Latvijas preses karalienes Emīlijas Benjamiņas vēsturiskie sānsoļi: 3. sērija

Spēlfilmas 3. sērija galvenā intriga saistās ar pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās uzvirmojošajiem sērkociņu kariem, kas tolaik ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas kokrūpniekiem lika niknoties uz zviedru hegemoniju. Filmā kaislības šajos sērkociņu karos sit augstu vilni.

Jauns.lv turpina iepazīstināt ar diskutablajām vēsturiskajām niansēm daudzsēriju mākslas filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene”.

Lielie sērkociņu kari un Zviedrijas ekspansija

3. sērijas fabula saistās ap kāda sērkociņu fabrikanta Varbūta safantazētu Zviedrijas sērkociņu akcijas sabiedrības vēstuli, kurā rakstīts, kā tiek uzpirkti latviešu politiķi, it īpaši toreizējais finanšu ministrs Roberts Liepiņš, lai Latvijas sērkociņu rūpniecība pārietu Zviedrijas kontrolē. “Liepiņš pārdevies zviedriem!” – tāds ir šī kompromāta galvenais vēstījums. Lai arī Varbūts šo vēstījumu esot viltojis, tas pēc būtības atspoguļo toreizējo situāciju pasaules sērkociņu tirgū.

Tik tiešām šāds skandāls bija, un par to, kā rāda filmas kadri, “Jaunākas Ziņas” arī ziņoja 1928. gada 8. augusta numurā. Tikai ne pirmajā lapā ar kliedzošu virsrakstu vai izklāstu laikraksta iekšlapās, kā to var redzēt sērijas turpinājumā, bet gan laikraksta pēdējā lapā. Turklāt jāuzsver, ka sērijas turpinājumā laikraksta redakcijā tik tiešām tiek lasīta “Jaunāko Ziņu” 1928. gada 8. augusta tieša kopija, par ko var pārliecināties, redzot tās dienas numurā publicēto Rīgas – Liepājas futbola sacīkstes reklāmu 1. lappusē.

Jau nākamajā dienā pret “viltotās vēstules” publikāciju aumaļām cuts pēc cita protestēja gan Latvijas un Zviedrijas valdību pārstāvji, gan uzņēmēji, par ko liecina jau 9. augusta latviešu preses publikācijas. Skandāls bija ne pa jokam, kas draudēja izraisīt diplomātisku karu.

Bankrotē Latvijas sērkociņu fabrikas

Latviešu kokrūpnieku sašutumam tik tiešām bija pamats. Par to liecina 2014. gada studentu biedrības “Šalkone” izdotā kokapstrādes inženiera Jura Emsiņa (1936-2021) grāmata “Koks Latvijas valsts un tautas dzīvē”. Tajā viņš stāsta par pagājušā gadsimta divdesmito gadu otrajā pusē piedzīvoto zviedru ekspansiju sērkociņu tirgū. Zviedrija bija sagrābusi pasaules “sērkociņu pasauli”, kurā Latvijai ar savām sērkociņu fabrikām vairs nebija vietas:

“Sērkociņu rūpniecība strauji attīstās, kas radīja pārprodukciju un ražojumu noieta grūtības. Svarīgs faktors Eiropas un pasaules sērkociņu tirgū bija Zviedrijas sērkociņu tresta ekspansija. Tresta direktors Ivars Krogers desmit gadu laikā bija panācis, ka Zviedrijas sērkociņu trests 1928. gada sākumā kontrolēja apmēram 85% no Eiropas un 75% no pasaules sērkociņu produkcijas apjoma. Trestam bija milzīgs pamatkapitāls – 270 miljoni zviedru kronu, tas bija ieguvis lielāko daļu Eiropas valstu sērkociņu fabriku akciju.
 
Jau 1927. gadā arī Latvijas sērkociņu un sērkociņu skaliņu fabrikās lielākā daļa akciju piederēja Zviedrijas sērkociņu trestam “Svenska Tadstic A/B” (STAB). Zviedru interese par Latvijas sērkociņu rūpniecības kontroli bija saistīta arī ar apšu rezervēm Latvijas mežos. Piedāvātais līgums ar Latvijas valdību pēc latviešu ekonomistu atzinuma legalizēja jau esošo situāciju, turklāt zviedru trests piedāvāja sešu miljonu dolāru aizdevumu ar izdevīgiem noteikumiem. 1928. gadā Latvijas valdības vārdā finanšu ministrs Roberts Liepiņš parakstīja līgumu ar STAB par koncesijas piešķiršanu Latvijas sērkociņu rūpniecībai. Ja neskaita samērā izdevīgo aizdevumu, citādā ziņā līgums Latvijas valstij bija nelabvēlīgs, STAB ieguva tiesības noteikt sērkociņu un to skaliņu cenas, kā arī izlaides normas katram uzņēmumam.

Jau 1929. gadā Latvijas sērkociņu eksporta apjoms samazinājās, sērkociņus beidza ražot “Vulkāns” Kuldīgā. Pirmskrīzes gados (līdz 1929. gadam) Latvija eksportēja 1,6 tūkstošus tonnu sērkociņu, betm sākot ar 1933. gadu, to eksporta apjoms tuvojās nullei. 1933. gada novembrī STAB uz laiku pat pārtrauca darbu četrās sērkociņu un skaliņu fabrikās. Bez darba palika apmēram 300 strādnieku. Konflikts nonāca pat līdz Saeimas komisijai.”

Viltus ziņas un prezidenta Sūtņu zāle

Pēc skandalozas “viltotās” vēstules publikācijas izvērtās dramatiski notikumi un tiesas darbi, un par viltus ziņas publicēšanu aiz restēm uz astoņiem mēnešiem notiesāja toreizējo “Jaunāko Ziņu” atbildīgo redaktoru Jāni Kārkliņu. Visu piespriesto termiņu viņš valsts maizē gan nenosēdēja, jo Valsts prezidents Gustavs Zemgals īsi pirms valsts neatkarības svētkiem 18. novembrī apžēloja vairākus par salīdzinoši nenozīmīgiem noziegumiem notiesātos. Piemēram, līdz ar Kārkliņu uz brīvām kājām 1928. gadā nonāca arī citi “viltus ziņu” izplatītāji – “Pirmdienas” un “Segodņa” redaktori.

Tomēr interesi izraisa Emīlijas Benjamiņas došanās pie Gustava Zemgala uz Rīgas pili klapatot par Jāņa Kārkliņa atbrīvošanu 1928. gada rudenī. Viņa uz pieņemšanu pie prezidenta gaida ievērojamā latviešu mākslinieka Anša Cīruļa (1883-1942) pilnībā iekārtotajā Sūtņu zālē. Tas nu gan tā tolaik nevarēja būt, jo Ansis Cīrulis šīs zāles interjeru veidoja no 1923. līdz 1929. gadam, un 1928. gada rudenī šis darbs nevarēja būt noslēdzies.

Gaišreģa Finka atkārtotais pareģojums

Tā kā katrai “Emīlja. Latvijas preses karaliene” spēlfilmas sērijai ir savs režisors (Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis un Andis Mizišs), tad trešajā sērijā varēja redzēt viņu nesaskaņoto “saspēli”.

Jau 1. sērijā slavenais gaišreģis Eižens Finks 1924. gadā savā salonā  Emīlijai Benjamiņai pareģo, ka tā miršot “trūkumā un no bada, guļot uz kailiem dēļiem bez spilvena”, bet 3. sērijā viņš to atkal atkārto, pēc sižeta spriežot - 1929. gada februārī notikušajā Preses ballē, jau pietuvojoties patiesajai leģendai par šī pareģojuma izskanēšanu. Tikai arī ar atkāpi no jau plaši zināmā stāsta, kuru tā īsti detaļās gan neviens neņemas apliecināt par vēsturisku patiesību.

Pēc leģendas šo pareģojumu Finks izteicis dusmās pēc 1933. gada Preses balles, kad Emīlija viņam noskaudusi 100 latu, kas bija piesolīti par nākotnes pareģošanu balles viesiem. Tikai filmas trešajā sērijā tas notiek četrus gadus agrāk, un ne vairs strīdā par 100, bet gan tikai 40 latiem.