Kad strēlnieka gaitas iepazīst ne tikai kara filmās: Jāņa Jeļisejeva stāsts

Jāņa Jeļisejeva kino pieredzi varētu apskaust diezgan daudzi latviešu profesionālie aktieri, jo viņa seja pavīd daudzās filmās. Tiesa, tās gan ir lomas bez teksta, turklāt "Dvēseļu putenī" Jānim nācās “nomirt” pat vairākas reizes. Bet kā gan bijušais bārmenis, kurš tagad izveidojis pats savu kara vēstures klubu "Kurland", ir ticis pie tik piedzīvojumiem bagātas dzīves?

Blakus frontes līnijai augušais

Kā mūsdienu cilvēks var nonākt Pirmā pasaules kara strēlnieku rindās?

Pirmām kārtām jābūt interesei par vēsturi, īpaši jau par attiecīgā posma kara vēsturi. Vēstures rekonstruktori ir dažādi: tu vari rekonstruēt visus iespējamos periodus, bet vari arī izvēlēties konkrētu tēmu. Var pat specializēties viena konkrēta pulka vēsturē. Piemēram, mani ir draugi Vācijā, kuri rekonstruē konkrētas Otrā pasaules karā piedalījušās vienības vēsturi – ar attiecīgiem formas tērpiem un uzplečiem. Taču tas nozīmē, ka viņi var piedalīties tikai ļoti konkrētu notikumu rekonstrukcijā – tajos, kuros šī vienība patiešām ir piedalījusies. Savukārt mūsu klubam ir plašāks darba lauks un mēs varam piedalīties dažādos pasākumos.

Bet kā tu pats izvēlējies šādu hobiju?

Manas vecāku mājas Franči atrodas tieši blakus kādreizējo kauju vietām, tās ir pieminētas arī Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī. Jau kopš bērnības laiku pa laikam varēja, teiksim, kartupeļus rokot, uzdurties patronām un šāviņiem. Piemēram, pērn nācās saukt sapierus un atdot viņiem deviņus nesprāgušus lādiņus. Kādēļ to ir tik daudz? Tādēļ, ka tur ir purvains un daļa lādiņu mīkstajā purvā neuzsprāga. Strēlnieki tad pēc vācu artilērijas apšaudes gāja un skatījās, kur purvā kaut kas spīd, meklēja nesprāgušos šāviņus, montēja tad misiņa detaļas nost un zemnīcās no tām vīlēja gredzenus.

Tad jau brīva laika viņiem būs bijis diezgan daudz?

Nu, pie manām mājām Ķekavā fronte nostāvēja divus gadus. Pa vidu jau kaut ko pašaudījās, taču lielas karadarbības nebija.

Atgriežamies pie tavas izvēles – no patronām kartupeļu vagā līdz kauju rekonstrukcijām tomēr diezgan garš ceļš ejams…

Jā, pa vidu bija skola un augstskola – tajā laikā no šīm vēstures lietām biju pilnīgi projām, jo 15 gadus nostrādāju Rīgā par bārmeni. Un tikai vēlāk kaut kā atkal radās interese par kara vēsturi. Pa ausu galam kaut ko biju dzirdējis par rekonstruktoriem, taču saticis nevienu tādu nebiju. Un tad pilnīgi nejauši kaut kur sociālajos tīklos uzdūros informācijai par nesen notikušu Otrā pasaules kara kaujas rekonstrukciju Tērvetē. Tad sapratu – tas ir tas, ko man vajag! Pēc gada laikus jau meklēju informāciju un devos uz Tērveti. Atceros, ka braucu no parka puses un man pretī brauca vācu motocikls… Tad sapratu, ka esmu īstajā vietā. Pēc kaujas gāju pie džekiem un teicu, ka arī gribu viņu bariņā.

Un ko džeki par to teica?

Atšuva mani. Bet viņus var saprast, jo rekonstruktoriem bieži uzmācas ļaudis no malas, no kuriem daudziem vajag tikai ķiveri, šauteni un fotogrāfiju. Kad bilde būs dabūta, visa interese būs cauri. Man pašam pirmā bilde no rekonstrukciju pasākumiem ir frencī un ar ieroci, bet kājās ir šorti. Taču nobildēja tā, lai šortus nevar redzēt.

Beigās no visa tā rekonstruktoru bara atradu Gunču no Kurzemes, kuram pielipu kā apses lapa. Pēc kādas nedēļas sazvanījāmies un aizbraucu pie viņa. Gunča bija ar mieru mani paņemt līdzi uz Baltijā lielāko rekonstruktoru pasākumu Valgā – un kopš tā laika esmu palicis šajā vidē.

Par kara vēstures rekonstruktoriem parasti domas dalās. Vieni uzskata viņu darbību par muļķīgu – sak, pieauguši vīri spēlē kariņu. Savukārt paši rekonstruktori un viņu atbalstītāji saka, ka tieši tā vislabāk var iejusties tā laika karavīru ādā. Tā tiešām ir?

Kara skarbumu un būtību tiešām var izjust. Kad braucam uz kauju rekonstrukcijām, tur jau mūs neviens neizmitina viesnīcā. Ir lauka nometne: tev iedod lāpstu, ar ko pašam jāizrok ierakums, pats tu arī to iekārto – nes no meža skujas, pārvelc tentu. Un tā savā šinelītī un mundierī tad arī pavadi nakti. Tas ļauj izjust, kā tad toreiz vīri jutās.

Daudz, protams, ir atkarīgs no tā, kā tu pats attiecies pret pasākumiem. Daļa atbrauc vienkārši atpūsties, bet daļa vēlas patiešām rekonstruēt nopietnus notikumus. Un dara to līdz pēdējam sīkumam. Ja tu smēķē, tad tev ir portsigārs, nevis mūsdienu Winston paciņa. Un vēl pasūta papirosus – Krievijā vēl var dabūt –, lai tiešām būtu atbilstoši tā laika garam. Tie, kuri pīpē cigaretes ar filtru, ņem tās ar baltajiem filtriem, lai pa gabalu nevarētu to filtru redzēt. Jo vienmēr jau kaut kur blakus ir fotogrāfi – un tad pēc tam skaties uz bildēm un šausminies, ka tur redz tādas lietas, kurām tur nebija jābūt.

Vēl viena lieta, ko mēs darām – nesam vēstījumu jaunajai paaudzei par vēstures notikumiem. Jaunieši var paši savām acīm visu apskatīt un aptaustīt. Pēdējo gadu laikā gan ir arvien vairāk ierobežojumu attiecībā uz ieroču apriti. Piemēram, pirms dažiem gadiem nebija nekādu problēmu, ja vecāki vēlējās, lai bērns nobildējas ar šauteni rokās. Tagad tas jau skaitītos pārkāpums. Ja man tagad vajadzētu no jauna veidot savu klubu, tad ieroču sagādes ziņā tas būtu praktiski neiespējami.

Replikas taču var izmantot?

Tās var, taču kaujas rekonstrukcijai tomēr tieši šāviens piešķir īsto efektu, kā replikām pietrūkst, bet salūtieročiem ir.

Dvēseļu putenis un sals

Mēs sarunājamies restaurētās strēlnieku pozīcijās netālu no vietas, kur 1916. gadā norisinājās Ziemassvētku kaujas. Patlaban ir mazliet virs nulles, taču kādi laika apstākļi bija toreiz?

Krietni aukstāks. Kad Mangaļos filmējām Ziemassvētku kauju ainas Dvēseļu putenim, tad sākumā bija ap nulli, taču aukstumu tik un tā ļoti labi varēja just. Apvidus tur purvains, tu ik pa laikam krīti, zābaki un šinelis drīz vien ir mitri, ir arī sniegs, bet papildus pūš arī mākslīgo sniegu. Iznākumā pēc kāda brīža sāku just, ka zābaki kļūst stīvi un arī pats vairs lāgā nevaru pakustēt. Aizeju uz mašīnu un skatos – oho, jau mīnus 13!

Tad, lūk – strēlniekiem Ziemassvētku kaujās bija mīnus 30 ar kapeikām… Pēc tam ar puišiem runājām – kur gan strēlniekiem radās tas gribasspēks, apņēmība un spēja ziedoties? Tādos apstākļos taču pirkstus īsti nevar palocīt, lai izdarītu šāvienu! Turklāt šautene mitrumā apledo un aizsalst. Tas, ko strēlnieki toreiz paveica, ir prātam neaptverami.

Ja tevi ievaino, tad tādos apstākļos droši vien izdzīvot nav izredžu…

Gan atmiņās, gan arī Aleksandra Grīna grāmatā var lasīt, ka uzreiz pēc kaujas bijis klusums, pēc brīža ievainotie sākuši nākt pie samaņas un pāris stundas bijuši dzirdami vaidi, bet pēc tam iestājies pilnīgs klusums. Izdzīvojušajiem tas noteikti bija briesmīgs pārdzīvojums – dzirdēt drauga vaidus un nespēt viņam neko palīdzēt…

Cik tuvu vienas otrām Pirmā pasaules kara laikā bija strēlnieku un vācu pozīcijas?

Attālumi bija dažādi, bet vistuvāk tās bija Ķekavā, netālu no manām mājām – apmēram 50 metru. Tik tuvu, ka varēja granātu aizmest vai savā starpā sarunāties. Ja viss bija klusu, varēja dzirdēt, kas otrā pusē ierakumos notiek.

Snaiperi Pirmajā pasaules karā bija?

Bija gan, un diezgan daudz. Nepateikšu par cariskās Krievijas armiju, taču vācieši speciāli snaiperiem ražoja Mauser šautenes ar optiku. Vāciešiem pat bija īpašas vienības, kurās ņēma pieredzējušus medniekus. Ko lai tur saka – vācieši jau no laika gala ir bijuši prasmīgi karotāji…

Bet ir arī lietas, kas strēlniekiem bija labākas. Piemēram, zābaki. Kā rekonstruktors esmu staigājis gan cariskās armijas parauga zābakos, gan vācu un sākumā nevarēju saprast, kādēļ vācu zābakos kājas vairāk salst. Kā vieni, tā otri taču ir no ādas. Taču vācu zābakiem pazoles ir apkaltas ar naglām, un caur tām sals ņem cauri. Rekonstrukcijām mēs parasti ņemam vienu numuru lielākus zābakus, lai var ievilkt biezākas zeķes un kājas nesaltu.

Parasti mēs arī cenšamies ekipējumu vecināt, lai tas neizskatītos kā nupat no veikala nācis – noberžam zābakus, pastaigājam pa mežu un purvu, bet pēc tam formu izmazgājam, lai tā izskatītos valkāta. Jo frontē jau nevienam nebija tīra un svaiga uniforma.

Par strēlniekiem ir rakstījuši divi Aleksandri – Grīns un Čaks. Kura darbi tev labāk patīk?

Man labāk patīk Grīns, viņš strēlniekus apraksta vairāk no dokumentālā viedokļa un detalizētāk. Tas arī man ļauj iegūt vairāk informācijas.

Cik filmās esi piedalījies?

Par strēlniekiem ir bijusi filma Astoņas zvaigznes, arī Dvēseļu putenis – tajā biju no zvana līdz zvanam, filmējos visās iespējamās vietās. Mēs tur bijām trīs puiši, kas pietuvinājās aktieru brigādei, un mūs tur ik pa brīdim lika kadrā. Vajadzēja tikai nomainīt cepures vai stāvēt ar muguru pret kameru, lai pārāk bieži nebūtu viena un tā pati seja redzama.

Kad aizbraucu uz pirmo Dvēseļu puteņa filmēšanas dienu Ādažos, vēl nebiju paspējis pat formu uzvilkt, kad man uzreiz pateica, ka būšu Zarnu Jānis. Tobrīd tā īpaši neiedziļinājos, kāpēc tā, un tikai vēlāk sapratu, kādēļ mani tā nosauca – ainā ar tuvcīņu ierakumos es kaut kur pa vidu sēžu ar pāršķeltu vēderu, no kura viss krīt ārā…

Cik reizes tad Dvēseļu putenī tu kriti?

Vismaz divas! (Smejas.) Vēl esmu filmējies Tēvs nakts un Sarkanajā mežā. Pēdējā esmu katrā sērijā, jo man bija NKVD virsnieka forma un esmu redzams katras sērijas sākuma kadros, verot vaļā durvis. Vēl ir bijušas filmiņas par nacionālajiem partizāniem, kaut kas ir filmēts arī Lietuvā.

Eiro par šāvienu

Cik liels ir tavs vēstures klubs?

Nav liels – tikai pieci krietni vīri. Taču ar to pilnīgi pietiek.

Un kāpēc saucas Kurland?

Man sirdij vistuvākais vēstures posms ir streļķi un brīvības cīņas, bet uzreiz pēc tam nāk latviešu leģions un 19. divīzija, kas cīnījās Kurzemē. Daudz sanāk draudzēties ar vāciešiem, kuri bieži izmanto terminu kampfgruppe. Mana lapa feisbukā tā arī saucas – Kampfgruppe Kurland. Tā, lai arī starptautiski viss būtu saprotams.

Kādēļ taisīji savu klubu? Neprati sadzīvot ar jau esošajiem?

Nē, tas īsti nebija iemesls. Būtiskākais ir jautājums par salūtieročiem, jo likums nosaka, ka ir nepieciešams juridiskais statuss, lai tavā īpašumā varētu būt salūtieroči. Agrāk tie varēja piederēt arī privātpersonām, taču pēc likuma izmaiņām nācās kļūt par juridisko personu. Protams, jāievēro arī visi noteikumi par glabāšanu, kā arī jānokārto eksāmens.

Sava kluba piecus vīrus es varu apgādāt ar ieročiem, taču tas ir tīrais sīkums, ja salīdzinām ar tiem džekiem, kuri gādā salūtieročus filmēšanas vajadzībām. Iedomājies, Dvēseļu puteņa filmēšanai taču vajadzēja 200 šaujamo!

Un kur tādu skaitu ņemt?

Ir cilvēki, kas šajā jomā specializējas, un viņiem ir lieli arsenāli ar salūtieročiem. Jāņem jau arī vērā, ka tajā pašā Dvēseļu putenī tiem puišiem, kuri skrēja kaut kur kadra aizmugurē, daudziem bija koka šautenes, jo tādā attālumā tāpat nevar atšķirt. Šajā ziņā jau tādi kā es esam jebkurai filmēšanas grupai īsts atradums – ierodamies ar saviem ieročiem un uniformām.

Kad padzirdēju, ka tiks filmēts Dvēseļu putenis, man uzreiz bija skaidrs – noteikti tur jāpiedalās! Tāda iespēja būs tikai vienu reizi mūžā, un, tā kā strēlnieku tēma man ir ļoti tuva, tad nozvērējos, ka noteikti piedalīšos šajā pasākumā. Aizsūtīju savas fotogrāfijas un pieteikumu – un ar to pietika. Aizsūtīju arī pieteikums par pārējiem kluba džekiem, bet viņus nepaņēma – kurš par vecu, kurš vēl kāda iemesla dēļ nederēja.

Vispār jau loģiski – strēlnieki taču bija jauni puikas…

Mēs jau savā starpā smejamies, ka esam sasnieguši to vecumu, kad, ja piedalīties Otrā pasaules kara kaujas rekonstrukcijā, tad mums jau vajadzētu staigāt ģenerāļu uniformās ar zelta uzplečiem.

Vai arī aizmugurē sargāt noliktavas…

Jā, melnajās uniformās ar kepku galvā, piegādājot ierakumos esošajiem patronas un lādiņus. Tā patiesībā ir liela problēma, jo jaunajiem čaļiem par šo lietu interese ir diezgan maza, pārsvarā rekonstruktoru vidū ir pusmūža vīri. Igauņiem šajā ziņā situācija ir labāka, jo tur parādās arī pa kādam divdesmitgadīgam. Kad prasīju, kā viņi to panākuši, atklājās, ka tie ir jau pieredzējušo rekonstruktoru dēli.

Igauņi rekonstruē savu leģiona divīziju un pieiet šai lietai nopietni: rīko lauka nometnes, kurās māca reglamentu un apieties ar ieročiem. Ļoti smuki. Es arī gribētu tādu līmeni sasniegt. Ne jau velti tieši igauņu klubs Valgā noorganizēja Baltijā lielāko ikgadējo Otrā pasaules kara kaujas rekonstrukcijas pasākumu. Viņiem gan ir vieglāk tādēļ, ka atbalstu sniedz bruņotie spēki, zemessardze un valsts. Man, gatavojoties Cēsu kaujas rekonstrukcijai, uzreiz ir jādomā, kur dabūt patronas, kas nebūt nav lētas, bet igauņiem to finansē valsts.

Cik tad salūtpatrona maksā?

Ap eiro gabalā. Atceros, kad piedalījos pirmajā Valgas pasākumā, man iedeva šauteni un 50 patronas. Stobrs bija karsts! Tagad jau to var atcerēties ar smaidu: mums bija jādodas uzbrukumā sarkanajiem, bet es biju aiztesies visiem pa priekšu un jau ieskrējis pretinieku pozīcijās, kamēr visi pārējie bija palikuši iepakaļ, sagūluši un sākuši apšaudi. Izšāvu visas patronas! Man veči pēc tam prasa – cik patronas tev palika pāri? Es saku – nekas nepalika, visas izšāvu! – Vai tu muļķis esi? Ko šausi nākamajā pasākumā?

Viss Valgas pasākums ir iespaidīgs. Ilgst trīs dienas, piedalās rekonstruktori no dažādām valstīm, abas puses tiek izmitinātas nometnēs ar sardzi – viss kā pieklājas. Sajūta ir fantastiska, kad parādē pa priekšu soļo vācieši, bet aizmugurē sarkanie, katliņiem grabot. Trīs četras stundas pirms parādes ir soļošanas treniņš, ko vada īsti mūsdienu virsnieki – tas gan attiecas uz vāciešiem. Sarkanie soļo, kā nu prot. Sarkanajiem jau vispār šis pasākums nav īpaši dārgs, jo formas tērpi ir ievērojami lētāki. Man pašam gan daudzas lietas ir oriģinālas, ieskaitot divas šautenes. Agrāk tas bija diezgan vienkārši: šautenes varēja nopirkt Spānijā, bet kāda vācu firma tirgoja pat ložmetējus par 600 eiro gabalā. Taču tagad šajā ziņā skrūves ir piegrieztas.

Lietuvieši arī rīko rekonstrukcijas pasākumus?

Rīko, taču mazāka mēroga. Toties ļoti nopietni šai lietai pieiet poļi. Netālu no Sopotas pludmalē viņi ik gadu rekonstruē D dienas desantu Normandijā. “Amerikāņi” nāk ārā no jūras ar visiem tankiem un bruņumašīnām, bet friči, ierakušies smiltīs, atšaudās. Bijām domājuši pērn uz turieni aizbraukt, taču kovida dēļ neiznāca. Ceru, ka nākamajā sezonā sanāks. Poļiem tas pasākums ir ļoti iespaidīgs un ilgst vairākas dienas: ir gan vēsturiskās tehnikas parāde, gan tā laika modes skates. Ļoti krāšņi.

Vai tad pandēmijas laikā vispār kādi vēstures rekonstrukcijas pasākumi notiek?

Jā, vasarā bijām lielā triju dienu pasākumā Polijā, Gžičko pilsētā – tur tika rekonstruēta Pirmā pasaules kara kauja starp sibīriešu vienībām un vāciešiem.

Pirmo pasaules karu attēlot droši vien ir vienkāršāk, savukārt Otrā pasaules kara rekonstrukcijai jau ir nepieciešama tehnika…

Tā ir – bruņumašīnas, tanki, tanketes, motocikli, plus vēl aviācija. Valgā tiešām piedalās arī lidmašīnas. Kad nonāc tādā kaujā, tad emocijas ir maksimālā līmenī – visapkārt tev šauj, kaut kas sprāgts, brauc kaujas tehnika, bet virs galvas vēl traucas lidmašīnas.

Vai tiešām ir iespējams kaut kur atrast īstu Otrā pasaules kara lidmašīnu?

Nē, tās ir parastās mūsdienu civilās lidmašīnas, taču sadarbībā ar pirotehniķiem tāpat izdodas radīt iespaidīgu efektu – kad lidmašīna nāk pikējumā, bet uz zemes atskan sprādziens, tad tiem, kas atrodas blakus, sajūta ir neaizmirstama. Vēl neaizmirstamāka sajūta ir tad, ja tev virsū nāk tanks. Esmu piedalījies rekonstrukcijā, kur vajadzēja sēdēt pozīcijā, kurai virsū nāca T-34 – sajūta bija baisa. Pat zinot, ka tā ir tikai rekonstrukcija, ir grūti noturēties, lai neaizbēgtu. Reiz man Tērvetē sejā no diezgan tuva attāluma izšāva ar lielgabalu – sajūta bija satriecoša. It kā gludeklis būtu pielikts pie sejas un gar ausīm nopūš liels vējš. Tajā brīdī tu vienkārši no šoka apstulbsti.

Parasti kauju rekonstrukcijas aprobežojas ar šaušanu, bet tuvcīņas gadās reti. Durkļus šautenēm vispār neliekat?

Agrāk mēdza likt arī durkļus, taču tagad no tiem atteicāmies, jo, kaujas laikā ieejot azartā, var notikt nelaime. Ukrainā bija gadījums, kad vienu puisi tiešām sānos sadūra ar durkli. Kopš tā laika nolēmām pasākumos iztikt bez durkļiem. Kaujas laikā emocijas sit tik augstu vilni, ka reizēm cilvēks sevi vairs nekontrolē. Bijām reiz uzaicinājuši ciemos baltkrievu klubu, un tuvcīņas laikā pretinieks izrāva manu durkli un jau atvēzējās dūrienam. Es tikai paspēju nobļauties: “Ko tu dari?!” Par laimi, ar to pietika, lai viņš apstātos. Man vēl tagad biksēs ir caurums no vienas citas kaujas, ko ar durkli izplēsa biedrs – labi, ka nekur dziļāk netrāpīja. Pieredzējis puisis, taču tāpat kaujas laikā aizkrīt širmis… Par šīm lietām ir jāpadomā.

Ne jau velti pirms kaujām notiek drošības tehnikas instruktāža – kāds attālums jāievēro šaušanas laikā un tamlīdzīgi. Man pašam ausis jau ir “atšautas” no biežajiem šāvieniem tuvumā. Domāju, ka lielākajai daļai rekonstruktoru ir līdzīgi. Daži izmanto ausu aizbāžņus, taču tie traucē sadzirdēt komandiera pavēles.

Nereti var redzēt, ka rekonstruktoru formas tērpus rotā gan dienesta pakāpju zīmotnes, gan dažādi apbalvojumi. Pēc kādiem principiem tos var saņemt? Katrs liek, ko grib?

Tā gluži nav, nozīmes saņem tikai par nopelniem – piedalīšanos noteiktā rekonstrukciju skaitā vai to laikā gūtajiem ievainojumiem. Piemēram, vācu armijā pastāvēja apbalvojumi par piedalīšanos tuvcīņā. Tiem bija trīs pakāpes. Lai saņemtu augstāko, vajadzēja piedalīties 25 tuvcīņās. Iedomājieties, kādai veiksmei jābūt, lai izdzīvotu 25 tuvcīņās? Vairākiem latviešu leģionāriem bija nozīmes par piedalīšanos piecās tuvcīņās, taču kādai ellei jāiziet cauri, lai piedalītos 25?! Tad, lūk, arī rekonstruktoru vidē pastāv šādas nozīmes, taču tās saņem tikai tie, kuri piedalījušies noteiktā skaitā tuvcīņu. Tādēļ man tādas nozīmes nav.

Foto ar fašistu

Kā var kļūt par rekonstruktoru kluba biedru? Jāsāk kā ierindniekam? Un ar pārrunām ar sievu?

Kā tad! Starp citu, es esmu viens no tiem rekonstruktoriem, kuriem uz pasākumiem sieva vienmēr ir līdzi. Viņa man ir liels atbalsts. Arī meita ir piedalījusies vairākos pasākumos, tostarp bermontiādē, kur bija medmāsa.

Ja runājam par rekonstruktoriem, tad pirmais jautājums ir – cik liela ir tava interese par vēsturi un kādas ir zināšanas? Vai esi kaut ko lasījis un pētījis? Vai arī gribi tikai uzvilkt formu un tēlot karavīru? Man tomēr gribētos, lai būtu kaut kādas zināšanas. Vēl viena prasība droši vien būtu, lai jaunpienācējam ir vismaz viens savs formas tērps. Jā, man ir savas rezerves un varu apģērbt vairāk cilvēku, nekā klubā ir biedru, un pirmajās reizēs varu palīdzēt. Taču vēlāk būtu labi, lai ir savs frencis, bikses, zābaki un siksna.

Bet kur to visu dabūt? Neaiziešu taču uz H&M un neprasīšu pārdevējai: “Man, lūdzu, vērmahta uniformu, L izmēru!”

Ir veseli arteļi, kas nodarbojas ar vēsturisko uniformu šūšanu. Vienam manam draugam Baltkrievijā ir šūšanas cehs, kas nu jau kādus padsmit gadus nodarbojas tikai un vienīgi ar vēsturiskajām uniformām. Kam viņi tās šuj? Vēsturisku filmu veidotājiem: par Napoleona laikiem, par abiem pasaules kariem un tā tālāk. Es pats esmu vienā pasākumā, kur vajadzēja atveidot deviņdesmito gadu notikumus, vilcis mugurā pat omonieša formas tērpu. Kad dēls mani tajā ieraudzīja, tad teica: “Tēti, beidzot viena uniforma, kura tev superīgi piestāv!” Es varēju tikai atbildēt, ka tā nu gluži nav no tām, uz kurām es būtu tiecies…

Ir rekonstruktori, kuri principiāli atsakās vilkt, piemēram, sarkanarmieša uniformu, taču es tik dziļi nebraucu – ja vajag konkrētā pasākumā būt sarkanajam, tad varu to darīt. Patiesībā jau reizēm pasākumos pat rodas problēmas, jo visi grib būt vācieši, bet pietrūkst sarkanarmiešu.

Kā rekonstrukciju kaujā nosaka, kurš kritīs, bet kurš nē? Kam beidzas patronas, tam jākrīt?

Parasti jau apmēram tā arī ir. Mazākos pasākumos jau pirms kaujas vienojamies: kuram gadās kaut kāda šaize ar ieroci, tam jākrīt. Ja beidzas munīcija – tas pats. Kaujas rezultāts ir atkarīgs no tā, vai tā ir vai nav konkrētas vēsturiskas kaujas rekonstrukcija. Ja vēsturiska kauja, tad jāpieturas pie patiesības. Ja vienkārši kaujas imitācija, tad pirms tam vienojas, kura pusē uzvarēs. Reizēm visu nosaka dalībnieku proporcija: ja vācu pusē ir 100 vīru, bet sarkano tikai 30, tad skaidrs, ka jāuzvar vāciešiem. Savukārt Krievijā pastāv nerakstīts likums, ka vāciešiem vienmēr jāzaudē.

Krievijā vispār ir interesanti: citur tu vācu formā vari iziet arī ārpus nometnes, bet Krievijā nekādā gadījumā to nedrīkst darīt. Taču krievu skatītāji parasti nez kādēļ ar lielāko prieku fotografējas tieši ar vācu virsniekiem. Viņš neies bildēties ar Sarkanās armijas leitnantu vai ģenerāli, bet, kā ierauga vācieti augstajā virsnieka cepurē, tā uzreiz ir klāt un grib fotografēties! Pat rinda reizēm veidojas! Nāk pat omes, kurām varētu būt kaut kādas atmiņas no kara laikiem… Paradoksāli, bet fakts.

Vai tad šajos saspīlētajos laikos vairs var braukt uz kara spēlēm Krievijā?

Grūtāk jau kļūst. Nesen man pazīstami igauņu rekonstruktori bija braukuši uz ikgadēju Napoleona laika kauju rekonstrukciju Baltkrievijā. Viņi tur to bija apmeklējuši jau vairākus gadus, un nekad nebija nekādu problēmu, taču šoreiz jau pie robežas savāca drošības dienests. Kas jūs tādi, uz kurieni braucat, kur ir ieroči? Labi, ka atklājās: viens no igauņiem ar kādu baltkrievu drošībnieku kādreiz armijā bija kopā dienējuši. Tad nu pēc pratināšanas un kopīgas šņabja iedzeršanas igauņus palaida vaļā, taču pasākums tikmēr jau bija beidzies…

Šis raksts un daudz kas cits interesants žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.