Par karu, sievietēm, sportu, mašīnām un daudz ko citu: 10 vīrišķīgi stāsti, kas interesēja Jauns.lv lasītājus 2021. gadā
Stāsti, intervijas, analītiski pētījumi - piedāvājam atskatīties uz desmit vīrišķīgām portāla Jauns.lv 2021. gada publikācijām, kas jau iepriekš piesaistījušas daudzu lasītāju uzmanību un atzinību.
Latvietis, kurš bija Sibīrijas saimnieks
Diez vai ir vēl kāds latvietis, kurš jelkad pārvaldījis tik milzīgu teritoriju kā Roberts Eihe – viņa pārziņā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija visa Rietumsibīrija. Saimniekoja tur Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri un pret proletariāta ienaidniekiem žēlastību nepazina.
Kā jau daudzi latvieši, kuri vēlāk veidoja galvu reibinošu karjeru padomju Krievijā, Eihe (tobrīd vēl uzvārdā Ēķis) revolucionārajai darbībai pievērsās 1905. gada notikumu laikā. Tobrīd viņam vēl nebija pat 18 gadu. Kā jau īstam revolucionāram pieklājas, Roberts iestājās sociāldemokrātu partijā. Revolūcijas izskaņā viņu gan arestēja policija, taču mazgadības dēļ Eihe cietumā pavadīja tikai pāris mēnešus.
Lai tiktu vaļā no policijas uzraudzības, 1908. gadā Eihe emigrēja uz Lielbritāniju, kur kā vienkāršs strādnieks pelnīja iztiku ar dažādiem darbiem – bija gan kurinātājs uz kuģa, gan arī ogļracis Skotijā. 1911. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja darboties nelegālajās revolucionāru šūniņās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika izsūtīts uz Irkutskas guberņu, taču drīz vien no izsūtījuma aizbēga. Un, kad pienāca 1917. gada oktobra apvērsums, Eihe kā pārliecināts boļševiks bija jaunās kārtības ieviesēju pirmajās rindās.
Sākumā boļševiku partija viņu aizsūtīja būvēt padomju varu Latvijā – neilgajā Stučkas valdības pastāvēšanas laikā Eihe pildīja pārtikas tautas komisāra pienākumus. Bet, kad sarkanās Latvijas projekts izgāzās, biedru Eihi nosūtīja jaunā darbā – ieviest jauno varu Čeļabinskas apgabalā. Interesanti, ka tajā pašā laikā citviet Sibīrijā – Tālo Austrumu Republikā – jauno varu ieviesa arī Roberta brālēns Indriķis Eihe, kurš bija šā reģiona revolucionārās armijas komandieris. Vēlāk gan Indriķis pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja dažādos amatos ārējās tirdzniecības sistēmā.
Savukārt Robertam Eihem Sibīrija tā arī palika par galveno darba lauku. Divdesmito gadu vidū viņš jau bija uzkalpojies līdz Sibīrijas kompartijas šefa amatam, būtībā kļūstot par milzīgas teritorijas kungu un pavēlnieku.
Šis nebija tas gadījums, kad kungs un pavēlnieks ir lādzīgs un gādā par saviem pavalstniekiem. Eihe bija viens no nežēlīgākajiem kompartijas darboņiem, ko demonstrēja ne vienreiz vien. Trīsdesmito gadu sākumā viņš Sibīrijā veica kolektivizāciju un kulaku apspiešanu, un par Eihes barbariskajām darba metodēm bija sašutuši pat viņa līdzgaitnieki, kuri uzrakstīja Staļinam vēstuli, aicinot atcelt no amata nekompetento un brutālo Sibīrijas saimnieku. Taču Staļinam bija cits viedoklis – amatus zaudēja vēstules autori, savukārt Eihe pie frenča varēja piespraust kārtējo ordeni. Likteņa ironijas dēļ tūkstošiem uz ziemeļiem izsūtīto turīgo zemnieku vidū bija arī vairāki simti latviešu, kuri Sibīrijā dzīvoja vēl no 19. gadsimta beigām. Taču viņu liktenis tautieti Eihi neinteresēja: “Tādi budži ir sūtāmi uz ziemeļiem, uz Narimas un Turuhanskas nometnēm. Otru budžu daļu varēs izmantot darba kolonijās. Lai iet uz turieni budži, lai pastrādā dažus gadus, citus neizsūcot, bet pēc tam palūkosimies, kas būs no viena vai otra budža iznācis.” Tāds bija Eihes spriedums, kura dēļ daudzi kārtīgi zemnieki gāja bojā, jo visa viņu vaina bija tā, ka bija mācējuši saimniekot labāk nekā citi.
Tieši Eihe bija autors idejai par bēdīgi slaveno troiku ieviešanu, pateicoties tām, staļiniskās represijas 1937. gadā varēja izvērsties tik plaši. Proti, lai paātrinātu tautas ienaidnieku lietu izskatīšanu, Eihe ieteica sprieduma pieņemšanu uzticēt trim cilvēkiem – konkrētā apgabala partijas sekretāram, NKVD priekšniekam un prokuroram. Ja visi trīs bija par, tad apsūdzētajam bez tiesas varēja piespriest nošaušanu vai garu cietumsodu. Staļins šo ideju akceptēja, un pats Eihe kopā ar vēl kādu latvieti – ilggadēju čekistu un Baltkrievijas NKVD priekšnieku Leonīdu Zakovski (īstajā vārdā Heinrihs Štubis) – kļuva par pirmās troikas locekli. Eihes vadītās Rietumsibīrijas troikas asiņainā 1937. gada bilance bija iespaidīga: 16 553 notiesājoši spriedumi, no kuriem 4762 gadījumos apsūdzētajiem piespriests nāvessods. Kopumā Rietumsibīrijā Eihes vadībā tika represēti vairāk nekā 34 000 cilvēku, no kuriem lielu daļu nošāva. Staļinam Eihes iniciatīva tā iepatikās, ka drīz vien katrā apgabalā tika izveidota sava troika, un nāves dzirnavas sāka griezties ar jaunu sparu.
