Edijs Klaišis un ielas bērni: kā, sasniedzot 40 gadu slieksni, sākt glābt dzīves pabērnus

Oficiāli Klaiša veidotie atbalsta punkti ielas bērniem saucas "Open" radošie centri. Sākās viss ar jauniešu centru Āgenskalnā, bet nu pavisam tādu ir jau 15. Kopā tajos pulcējas ap 500 jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem. Spriežot pēc oficiālā nosaukuma, var rasties iespaids, ka te pusaudži nāk zīmēt, lipināt māla bļodiņas vai veidot videoinstalācijas, taču tā gluži tas nav. Ja ir vēlēšanās, viņi, protams, var darīt visu iepriekš minēto, taču galvenais mērķis tomēr ir cits – radīt jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm vietu, kur viņi var mierīgā atmosfērā mācīties, izklaidēties, komunicēt ar sev līdzīgajiem un, galu galā, arī normāli paēst. Jo citādi daudziem no viņiem ierastais ikdienas uzturs labākajā gadījumā ir "Rollton" zupa.

Nost ar formalitātēm!

Lai arī apzīmējums “radošais centrs” izklausās mākslinieciski un nopietni, patiesībā tā vienkārši ir telpa ar mēbelēm, virtuvi un labierīcībām. It kā nav daudz, taču pusaudžiem, kurus mājās bieži vien gaida tikai iereibuši vecāki, auksta istaba un tukšs ledusskapis, šāda patvēruma vieta ir teju vai pils vērtē. Jo te var paēst, sasildīties, parunāties ar sev līdzīgiem un nebaidīties, ka kāds viņus izlamās vai  pat mēģinās iekaustīt. Starp citu, uz šejieni nāk pusaudži ne tikai no nelabvēlīgām ģimenēm,  bet gadās arī materiāli ļoti labi nodrošināti bērni, kuriem mājās vienkārši trūkst mīlestības…

“Mēs apzināti veidojām biedrību, kurai statūtos nav neviens vārds teikts par  palīdzību jauniešiem. Pretējā gadījumā man nāksies tērēt daudz laika, lai atkratītos no neskaitāmām valsts iestāžu pārbaudēm. Teiksim, atbrauks Pārtikas un veterinārais dienests un prasīs – no kurienes jums šīs divas kastes ar āboliem? Es vienmēr  uzsveru – es nestrādāju ar jauniešiem! Mēs vienkārši radām vietas, kur jaunieši paši var ar sevi strādāt. Man gan reizēm prasa – nu kā gan tu viņus vari centrā atstāt vienus pašus; ja nu kaut kas notiek! Nu kas tad te tāds varētu notikt? Nuu, uzkrīt uz kājas hantele… Tak paskaties ārā, kas notiek uz ielas – tur uz galvas var uzkrist ledus gabals! Tātad te iekšā ir drošāk! Vai tu tiešām spried pats pēc sevis – kā paliec viens pats, tā uzreiz taisi ziepes?!” stāstot par sava lolojuma darbības principiem, šķendējas Klaišis.

Patiesībā jaunieši nebūt nav tik aprobežoti, lai vienā laidā radītu sev un citiem problēmas. Edijs min gadījumu, kad diviem ielas jauniešiem mācījis cept kartupeļus – izrādās, viņi nekad iepriekš dzīvē to nebija darījuši. Kad pēc stundas Klaišis atgriezies centrā, abiem puišiem rokas bijušas rētainas, jo, kartupeļus mizojot, pamanījušies sagriezties – taču katram priekšā bijis kartupeļu šķīvis, no kuriem abi laimīgi ēduši. Vai tiešām notiek kaut kas briesmīgs, ja puisis iegriež sev pirkstā? Vismaz līdz šim nekādu nopietnu starpgadījumu nevienā centrā nav bijis. Tas pats attiecas uz īpašuma saglabāšanu – neviens no centrus apmeklējušajiem jauniešiem te neko nav nozadzis, kaut gan paņemt varētu gan datorus, gan spēļu konsoles. Izskaidrojums vienkāršs – kādēļ gan viņiem bojāt vietu, kur paši labi jūtas? Kādēļ gan lai viņi kaut ko zagtu vai bojātu, ja vairākos centros jaunieši paši ir taisījuši remontu?  Būtībā tās taču viņiem ir otrās mājas, bieži vien labākas nekā īstās.

Kaut gan valsts attieksme pret ielas bērnu problēmu pamazām mainās uz labo pusi, tomēr vēl aizvien diezgan daudz tiek darīts tikai ķeksīša pēc. Vēl arvien diezgan liela problēma ir valsts vai pašvaldību līdzfinansējuma saņemšana, jo tai, kā stāsta Klaišis, nepieciešama personu identifikācija. Savukārt ielu jaunieši no parādīšanās kaut kādā oficiālā uzskaitē baidās kā no uguns. “Es pats uzvārdus zinu tikai tiem jauniešiem, kurus man ir nācies vest pie kādiem ārstiem vai kārtot kādus juridiskus jautājumus. Pārējiem es uzvārdus nezinu, un man tas arī nav vajadzīgs! Labā ziņa ir tā, ka pašvaldības palēnām sāk apzināties ielas jauniešu problēmu un nāk mums pretī. Ir pašvaldības, kas mūs pašas ir uzmeklējušas. Patlaban mums ir jau 15 centri, no kuriem desmit ir ārpus Rīgas, piemēram, Valmierā, Liepājā, Valkā.”

Nemāci dzīvot, bet palīdzi

Raugoties no valsts viedokļa, Klaiša darbošanās droši vien būtu vērtējama kā diezgan nepārdomāta, jo "Open" centros taču nenotiek nekāda pedagoģiska darbība, kas būtu vērsta uz jauniešu izaugsmi. Taču vai šajā gadījumā tā vispār ir vajadzīga?

Speciāli strādāt ar ielas jauniešiem šī vārda ierastajā izpratnē ir diezgan bezjēdzīga nodarbe – tā vismaz uzskata Edijs: “Vai tiešām man viņiem jāstāsta, ka dzert un pīpēt ir slikti? Beidziet, viņi taču paši to ļoti labi zina! Vissliktākais, ko var izdarīt – apsēdināt jauniešus un sākt viņiem stāstīt par alkohola kaitīgumu. Tā tas nestrādā! Vēl viena liela problēma ir tā, ka vairumā gadījumu cilvēki, kuri strādā ar šiem jauniešiem, ir atrauti no realitātes un šādus jauniešus ir redzējuši tikai filmās vai arī pāris reizes gadā pasākumos, kad svinīgi aizved kaut kādas dāvanas.”

To, cik situācija patiesībā ir skarba, Klaišis sapratis jau tad, kad sācis gādāt pārtikas pakas tā sauktajos pritonos dzīvojošajiem jauniešiem. Tie nebūt nav jaunieši ar kriminālām nosliecēm, slinki vai dumji – vienkārši viņiem dzīvē nav paveicies ar vecākiem, kurus vairāk par visu interesē alkohols vai narkotikas. Vai bērns vainīgs pie tā, ka mājās nav ko ēst, jo mamma ar draugiem visu naudu iztērējusi šņabim? Skaidrs, ka šāds jaunietis ir spiests iet ielās, jo mājās dzīves īsti nav. Un tad ir tikai laika jautājums, kad viņš nonāks nelāgā kompānijā un savārīs vairāk vai mazāk kriminālas ziepes.

Par to, ka nav jēgas jauniešiem uzstājīgi mēģināt mācīt dzīvot, bet krietni labāk nostrādā neuzkrītoša virzīšana pareizajā virzienā, liecina pāris piemēri no Klaiša pieredzes. Kad viņš vienai jauniešu grupiņai bija piedāvājis sameklēt skolotāju, kas varētu palīdzēt aizlāpīt robus zināšanās, pirmā reakcija bijusi kategorisks noliegums – priekš kam mums tas!? Taču pagājušas pāris nedēļas, un daži puiši paši nākuši klāt un teikuši – klau, tu toreiz par to skolotāju ieminējies, varbūt tomēr varam pamēģināt? Un pēc tam kļuvuši par ļoti uzcītīgiem šīs skolotājas audzēkņiem. Bet, kad Edijs pastāstījis par problēmām ar atkarībām, ko pats piedzīvojis, sākumā čaļi pasmējušies, taču pēc tam pa vienam nākuši iztaujāt, kā saprast, vai ir sākusies atkarība no reibinošām vielām. Iznākumā vairāki puiši no brīva prāta sākuši apmeklēt speciālistus.

Tieši tāpat ielas pusaudžiem nav jēgas uzbāzties ar jautājumiem – kā tad tev klājas, vai varu kaut ko palīdzēt? Tad pretī uzreiz būs mūris. Taču, ja pusaudzis pats grib runāties, ir vērts viņu uzklausīt, parunāt – un tad viņš tevī arī ieklausīsies. Edijam ir sava metode, kā uzsākt sarunu ar ielas jauniešiem – pienākt un paprasīt piesmēķēt. Tas tad arī kalpo kā iegansts sarunas uzsākšanai. Jā, varbūt izklausās ne pārāk pedagoģiski – uzpīpēt kopā ar jauniešiem –, taču dzīvē tieši tā tas darbojas. Tieši tāpat, izrādās, darbojas arī Edija piekodinājums jauniešiem – ja, atbraucot uz kādu no centriem, satikšu kādu dzērušu vai narkotikas lietojušu, tad vairs nekad uz turieni nebraukšu. Līdz šim neviena tāda gadījuma nav bijis, kaut gan jaunieši nezina, kad Klaišis var uzrasties.

Atkarību gūstā

Te būtu vietā jautājums – kam Edijam tādas klapatas un ņemšanās ar ielas bērniem? Lielā mērā atbilde meklējama viņa paša pagātnē. Ne jau velti sarunas sākumā viņš vairākas reizes piemin savu tumšo biogrāfiju – tajā patiešām ir gan alkoholisms, gan narkotikas, gan neizpildītas saistības, par kurām sociālo tīklu vidē nelabvēļi viņam atgādina ne reizi vien.

Par pagātnes kļūdām Klaišis gatavs runāt visai atklāti. “Jā, es esmu alkāns, un, ja kožu – tad ir pilnīgs čau! Tajos laikos, kad vēl dzēru, tad parasti bija tā: kā no rīta acis vaļā, tā vajag cigareti un iešaut. Protams, ap pusdienlaiku ragi jau ir sūnās. Esmu bijis konkrēti nodzēries – ar to nelepojos, bet tā tas tiešām bija. Gāju uz anonīmajiem alkoholiķiem, taču man tas nelīdzēja – biju laikam trīs reizes, bet pēdējā no tām, kā izgāju ārā, tā uzreiz pielēju mūli. Kā tiku vaļā no atkarības? Tādas vienas atbildes man nemaz nav. Varbūt nostrādāja tas, ka man iestājās smaga depresija, kurai esmu ļoti pateicīgs. Bija triju nedēļu posms, kad no gultas izkāpu tikai tādēļ, lai aizietu uz tualeti vai ielietu krūzē ūdeni. Ēdu tikai tad, ja čomi kaut ko atveda. Dzīvoju mājā ar malkas apkuri, un ārā bija ziema, bet to triju nedēļu laikā ne reizi neiekūru krāsni. To nedēļu laikā bieži domāju par draugiem, kuri jau ir zem zemes – un vairumā gadījumu tur vainīgas bija atkarības. Katram no viņiem taču bija kaut kādi sapņi un ieceres, bet tas viss vienā brīdī izčibēja! Nospriedu, ka nevēlos, lai arī ar mani tā notiek, un pieliku dzeršanai punktu. Tagad man blakus var kost vai pīpēt – man tas neizraisa pilnīgi nekādas emocijas. Godīgi varu atzīt, ka izdzīvojis esmu tikai tāpēc, ka man ir bail no adatām. Ja tā nebūtu, tad droši vien būtu uzsēdies arī uz heroīna un tad diez vai būtu vairs dzīvs…”

Edijs uzskata, ka lielā mērā no atgriešanās uz atkarību takas viņu pasargā tieši iesaistīšanās labdarības kustībā un tas, ka viņš kļuvis kādam vajadzīgs. Teorētiski jau varētu atkal sarīkot pamatīgu kodienu, taču tad neizbēgami sanāks uzmest jauniešus, kuri viņiem ir uzticējušies.

Bet par jauniešiem viņš ir gatavs stāvēt un krist. “Mums nav nekādu morālu tiesību viņiem kaut ko pārmest. Pusaudzis, tāpat kā ikviens no mums, visas izvēles izdara, vadoties pēc savas pieredzes, kāda nu tā ir. Patiesībā es esmu pārsteigts par to, cik mūsdienu jaunieši ir gudri un kā viņi spēj argumentēt savu viedokli dažādos jautājumos – kaut vai par to, kādu izvēli izdarīt Saeimas vēlēšanās. Turklāt viņu vērtību skala bieži vien ir krietni cilvēcīgāka nekā mums – un to no viņiem var mācīties.” Jaunieši, kurus dzīve nav žēlojusi, ir gatavi gan viens otru nesavtīgi aizstāvēt un palīdzēt, gan arī padalīties pārtikā ar bomžiem – tādi gadījumi patiešām ir bijuši.

Čoms, nevis skolotājs

“Jaunieši parasti ir šokā, kad uzzina, cik man ir gadu. Es parasti saku – cik tad jūs dotu? Kad uzzina, ka man ir 45, tad mutes visiem vaļā – a es domāju, ka varētu būt kādi trīsdesmit vai 35… Nezinu, kā viņi man uztver, taču pilnīgi noteikti ne kā padomdevēju, jo es ar viņiem nekad nerunāju no šādas pozīcijas. Es ar viņiem sarunājos kā ar līdzvērtīgiem. Gribu cerēt, ka viņi mani uzskata par savu čomu. Kādēļ lai viņi ticētu kādam cilvēkam, kas iznāk klases priekšā un māca viņus dzīvot? Jo viņi taču ir piečakarēti jau pašā pamatā! Jau padsmitnieka gados viņiem jācīnās par savu izdzīvošanu! Savā dzīvē esmu daudz pieredzējis un arī pats gana daudz sūdu taisījis, taču tik un tā ir reizes, kad, paklausoties jauniešu stāstus par viņu ikdienu, man izsit korķus. Tādēļ es vienmēr saku, ka nevienam nav tiesību šiem jauniešiem pārmest, ka viņi mēdz būt rupji vai skarbi. Jāsaprot, ka vide, kurā viņi dzīvo, ir tieši tik rupja un skarba.

Negribu nevienu attaisnot, taču jāsaprot vienkārša lieta – viens uz ielas tu neizdzīvosi. Ir jāpievienojas baram. Un, ja bars iet taisīt sūdus, tad tev jāiet līdzi, citādi tu nekad nevarēsi lūgt šim baram palīdzību. Turklāt parasti jau šie jaunieši zog pārtiku, lai pašiem būtu ko ēst – te es nerunāju par atkarīgajiem, kuri zog nopietnākas lietas.”

Un vēl kāda Edija atziņa par to, kādēļ īsti nedarbojas esošā valsts sociālā sistēma, kurai vajadzētu palīdzēt šiem ielas pusaudžiem: “Lai kādi būtu vecāki – dzērāji vai narkomāni –, jāsaprot, ka tie ir šo jauniešu vienīgie vecāki, kurus viņi mīl uz zem tanka nemetīs. Tādēļ viņi nevēršas pēc palīdzības sociālajos dienestos, jo tie, saskaņā ar noteikumiem, šādos gadījumos sāk ar to, ka brauc skatīties, kas notiek ģimenē. Un ko viņi tur ierauga? Neko labu. Un ko vecāki pēc tam ar jaunieti izdarīs? Arī neko labu.

Mani ļoti kaitina tas, ka visa mūsu sistēma vairāk ir vērsta uz sodīšanu un cīnīšanos ar sekām. Piemēram, uz ielas policisti jauniešiem sastāda protokolus par pīpēšanu. Vai tiešām kāds domā, kā ar tādām metodēm viņus var atradināt no smēķēšanas? Teorētiski taču vajadzētu būt tā, ka policists ir pirmais svešais cilvēks, pie kura mēs vajadzības gadījumā vēršamies pēc palīdzības. Vai dzīvē tas tā tiešām notiek? Uz labo pusi jau šajā ziņā pamazām situācija mainās, taču diez vai ir vērts cerēt, ka ielas jaunietis, kuram sastādīts administratīvais protokols par smēķēšanu, kādreiz meklēs palīdzību pie policista. Tā vietā viņš ies pie draugiem un visi kopā risinās problēmu pa savam. Un labi, ja pēc tam nenonāks līdz kriminālam… Rezultātā neviena problēma nav atrisināta, radītas tikai vairākas jaunas!”

Laiku pa laikam Edijam mēdz jautāt, ko viņš domā par priestera Andreja Mediņa Bruknas muižā piekopto darba terapiju un skandāliem par bērnu tiesību pārkāpšanu, kas savulaik to pavadīja. “Visu cieņu Mediņam par to, ko viņš dara ar pieaugušajiem, jo tur nav divu domu: ja tu esi nonarkojies vai nodzēries un tev iedod gultu un tīru palagu, bet par to ir jāpastrādā – tas ir tikai normāli. Taču ar jauniešiem tā nevar. Tur piespiedu kārtā neko nevar panākt. Atcerieties, kā Limuzīnā Jāņu nakts krāsā Lāsmiņa dusmīgi teica: “Es jums tā pastrādāšu, tā pastrādāšu!” Šajā ziņā jau nekas nav mainījies – iedomājies, kāds naids un dusmas jaunietī krājas vairāku mēnešu garumā uz tiem, kas viņu atveduši uz tādu darba nometni. Un uz ko viņš ir gatavs, kad beidzot tiek no turienes ārā!

Taču tas nebūt nenozīmē, ka jaunieši ir slinki. Nē, tā nav – aizvadītajā vasarā 150 no mūsu jauniešiem atrada darbu un strādāja. Viena zemnieku saimniecība sākumā paņēma četrus čaļus uz akmeņu lasīšanu, bet pēc tam bija gatava nolīgt viņus uz visu vasaru. Kad es šo stāstu ieliku tviterī, lauksaimnieki gāza mani no kājām ar darba piedāvājumiem. Naudas lietās es tur nejaucos, tos jautājumus viņi paši kārto. Un čaļi ir sajūsmā! Vienam, piemēram, saimnieks bija iemācījis braukt ar traktoru, un džeks ar lielāko prieku visu vasaru nostrādāja. Vienkārši viņiem vajag dot iespēju! Taču ir viens noteikums – ja tas nav jādara piespiedu kārtā. Ja pusaudžiem visu laiku stāsta, ka neko jau viņi nemāk darīt un tikai sūdus vien taisa, tad nav jābrīnās, ka vienā brīdī viņiem aptekas sirds – labi, tad arī taisīšu sūdus! Patiesībā viņos ir ļoti liels potenciāls un, ja viņi kaut ko dara, tad dara no visas sirds. Tas attiecas arī uz sūdu taisīšanu, jo tā nav tā lieta, ko var darīt ķap-ļap…”

Pārsteidzošie atbalstītāji

Kaut gan varētu likties, ka mums apkārt ir diezgan aizspriedumaini ļaudis, kuri trīs reizes padomā, pirms kādam palīdzēt, jauniešu centri par atbalstītāju trūkumu īsti nevar sūdzēties. Palīdz gan pašvaldības, ar kuru atbalstu tapuši jauniešu centri vairākās pilsētās, gan arī uzņēmumi un privātpersonas. Diezgan bieži gadās, ka pilnu automašīnu ar pārtiku un citām noderīgām lietām atved cilvēki, kuriem pašiem dzīvē nav trūcis dažādu pārbaudījumu, ieskaitot pat pasēdēšanu cietumā. Laikam jau pārāk brīnīties par to nevajadzētu – kam gan citam, ja ne viņiem vislabāk ir zināms, cik viegli jaunībā ir noiet no ceļa un pamatīgi sabojāt sev tālāko dzīvi. 90 procenti atbalstītāju ir tādi, kuriem pašiem dzīvē ir bijušas problēmas, saka Edijs.

Reizēm gadās arī pārsteigumi. Piemēram, piezvana kāda uzņēmuma pārstāve un saka – mēs parasti uz Ziemassvētkiem savācam naudiņu kādam labdarības pasākumam, bet šogad gribējām to novēlēt jums. Rezultātā kontā iebiruši 4500 eiro.

Vēl lielāka summa iebirusi, pateicoties daudz kritizētajām Saeimas deputātu kvotām. “Es vienmēr esmu teicis, ka esmu gatavs runāt ar jebkuru politiķi, ja viņš tiešām vēlas palīdzēt. Biju izsūtījis aicinājumus visām frakcijām, lai viņi atnāk pie mums un apskatās reālo dzīvi. Vienīgā, kas patiešām atnāca, bija Anda Čakša. Mana nostāja līdz šim gan bija tāda, ka no valsts es naudu neņemu, jo tad tiek prasīta jau pieminētā personu identifikācija. Tādēļ biju ļoti noraidoši noskaņots, kad Anda piedāvāja rakstīt iesniegumu Saeimas Budžeta komisijai par 70 000 eiro pabalstu. Taču šajā gadījumā, izrādās, personu identifikācija nebija nepieciešama, un šis finansiālais atbalsts mums ļoti noderēja. Mums šie 70 000 eiro ir pilnīgs kosmoss! Protams, daļu pārtikas mums atved ziedotāji, taču arī paši regulāri braucam iepirkt ēdamo un apģērbu. Jo grūti to ir iedomāties, taču ir jaunieši, kuri nekad mūžā veikalā nav paši sev varējuši izvēlēties apģērbu…”