Latvietis, kurš pārvaldījis lielāko teritoriju - noslēpumainais Sibīrijas saimnieks Roberts Eihe
Diez vai ir vēl kāds latvietis, kurš jelkad pārvaldījis tik milzīgu teritoriju kā Roberts Eihe – viņa pārziņā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija visa Rietumsibīrija. Saimniekoja tur Dobeles apkaimē dzimušais fanātiskais komunists ar dzelzs dūri un pret proletariāta ienaidniekiem žēlastību nepazina.
Kā jau daudzi latvieši, kuri vēlāk veidoja galvu reibinošu karjeru padomju Krievijā, Eihe (tobrīd vēl uzvārdā Ēķis) revolucionārajai darbībai pievērsās 1905. gada notikumu laikā. Tobrīd viņam vēl nebija pat 18 gadu. Kā jau īstam revolucionāram pieklājas, Roberts iestājās sociāldemokrātu partijā. Revolūcijas izskaņā viņu gan arestēja policija, taču mazgadības dēļ Eihe cietumā pavadīja tikai pāris mēnešus.
Lai tiktu vaļā no policijas uzraudzības, 1908. gadā Eihe emigrēja uz Lielbritāniju, kur kā vienkāršs strādnieks pelnīja iztiku ar dažādiem darbiem – bija gan kurinātājs uz kuģa, gan arī ogļracis Skotijā. 1911. gadā atgriezās Rīgā, kur turpināja darboties nelegālajās revolucionāru šūniņās. Sākoties Pirmajam pasaules karam, tika izsūtīts uz Irkutskas guberņu, taču drīz vien no izsūtījuma aizbēga. Un, kad pienāca 1917. gada oktobra apvērsums, Eihe kā pārliecināts boļševiks bija jaunās kārtības ieviesēju pirmajās rindās.
Sākumā boļševiku partija viņu aizsūtīja būvēt padomju varu Latvijā – neilgajā Stučkas valdības pastāvēšanas laikā Eihe pildīja pārtikas tautas komisāra pienākumus. Bet, kad sarkanās Latvijas projekts izgāzās, biedru Eihi nosūtīja jaunā darbā – ieviest jauno varu Čeļabinskas apgabalā. Interesanti, ka tajā pašā laikā citviet Sibīrijā – Tālo Austrumu Republikā – jauno varu ieviesa arī Roberta brālēns Indriķis Eihe, kurš bija šā reģiona revolucionārās armijas komandieris. Vēlāk gan Indriķis pārcēlās uz Maskavu, kur strādāja dažādos amatos ārējās tirdzniecības sistēmā.
Savukārt Robertam Eihem Sibīrija tā arī palika par galveno darba lauku. Divdesmito gadu vidū viņš jau bija uzkalpojies līdz Sibīrijas kompartijas šefa amatam, būtībā kļūstot par milzīgas teritorijas kungu un pavēlnieku.
Šis nebija tas gadījums, kad kungs un pavēlnieks ir lādzīgs un gādā par saviem pavalstniekiem. Eihe bija viens no nežēlīgākajiem kompartijas darboņiem, ko demonstrēja ne vienreiz vien. Trīsdesmito gadu sākumā viņš Sibīrijā veica kolektivizāciju un kulaku apspiešanu, un par Eihes barbariskajām darba metodēm bija sašutuši pat viņa līdzgaitnieki, kuri uzrakstīja Staļinam vēstuli, aicinot atcelt no amata nekompetento un brutālo Sibīrijas saimnieku. Taču Staļinam bija cits viedoklis – amatus zaudēja vēstules autori, savukārt Eihe pie frenča varēja piespraust kārtējo ordeni. Likteņa ironijas dēļ tūkstošiem uz ziemeļiem izsūtīto turīgo zemnieku vidū bija arī vairāki simti latviešu, kuri Sibīrijā dzīvoja vēl no 19. gadsimta beigām. Taču viņu liktenis tautieti Eihi neinteresēja: “Tādi budži ir sūtāmi uz ziemeļiem, uz Narimas un Turuhanskas nometnēm. Otru budžu daļu varēs izmantot darba kolonijās. Lai iet uz turieni budži, lai pastrādā dažus gadus, citus neizsūcot, bet pēc tam palūkosimies, kas būs no viena vai otra budža iznācis.” Tāds bija Eihes spriedums, kura dēļ daudzi kārtīgi zemnieki gāja bojā, jo visa viņu vaina bija tā, ka bija mācējuši saimniekot labāk nekā citi.
Tieši Eihe bija autors idejai par bēdīgi slaveno troiku ieviešanu, pateicoties tām, staļiniskās represijas 1937. gadā varēja izvērsties tik plaši. Proti, lai paātrinātu tautas ienaidnieku lietu izskatīšanu, Eihe ieteica sprieduma pieņemšanu uzticēt trim cilvēkiem – konkrētā apgabala partijas sekretāram, NKVD priekšniekam un prokuroram. Ja visi trīs bija par, tad apsūdzētajam bez tiesas varēja piespriest nošaušanu vai garu cietumsodu. Staļins šo ideju akceptēja, un pats Eihe kopā ar vēl kādu latvieti – ilggadēju čekistu un Baltkrievijas NKVD priekšnieku Leonīdu Zakovski (īstajā vārdā Heinrihs Štubis) – kļuva par pirmās troikas locekli. Eihes vadītās Rietumsibīrijas troikas asiņainā 1937. gada bilance bija iespaidīga: 16 553 notiesājoši spriedumi, no kuriem 4762 gadījumos apsūdzētajiem piespriests nāvessods. Kopumā Rietumsibīrijā Eihes vadībā tika represēti vairāk nekā 34 000 cilvēku, no kuriem lielu daļu nošāva. Staļinam Eihes iniciatīva tā iepatikās, ka drīz vien katrā apgabalā tika izveidota sava troika, un nāves dzirnavas sāka griezties ar jaunu sparu.
Karaliskais dzīvesveids
Kaut gan Eihe nenoliedzami bija idejisks komunists, viņa dzīvesveidu Rietumsibīrijā nekādi nevar saukt par askētisku un pieticīgu. Rietumsibīrijas galvenā čekista Sergeja Mironova sieva Eihes dzīvesveidu Novosibirskā trīsdesmitajos gados aprakstīja šādi: “Iedomājieties. Ziema. Sibīrija. Četrdesmit grādu aukstums, visapkārt mežs. Pilnīgs biezoknis un taiga, bet visam tam pa vidu nora, kurai apkārt sēta, bet aiz tās no augšas līdz apakšai izgaismota pils!
Mēs uzkāpjam pa kāpnēm, mūs sagaida šveicars, paklanās, atver durvis, un mēs uzreiz nonākam siltumā. Mums klāt metas kalpi, palīdz atģērbties, jo ir silts kā vasarā. Milzīgs gaišs vestibils. Tieši pretī kāpnes ar mīkstu paklāju, bet abās pusēs uz katra pakāpiena podos dzīvas lilijas. Tādu greznību es vēl nekad nebiju redzējusi! Pat gubernatora villā nekā tāda nebija…
Ieejam zālē. Sienas apvilktas ar sarkanbrūnu zīdu, aizkari, bet galds… To nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt!
Mūs sagaida pats Eihe – garš, kalsns, seja ļoti stingra. Par viņu runāja, ka esot godīgs un kulturāls cilvēks, taču ar kundziskām manierēm.
Paspieda roku Serjožam, bet uz mani tikai paskatījās. Es biju apģērbusies labi un gaumīgi, taču viņš tikai uzmeta aci un nevērīgi sasveicinājās. Es šo nevērību uzreiz sajutu, vēl tagad nevaru aizmirst. Tiesa, pie galda viņš centās būt laipns, pasniedza ēdienkarti man pirmajai un pajautāja, ko izvēlēšos, jo biju apjukusi. Atzinos, ka nezinu. Bet viņš man saka maigi kā bērnam: “Bet es zinu. Pasūtiet teļa kājiņu frikasē…”
Vēlāk mēs ar Eihi satikāmies ne vienreiz vien. Viņam bija vēl viena vasarnīca, mazāka par pirmo, taču mājīgāka. Reiz mēs ar vīru uz šo vasarnīcu aizbraucam tikai divatā. Vasarnīcā bija tikai Eihe un viņa sieva (neskaitot apkalpojošo personālu)…”
No šīm rindām viegli var noprast, kādu iespaidu uz čekista sievu – bet viņas vīrs bija otra svarīgākā figūra Rietumsibīrijā aiz paša Eihes – atstāja latviešu komunista dzīves stils. Un viņa nudien bija redzējusi gana daudz – par to liecina apraksts, ko viņa atstājusi par pašas dzīvi pēc pārcelšanās uz Sibīriju: “Mums Novosibirskā piešķīra kādreizējo gubernatora villu. Pie tās vārtiem stāvēja milicis, apsargājot mūs. Tur bija liels dārzs, tajā estrāde, uz kuras reizēm uzstājās vietējie aktieri, kurus mēs uzaicinājām. Vēl bija atsevišķs namiņš ar biljarda zāli. Pašā villā mums ierīkoja kinozāli. Un es kā pilsētas pirmā dāma no saraksta izvēlējos, kādu filmu mēs šodien skatīsimies.
Gadījās, ka sēžam un skatāmies filmu, kalpi mums nes augļus un saldumus. Viņi mums centās visādi izpatikt un nolasīt visas vēlēšanās no acīm. Un zināt, kādi bija saldumi? Iekšā saldējums ar degošu spirtu, taču ēst tos varēja neapdedzinoties. Iedomājieties, tumšajā zālē tikai kūciņu uguntiņas. Tiesa, es gan tās ēdu reti, jo rūpējos par figūru, biežāk iztiku tikai ar apelsīniem.”
Eihes krišana
Staļina lielās tīrīšanas laikā Eihe kādu brīdi sarkanās varas olimpā pacēlās vēl augstāk un tika iecelts par PSRS zemkopības tautas komisāru. Savā ziņā tā, iespējams, bija Staļina pateicība fanātiskajam latvietim par represiju sākumposmā pausto atbalstu, jo 1936. gada decembra kompartijas centrālkomitejas plēnumā Eihe uzstājās ar runu, aicinot nežēlot režīma pretiniekus: “Biedri, kāda velna pēc mums šādus cilvēkus vajadzētu sūtīt izsūtījumā? Viņus vajag nošaut. Biedri Staļin, mēs rīkojamies pārāk maigi!” Var arī būt, ka iecelšana jaunā, it kā augstākā amatā bija tikai manevrs uzmanības novēršanai, līdzīgi Staļins izrīkojās ar daudziem padomju valstsvīriem, ko jau bija nolēmis iznīcināt.
Lai vai kā, Eihes dienas bija skaitītas. Represiju otrais vilnis skāra arī viņu pašu – 1938. gada aprīlī Eihi arestēja un apsūdzēja latviešu fašistu organizācijas veidošanā. Augsta ranga čekists Leonīds Baštakovs vēlāk liecināja, ka Eihes pratināšanu vadījis personīgi Lavrentijs Berija, un nesenais Sibīrijas saimnieks sists tik nežēlīgi, ka zaudējis aci. Kaut gan tam vairs nebija nekādas nozīmes – lai arī Eihe nekādos noziegumos neatzinās, 1940. gada februārī viņu nošāva. Staļinam no cietuma adresētā vēstulē Eihe rakstīja: “Nav lielāku moku, kā sēdēt cietumā iekārtā, par kuru vienmēr esmu cīnījies.” Starp citu, brālēnam Indriķim, kuru šīs pašas lietas sakarā arī apcietināja, izdevās tikt cauri vieglāk – viņš gan spīdzināšanas laikā zaudēja dzirdi ar vienu ausi, taču pēc dažiem lēģerī pavadītiem gadiem tika atbrīvots un nodzīvoja līdz pat 1968. gadam, kad Jūrmalā klusi nomira.
Kuģis, vārdā Eihe
Vēl dzīves laikā Roberta Eihes vārds par īpašiem nopelniem komunisma celtniecībā tika iemūžināts Novosibirskas dzelzceļa stacijas nosaukumā, viņa vārdā nosauca arī laukumu pie pilsētas izpildkomitejas. Kad Sibīrijas saimnieku arestēja, tad, protams, nosaukumus mainīja. Taču pēc Staļina nāves 1956. gadā Eihi reabilitēja, bet sešdesmitajos gados viņa vārdā nosauca ielu Rīgā, tagad tā ir Rušonu iela. 1969. gadā Eihes vārdā nosauca arī Polijā būvēto traleri, kas bija pierakstīts Rīgas ostā. 1991. gadā gan tam mainīja nosaukumu, un līdz pat sagriešanai lūžņos 1995. gadā tas saucās Pļavnieki.
Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, filmas "Teātris" aizkulisēm, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
