Skandalozākais pēdējo desmitgažu Ziemassvētku sprediķis Latvijā: sātans Reigans - debesīs, eņģelis Gorbačovs - uz zemes

Joprojām ļaužu atmiņā ir 1987. gada 24. decembra svētvakarā LELB arhibīskapa no 1986. līdz 1989. gadam Ērika Mestera sacītais no jaunās Ģertrūdes kanceles. Tolaik jau “Helsinki 86” vadībā bija notikušas pirmās lielās demonstrācijas pie Brīvības pieminekļa, gaisā sāka virmot trešās Atmodas ierosinātās alkas pēc neatkarības, cilvēki vairs nebaidījās iet uz dievnamiem un ticēt Dievam. Šādā emocionāla garīga pacēluma un brīvības cerību gaisotnē 1987. gada Ziemassvētkos pulcējās cilvēku simti jaunajā Ģertrūdes baznīcā, kuri tā vietā, lai gūtu morālu uzmundrinājumu, saņēma prastu politinformāciju.

Sprediķa vietā “svētā” politinformācija

Arhibīskapu Ēriku Mesteru ne velti dēvē par padomju varas ielikteni, kurš ar savu pārcentīgo kolaboracionismu sagādājis raizes pat saviem darba devējiem. To, kas 1987. gada Ziemassvētkos notika jaunās Ģertrūdes baznīcā sīki apraksta tā laika latviešu trimdas laikraksti. Un ne tikai apraksta, bet arī sniedz aculiecinieku stāstus. Tā, piemēram, šo dievkalpojumu savas tēvzemes vizītes laikā bija apmeklējis arī Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis Juris Bļodnieks, raksta Kanādā iznākošais laikraksts “Latvija Amerikā” (30.01.88). Tā kā reportāžas no šī leģendārā dievkalpojuma nav kaut kur no gaisa pagrābtas.

“Latvija Amerikā” atreferē Bļodnieka teikto: “Arhibīskaps Mesters pateicies Dievam, ka eņģelis Gorbačovs nesis gaismu rietumniekiem”. Izsmeļošākos aprakstus par tovakar jaunajā Ģertrūdē sniedz avīžraksti – “Dīvains notikums baznīcā” (ASV iznākošais “Laiks”, 24.02.88) un  “Dīvains sprediķis Rīgā” (Rietumvācijā drukātā “Brīvā Latvija”, 18.01.88). Lūk, ko tolaik rakstīja par Ziemassvētku draudzes piedzīvotājiem “brīnumiem”:

Dīvainā padomju Latvijas teoloģija

Laikraksts “Laiks”: “Arhibīskaps Mesters teicis sprediķi, ka Sātans esot debesīs, ar to domādams prezidentu Reiganu, kurš plāno ASV aizsardzības sistēmas novietošanu “debesīs” kā nodrošinājumu pret padomju raķetēm. Tālāk Mesters sprediķojis, ka eņģelis ir šeit pat zemes virsū, un tas ir Gorbačovs.

Dievlūdzēji šādam politiskās pausmes sprediķim nav gribējuši pievienoties, daži protestējuši un gājuši ārā no baznīcas. Pēc dievkalpojuma apmēram 200 draudzes locekļu parakstījuši protestu pret Mestera politisko sprediķi un iesūtījuši to konsistorijai.

Ar to Mestera problēmas nav beigušās, jo viņa prestižs, kas nekad nav bijis augsts, tagad noslīdējis uz pazemes līmeni. Latvijā runā, ka Mestera arhibīskapa dienas skaitītas, jo viņš ir sakompromitējies un neder arī vairāk padomju “miera un draudzības” akcijām. Tāpēc var sagaidīt, ka partija dos norādījumu, ka jāsasauc ģenerālā sinode”.

Laikraksts “Brīvā Latvija: “Šī sprediķa galvenā doma bijusi tāda, ka tagad gaismas eņģelis un jaunais mesija esot Mihails Sergejevičs Gorbačovs, ka tumsības spēku bāze esot Amerikā, bet gaismas eņģelim esot izdevies tos uzvarēt un bruņošanās jautājumos tumsa tikusi pārspēta.

Šāds sprediķis baznīcēniem licies skandalozs - daudzi tā laikā atstājuši dievnamu, atskanējuši arī starpsaucieni (!). Pēc šī notikuma jaunās svētās Ģertrūdes draudze sākusi vākt parakstus protesta rakstam Konsistorijai. Iesniegumā minēts, ka svētvakara dievkalpojums bijis pārpildīts kā vēl nekad. Atzīmēts, ka šis dievnams pilda arī arhibīskapa katedrāles funkcijas. Bet arhibīskapa svētruna 24. decembrī vairāk atgādinājusi politisku referātu, nevis “prieka vēsts pasludinājumu mūsu Baznīcas gaišākajos svētkos”.

Draudzes locekļus mēģinājis nomierināt draudzes mācītājs Uldis Saveļjevs, sakot, ka šī svētruna atspoguļojot tikai arhibīskapa personīgo viedokli, Bet draudzes iesniegumā pateikts: “Taču vienā ziņā mēs gribam būt konservatīvi: dievnamā mēs gribam dzirdēt tikai Dieva vārdus un to skaidrojumu...” Tāpēc draudze cerot, ka Baznīcas Konsistorija turpmāk gādās, “ka ticīgs cilvēks drīkst meklēt dvēseles mieru dievnamā nebīstoties tikt traucēts no pasaules kņadas””.

Leģendāro sprediķi ķidā zinātniskajos referātos

Drīz vien pēc sprediķa teksta parādīšanās Rietumu pasaulē to savos referātos sāka ķidāt latvieši visā plašajā pasaulē, arī okeāna viņā pusē – ASV: piemēram, Vašingtonas latviešu draudzes mācītājs Kristaps Valters draudzes saietā un redzamais trimdas sabiedriskais darbinieks Dainis Rudzītis “Daugavas Vanagu” sanāksmē Grandrapidos. ASV iznākošajā latviešu kultūras žurnālā “Treji Vārti” (nr. 122, 1988. g.) Rudzītis raksta: “Okupētās Latvijas arhibīskapa Mestera Ziemassvētku vakarā teiktais sprediķis, kurā viņš Gorbačovu nosaucis par jauno Mesiju, ir apvainojums visiem ticīgajiem”.

Pašlaik šis Mestera sprediķis izpelnās ievērību arī Latvijas reliģijas pētnieku vidū. Piemēram, Latvijas Universitātes docents praktiskajā teoloģijā, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Dr. theol. Linards Rozentāls to pieminējis savā pērn publicētajā apjomīgajā pētījumā par ar valdošo varu neapmierināto mācītāju kustību pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados “Atdzimšana un atjaunošanās”:

“Kad arhibīskaps Mesters 1987.gada Ziemassvētku dievkalpojumā jaunajā Ģertrūdes baznīcā sprediķī stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam” daudzi dievnamu pameta un ap 200 draudzes locekļi parakstīja protesta vēstuli”.

Nerātnās tautasdziesmas par arhibīskapu

Šis sprediķis ir sava veida padomju laika folklora, kas ir palicis tautas “mutvārdu daiļradē”. Tāpat kā savulaik no mutes mutē ceļojošās ironiskās peršas par Mesteru. Jā, tolaik “komunālajās virtuvēs” ne tikai smējās par Čapajevu un Brežņevu, bet arī par Mesteru. Lūk, dažas “padomju dainas” par padomisko arhibīskapu:

Ar lielu pompu kancelē
Viņš saka runu “svētu”.
Tās saturs tāds kā avīzē,
Pauž propagandu lētu.

Bet velnu ceļ viņš kosmosā,
Lai attaisnot to spētu
Un šīspasaules ļaunumā
Lai Dievu apsūdzētu.

Bet ko lai saka ticīgie
Par tādu draudžu ganu?
Tiem jālūdz Dievs, lai sūtītu
Viņš drīzu pestīšanu.