Padomju Latvijas vadītāja Borisa Pugo dēls Vadims stāsta par tēva pēdējām stundām pirms pašnāvības. VIDEO

Boriss Pugo 1991. gada 22. augustā rītā, toreiz jau kā PSRS iekšlietu ministrs un viens no neveiksmīgā augusta puča vadoņiem, kopā ar sievu Valentīnu nošāvās savā Maskavas dzīvoklī. Viņa nāvi līdz pat šim brīdim apvij dažādas leģendas un neatbildēti jautājumi. Izplatītākais no tiem ir apgalvojums, ka Pugo nav vis izdarījis pašnāvību, bet gan viņu novāca līdzzinātāji, kuri negribēja pieļaut, ka viņš atklāj, kur nobēdzināti PSRS kompartijas miljardi, par kuriem viņš it kā zinājis. Tomēr visdrīzāk patiesībai atbilst fakts, ka Pugo, nespēdams pārdzīvot, ka izgāzies pučs, nošāvies pats.

“Gadsimta noslēpums”: Pugo pāra nāve

Telekanāls “Zvezda” kārtējo dokumentālo filmu sērijā par PSRS “gadsimta noslēpumiem”, kura stāsta par Pugo nāves apstākļiem, reklamē:

“Ziņa, ka savās mājās tika atrasts nošauts bijušais PSKP CK Partijas kontroles komitejas priekšsēdētājs, bet pēc tam Iekšlietu ministrijas vadītājs Pugo, profesionāļos radīja jautājumus: vai viņš pats izdarīja pašnāvību, vai viņu noslepkavoja? Vai viņam kāds palīdzēja aiziet no dzīves? Turklāt Boriss Pugo nekad netika uzskatīts par neirastēniķi vai vāju vadītāju. Bija dīvaini, ka arī viņa sieva bija nošāvusies kopā ar ministru. Atrastie pierādījumi arī bija dīvaini: pistole, no kuras tika izdarīti liktenīgie šāvieni, gulēja kārtīgi nolikta uz naktsskapīša”.

Gadsimta noslēpums: Borisa Pugo un viņa sievas bojāejas noslēpumi (krievu val.):

Pašnāvnieki šaujamieroci nevarēja kārtīgi nolikt uz naktsskapīša. Šis jautājums pēcāk noskaidrojās, to no savas meitas rokām bija izņēmis un uz skapīša bija nolicis Valentīnas Pugo tēvs, kurš pirmais pašnāvniekus arī atklāja, jo dzīvoja vienā dzīvoklī kopā ar viņiem. Trīs nedēļas 90 gadus vecais Pugo sievasstēvs par to klusēja, jo viņu bija pārņēmušas bailes un vecais vīrs, ja tā varētu teikt, bija afekta stāvoklī. 

Vispirms liktenīgo šāvienu izdarījis pats Pugo, bet vēlāk viņam sekojusi arī sieva Valentīna. Pēc izmeklētāju ierašanās pats Pugo drīz vien nomira, bet sieva no dzīves atvadījās pēc dienas slimnīcā, tā arī nenākot pie samaņas.

Savdabīgā grēksūdze

Borisa Pugo dēls Vadims, kurš padomju laikā bija VDK darbinieks, bet tagad nodarbojas ar uzņēmējdarbību un ir Krievijas pilsonis, dokumentālajā filmā “PSRS iekšlietu ministra Borisa Pugo un viņa sievas bojāejas noslēpumi” pastāstījis par sava tēva pēdējām dzīves stundām.

21. augustā, kad jau bija skaidrs, ka pučs izgāzies, PSRS iekšlietu ministru viņa kabinetā apmeklējis tolaik pazīstams garīdznieks – Maskavas patriarhāta Izdevniecības daļas vadītājs, metropolīts Pitirims, tolaik viena no ietekmīgākajām personām Krievu pareizticīgajā baznīcā.

Vēlāk Pitirims Pugo dēlam esot stāstījis, ka viņa un iekšlietu ministra saruna esot bijusi visnotaļ “dīvaina”, kas savā ziņā atgādinājusi “savdabīgu grēksūdzi”. Klīst runas, ka todien Pitirims arī Borisu Pugo esot kristījis, viņam pirms nāves it kā dodot cerību uz mūžīgo dzīvību. Jāteic, ka abu vīru darbības joma savā ziņā sapasēja. Pirmkārt, Pugo bija rūdīts čekists, bijis Latvijas PSR VDK vadītājs. Bet, otrkārt, arī Pitirims tiek uzskatīts par vienu no “ražīgākajiem” čekas ziņotājiem pareizticīgajā baznīcā.

Oficiālajā versijā abu vīru tikšanās gan tiek minēta kā “darba darīšanas”: Pitirimam esot bijis jāatpazīst iekšlietu struktūru darbinieku konfiscētās svētbildes, kuras savulaik bija nozagtas baznīcās.

Pēdējais vodkas graķītis

Savukārt pirmsnāves vakarā – 21. augustā Vadims viesojies pie tēva dzīvoklī (abi dzīvoja vienā mājā, tikai dažādos dzīvokļos). Vadims redzējis, kā tēvs uz rakstāmgalda noslēpj kādu papīra lapu. Viņš domā, ka tā esot bijusi tēva pirmsnāves vēstule. Tajā Boriss Pugo, starp citu, rakstīja:

“Es pieļāvu kļūdu, kas ir līdzvērtīga noziegumam. Jā, tā ir kļūda, nevis pārliecība. Tagad es zinu, ka mani pievīla cilvēki, kuriem ļoti ticēju. Ir briesmīgi, ja šis nesaprātīguma uzplūds ietekmē godīgu cilvēku likteni, kuri nonākuši ļoti sarežģītā situācijā. Piedodiet man. Tas viss ir kļūda! Es dzīvoju godīgi visu savu dzīv.”

Pirmsnāves zīmīti bija atstājusi arī Borisa Pugo sieva: “Mani dārgie! Es vairs nevaru dzīvot. Nenosodiet mūs. Parūpējies par savu vectēvu. Mamma”.

Pēc tam Vadims aizgājis un vēlāk vakarā pie viņa dzīvoklī ienācis arī tēvs, kurš dēlam fatāli teicis: “Viss beidzies!” un pieļāvis, ka viņu naktī ieradīsies arestēt. Vadims paņēmis degvīna pudeli, abi iedzēruši pa mēriņam, un tēvs aizgājis. Kā izrādījās – aizgājis uz neatgriešanos…

Pēc Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina rīkojuma Pugo ieradās arestēt nevis naktī, bet gan no rīta. Īsi pirms tam, kad drošībnieki klauvēja pie durvīm, kuras atvēra Valentīnas Pugo tēvs, Pugo pāris izdarīja pašnāvību.  

Dēls specializējas darījumos ar Ķīnu

Par Borisa Pugo dēlu Vadimu nekas daudz nav zināms. LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska savā pētījumā par Borisa Pugo personas lietu vienīgi minējusi: “1962. gadā (Borisam Pugo) piedzimis dēls Vadims Pugo. Nekas vairāk par dēlu personas lietā nav minēts”. Zināms arī, ka viņš ieņēmis atbildīgu amatu Latvijas PSR Valsts drošības komitejas centrālajā aparātā.

Pirms pieciem gadiem portāls kompromat.lv rakstīja, ka Vadims Pugo, kurš Krievijā “specializējas darījumos ar Ķīnu”, izgaismojies arī Latvijā kā pāris firmu, kuras risina ekonomisko sadarbību ar Ķīnu, līdzīpašnieks.

Krievijas latvietis Boriss Pugo

Boriss Pugo (1937.-1991.) ir latviešu izcelsmes padomju (Krievijas) politiķis, bijis Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs un PSRS iekšlietu ministrs. Kaut arī viņš pēc tautības bijis latvietis, viņa latviešu valodas prame bija vāja.

Dzimis 1937. gada 19. februārī Kaļiņinā (tagad Tverā) latviešu strēlnieka un PSKP funkcionāra Kārļa Pugo (1896.–1955.) un viņa sievas Martas (dzimušas Peizumas) ģimenē. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Rīgā, bet 1941. gadā devās bēgļu gaitās uz Kirovu Krievijā.

1948. gadā viņa vecāku ģimene atkal pārcēlās uz Rīgu, kur viņš 1955. gadā uzsāka studijas Latvijas Valsts universitātē un 1958. gadā tās turpināja Rīgas Politehniskajā institūtā, 1960. gadā iegūstot inženiera mehāniķa kvalifikāciju mašīnbūves tehnoloģijas, metālgriešanas darba galdu un instrumentu specialitātē. Sāka strādāt inženiera profesijā Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas konstruktoru birojā, bet drīz vien uzsāka komjaunatnes un partijas darbinieka karjeru, sākot kā rūpnīcas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs. Vēlāk Maskavā mācījās Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā un kļuva par “nopelniem bagātu” čekistu, astoņdesmito gadu pašā sākumā četrus gadus pat vadot “Stūra māju”.