Izcilais aktieris Eduards Pāvuls par savu talantu maksāja dārgi

Eduardu Pāvulu ļoti trāpīgi raksturo kritiķes Lilijas Dzenes par viņu uzrakstītās grāmatas nosaukums "Aktieris pret paša gribu". Kolēģi stāsta, ka viņš kā liels mākslinieks strādājis ļoti godīgi un pamatīgi. savos tēlos gājis tik dziļi iekšā, ka tas viņam radījis lielas ciešanas.

Zinātāji teic, ka ir divu tipu aktieri – parādīšanas un pārdzīvojuma aktieri. Pāvuls piederēja pie otrajiem – viņš savā tēlā dzīvoja. Reizēm bija pat tā, ka Eidis uz skatuves sāka raudāt un nespēja beigt – tik dziļi bija iejuties tēlā, ka reāli piedzīvoja sava varoņa ciešanas.

Dzīves nogalē Pāvuls izteicās, ka teātris ir narkotikas un viņš vairākus gadu desmitus atradies to varā. Diemžēl viņa aiziešana no teātra izvērtās diezgan rūgta un aizvainojumu pilna. Kad 1984. gadā Dailes teātrī iestudēja Čingiza Aitmatova romāna Un garāka par mūžu diena ilgst dramatizējumu, Pāvulam tika piešķirta galvenā loma. Pamatīgi pie tās strādājot, viņš vairākas reizes saslima, un toreizējā teātra vadība sāka ironizēt par aktiera vārgo veselību. Kad pēc pirmizrādes Pāvuls atkal saslima, vadība jau atklāti smējās, ka tāds vārgulis teātrim nav vajadzīgs.

Pāvuls uzrakstīja atlūgumu un aizgāja teātra. Tā paša gada vasaras beigās viņam vajadzēja braukt solo turnejā pa ASV. Aktieris cītīgi gatavojās un strādāja, bet divas nedēļas pirms izbraukšanas viņam piezvanīja kāds pazīstams čekists, viens no kinorežisora Aloiza Brenča filmu konsultantiem, un sacīja, ka esot saņemta sūdzība par Pāvulu – kāda Dailes teātra kolēģe uzrakstījusi ziņojumu, ka viņš esot nacionālists un politiski neuzticams, tādu nedrīkst laist uz Ameriku. Pāvuls nojauta, kas uzrakstīja šo ziņojumu, un to arī noskaidroja telefona sarunā. Aktieris nekur neaizbrauca, bet vēlāk pēc visa pārdzīvotā viņam bija insults.

Kad 1989. gadā Dailes teātrī iestudēja Aleksandra Čaka Mūžības skartos, Dailes teātra aktieri kolektīvi devās pierunāt Pāvulu piedalīties izrādē, tomēr viņš atteicās. Tad gan nebija viegli. Viņš kolēģiem atzinās, ka ik reizi, braucot garām Dailes teātrim, galvu griež uz otru pusi, jo esot smagi skatīties uz bijušo darbavietu. Tāds nu viņš bija – visas lietas dziļi ņēma pie sirds un par visu maksāja pilnu cenu.

Jau vēlāk Dailes teātra vadība vairākkārt aicināja Pāvulu atgriezties teātrī, bet viņš atteicās – aktieris bija principu cilvēks. Viņa bezkompromisa lēmums nekad vairs neatgriezties teātrī bija liels zaudējums gan teātrim, gan skatītājiem, gan viņam pašam.

Ilgas pēc mājām

Eduards Pāvuls piedzima 1929. gada 7. jūlijā Valteros, pirtiņā. Mamma reizēm to uzsvēra un teica: “Mans dēls dienās būs liels vīrs, visi lieli vīri dzimuši pirtiņā.”

Māte Anna pēc tautības bija krieviete, viņas senči bija no Pitalovas. Dzīvojot latviešu vidē, viņa iemācījās latviešu valodu, tomēr ar bērniem runāja krieviski. Ģimenē abas valodas bieži vien krustojās – bieži vien bija tā, ka bērni jautāja latviski, bet māte atbildēja krieviski.

Tēvs Kārlis Pāvuls pārstāvēja zvejnieku dzimtu, kas paaudžu paaudzēs dzīvoja Valteros un Salas pagastā Lielupes otrā krastā. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis vēl pavisam jauns bija aizgājis strēlniekos, pat bēgšus aizbēdzis no mājām. Trīs reizes atpakaļ vests, pat pie gultas piesiets, beigās tomēr atkal aizbēdzis. Eduards ar brāli Voldemāru izauga ar tēva streļķu stāstiem – tie viņiem bija pasaku vietā.

Savu bērnību Eduards tomēr par laimīgu neuzskatīja – ģimene dzīvoja nabadzībā, tēvs strādāja par ugunsdzēsēju, gāja zvejā, grūtos laikos piepelnījās Dubultu kokzāģētavā. Jau no mazotnes Eidis tika radināts pie kārtīgas strādāšanas – pat ja darbs gāja lēnām, galvenais to bija izdarīt precīzi, kārtīgi un līdz galam. Un šo darba tikumu Pāvuls saglabāja arī teātrī.

Skolu viņš apmeklēja Pumpuros – septiņi kilometri turp, septiņi atpakaļ. Kad Eidis pieauga un nonāca dzīves krustcelēs, viņš devās uz Dailes teātra studiju, kur 1946. gadā notika uzņemšana, kaut agrāk par to nebija ne domājis, ne sapņojis – izvēle kļūt par aktieri bija negaidīta un pēkšņa. Vēlāk Pāvuls sprieda, ka viņš uzņemts kā tāds īpatnis, mākslas iespaidu nesamaitāts dabasbērns. Iestājpārbaudījumā bija jāspēlē etīde, un Pāvulam lika iztēloties situāciju, ka viņam uzbrūk nikns suns. Ilgi nedomājot, Eidis metās četrrāpus un rēja pretī. Komisijai tas patika.

Par Eduarda izvēli nepriecājās ne māte, ne tēvs. Viņi bija cerējuši, ka dēls apgūs kādu kārtīgu profesiju, nevis kļūs par kumēdiņu rādītāju. Jaunākais brālis Voldemārs izmācījās par kapteini, brauca zvejā un sauca līdzi arī Eduardu: “Eidi, nāc jūrā! Ko tu pa to teātri kulies. Ne tev kāds labāks uzvalks, nekas.” Viņam bija taisnība – tolaik aktieriem bija maza alga. Vairāk varēja nopelnīt, kad viņš sāka filmēties dažādās Padomju Savienības kinostudijās. Vēlāk Pāvuls atcerējās, ka visur pret viņu izturējušies labi, viņš dzīvojis labās viesnīcās un labi pelnījis, taču vienmēr ilgojies pēc mājām.

Šaubās un meklējumos

Dailes teātra studiju Pāvuls beidza 1949. gadā, viņam izsniegtajā diplomā teicami bija tikai runas mākslā un krievu valodā. Viņa skatuviskās dotības raisījās lēni, taču pamatīgi.  Vēlāk teātra zinātniece Lilija Dzene atzina: “Patiesums, dabiskums, organika Pāvulam bija daudzkārt augstākā pakāpē nekā citiem. Tagad māksla kļūst elitāra, bet viņš bija aktieris demokrāts. Tādu arī vairs nav.”

Aktiera karjeras sākumā Pāvuls spēlēja otrā plāna lomas un piedalījās masu skatos, līdz 1953. gadā pienāca viņa zvaigžņu stunda. Sev par lielu pārsteigumu viņš uzzināja, ka leģendārais Dailes teātra režisors Eduards Smiļģis nolēmis viņam uzticēt galveno lomu Šekspīra lugas Romeo un Džuljeta iestudējumā. Sākumā Pāvuls pat juties apjucis un Smiļģim teicis: “Ja vēlaties no manis atbrīvoties, atlaidiet tūlīt, negaidot izgāšanos!” Taču režisors tēvišķi uzlicis roku uz pleca un mierinājis: “Nekas, strādāsim!” Vēlāk Pāvuls stāstīja, ka šajā situācijā juties kā peldētnepratējs, kurš negaidīti iemests ūdenī. Taču, kā izrādījās, tas bija liktenīgs pavērsiens viņa karjerā. “Romeo man iemācīja peldēt teātrī, iemācīja aktiera mākslu,” atzina Eidis.

Šo lomu viņš apguva ar pārsteidzošu centību. Pāvuls pacietīgi trenējās, lai viņa robustais augums iegūtu iznesību un lokanību, kāds bija nepieciešams Romeo tēlam. Un viņš tiešām pārtapa par aristokrātu – staltu jaunekli ar gracioziem žestiem.

Teātra kritiķe Lilija Dzene par Pāvula Romeo rakstīja: “Viņš radīja mīlestības ideālu, ko sevī sargā katra sieviete.” Aktiera spēle sajūsmināja daudzas daļā dzimuma pārstāves, viņam izdevās atklāt jūtu dzidrumu, pēc kuras tiecās katra meitene.”

Ar laiku Pāvula aktieriskā jauda uzņēma apgriezienus – viņam tika uzticētas arvien lielākas un sarežģītākas lomas gan teātrī, gan kino. Intervijā Latvijas Vēstnesim aktieris stāstīja: “Nekad neesmu nevienam režisoram kādu lomu lūdzis. Ne teātrī, ne kino. Bet pašas skaistākās man bijušas tās lomas, kas nākušas grūti, īstās radību mokās. Es aktieri salīdzinu ar māti. Viņa bērnu izaudzē savās miesās un tad dzemdē radību mokās. Šajās radību sāpēs mainās sievietes raksturs, viņa kļūst māte, paceļas augstākā pakāpē. Tāpat notiek ar aktieri. Katru jaunu lomu viņš sāpēs audzē sevī, plosīdams dvēseli šaubās un meklējumos. Un skaistākās lomas ir tās, kas nāk visgrūtāk. Tev neiet. Tu mokies. Un tieši šīs mokas paceļ tevi augstāk. Kas padodas viegli, nāk pats no sevis, tam nekad nav īstas vērtības. Kā dzīvē, tāpat uz skatuves un arī dzejā, mākslā vispār viss īstais un paliekošais dzimst mokās. Aktiera spēks ir viņa sāpēs.”

Bez ballītēm un bohēmas

Eduarda Pāvula stiprais pamats vienmēr bija viņa ģimene, mājas un sieva Lilija, kuru aktieris mīļi sauca par Lilli. Daiļo jūrmalnieci Liliju Volfu – meiteni ar tumšiem matiem un tumšām acīm – viņš noskatīja jau skolas laikā. Viņa labi mācījās un nedraiskojās, bija lepna un atturīga. Pāvuls viņu diezgan ilgi lenca, līdz abi kļuva nešķirami. Pa īstam viņi satuvinājās kādā jūrmalnieku zaļumballē, kad Eduards jau bija kļuvis par aktieri. Leģenda vēsta, ka ar savas izredzētās palīdzību viņš centies izvairīties no dienesta padomju armijā. Kad Pāvuls saņēmis pavēsti, viņš slēpies Lielupes krastā, bet Lilija uz slēptuvi nesusi mīļotajam ēdienu. Kad aktieri jau sākusi meklēt kara prokuratūra, Eidis nolēmis padoties. Ar asarām acīs Lilija pavadījusi mīļoto dienestā un apsolījusi gaidīt. Eduards iesaukts flotē un aizsūtīts uz Arhangeļsku; tolaik dienests flotē ilga piecus gadus. Tomēr jau pēc pusgada Eduards atgriezies  mājās – viņš bija dabūjis plaušu karsoni un atzīts par nederīgu dienestam.

1951. gadā abi apprecējās – salaulājās divatā, bez lieciniekiem. Kopdzīve, kaut materiāli bija visai pieticīga, sniedza prieku un gandarījumu. Eduarda darba gaitas ritēja teātrī, Lilija strādāja par skolotāju, vēlāk – par bērnudārza muzikālo audzinātāju. Ģimenē piedzima dēls Uģis un meita Ilze.

Sešdesmitajos gados ģimene pārcēlās uz Rīgu. Tad Pāvuls jau bija LPSR Tautas skatuves mākslinieks, un viņam galvaspilsētā piešķīra dzīvokli. Vēlāk šo dzīvokli Eidis atstāja meitai Ilzei, bet pats pārcēlās atpakaļ uz Jūrmalu, kur vienmēr juties kā savējais.

Pāvuls bija ģimenes cilvēks, aktieru bohēma viņu neaizrāva. Pēc izrādēm viņš necilāja glāzīti, bet steidzās uz mājām. Aktieris arī nepiedalījās pirmizrāžu ballītēs – viņa alkohola tiesu kolēģi parasti ielēja burciņā, ko viņš ņēma līdzi uz vilcienu, braucot uz saviem Valteriem. Eidis bija savdabis, viņš pat bija nedaudz kautrīgs un savu ievainojamību reizēm slēpa aiz bravūras. Aktierim nepatika atpazīstamība – to viņš uztvēra kā slogu. 

Eduards Pāvuls vienmēr palika uzticīgs savai sievai un uz citām acis nemeta. Piemēram, kad bija jābrauc filmēties uz Krieviju vai kur citur, aktieris reizēm strikti paziņoja, ka bez Lilijas nekur nebrauks. Citi aktieri, kuriem šāds izbraukums nozīmēja brīvdienas no laulātajām draudzenēm, izbrīnā iepleta acis, taču Eidis palika pie sava. Viņš jutās pazudis, ja blakus nebija mīļotā cilvēka. 

Te nu jāatzīst, ka ģimenes galva bija Lilija, nevis Eduards. Tieši Lilija bija tas cilvēks, kas turēja kopā ģimeni. Viņa bija galvenā mājas pārraudze, saimniecības daļas vadītāja un pasākumu organizatore, arī sekretāre, kritiķe un audzinātāja.

Savu meitu Ilzi un dēlu Uģi Eduards Pāvuls nekādi necentās ieinteresēt par teātri. Viņš bija pārliecināts, ka par aktieri ir jāpiedzimst, un, ja tā nenotiek, tad labāk izvēlēties citu profesiju. Jo citādi tādam aktierim, kuram pietrūkst talanta, jāapskauž tie, kuriem meistarības ir krietni vairāk. 

Aizvainojumi un nesaprašanās

Nozīmīgu vietu Pāvula teātra dzīvē ieņēma izcilā aktrise Vija Artmane. Abiem bija gan spoža partnerība uz skatuves, gan savstarpēji aizvainojumi un nesaprašanās. Viņu saspēle aizsākās izrādē Romeo un Džuljeta – tā bija Eida pirmā galvenā loma uz Dailes teātra skatuves un atnesa skatītāju atzinību. Tolaik pat paklīda runas, ka Artmanei un Pāvulam ir kas vairāk nekā tikai skatuves mīla. Daudzi bija pārliecināti, ka viņiem ir romāns arī dzīvē. 

Savos memuāros Artmane apliecina, ka Pāvula atveidotais Romeo bijis spožs un viņas sirdī iekritis diezgan dziļi. “Biju saviļņota un nekaunos atzīties – es viņā biju bezgalīgi iemīlējusies.” Aktrisei pat ar varu nācies apslāpēt savu mīlestību, ļaujot tai izpausties vienīgi uz skatuves.

Tiesa, vēlāk abu attiecības izvērtās diezgan saspīlētas. Nostāsti vēsta par kādu konfliktu Bulgārijā, kad Dailes teātris tur atradies ar viesizrādēm. Kad izrādes priekšvakarā viesnīcā Artmanes numurā skaļi bohēmiski līksmots, Pāvuls sacēlis kājās vadību un paziņojis: “Ja šī… tiks pielaista pie izrādes, es tūlīt braucu uz Rīgu.” Un tiešām – Artmanei tovakar aizliegts iziet uz skatuves. Aktrisei tas bijis aizvainojuma pilns brīdis, vēlāk viņa atspēlējusies. Kad Pāvuls gatavojies solo turnejai pa ASV, Artmane nosūtījusi ziņojumu čekai, ka viņš ir nacionālists un politiski neuzticams, tāpēc aktieri nedrīkst laist uz Ameriku. Pāvuls bija spiests palikt mājās.

Abu izlīgums sekoja tikai pēc daudziem gadiem. Tas notika 2004. gadā, kad Pāvuls uzkāpa uz Dailes teātra skatuves – viņu kopā ar Artmani godināja kā Romeo un Džuljetu. Skatītāju stāvovācijas bija tas brīdis, kad Pāvuls piedeva Artmanei.

Ar spēcīgu enerģētiku

Eduarda Pāvula augsto meistarību slavēja ne tikai kritiķi un režisori, bet arī viņa kolēģi aktieri. Spēlēt partnerībā ar Pāvulu bijis viegli un patīkami. Aktrise Helga Dancberga kādā intervijā stāsta, ka ar Eidi nemaz nav vajadzējis īpaši spēlēt – vajadzējis tikai reaģēt. Arī Lilita Ozoliņa piedzīvojusi saviļņojošus brīžus, strādājot kopā ar Pāvulu. “Tik spēcīgu enerģētiku vēl neesmu izjutusi ne no viena aktiera. Žēl, ka nekad neesmu spēlējusi ar viņu uz skatuves. Gan Ilgajā ceļā kāpās, gan Zītaru dzimtā piedzīvoju fantastisku sajūtu, kad filmas epizodēs Eidis it kā paņēma un noslēdza loku mums apkārt, un tad vairāk nekas neeksistēja.”

Runājot par kinolomām, jāizceļ lieliskā filma Ceplis, kurā Pāvuls spoži atveidoja blēdīgo uzņēmēju Cepli. Tiesa gan, šis personāžs aktierim tik viegli nedevās rokā, jo viņš pēc savas būtības bija zvejnieka dēls, laucinieks, nevis izmanīgs biznesmenis. Filmas režisors Rolands Kalniņš pat speciāli sadusmoja Pāvulu, lai atraisītu viņā Cepļa tēlu. Kalniņš atceras: “Pāvuls nav tikai intuīcijas aktieris, kas tēla radīšanā iesaista vienīgi personisko dzīves pieredzi un savu savdabību. Nē, Eduards ir spējīgs ne tikai maksimālai pašizpausmei, bet arī uz vispretrunīgāko tēlu īpašību atvērsmi. Viņš sulīgi un psiholoģiski motivēti izzīmē atveidojamā tēla raksturu un piesātina to ar daudzslāņainu jūtu blīvumu. Psiholoģiski negaidītāk un neparastāk tas atklājas, kad tiek aizskarta Eduarda Pāvula aktieriskā pašcieņa. Tad verd un vibrē visi aktiera nervu gali, tad viņš kļūst vīrišķīgi šarmants gan kā cilvēks, gan mākslinieks. Es cienu aktierus, jo viņi režisoram ir galvenie instrumenti filmas kredo izteikšanai, un tomēr... Cepļa kinomēģinājumā apzināti aizvainoju Pāvula aktierisko pašcieņu, piedāvājot Cepļa lomu Gunāram Cilinskim. Tā radās impozants Cepļa tēls.”

Un vēl kāda iezīme. Pāvuls savās aktieriskajās izpausmēs centās, lai viss būtu iespējami īstāk, dabiskāk, patiesāk. Ja viņa atveidotajam varonim vajadzēja kādam iesist, viņš varēja iemaukt diezgan pamatīgi. Aktieris Ārijs Geikins atceras filmēšana gaitu televīzijas seriālā Ilgais ceļš kāpās: “Sākumā Eidis nolēma, ka tikai tēlos klibiķi, bet vēlāk – drošs paliek drošs – pielika protēzi, lai  nevarētu saliekt kāju. Viena no iespaidīgākajām epizodēm, kura man palikusi atmiņā, bija skats, kad negaidīti ieradāmies pie Ozola un nošāvām viņa suni. Sašutis par suņa nogalināšanu, Eidis mani rāva aiz apkakles. Kā viņš mani rāva, tā izrāva visas pogas. Šo epizodi filmēja vairākkārt, un pēc katra nofilmētā skata man no jauna piešuva pogas. Tobrīd man pat radās bailes no Eida. Raizējos, ka atkal nāks briesmīgais Ozols ar savu klibo kāju un izraus man visas pogas.”

To, ka Pāvuls spēlēja pa īstam, gluži kā dzīvē, savās atmiņās apliecina arī aktieris Vaironis Jakāns: “Reiz no viņa dabūju trūkties filmā Kad lietus un vēji sitas logā. Viņš bija mežabrālis, bet es – vilciena konduktors. Mums bija jāizspēlē aina, kurā viņš man uzbrūk ar nazi. Brīdi pirms filmēšanas pie manis pienāca režisors Aloizs Brenčs un sacīja, lai es drošības labad aizlieku aiz krekla scenārija eksemplāru. Tas bija cietos vākos – gluži kā grāmata. Cīņas laikā Eidis man stipri iedūra un izmeta no braucoša vilciena. Kad vēlāk pacēlu kreklu, ieraudzīju, ka mans scenārijs ir caurdurts līdz pat otrajiem vākiem. Daudz netrūka līdz nopietniem miesas bojājumiem.”

Reizēm aktiermeistarība Pāvulam lieti noderēja, lai izglābtu no nepatikšanām vienu otru kolēģi, kurš bija sadomājis kāpt uz skatuves kunga dūšā. Tā gadījās izrādē Zili zirgi sarkanā pļavā, kur Pāvuls bija proletariāta vadonis Ļeņins, bet viņa dakteri atveidoja Valentīns Skulme. Konkrēto epizodi pēc gadiem atcerējās pats Pāvuls: “Izrādi spēlēja reti, tikai pa lieliem valsts svētkiem, un tad to skatīties nāca visi lielie partijas bosi, sekretāri, priekšnieki un ministri. Vienā tādā atbildīgā reizē, kad zālē daudz partijas funkcionāru un visādu citu priekšnieku, bet kulisēs dežurē teātra direktors, Valentīns uznāk uz skatuves tādā šmigā, ka nevar ne parunāt, ne lāgā nostāvēt. Ātri noreaģēju – es taču esmu Ļeņins un varu darīt visu, ko gribu. Tādēļ saku Valentīnam: “Ejiet mājās, jūs man neesat vajadzīgs, paldies par pūlēm, pasveiciniet sievu un bērnus,” – un stumju viņu nost no skatuves. Valentīns gan vēl gribēja spēlēt, mēģināja vēl kaut ko šļupstēt, pretojās, bet es viņu tomēr aizsūtīju prom.”

Vilšanās un slimība

Dzīves nogali Eidis aizvadīja savos Valteros – kopā ar sievu Liliju un melno vilku suni Ričiju. Aktieris apsaimniekoja savu mājiņu un dārzu ar ābelēm, ķiršiem un zemeņu dobēm, bet nedēļas nogalēs gaidīja ciemos bērnus un mazbērnus. Viņa balsī dažkārt varēja saklausīt vilšanos par to, kā pēc neatkarības atjaunošanas attīstās Latvijas valsts. Pāvulam sāpēja sirds par vienkāršās tautas likteni un arvien izteiktāko nevienlīdzību. Deviņdesmitajos gados viņam pašam neklājās viegli, aktiera pensija bija tikai 60 latu. Viņš bija spiests piepelnīties ar reklāmām, reklamējot desas un alu. Mūža pēdējos gados Eidis ar žurnālisti Elitu Veidemani un mūziķi Aivaru Brīzi apbraukāja daudzus Latvijas novadus, uzstājoties ar koncertiem, tiekoties ar vienkāršajiem ļaudīm un aprunājoties par dzīvi.

Dzīves pēdējais posms Eduardam Pāvulam aizritēja slimības zīmē. Sāpēja mugura, vairs neklausīja kājas. Vēlāk atklājās, ka aktierim ir ielaists vēzis. Slimības novārdzināts, viņš pārdzīvoja, ka kļuvis bezspēcīgs. Izcilais aktieris devās aizsaulē 2006. gada 14. jūlijā, nedēļu pēc savas 77. dzimšanas dienas. Viņu apbedīja Salas pagasta kapos.