmu papētījis, ar ko šis žurnāls nodarbojas. Viņi faktiski spļauj virsū visam tam, kas citiem ir pats dārgākais, es teiktu, zaimo vērtības, kas ir svarīgas gan musulmaņiem, gan katoļiem. Tā ir pārprasta brīvība. Liberté, égalité, fraternité – tas ir Francijas oficiālais moto. Kamēr šie principi ir līdzsvarā, ir labi, bet šobrīd tur ir galīgs disbalanss. Egalité – vienlīdzīgas tiesības uz cieņu, uz to, ka tev nespļauj virsū. Fraternité – brālība starp mums, es pret ikvienu izturos kā pret brāli – cieņpilni, respektēju tiesības, pārliecību. To Charlie Hebdo met miskastē. Tāpēc man bija ļoti nepatīkami dzirdēt, ka Eiropas vadošās amatpersonas unisonā dziedāja – tās ir mūsu vērtības, un mēs tās aizstāvēsim. Nožēlojami.

– Varbūt – stiprs ir tas, kurš māk par sevi pasmieties? Tās tomēr ir karikatūras.

– Jā, bet ne zaimojot... Par svētām lietām nevar ņirgāties. Viens ir veselīgs humors. Man arī patīk par sevi pasmieties.

– Esat redzējis kādu karikatūru par sevi?

– Jā, varu atklāt, ka viena karājas manā guļamistabā, to kāds pazīstams mākslinieks man pirms daudziem gadiem uzzīmēja. Bet, kur ir ņirgāšanās, apspļaudīšana, tas vairs nav humors. Lūk, tur, es teiktu, ir Francijas problēma – ka viņu brīvība, laicīgums ir aizgājis par tālu, jo otra cilvēka tiesības netiek respektētas. Viss aiziet sekulārisma diktatūras virzienā. Viņi saka – mēs neticam, reliģija mums nav vērtība, tā ir vienā līmenī ar citām sadzīves tēmām, varam teikt visu, ko gribam... Un redzam, ka arī Latvijā šie procesi rit uz priekšu.

Pāris reižu esmu reaģējis uz līdzīgām lietām, tas gan nebija tik nopietni, bet... bez rezultāta. Saprotiet, sabiedrībā un tās locekļos nav pašregulējošu mehānismu, likumos tas arī nav iestrādāts. Pirms neilga laika uzzināju, ka ir dekriminalizēta uzvedība, ja kāds traucē dievkalpojuma norisi...

– Vai domājat arī par viendzimuma attiecību likumu?

– Arī. Mans priekšlikums bija plašāks – kopīgas mājsaimniecības likums attiektos, piemēram, uz divām vecāka gadagājuma sievietēm, kuras vēlas rūpēties viena par otru, aizgādni, kas aprūpē vecāku cilvēku. Tā varētu būt pat kopiena klosterī, divi studenti, kuri mācību laikā vēlas viens otru atbalstīt; kombinācijas dažādas, arī viena dzimuma personas. Saistību tiesībās viņi slēdz vienošanos un to deklarē līdzīgi kā dzīvesvietu, ļoti vienkārša procedūra. Tad viņi iegūtu tiesības, par kurām cīnās, varētu viens otru apmeklēt slimnīcā, atstāt mantojumu utt.

Uz darba grupu, ko nodibināja Tieslietu ministrija, aizsūtīju trīs pārstāvjus, viņi izteica savus priekšlikumus, tie bija labi. Cik saprotu, pat LGBT pārstāvji tiem piekrita. Viņi tikās astoņas reizes, un pēkšņi kā spēriens no skaidrām debesīm atnāk ziņa, ka Tieslietu ministrija savus priekšlikumus sūta Saeimas komisijai, bet darba grupa tos nav redzējusi, tie ir pilnīgi citi nekā tie, kurus tā piedāvāja. Tāpēc viņi uzrakstīja atklātu vēstuli – protestu tieslietu ministram. Viņi min argumentus, kāpēc nepiekrīt, izsaka izbrīnu, kāpēc viņu priekšlikumi tika pilnībā ignorēti. Mūsu pārstāvji pārmet, ka Tieslietu ministrijas priekšlikumos ļoti daudz ir ņemts no Civillikuma ģimeņu sadaļas. Tāpēc man būs ļoti nopietni ar to visu jāiepazīstas.

– Likumi, protams, ir ļoti svarīgi, bet vai pamatā tomēr nav, kā teicāt, zilā uguntiņa, ko ieraudzīt savā pretiniekā?

– Jā, tāpēc es pirms trim gadiem nācu ar saviem priekšlikumiem, jo redzēju, ka pretstāve arvien vairāk saasinās, viņiem ir reālas problēmas, kuras vajadzētu risināt. Mēģināju, neatsakoties no saviem principiem, panākt pretī, sniegt palīdzīgu roku. Pirmā reakcija bija ļoti pozitīva. Ļoti nopietni pastrādāju, lai sagatavotu priekšlikumus, izpētīju mūsu likumus, papētīju, kur ir šaurās vietas, kā mums, nesagraujot ģimenes jēdzienu, vienlaikus atrisināt viņu problēmas.

Robežas

– Ko redzat kā savus uzdevumus līdz Lieldienām?

– Vienmēr ir izaicinājums aktivitātes sabalansēt ar iekšējo, garīgo dzīvi. Tas ir kā vāveres ritenis, kas visu laiku mēģina ieraut, bet – jo ātrāk tu skrien, jo ātrāk tas griežas. Slimības laiks no tā izrauj, bet tikai daļēji, jo sakari jau paliek un kādas neatliekamas problēmas vienalga jārisina. Ideālā variantā es katru rītu, ja ir laiks, pavadu vienatnē ar Dievu. Nosaku prioritātes, paskatos, kas svarīgs šodien jāizdara, ko varu paveikt iespēju robežās un ko atlikt uz nākotni. Varbūt ir kaut kas, kam vispār varu pateikt nē.

Nu jā, man ir grūti atteikt cilvēkiem. Gribas, kā vienmēr, nākt pretī, palīdzēt, bet mums katram ir savas robežas, un tās jārespektē, jo Dieva plānā tava misija ir tavu robežu ietvaros. Ja pretendē uz kaut ko vairāk, tad izkaisies, un tava darbība kļūst sekla, draud aktīvisms. Tas nenes paliekošus augļus, rada darbības imitāciju, bet procesi uz priekšu nevirzās. Tas ir kā viļņošanās ūdens virspusē.

– Vakar nosvinējāt savu dzimšanas dienu?

– Nu... iznāca ļoti intensīvi pastrādāt, pirmajā dienas pusē piedalījos starptautiskā Zoom konferencē, esmu atbildīgs par Evaņģelizācijas un kultūras komisiju Eiropas bīskapu konferenču padomē, kurā piedalās 47 valstis. Komisijā ir četras sekcijas, un vienā no tām – starpreliģiju dialoga sekcijā – bija plenārsesija. Pēc tam nāca daudz apsveicēju.

– Cienājāt ar balzamu un konfektēm?

– Jā, kā nu kuru. Bija katoļu ģimnāzijas pārstāvji, tos gan ar alkoholu necienāju.

– Pats arī mazu graķīti iedzērāt?

– Nu, kāpēc ne? Varbūt kādu šokolādi...