Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Šo rindu autors pie Ukrainas robežas. (Foto: Sandris Metuzāls)

Tviterkonvojā uz Ukrainu: atskatāmies uz piedzīvojumiem bagāto palīdzības braucienu

9vīri
18. aprīlī 07:33 2022. gada 18. aprīlī 07:33
  Sandris Metuzāls | Kas Jauns Avīze
Jau vairāk nekā mēnesi no Latvijas uz Ukrainu plūst ziedoto automašīnu straume, ko ukraiņu karavīriem gādā brīvprātīgie. Lielākoties tie ir lietoti apvidus auto, kas piemēroti kara vajadzībām. Tautā viss šis pasākums jau iesaukts par tviterkonvoju, jo tieši šo sociālo tīklu visvairāk izmanto Ukrainas atbalstītāji. Vienā no konvojiem – jau desmitajā – šofera lomā piedalījās arī šo rindu autors. Sākot ceļu, gan neviens vēl nezināja, ka tas būs piedzīvojumiem bagātākais...

Ja vien ir gribēšana, atrast kontaktus entuziastiem, kuri kopš Ukrainas kara sākuma nodarbojas ar lietota autotransporta piegādēm ukraiņu armijai, nav grūti. Pietiek mazliet pameklēt sociālajos tīklos, lai uzdurtos šīs kustības aktīvistiem, par kuru redzamāko runasvīru kļuvis ar autosportu visai cieši saistītais Reinis Pozņaks, taču viņš nav vienīgais, kurš organizē ziedoto automašīnu konvojus uz Ukrainu – tā ir vesela domubiedru grupa, kas ar katru dienu aug augumā. Aprīļa sākumā ukraiņiem bija nogādāti jau apmēram 200 auto, un nekas neliecina, ka šis process varētu apstāties.

Pēdējā brīža piedāvājums

Kad no sociālajiem tīkliem uzzināju, ka Ukrainas atbalstītājiem trūkst šoferu, kuri varētu nogādāt saziedotās automašīnas līdz robežai, ilgi nedomāju – darba režīms man ir pietiekami brīvs, lai varētu ziedot pāris dienas svētīgam mērķim. Sazinājos ar vienu no konvoju koordinatoriem Juri Pūci un sāku gaidīt, kad taure sauks.

Te jāsaprot, ka konvoju organizēšanai piemīt diezgan liels improvizācijas elements un situācija var mainīties pat pa stundām, tādēļ izsaukums var būt pēkšņs. Pirmo piedāvājumu doties saņēmu jau dažas dienas pēc pieteikšanās, taču tobrīd netiku, jo bija steidzami darbi. Nākamais sekoja pēc nedēļas, piektdienas agrā pēcpusdienā: “Varbūt ir vēlme uz pēdējā brīža piedāvājumu šovakar braukt?” Triju stundu laikā saposos un piecos vakarā biju pie autoservisa Jaunmārupē, no kura divreiz nedēļā startē konvoji.

Man braucienam uz Ukrainu tika 19 gadu veca Toyota Corolla, kas garo ceļu izturēja godam. (Foto: Sandris Metuzāls)

Vismaz dažiem tūkstošiem kilometru

Pļaviņa servisa priekšā ir pilna ar visdažādākajiem apvidus automobiļiem, kurus vieno viena kopīga īpašība – tie visi ir jau diezgan lietoti. Taču ukraiņu karotājiem tas nav no svara, jo visticamāk lielākajai daļai šo mašīnu nekāds garais mūžs vairs nav lemts – karš ir karš, un tajā tehnika ļoti ātri iziet no ierindas.

Galvenais, kas no vecajiem vāģiem tiek prasīts – lai tie spētu nobraukt vēl dažus tūkstošus kilometru. Tūkstoti līdz Ukrainai, bet tur vēl kādu gabaliņu karadarbības zonā. Šā iemesla dēļ lielākā daļa mašīnu ceļu uz Ukrainu mēro saviem spēkiem, nevis speciālā piekabē (kaut gan daļu ved arī tā) – labāk to, ka auto nav tehniskā kārtībā, saprast pa ceļam, nevis kaujas laukā, kur kļūme var maksāt ļoti dārgi.

Slēptās rezerves – šajās kastēs glabājas to automašīnu atslēgas, kas vēl tikai gaida ceļojumu uz Ukrainu. (Foto: Sandris Metuzāls)

Pirms vešanas uz Ukrainu katru mašīnu izpēta mehāniķi un novērš būtiskākos defektus, ja tādi ir, taču visas iespējamās problēmas paredzēt nav viņu spēkos, jo šīs tomēr ir krietni brauktas mašīnas. Ja aizsteidzamies notikumiem priekšā, to labi parādīja arī desmitā konvoja piedzīvojumi.

Kā mašīnas nonāk konvojā? Daļu par ziedojumiem iepērk organizētāji, daļu ziedo atbalstītāji, atdāvinot savas automašīnas. Tieši tāpat par ziedojumiem iegādājas degvielu, ko vajag ļoti daudz – aprēķināts, ka tikai sešu mašīnu transportēšana izmaksā ap 2000 eiro. Kā ziedojumi ar konvoju tiek gādāti arī maskēšanās tīkli, binokļi un citas noderīgas lietas.

Rezervisti – pļaviņa pie servisa Jaunmārupē, kur tiek nogādātas ziedotās automašīnas. Šīs uz Ukrainu brauks pēc tam, kad mehāniķi tās būs pārbaudījuši. (Foto: Sandris Metuzāls)

Meitene un vīri 40+

Servisā jau pulcējas braucēji. Diezgan raiba kompānija, taču krīt acīs, ka vairums ir vīri vecuma grupā 40+. Kā nosmej viens no braucējiem: “Te jau laikam sanākuši tie, kuriem deviņdesmitajos bija divdesmit!” Lielā mērā tā tiešām ir, taču ne visi, jo kompānijā ir arī meitene, kura brauc ne pirmo reizi.

Katram braucējam jau piešķirta sava mašīna. Man tiek 19 gadus veca Toyota Corolla, kas gan neierakstās apvidus auto kategorijā, taču ir domāta konvoju organizētājam Ukrainas pusē Mišam, kurš palicis bez braucamā, kas viņa darbā ir akūti nepieciešams. Visas mašīnas jau sarindotas servisa durvju priekšā, bet tās, kas atrodas pļaviņā, vēl tikai gaida savu rindu uz kādu no nākamajiem konvojiem.

Konvojs pie Ukrainas robežas. Šo kontrolpunktu gan mums nebija lemts šķērsot, nācās braukt uz citu, lielāku. (Foto: Sandris Metuzāls)

Pēc īsas instruktāžas – cenšamies braukt kolonnā, pieturas punkti ir tādā un tādā vietā ik pēc apmēram 300 kilometru, saziņai izmantojam WhatsApp grupu utt. – sešos vakarā varam doties ceļā.

Miegs un sniegs

Līdz Ukrainas robežai ir mazliet vairāk nekā 1000 kilometru, laika ziņā tās ir 13 stundas. Pirmās sešas aizrit viegli, taču pēc tam kļūst grūtāk, jo Polijā, izrādās, vēl ir ziema un braukšanu apgrūtina slapjš sniegs, kas turpinās visu nakti. Ap diviem naktī pamazām sāk nākt miegs, taču par gulēšanu var aizmirst, jo šis nav izpriecu brauciens, kurā var atļauties ceļot bez steigas un nakšņot komfortablā viesnīcā.

Vienpadsmitos no rīta mums ir jau sarunāta tikšanās ar ukraiņiem uz robežas, lai atdotu viņiem mašīnas, tāpēc kavēties nedrīkst. Visgrūtākais ir pēdējais posms starp trijiem un pieciem naktī pirms pāris stundu atpūtas – miegs mācas virsū kā lietuvēns, un ar to cīnīties palīdz tikai enerģijas dzērieni un pilnā skaļumā ieslēgta audiosistēma.

Uz Ukrainu vestās automašīnas nāk no visdažādākajiem avotiem. Ja ieskatās, tad baltajam džipam uz durvīm var pamanīt atliekas no uzraksta, kas vēsta, ka agrāk tas piederējis Latvenergo. (Foto: Sandris Metuzāls)

Piecos apstājamies degvielas uzpildes stacijā Lubļinas apkaimē. No turienes līdz robežai ir vairs tikai nepilni 300 kilometru. Pulkstenis ir puspieci, tāpēc varam atļauties divas stundas nosnausties, jo labāk slikts miegs nekā palikt vispār negulējušam.

Pirmie kritušie

Septiņos atkal dodamies ceļā. Līdz robežai vairs nav tālu, taču šis posms izrādās ērkšķiem klāts. Pēc 50 kilometriem saņemam ziņu, ka tehniskas problēmas ir busiņam, ar kuru mums iecerēts braukt mājās – jāmaina siksna. Par laimi, operatīvi izdodas atrast poļu servisu, kura meistars ir gatavs pāris stundu laikā problēmu atrisināt, tādēļ pārējie var braukt tālāk. 

Ne visi tika līdz galam – zaļo Suzuki nācās aizvilkt uz tuvāko stāvvietu un tur atstāt. (Foto: Sandris Metuzāls)

Taču tas ir tikai sākums. Kad līdz galapunktam atlikuši 60 kilometru, man priekšā braucošais Suzuki sāk dūmot un smirdēt, bet pēc brīža apstājas. Motors ir pagalam un nav reanimējams. Neatliek nekas cits kā aizvilkt mašīnu uz tuvējo stāvvietu un tur atstāt – vēlāk to savāks ukraiņi vai poļu mehāniķi.

Atlikušās mašīnas vienpadsmitos ierodas nomaļā robežpunktā netālu no Pšemislas. Ikdienā caur to nekāda kustība nenotiek, taču tur ir diezgan gara neitrālā josla, kurā var iebraukt mašīnas un atdot ukraiņiem, lai nevajadzētu šķērsot robežu un kārtot liekas formalitātes. Tā tas bijis līdz šim, taču izrādās, ka nu vairs šī kārtība nav spēkā. Kur ir problēma, īsti nevar saprast vairākas stundas, kuru laikā dirnam 100 metru no Ukrainas un skatāmies uz pakalniem, vientuļu poļu robežsargu mašīnu un zilu pārvietojamo tualeti – vairāk nekā te nav.

Taču ne visiem ir pamats sūdzēties par garlaicību. Atklājas, ka vienu no konvoja mašīnām – sarkanu fordu – vairs nav iespējams iedarbināt. Veči līkņā ap motoru, izmēģina visdažādākās atdzīvināšanas metodes, taču viss velti. Tādēļ šo vāģi ukraiņi saņems, piesietu striķī citai mašīnai.

Daži ziedotāji uz atdāvinātās automašīnas atstājuši Ukrainai veltītus vēstījumus. (Foto: Sandris Metuzāls)

Iestrēguši pie robežas

Pēcpusdienā beidzot kļūst skaidrs, kur ir problēma, Izrādās, iepriekšējā dienā Ukrainā spēkā stājies jauns likums, kas reglamentē dāvinātu automašīnu ievešanu valstī. Agrāk auto varēja vienkārši atdot, iztiekot ar minimālu dokumentu formēšanu, bet tagad visu nepieciešams oficiāli reģistrēt un pārņemt Ukrainas armijas īpašumā. Sava loģika te ir, jo nereģistrēto vāģu tālākie ceļi praktiski nav izsekojami un varam tikai minēt, vai tie visi tiešām nonāk līdz frontei, vai arī daļu veikli ļaudis pievāc personīgai lietošanai.

Ja runa būtu par dažiem desmitiem automašīnu, tad uz to varētu pievērt acis, taču līdzīgi konvoji nāk arī no Lietuvas un citām valstīm, tādēļ kopējais skaits sniedzas tūkstošos un tādam apjomam kaut kāda kārtība tomēr ir nepieciešama.

Mums vienkārši nav paveicies, jo esam kļuvuši par pirmajiem jaunā likuma upuriem, un ukraiņu partneri vēl nav paspējuši izstrādāt sistēmu, kā darboties jaunajos apstākļos. Tiekam novirzīti uz padsmit kilometrus attālo lielo robežpunktu, pie kura stiepjas gara rinda. Miša, kurš gaida robežas otrā pusē, māca, ka vajag stāties tajā rindā, kas domāta humānās palīdzības kravām, taču izrādās, ka garajā rindā jau stāv visi palīdzības braucamie. Kā tiek pāri tie, kuri neved humāno palīdzību, es tā īsti pat nesapratu.

Polijas pusē pie robežas izveidojusies humānās palīdzības pilsētiņa. (Foto: Sandris Metuzāls)

Nepārtraukta bēgļu straume...

Robežai pāri tiekam diezgan ātri, taču tad process atkal uzkaras.  Ukrainas pusē nākas formēt papīrus, lai nodotu mašīnas. Katrs no mums paraksta dokumentu, ka ir uzdāvinājis Ukrainas bruņotajiem spēkiem pa automobilim – tātad no Putina viedokļa mēs visi esam oficiāli apstiprināti banderiešu atbalstītāji.

Dokumentu kārtošana prasa ap divām stundām, kuru laikā pat pacietīgākajiem no mums pamazām sāk sēsties baterijas. Taču, kad rodas vēlme sākt šķendēties par nebūšanām, pietiek paskatīties uz cilvēkiem, kuri šķērso robežu pretējā virzienā – nepārtrauktā straumē Ukrainu pamet autobusi un automašīnas ar sievietēm un bērniem, kuri dodas bēgļu gaitās. Skatoties uz viņiem, saproti, ka mūsu problēmas ir sīkas un niecīgas.

Kad jau pēc mašīnu atdošanas dodamies atpakaļ pāri robežai (lai stundām ilgi nebūtu jāstāv rindā, mūs izved pa dienesta izeju), pat jūtamies neērti, jo esam tobrīd vienīgie vīrieši, kas dodas projām no Ukrainas.

Vēl neērtāk jūties, kad, ticis ārā no Ukrainas, poļu pusē nonāc humānās palīdzības pilsētiņā. Tā patiešām ir vesela telšu un nojumju pilsētiņa, kurā darbojas visas iespējamās humānās palīdzības organizācijas. Vienā teltī bēgļiem piedāvā higiēnas preces, citā dežurē mediķi, vēl kādā dala tēju un ēdienu. Piedāvā arī mums, taču nevienam nesniedzas roka paņemt kaut ūdens pudeli – visi saprotam, ka tas nav domāts mums, kuri paši par sevi var gluži labi parūpēties, bet gan bēgļiem. Redzot to, kas notiek uz robežas, tik skaudri izjūti kara sekas, ka gribas raudāt. Konvoja dalībniekiem priekšā vēl ir garš un nogurdinošs ceļš uz mājām, taču mums vismaz ir mājas...

Aprīļa sākumā ukraiņiem no Latvijas bija nogādāti apmēram 200 auto. (Foto: Sandris Metuzāls)

Kā var atbalstīt

Patlaban apzinātajā konvoja šoferu pulkā ir apmēram 140 cilvēku, taču garie braucieni ir ļoti nogurdinoši, tādēļ nepieciešama rotācija un svaigas asinis. Ja vēlaties pievienoties braucēju pulkam, to vislabāk darīt, sazinoties Facebook ar Juri Pūci – ne to, kurš ir politiķis, bet gan to, kura profils ir pilns ar informāciju par konvoju organizēšanu. Ziedojumus automašīnu iegādei un degvielai var sūtīt biedrībai Agendum, konts Swedbank – LV86HABA0551051961757.

Citi šobrīd lasa

TEKSTA TIEŠRAIDE. Krievijas iebrukums Ukrainā; krievi okupētajā Mariupolē mēģināšot sarīkot Ukrainu diskreditējošu preses tūri 25
Cilvēks, kuru Krievija nespēja nogalināt! Ukrainis trīs dienas spīdzināts, sašauts sejā un aprakts kapā, izdzīvo
FOTO: Ezerā Tamperē apgāzusies laiva ar Latvijas hokeja līdzjutējiem 2
Pievienot komentāru