Leģendārajam Uldim Stabulniekam kāzās, bērēs un izlaidumos allaž lūgts atskaņot vienu konkrētu dziesmu

Uldis Stabulnieks mēdza ironizēt, ka viņš sacerējis tikai vienu dziesmu, jo bieži koncertos viņam lūgts atskaņot neko citu kā Tik un tā. Par šo dziesmu viņu dievināja, nēsāja uz rokām un apbēra ar ziediem.

Dziedātāja Margarita Vilcāne atceras, ka reiz ar ansambli Tip Top koncertējuši Rēzeknē, un ciemos atbraucis arī Uldis Stabulnieks. Rēzeknes kora dalībnieki uzaicinājuši mūziķus kopīgi nosvinēt Līgosvētkus. Miglainajā pļavā visi dziedājuši Tik un tā un nesuši Uldi uz rokām apkārt ugunskuram. 

Leģendārās dziesmas tapšanas stāsts ir šāds – šķirstot literāro žurnālu Karogs, komponists atrada Māras Zālītes dzejoli un sakomponēja tam melodiju. Dziesmu viņš iesniedza tolaik populārajai Mikrofona aptaujai, pat īpaši necerot, ka to vispār atskaņos. Turklāt viņš to izdarīja pēdējā mirklī, 1981. gada novembrī, kad pārējās konkursa dziesmas jau bija atskaņotas pa radio teju visu gadu. Māra Zālīte atceras, ka par dziesmas popularitāti bijusi ārkārtīgi gandarīta. “Abi brīnījāmies, kā tas mums ir izdevies, jo dziesmā skan vārds Latvija. Padomju laikā gan dzejā, gan dziesmās vārds Latvija nedrīkstēja būt, bija atļauts vien salikums Padomju Latvija.”

Dziesma līdz Mikrofona aptaujas noslēgumam paspēja izskanēt vien četras reizes. Uldis ik pa laikam zvanīja Mārai un informēja, kādā vietā iebalsota dziesma. Reiz viņš piezvanīja un pavēstīja: “Esam pirmajā vietā, mums ir visvairāk balsu.” Tobrīd viņiem bijusi sajūta, ka abi uztaisījuši nelielu valsts apvērsumu. Bet, kad paziņoja oficiālos rezultātus, Tik un tā bija ierindota nevis pirmajā, bet gan otrajā vietā – uzvarēja Raimonda Paula dziesma Dāvāja Māriņa. Kā liecina nostāsti, toreiz Radio vadības pārstāvji izsaukuši uz pārrunām Mikrofona veidotājus un paziņojuši, ka Stabulnieka un Zālītes dziesma nedrīkst uzvarēt.

Tomēr galvenais bija izdarīts – dziesmu atskaņoja publiski, un tā aizkustināja daudzu klausītāju sirdis. Tautas atsaucība bija milzīga. Dzejniece atzīst, ka tik ciešas saiknes ar publiku, kā tas bija ar Stabulnieka komponēto dzejoli, viņai nekad mūžā nav bijis. Tolaik viņa strādājusi Rakstnieku savienībā, uz kurieni cilvēki nesuši ziedus, bet lauku sievas sūtījušas vilnas zeķes, cimdus, pašaustas segas un pateicības vēstules. To pašu saņēmis arī Uldis. “Toreiz par tādu popularitāti varējām vien sapņot, un šis sapnis mums abiem piepildījās,” saka dzejniece.

Jāatzīst, ka dziesmai bija savdabīgs un dīvains statuss – tā bija pa pusei aizliegta. Piemēram, to nedrīkstēja iekļaut savā repertuārā kori un vokāli instrumentālie ansambļi, toties pats Uldis Stabulnieks to varēja dziedāt, cik vien grib. To brīvi varēja dziedāt, piemēram, arī Līgosvētkos pie ugunskura vai pie galda viesībās, bet daži pat pieprasīja to izpildīt bērēs. Tomēr padomju funkcionāri šo dziesmu uzskatīja par kaitīgu un nevēlamu. Čeka attiecībā uz šo dziesmu izvērsa propagandu latviešu emigrantu sabiedrībā, stāstot, ka dziesmā tiek nepārprotami pausts atbalsts Latvijas iekļaušanai Padomju Savienībā, jo pavisam skaidri tiek dziedāts: “...mazliet par mazu, lai palaistu vienu pasaules plašajos ceļos…”

Vērtējot Ulda Stabulnieka radošo veikumu, jāatzīst – viņš veiksmīgi realizējās kā komponists, taču kā cilvēks piedzīvoja lielas eksistenciālas problēmas. Mūža nogalē viņam dzīve kļuva arvien smagāka un nepanesamāka. Pēdējos gadus viņu māca depresija, radās problēmas ar veselību. Lielās nomāktības dēļ radās psihiska rakstura traucējumi. Neskatoties uz ārējo vīrišķību, viņš bija trausls un viegli ievainojams. Dzīve komponistu aizlauza, šo pasauli viņš atstāja iztukšots un vīlies.

Ārpus armijas žoga

Uldis Stabulnieks piedzima 1945. gadā Rīgā ierēdņa un aktrises ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad Uldis bija vēl pavisam mazs, tāpēc zēns bieži tika ņemts uz Jaunatnes teātri, kur strādāja viņa mamma – aktrise Vera Stabulniece. Uldis izauga skatuves aizkulisēs un jau no mazotnes iejutās radošā vidē. Jau agrā bērnībā spilgti izpaudās viņa muzikalitāte – viņš varēja ar vienu pirkstu noklimperēt dziesmas, ko bija dzirdējis pa radio.

“Tā kā man bija laba muzikālā dzirde, mamma sešu gadu vecumā mani aizveda uz konsultāciju Dārziņskolā,” vēlāk stāstīja Stabulnieks. “Pasniedzējs Jānis Hunhens aicināja kaut ko nodziedāt, un man divreiz nebija jāsaka – kaut vai visu radio repertuāru!” Pasniedzējs noklausījies zēnu un teicis: “Šitam puikam vairāk neko nevajag, lai nāk taisni uz eksāmenu.” Eksāmens noticis konservatorijas telpās, un eksaminētāji atzinuši Uldi par pietiekami perspektīvu un ieskaitījuši Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kora klasē. Tur viņš mācījies solfedžo, dziedāšanu un sēdējis ne tikai pie klavierēm, bet arī vingrinājies vijoļspēlē. Pusaudža gados aizrāvies ar džezu un estrādes mūziku, sācis spēlēt deju vakaros, attīstot savas pianista prasmes. Spēlējis Rīgas tekstila fabrikas klubā un tā saucamajā Barankā – tagadējā Vernisāžā.

Īpašs dzīves posms Stabulniekam saistīts ar karavīru ansambli Zvaigznīte, kur tika noslīpēta meistarība gan džezā, gan vieglajā mūzikā. 1967. gadā viņš kļuva par grupas vadītāju un aizveda savu komandu līdz pat Tallinas džeza festivāla goda pjedestālam, kā arī uzvarēja festivālā Liepājas dzintars.

Komponēšanai Uldis Stabulnieks pievērsās armijā, viņa pirmā dziesma tapa derību rezultātā. Iepazinies ar kādu topošo dzejnieku, Stabulnieks uz polšu saderēja, ka var uzrakstīt dziesmu jebkādiem vārdiem. Dabūjis dzejoli Tu gribēji, lai dāvāju tev rozes baltajā pantā un bez atskaņām, viņš uzrakstīja tam melodiju.

Iejūtoties armijas formā, viņš draugiem un paziņām stādījās priekšā kā štabskapitan Dudočkin. Paralēli muzicēšanai grupā Zvaigznīte Uldis veica arī citus obligātā dienesta pienākumus – būdams strojbata kareivis, strādāja gan Rīgas asfaltbetona rūpnīcā, gan Baltijas kara apgabala centrālajā noliktavā pie Deglava tilta. Atceroties dienesta laiku, Stabulnieks vēlāk stāstīja, ka bieži centies nokļūt ārpus armijas daļas žoga. “Mukām brīvsolī, lai kaut kur krogos varētu uzspēlēt džezu. Tolaik publikai par to bija liela interese, tauta nāca bariem aiz muguras, kad gājām meklēt telpas, kur uzspēlēt.”

No armijas Stabulnieks atgriezās 1967. gada decembrī, kad viņa kurss Latvijas Valsts konservatorijā kārtoja sesiju. “Man iedeva mēnesi, lai sagatavotos,” stāstīja Stabulnieks. “Atceros, eksāmens dialektiskajā materiālismā bija pilnīgs murgs. Vispār pāris reizes grasījos iet prom no konservatorijas, jo mani vienmēr kaitināja dekāns Sluckovs, kurš man piesējās par nenoskrietajiem krosiem. Kam viņš uzsēdās, tam miera nebija.”

Ar harmonisku valodu

Pabeidzis konservatoriju, Stabulnieks kļuva par diplomētu kordiriģentu, bet tā arī nestājās koru priekšā. “Par diriģentu es tomēr nekļuvu, jo man vienmēr bijis grūti kaut ko pieprasīt no citiem,” atzinās mūziķis. “Jā, diriģēt es māku, bet nevaru būt par vadoni sava rakstura dēļ. Man nepatīk sevi uzspiest citiem.”

Dziedātāja Margarita Vilcāne uzskata, ka Stabulnieka dziesmām piemīt dabiska, vienkārša un harmoniska valoda, kas tajā pašā laikā rada sajūtas, ka tiek austas smalkas mežģīnes. Stabulnieka mūzika ir ļoti latviska, sirsnīga un bez liekulīga patosa. Aizejot aizsaulē, viņš atstāja virkni lielisku melodiju, un ne tikai estrādes žanrā. Stabulnieka kontā ir ap 40 kora dziesmu, mūzika 30 teātra izrādēm, vairākām kinofilmām un televīzijas uzvedumiem. 1995. gadā par devumu teātra mākslas žanrā viņam piešķīra Latvijas Lielo mūzikas balvu. Viņa dziesma Barons savulaik kļuva par Māra Sirmā kora Kamēr himnu.

Nevar nepieminēt, ka daudzas savas dziesmas Stabulnieks izpildīja pats. Viņš gan atzina, ka nekad nav juties kā īsts dziedātājs, bet dziedājis tikai tāpēc, lai precīzāk pateiktu to, ko bija domājis. “Tas ir tāpat, kā dzejnieki lasa savus dzejoļus,” skaidroja komponists. Jautāts, kāpēc nav mācījies par profesionālu pianistu, Stabulnieks ar humoru atbildēja, ka klaviernodaļai viņa dibens bijis par vieglu. “Nevarēju pacelt pianista repertuāru, toties spēju lasīt no lapas, un spēlēt man patika.” Interesanti, ka konservatorijā viņš iestājās vēlreiz – kompozīcijas klasē, kur mācījās trīs gadus.

Lai vai kā, bet Latvijas Komponistu savienībā viņu tomēr uzņēma, kaut arī bez diploma. Tolaik Stabulnieks jau bija guvis starptautiskus panākumus. 1973. gadā viņa kompozīcija Balāde ieguva trešo vietu starptautiskajā džeza konkursā Monako. Rīgā šis notikums izraisīja furoru, un par Stabulnieku pastiprināti sāka interesēties citi mūziķi. “Daudzi brīnījās – kā es to dabūju gatavu? Pavisam vienkārši,” stāstīja komponists. “Par konkursu uzzināju čehu žurnālā Melodija, un es aizsūtīju savu partitūru pa pastu.” Pēc tam viņam vairākus gadus sūtīti ielūgumi atkal piedalīties Monako džeza konkursā, bet Stabulnieks atteicies jo “konkursi ir kā loterija, visu laiku nevar veikties”. 

Sieva, meita un koncerti

Kaut gan pirmajā vietā Uldim vienmēr bija mūzika, stabilu vietu viņa dzīvē ieņēma ģimene. Kad 1967. gadā grupas Zvaigznīte sastāvā Uldis filmējās Rolanda Kalniņa filmā Elpojiet dziļi, viņš iepazinās ar topošo aktrisi Rutu Jukēviču, kura tolaik mācījās kinoaktieru studijā pie Līvijas Akurateres. Šī satikšanās bija liktenīga. Ruta atceras: “Kādā ballītē iepazinos ar Uldi. Dejot viņš nemācēja, bet es apķēros viņam ap kaklu un teicu: “Tu būsi mans.” Tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena.”

Par kāzu vietu tika izvēlēta Rutas vecāku mājas Skaistkalnē. Pasākums noritējis ar dejām un blīkšķiem, ko bija noorganizējis operators Jānis Milbrets, kas no Rīgas kinostudijas bija sadabūjis spridzekļus uguņošanai. Noticis arī kāds starpgadījums – pēc kāzām ar Uldis ar draugiem aizbraucis nopeldēties un pazaudējis laulības gredzenu. Draugi centīgi izložņājuši visas dūņas, tomēr gredzenu nav atraduši.

Diemžēl Rutai iecerētā aktrises karjera gāja secen, jo Uldis pieprasījis izvēlēties, būt sievai vai aktrisei. Tā kā Ulda mamma bija aktrise, viņš labi apzinājās, ko tas nozīmē. Un Ruta izvēlējās būt sieva. Vēlāk ģimenē pieteicās meita Elīza, kas sākumā virzīta uz mūzikas pusi, bet vēlāk pati izvēlējās svešvalodas un kļuva par tulkotāju.

Par mūža darbavietu Uldim Stabulniekam kļuva Latvijas TV un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris, kur viņš bija pianists. Radikālas pārmaiņas komponista dzīvē ieviesa REO izjukšana, kad bez darba palika Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs. Stabulnieks piekrita uzrakstīt viņiem dziesmu programmu, tomēr atteicās vadīt jaunizveidoto ansambli. Vēlāk komponists stāstīja: “Es sāku rakstīt Ojāram un Margaritai, bet tikai ar noteikumu, ka pa gastroļiem nebraukāšu, jo bija arī otrs pianists – Eduards Viņņiks.”

Tomēr ar laiku grupā sāka mainīties mūziķi, jaunas programmas vajadzēja arvien biežāk, turklāt Filharmonijas vadība pieprasīja ansamblim īstu vadītāju. Tad Stabulnieks padevās spiedienam un sāka pa visu Latviju meklēt jaunu sastāvu. “Apklausīju visus un atradu Imantu Pauru un Aivaru Hermani, vajadzēja arī nosaukumu, jo Ulda Stabulnieka vokāli instrumentālais ansamblis uz afišām izskatījās smagnēji, sevišķi krievu valodā. Taču nosaukumu Tip Top viņi pieņēma jau pēc manas aiziešanas, to izdomāja kāds ierēdnis ministrijā.”

Kādu laiku ansambļa muzikālā daļa bija uz Stabulnieka pleciem. Radošajā sadarbībā tapa Kovboju cikls, Rokenrola cikls, dziesmu cikls Veltījums Rīgai, dziesmu cikls ar Knuta Skujenieka vārdiem. Nostrādājis ar ansambli kādus piecus gadus, Stabulnieks aizgāja atpakaļ uz Latvijas TV un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestri. Tolaik ansamblis koncertēja pa visu Padomju Savienību, taču Uldim braukāšana negāja pie sirds. Viņš labāk sēdēja mājās un komponēja.

Spinings un stiprie dzērieni

Bohēma – tas bija dvēseles stāvoklis, kas Stabulniekam nepavisam nebija svešs. Komponista meita Elīza stāsta, ka astoņdesmitajos gados pie viņiem dzīvoklī bieži viesojušies dažnedažādi ciemiņi – mākslinieki, dzejnieki un mūziķi. Skandēti dzejoļi, muzicēts un diskutēts par mākslu un literatūru. Valdījis radošs pacēlums un jautrība. Tas bija laiks, kad komponists nevarēja sūdzēties par popularitātes trūkumu.

Mājās regulāri zvanījis telefons, un mākslinieks aicināts koncertēt dažādos Latvijas nostūros. Stabulnieks labprāt atsaucies šiem aicinājumiem, tāpēc dzīvoklis bieži bijis pilns ar koncertos saņemtajiem ziediem, skapī rindojušies klausītāju dāvātie rakstainie dūraiņi, bet uz rakstāmgalda krājušās pateicības vēstules.

Draugi teic, ka komponists bijis kaislīgs makšķernieks, kas makšķeri pratis izmantot ne tikai zivju ķeršanai. Par to liecina atgadījums, kad viņš devies uz Latgales pusi makšķerēt un apmeties Rēzeknes viesnīcā. Padomju laikos pēc pusnakts viesnīcu durvis tikušas slēgtas, bet šāda kārtība bijusi pretrunā ar komponista izklaides programmu. Stabulnieks no viesnīcas loga ar spiningu vilcis augšā stipros dzērienus un turpinājis iesākto uzdzīvi.

Tāpat daudzkārt ticis svinēts Liepājā, kur viņš uzturējies sava drauga fotogrāfa Ulda Brieža dzīvoklī, kas daudziem bijis pazīstams ar nosaukumu Vāgūzis. Reizēm komponista makšķere vairākas dienas stāvējusi neaiztikta Vāgūža stūrī, kamēr Stabulnieks ar Briedi un pārējiem viesiem malkojoši dzērienus un risinājuši sarunas.

Kad Briedis pārcēlies uz Rīgu, Stabulnieks bieži iegriezies Preses nama desmitajā stāvā, kur draugs strādājis laikraksta Padomju Jaunatne redakcijā. Abiem populārs bija teiciens: “Iesim kuģus skatīties!” Veikalā paņēmuši kādu pudelīti un devušies uz Ķīpsalu, kur sēdējuši uz akmeņiem un vērojuši kuģus. Runājuši par dzīvi, atcerējušies bērnību un jaunību. Reizēm izmetuši kādu apli pa Rīgas krogiem, iecienītākās vietas – Dieva auss, Pie Kārļa un Putnu dārzs.

Reizēm abi apmeklējuši nelegālo grāmatu tirgu Beberbeķu mežā, kur ļaudis pārdeva un mainījās ar pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izdoto literatūru un presi. Stabulnieks parasti iegādājies dziesmu grāmatas, notis un latviešu klasiķu darbus. Kad komponists sācis rakstīt mūziku fragmentiem no Aleksandra Čaka poēmas Mūžības skartie, čeka viņu izsauca uz nopratināšanu.

Ar saasinātu uztveri

 Uldis Stabulnieks uzskatīja sevi par īstu Rīgas puiku un nekad netiecās pēc savām lauku mājām un saimniecības. Viņam pietika ar īsiem izskrējieniem pie dabas krūts ar makšķeri rokās. Kaut ar sirdi un dvēseli nodevies mūzikai, viņš bija daudzpusīgs cilvēks, daudz lasīja un bija pietiekami erudīts arī citās jomās. Zināja, kas notiek Latvijas glezniecībā un literatūrā, interesējās par vēsturi un arhitektūru. 

Savā jūsmā par Rīgu viņš atrada Aleksandru Čaku, ar kura tekstiem tika sacerēta ne viena vien melodija. Kopā ar aktrisi Dzintru Klētnieci Stabulnieks izveidoja īpašu Čaka dzeju kompozīciju.

Uldis bija īsts dzejas gardēdis – lasīšanas pārņemts kopš bērnu dienām, viņš pirka visus plānos dzeju krājumiņus. Viens no iecienītākajiem dzejniekiem viņam bija Pēteris Zirnītis, daudz komponēja ar arī Jāna Rokpeļņa, Kaspara Dimitera, Jāņa Petera, Knuta Skujenieka un citu autoru vārdiem. Stabulnieks bija no tiem mūziķiem, kas konsekventi izvēlējās labu dzeju. Viņš bija no hipiju ideju iedvesmotās paaudzes, kas ticēja, ka ar mākslu var pārveidot pasauli. Teātra režisors Edmunds Freibergs, kura izrādēm Stabulnieks rakstīja mūziku, reiz izteicās, ka Uldis neraksta meldiņus, bet gan tulko dzeju dziesmās. 

Kā stāsta Stabulnieka draugi, mūziķis bijis viegli ievainojams un saasināti pārdzīvojis kritiku. Pēc rakstura bijis sirsnīgs un labestīgs, vislabāk juties vienkāršu cilvēku sabiedrībā. Emociju uzplūdos varējis būt arī dāsns. Reiz komponists saņēmis palielāku honorāru, kas izmaksāts rubļu paciņās. Lai to atzīmētu, kopā ar draugiem iegriezies kafejnīcā, kur pamanījis kādu trūcīgi ģērbtu večiņu un, daudz nedomādams, piegājis klāt un uzdāvinājis divas rubļu paciņas.

Citreiz, kad paziņa meklējis atbalstu radinieces ārstēšanai no vēža, Stabulnieks viņam atdevis kolekcionāru iecienīto fotoaparātu Minox. Mūziķis sevišķi labi juties nelielās kompānijās, kad varējis atraisīties, atklāt savu humora izjūtu un stāstīt atgadījumus no dzīves.

Nepanesamais smagums

Deviņdesmito gadu sākumā finansiālu apsvērumu dēļ Stabulnieks atstāja Latvijas TV un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestri, jo par savu algu varēja nopirkt vien dažas litrīgās limonādes pudeles. Kad mainījās valsts iekārta un sevi pieteica mežonīgais kapitālisms, komponists jutās manāmi apjucis. Kā atzina paziņas, tirgus apstākļos viņš nav pratis sevi piedāvāt, turklāt nav gribējis ar savu mūziku taisīt veikalu.

Stabulnieks bijis pārāk romantisks un nepiemērots pragmatiskajam naudas mijēju un augļotāju laikam, kā arī pārāk smalkjūtīgs un taktisks, lai dotos pie sponsoriem un prasītu naudu. Tomēr viņš nežēlojās un citiem sirdi nekratīja. Draugi gan nojauta, ka Uldim uz sirds sakrājies pārāk daudz smaguma un ka ar to viņš īsti netiek galā. 

Komponista meita Elīza stāsta, ka tēvs pēc savas būtības bijis vientuļnieks, kas patvērumu lielākoties meklējis nevis ģimenē, bet gan savā radošajā pasaulē. Deviņdesmitajos gados viņš pelnīja iztiku, spēlējot klavieres viesnīcas Roma restorānā Otto Schwarz. “Arī tas ir darbs, kurus es daru ar prieku,” apgalvoja Stabulnieks. No 2002. līdz 2005. gadam viņš izklaidēja viesus viesnīcas Gūtenbergs restorānā.

Kad radās problēmas ar veselību, Stabulnieks spēlēt pārtrauca. Beidzamos gadus viņu māca depresija, bija problēmas ar veselību un nesaskaņas ģimenes dzīvē. Lielās nomāktības dēļ radās psihiska rakstura problēmas, uz kādu brīdi viņš pat nokļuva Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Neskatoties uz Ulda ārējo vīrišķību, viņš bija trausls un viegli ievainojams – kā jau katrs liels mākslinieks.

Sieva Ruta atceras: “Savā sešdesmit gadu jubilejas koncertā Mazajā ģildē viņš jau bija slims, bet to zināju tikai es. Viņš nospēlēja izcili, koncerta laikā viņam bija pacēlums, bet pēc tam iestājās grūtsirdība.”

Pēdējos gados arī draugi juta, ka Uldim šī pasaule kļuvusi arvien smagāka un nepanesamāka. Pēc savas būtības viņš bija sapņotājs un ideālists, Latvijas skarbā ikdiena ar naudas kultu un sociālo netaisnību viņu nomāca. Katrā ziņā tā nebija Latvija, par kādu viņš sapņoja, sacerot savu dziesmu Tik un tā.

Dzīves nogalē viņš kļuva arvien savrupāks, vairs nekomponēja un pavisam reti tikās ar draugiem. Arī no preses viņš izvairījās un mēdza atkārtot: “Es visu esmu pateicis.” Publiskajos pasākumos, kad parādījās televīzijas kameras, viņš nemanot aizslīdēja projām. Uldim Stabulniekam nepatika publiski pasākumi. Vīlies un nesaprasts, viņš šķīrās no dzīves 2012. gada 27. septembrī. Komponistu izvadīja no Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles un guldīja Meža kapos Mākslinieku kalniņā.