Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Rojs Maizītis

 

Voldemārs Šoriņš par sevi un dzīvi: "Kad uz mani kliedz, man nāk smiekli" 2

9vīri
2021. gada 19. decembrī 06:51 2021. gada 19. decembrī 06:51
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Zelta gredzenu viņš pirkstā nevarot likt, jo, ja kāds palūgšot novilkt, uzreiz to atdošot. Nekad neesot kāvies, un arī pacīnīties par sevi nemākot, jo ne vecāki, bet sabiedrība audzināja. Tāda skaista patina ir Voldemāra Šoriņa teiktajam, kad viņš stāsta par savu dzīvi.

Mums ir divas baltas kafijas un omulīga gaisma Nacionālā teātra bufetes attālākajā stūrītī. 24. novembrī viņam palika 69 gadi, un ir neticami daudz lomu. Kolēģi novērtējuši, piešķirot Kārļa Sebra ceļojošo gredzenu… Nupat Voldemārs ielēcis izrādes Vīrs, kurš zināja čūskuvārdus mēģinājumos pie igauņu režisora – mitoloģiskā tautas pieaugšanas stāstā. Antropologi esot izpētījuši, ka asins sastāvs mums ar ziemeļu kaimiņiem līdzīgāks nekā ar lietuviešiem, varbūt tāpēc labi saprotam…

Laime vai gļēvulība

– Dabūji Sebra gredzenu – kāda bija sajūta?

– Nu… patīkama. Foršākais, ka to piešķir kolektīvs; mēs jau zinām kolēģu drēbi. Tas nozīmē, ka viņi mani pieņēma kā savējo. Ja teātrī nejūties kā viens no kopīgā, tas varētu būt skumji.

– Tev tādi periodi ir bijuši?

– Nē. Nekad šajā teātrī neesmu juties slikti, nenovērtēts. Domāju, mans mūžs ir bijis ļoti veiksmīgs, un, ja liktenis piesviež vēl šādu fināla akordu…

– Ar balvām, šķiet, neesi īpaši lutināts.

– Briesmīgi lutināts neesmu. Reiz mani nominēja Spēlmaņu nakts balvai. Cik saprotu, tagad otrreiz. Kā lai saka – man nav ļoti svarīgi. Protams, neliegšos, ka atzinība, uzmanība ir patīkama, bet neko neesmu darījis tās dēļ. Vienmēr bijusi sajūta – labāk lieciet mani mierā, nerakstiet ne labu, ne sliktu. Es pats zinu savas vājās vietas, kas nesanāk, ar ko netieku galā. Ja no malas bakstīs… Neviens aktieris negrib slikti nospēlēt lomu, tāpat kā režisors – slikti iestudēt izrādi. Ir apstākļi, iekšēji vai ārēji, un ja uz tiem vēl norāda… Man tāpat neviens palīdzēt nevar. Izrāžu recenzijas māņticības dēļ cenšos nelasīt. Kāds saka – redz, par tevi labi uzrakstīts! Atbildu – okei, bet negribu lasīt.

– Pat ja zini, ka atsauksme ir laba?

– Jā, negribu redzēt tos formulējumus teikumos, kaut kas mani no tā attur. Un sliktu, protams, arī negribas lasīt. Tad ir līdzsvars.

Foto: Rojs Maizītis

– Tā varbūt ir īpaša dzīves gudrība – sevī tos mērenos laikapstākļus noturēt? Saka, tā esot laimes formula.

– Zelta vidusceļš. Jā, bet varbūt tā ir tāda kā gļēvulība, nevēlēšanās skatīties acīs realitātei, labāk nobīdīt malā.

– Un dzīvot nost.

– Tieši tā. Ko man līdz, ja saņemšu vienu vai otru impulsu? Protams, ka pozitīvie palīdz darbā, bet negribu teikt, ka līdz ar Sebra gredzenu man iedots kas tāds, lai es darbā pie jaunās lomas justos vieglāk vai bezatbildīgāk. Esmu tāds pats – no nulles, pilnīgi neko nevarošs…

– Meklētājs?

– Katrā lomā sākumā jūties kā pirmklasnieks. Kad ķeries klāt kaut kam jaunam, ir jādzemdē no saviem dotumiem. Reizēm tas izdodas, reizēm pat lielā pieredze nepalīdz. Jo vairāk zini, jo labāk gribas izdarīt, šī pakāpe skaidra, jākāpj augstāk. Jaunībā ar ābeces patiesībām netiec galā. Fakultātē bija ļoti labi pedagogi, bet visa briešana, augšana vai neizaugšana sākās pēc tam. Nāk atziņas, kad saproti, ka tas, kā domāji, nedarbojas. Prakse no teorijas atšķiras.

– Vai lomas tev ir palīdzējušas arī dzīvē, devušas kādas atbildes?

– Zini, nē. Un tur nav vainīgas lomas. Redz, es nepiederu tādiem… dziļurbējiem, tas nav manā raksturā. Esmu Strēlnieks, Pūķis pēc gada, man visu laiku vajag kustību, apstākļu maiņu. Ja es strādātu pie konveijera, skrūvējot skrūvītes, laikam nošautos. Teātris dod iespēju kustētie  – katra loma un diena ir citāda. Lai arī esam tie paši kolēģi, bet sastāvi mainās. Neesmu tāds dzīves analizētājs, es daudz – ja ne visu – daru pēc intuīcijas. Man vienkārši ir sajūta – tas jādara.

– Un tu tai klausi?

– Nav citu variantu – vai nu darīt, vai nedarīt. Tā nav pašpārliecinātība, bet sajūta – būs labi. Ne vienmēr ir, bet tik un tā pēc tam nedomāju – turpmāk vajadzētu saplānot...

– Izanalizēt plusus un mīnusus…

– Jā, man tā nav. Jau uz cilvēku paskatoties, var redzēt, vai viņš ir pasauli sevī nesošs, interesants citiem. Manuprāt, es tāds neesmu. Nu, man tā liekas. Es varu būt jautrs, omulīgs, kaut ar gadiem arī to vairs negribas, esmu kļuvis slinkāks. Labums tāds, ka teātris liek mobilizēties.

Vairs negribu būt skolnieks

– Ne visiem taviem vienaudžiem, teātru kolēģiem ir iespēja spēlēt tik lielās izrādēs un tik sarežģītas lomas kā Stendālu izrādē Sarkanais un melnais.

– Redz, daudz nosaka nejaušības. Sarkanais un melnais nāca negaidot, pat nebija plānā. Tad pēkšņi paziņoja, ka man būs jāspēlē. Sajutu, ka materiāls nav virspusējs, tajā ir lidojošā cilvēka filosofija. Stendāls bija lidonis, viņš arī dzīvi tvēra tā. Tāpēc materiāls man tā gūlās virsū, es to sajutu. Edmunds Freibergs man tiešām daudz palīdzēja, uzticējās. Man ir ļoti svarīgi, lai režisors ir pozitīvs. Tagad igauņu režisors mani ielecināja, vajadzēja kolēģi nomainīt. Domāju – kāds viņš būs, vai atkal no pārņemtajiem, kurš tevi vēro un nu tik veidos! Domāju, tad ir ziepes, es vairs negribu, lai kāds manos gados vēl māca, kā spēlēt teātri.

Vairs negribu būt skolnieks. Ne tāpēc, ka tas mani pazemotu; es vienkārši negribu to procesu. Piemēram, spēlēt etīdes. Daudzi režisori no tām veido izrādes. Esmu pret šādu procesu. Tur nevar iznākt viengabalains darbs, tas būs salipināts, lai cik režisors talantīgs – to esmu sapratis. Turklāt tas ir mazliet negodīgi, jo sanāk, ka aktieris veido lugu. Kāds saka – ko ņemsim klasiku, tā ir veca, nav interesanti. Bet es Šekspīru lasu citādi nekā jaunā paaudze. Klasikā ir iekodēti lielie attiecību modeļi, tie ir mūžīgi, un tajos katra paaudze liek savu pildījumu. Manai paaudzei šķiet, ka jaunie Šekspīru nelasa pietiekami dziļi. Un ko no viņiem prasīt – dzīvo datoru laikā, ar citu kontaktēšanos, pasaules uztveri... Bieži vien no Šekspīra nekas pāri nepaliek. Viņi to sadriskā, saliek tā, kā pieraduši savā klipu domāšanā.

– Kādus jautājumus uzdod izrāde Sarkanais un melnais? Par ko nākas aizdomāties? Biļetes uz to parasti ir pārdotas…

– Izrādes modelis ir diezgan triviāls – jauns puika paved precētu sievieti, veido karjeru, izmantojot savu vīrišķību. Žiljēns ir skaists, sievietes ģībst, un viņš saprot, ka tā var taisīt savu sociālo un ekonomisko kapitālu, nekaunīgi to izmanto un finālā nonāk pie tā, ka viņam nocērt galvu. Dramatizējumā es spēlēju gan autoru, gan papildu lomas.

Esmu jaunā puiša tēvs, kurš savu dēlu palaiž pasaulē, vada un noved līdz giljotīnai. Tas ir par vecāku atbildību bērnu priekšā. Tēvs potē puisim savu attieksmi, gribēdams labu, no sirds, bet ir arī tas, kurš uzgrūž pirmajam kreisajam solim, saved kopā ar precēto sievieti un saka – tev to vajag izmantot.

Foto: Rojs Maizītis

– Lāča pakalpojums.

– Principā jā. Mēģinu spēlēt tā, ka beigās saprot – ir nošāvis greizi. Cilvēciskās attiecības var saukt par bulvāra izrādēm, bet Stendāls gluži tāds nav. Grāmata ir daudz apjomīgāka, izrādē tikai maza daļa. Acīmredzot cilvēkus uzrunā emocijas. Vai viņi pieņem to morāli – jāprasa skatītājiem, kas viņos rezonē.

Kā es izaugu

– Būt par tēvu vai māti ir viens no grūtākajiem uzdevumiem cilvēka dzīvē. Kā tev ir izdevies tikt ar to galā?

– Mani bērni ir auguši paši. Man nekad viņi nav bijuši jāuzmana, piemēram, vai nav izmācījušies…

– Bet trakie tīņu gadi – tad vienmēr gribas norauties?

– Es biju pažēlots. Nezinu… Es arī biju tāds.

– Kārtīgais puika?

– Diezgan kārtīgs, jā. Mēs ar pusotru gadu jaunāko brāli bijām no šķirtas ģimenes, var teikt, ka līdz apzinīgam vecumam uzaugām pie vecāsmammas. Vairāk tikām audzināti sabiedrības iespaidā, dzīvojām skolas internātā. Tas nenozīmē, ka mēs nebūtu saņēmuši mīlestību, vecāmāte to deva pārpārēm, cik vien viņa varēja.

– Pa brīvdienām?

– Jā… Pie Vērgales astoņgadīgās skolas bija internāts. Mūsu mājiņa atradās tikai divu kilometru attālumā, ja gribējām, pēc stundām varējām aizskriet. Apstākļi tur nebija diez ko labi, tāpēc nakti labāk bija pavadīt internātā. Es augu tādā kā sabiedrības ielokā. Mana pirmā klases audzinātāja Stāraste bija kā mamma. Tagad jūtu – manī ir maz tāda laba egoisma, baidos par sevi pacīnīties. Vienmēr liekas – par visiem, nu par visiem… Kā es tā – viens.

– Vienmēr jāsamērojas, jāredz sevi laukumā?

– Jā, kā es tā, viņam arī vajag… Man to neviens nav borējis, bet tā ir sanācis. Man galva bija ļoti laba, līdz astotajai klasei nezināju, ko nozīmē mācīties. Starpbrīdī izlasīju, pēc tam atcerējos, atstāstīju. Matemātiku sapratu, biju klases vecākais. Pārejot uz Liepājas 1. ģimnāziju, raksturojumā bija rakstīts “sabiedriski aktīvs”. Tur biju komjaunatnes komitejas sekretārs, arī vēlāk fakultātē, teātrī – arodbiedrības priekšnieks. Man tas neradīja prieku, bet arī nekādas grūtības. Tajā laikā tā bija formalitāte. Pēc mācībām mani interesēja modernās un tautiskās dejas, dramatiskais kolektīvs, zēnu vokālais kvartets, koris – tā bija mana patiesā dzīve, to es gaidīju.

– Liepāja tevi paņēma ar mākslas dvesmu?

– Jā, uzreiz. Iestājos matemātikas klasē, domādams, ka tas ir kruti. Bet man nav tādas domāšanas, taču nebiju pēdējais, skolu pabeidzu pieklājīgi. Rīkojām vakarus, uz kuriem aicinājām Liepājas teātra aktierus. Skolotāja Feldmane iestudēja skatus, tos rādījām. Aktieri sēdēja pie galdiem un teica savus vērtējumus.

– Pirmā teātra skola…

– He, jā, mans augstākais veikums – Pūt, vējiņos spēlēju Uldi leišu tautastērpā, jo citu nevarējām dabūt. Vairāki aktieri teica – tam puisim ir talants, jāmēģina stāties. Biju domājis iet uz matemātiķiem, droši vien nebūtu ticis. Otrs sapnis bija jūrskola, bet sapratu, ka nevarēšu, jo, braucot pa viļņiem, man ir slikta dūša. To pabeidza mans brālis un daudzus gadus nostrādāja par kapteini. Viņš izpildīja šo manu sapņu daļu.

Vienpadsmitajā klasē bija izsludināts republikas daiļlasītāju konkurss. Domāju – ja tur kas iznāks, mēģināšu stāties Teātra fakultātē. Iemācījos Blaumaņa Tālavas taurētāju, izturēju Liepājas atlasi, galu galā ar vienu meiteni dalījām pirmo vietu republikā. Rīgā biju pirmoreiz, brīvs vakars, nolēmu Drāmas teātrī paskatīties izrādi. Par 40 kapeikām dabūju vietu otrajā balkonā, Harija Gulbja komēdiju Mans mīļais, mans dārgais spēlēja Vaironis Jakāns un mana vēlākā pedagoģe Helēna Romanova. Sēdēju un pie sevis domāju – varbūt kādreiz šeit strādāšu… Bez kāda pamata.

Vēlāk klasesbiedrs, kuram mamma bija nopirkusi motociklu Jawa, veda mani uz Rīgu iesniegt dokumentus. Braucām aiz trolejbusa, zem zīmēm… Atpakaļceļā pie Saldus sāka gāzt lietus, izlijām slapji, kājas līdz ceļiem nejutīgas…

Eksāmenos sapratu, ka tur gandrīz visi cits citu zina un arī pedagogus, jo stājās jau otro vai trešo reizi. Es tāds… puišelis no malas. Īpašas cerības neloloju, bet likās – iešu, un būs. To daudzkārt esmu teicis – ir sajūta, ka mani dzīvē vada. Es nedomāju, ar mani notiek. Manuprāt, pat talantīgākus bērnus par mani nepaņēma…Tā kā kurss bija paredzēts gan Valmierai, gan Liepājai, gan Drāmai, biju pārliecināts, ka mani ņems Liepājas teātris.

Un tā arī bija – režisors Andrejs Migla bija atbraucis, man un Lāsmai Kugrēnai, kura tur bija malusies jau pirms fakultātes, studiju beigusi, teica, ka gaidot, jau runājām par lomām. Es biju gatavs braukt. Kad jau gāja noslēguma eksāmeni, uz ielas satiku Jaunušanu, viņš jautāja – vai tu paliktu Rīgā, ja es tevi aicinātu? Tā vietā, lai aiz laimes lēktu gar sienām, prasīju, vai man būs arī, kur dzīvot. Viņš teica – tu gan visu gribi uzreiz… Protams, vienu dienu izlikos, ka domāju, nākamajā teicu, ka es būtu ar mieru.

– Jaunušans tev bija uzlicis aci?

– Viņš manī redzēja čali, kurš staigā frakās, sākumā tikai tādas lomas man deva. Teātrī no kursa paņēma divpadsmit, tas ir ļoti daudz, Jaunušans atzinās, kāpēc to darījis. Kad stājāmies fakultātē, kāda meitene ar aizmuguri netika uzņemta, tad parādījās raksts, ka uzņemts ļoti netalantīgs kurss, nav, kur acis piesiet, pelēcības vien. Mēs par to pasmējāmies, bet Jaunušanu tas ļoti aizskāra. Viņš to visu laiku bija turējis sevī, teica – nevienam nav tiesību prognozēt, ka bezceris. Nolēmu dot jums iespēju pierādīt, varat vai ne. Un tad kā ir, tā ir, pret likteni nespļausi. Tagad no kursa esam palikuši mēs divi ar Lāsmu.

Paklausības smagā nasta

– No puiša frakā esi izkūņojies par aktieri, kuru pazīst pēc humora, ironijas…

– Man tas vienmēr ir paticis. Liktenis saveda kopā ar Zigurdu Neimani, kurš, var teikt, ir mana dzīves otra puse (smejas). Pašlaik esam pašķīrušies, jo gadi dara savu, bet aktīvajā, radošajā laikā bijām kā cimds ar roku. Jāsaka godīgi, bez Zigurda es daudz ko nebūtu izdarījis. Redz, man atkal tika piespēlēts cilvēks… Varbūt viņš domā, ka arī es viņam tiku piespēlēts. Drošības pēc to neesmu jautājis.

– Visdrīzāk tā arī bija.

– Viņam bija pārliecība. Es biju nedrošais. Kad bīdījām kādas lietas, humora festivālu Pūznis piecus gadus taisījām, Dzīvokli divatā filmējām, vajadzēja meklēt naudu, iet pie sponsoriem. Tas bija ļoti nepatīkami. Es viens to nekad nebūtu paveicis, bet ar Zigurdu roku rokā… Brīžiem domāju, kā viņš tik pārliecinoši ar tiem večiem runā. Es būtu teicis  – ziniet, mums vajadzētu kādu naudiņu... Bet viņš – te ir tāds projekts!

Foto: Rojs Maizītis

– Prezentācijas prasmes.

– Jā, viņš to mācēja. Esmu ļoti par sevi nepārliecināts, šaubos par visu, ko daru, uz skatuves un visur. Tāpēc brīži, kad kāds pasaka kaut ko labu, ir nozīmīgi, tad saprotu – ā, esmu uz pareizā ceļa. Sarkanais un melnais manā uztverē ir vecais labais teātris, par ko bieži vien tagad saka – tas vairs nav moderni,. Tomēr cilvēku atsaucība tomēr liecina, ka tas ir dzīvs, vajadzīgs un nekur nav pazudis.

– Lai gan jūsu teātrī top arī daudz eksperimentālu darbu.

– Jā, laiks prasa savu. Atceros, kad biju jauns, pirmā luga, ko gribēju iestudēt, bija poļu, par izvarošanu. Kāda banda ielaužas mājās, terorizē, spīdzina, un man likās – vo! Nu šitas… Kāds Rainis, kāds Šekspīrs! Tas jaunībai ir raksturīgi – viņi ir ekstrēmi, vajag pierādīt. Tikai nupat tas ir pārņēmis teātri, vecais slānis kļuvis ļoti plāns. Manā jaunībā bija otrādi – nācām ar savām čurām galvā…

Lai gan bija arī labas idejas – Klavierkoncertā ar Ojāra Vācieša tekstiem es arī bišķīt piespricēju, un zāles bija pārpildītas. Bet bija arī tādas nepamatotas ambīcijas, kuras mums neļāva realizēt. Pasēdēšanās kursa biedru vidū visas runas bija tikai par to, ka teātris šobrīd ir nekas, jāspēlē pilnīgi citādi, ko tie vecie – Ģirts Jakovļevs un Uldis Dumpis… Viņiem bija 32 gadi, bet domāju – ko tie veči spēlē mīlētājus? Taču, kad redzējām meistarus lielajās izrādēs, ātri vien sapratām, ka nevaram ne ceturto daļu no tā izdarīt.

Tagad daudz neesmu strādājis pie jaunajiem, bet pēc rezultāta redzu, ka viņi sanāk kopā – režisors, aktieri – un savā līmenī kaut ko savāra. Ar mums strādāja meistari, teica – vecīt, davai lielo skrūvi! Kublinskis aicināja – veries vaļā, kas ir, nevari? Un saproti, ka nevari. Tad sāc spirināties. Milzīgu paldies esmu Kublinskim parādā, viņš man deva alternatīvās lomas – Merkucio, par ko saņēmu Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu.

Cietsirdīgajās spēlēs biju Ņikita, kuram ir pēkšņs emocionāls izvirdums. Bijām trīs puikas, kuri nāk no samocītām ģimenēm, dzīves pabērni. Pirmoreiz mūžā vajadzēja ko tādu darīt, un ko man tas prasīja… Tagad tas ir reflekss, uzreiz varu raudāt, kliegt, bet tolaik biju tāds pieklājīgais, arī dzīvē. Nekad neesmu kāvies, neprotu.

– Vispār nekad?!

– Divus trīs gadījumus atceros, kuros pa muti varēju dabūt tā, ka no manis paliktu vien kaulu čupiņa, bet tiku cauri ar aktierisko meistarību (smejas). Es otram iesist nevaru. Protams, negribētu to piedzīvot, bet liekas – ja mani žņaugtu un bendētu nost, man būtu kauns kliegt. Manuprāt, es nevarētu bļaut – palīgā! Tas ir kaut kā… cilvēka necienīgi. Kad esmu pārskaities vai otrs uz mani kliedz, man nāk smiekli. Ne tāpēc, ka es viņu izsmietu, bet tāda ir mana reakcija.

– Dažas teātra lugas ir par izvēlēm tautai izšķirīgos, saasinātos brīžos. Esi domājis, kā tu rīkotos ar varām, kas liek šauteni rokā?

– Es to negribētu piedzīvot. Atceros tikšanos ar kara veterāniem, kad mūs, jaunos aktierus, aicināja dzejolīšus parunāt. Reiz kāda sirma kundze krievu valodā stāstīja par kauju pie Narvas, kurā piedalījusies, kalns bijis jāieņem, un vācieši ziemā to nolējuši, lai apledo. Krievu karaspēks nav ticis uz augšu, slīdējis lejā. Karavīri dzīti virsū, vācieši viņus nošauj, līķi krājas, un pa tiem pārējie kāpj uz augšu. Teicu – ja bi ņe pošol… Kundze atbildēja – pošot bi, sinoček, pošol. Tur nav variantu. Ar varām tā tieši neesmu saskāries. Esmu dzirdējis, ka mūsējie ir uz čeku saukti, mēģināti uz kādu sadarbību pierunāt. Zinām, ka arī teātrī tādi bija.

– Droši vien tev raksturs tāds…

– Es negribētu to pārbaudīt, bet pieļauju, ka… mani varētu salauzt. Un tas ir briesmīgākais. Esmu skatījies daudz filmu, par tādām situācijām domājis. Jābūt spēcīgam raksturam, bet man tāda nav. Paldies dievam, neviens manis dēļ nav cietis. Es negribētu darīt atklātas cūcības, bet, ja mani paņemtu, tad tuvinieku dēļ… Es nevaru pateikt. Tad man fiziski būtu ar sevi kaut kas jāizdara, jo sadzīvot ar to nevar.

– Varas prot manipulēt, kā teica Doroņina-Lasmane, galvenais bija nospiest uz ceļiem.

– Tur ir tik gudri tehnologi, prot psiholoģiski apstrādāt, un mani, tādu sūda aktiereli… Skaitījos nodienējis, mani iesauca uz tādām kā pārmācībām. Bija atbraukuši pāris ģenerāļi inspicēt – tēviņi ar tādām balsīm, pietiek tik uz mani paskatīties… Viņos ir kaut kas tāds... Varu pūsties, cik gribu, esmu varde. Mēs te dzīvojam tādā laimes saliņā, bet tur, kur ir hierarhijas… Domāju, arī mūsu drošības dienestos ir tas pats.

Foto: Rojs Maizītis

– Tagad?

– Dabiski. Arī tagad ir pilns ar klaudzinātājiem, tās ir jebkuras varas ķepas, uz kurām tā stāv. Vai tagad nav, kas ziņo? Varbūt mazāk, bet ir.

– Vai novembrī, valsts svētku laikā, tevī kaut kas sakustas?

– Tam, kur atrodamies, ir daudz asiņu un kaulu, dzīvību apakšā. Nevēlos augstas frāzes teikt, bet – gribētos, lai tas nebūtu velti, lai būtu turpinājums šo cilvēku sapņiem, kā dēļ viņi gāja nāvē. Lai tas nepazustu naudas shēmās, cīņā par varu, sabiedrības sašķeltībā. Galvenais, lai nepazaudējam Latviju, johaidī.

Par ordeni un galerta bļodiņu

– Kur tu glabā Sebra gredzenu?

– Mājās, stāv kastiņā.

– Neesi tāds, kurš ordeņus karina?

– Nē. Arī savu Trīszvaigžņu ordeni nelieku. Ne tāpēc, ka kaunētos, bet nav tādu pasākumu, neiešu taču ar to uz kino. Otrkārt, nemīlu afišēt. Par gredzenu – zinu, ka Mārcis Maņjakovs visu laiku, kamēr viņam tas bija, nēsāja to pirkstā.

– Lūk…

– Jā, bet es nevaru atļauties nēsāt zelta gredzenu pirkstā. Ja man kāds palūgs to novilkt, uzreiz atdošu. Bet Mārcis kausies (smejas). Tāpēc drošāk ir turēt mājās, lai pēc gada varu atdot nākamajam laimīgajam.

Foto: Rojs Maizītis

– Tev droši vien sanāca paspēlēt ar Sebri – bija kāds piedzīvojums?

– Tāds cilvēcisks ne. Kopā bijām Hamilkara kungā, bet ļoti īsu brītiņu. Lielāka sadarbība bija, kad Kublinskis taisīja Altonas gūstekņus. Bija tāds televīzijas uzvedums, kurā spēlēju vācu čali, kas pēc kara ir drusku jocīgs, Sebris bija mans tēvs, magnāts, miljardieris. Beigās viņi nolemj iet nāvē. Iesēžamies lielā mersedesā ar domu, ka braucam un nositamies. Dodamies uz Lorupes gravu, es sēžu pie stūres, viņš aizmugurē, un spogulītī saskatāmies, ir tāds kā kontakts. Kublinskis teica – paskaties, Sebrī arī kas iekustējās… Kārlis arī nelaida sev klāt, gribēja būt…

– …sevī monolīts?

– Jā, monolīts ozols. Bet acīmredzot dvēsele iekšā bija.

– Ne velti liels aktieris.

– Liels gan tā, gan tā. Un runāt mācēja. Uz viņu skatoties, sapratu – nevar katrs par valstsvīru būt, vest aiz sevis masas. Vai nu tev tas ir, vai nav. Ir cilvēki, kuros gribas klausīties, un Sebris bija viens no tādiem. Kad vadīju savas arodkomitejas sēdes (smejas), neviens manī neklausījās. Esmu sapratis, ka nevaru būt vadītājs. Sen atpakaļ, kad teātrī bija direktoru maiņas, pavīdēja doma, vai es nevēloties, teicu – mīļie, vai jūs manu nāvi gribat? Es gribu, lai visiem ir labi, bet vadītājam tā nesanāk – kāds jāatlaiž, kādam jādara pāri. Taču es to nevarētu.

Es varu būt otrais, labs palīgs, izpildīgs – ja liksiet, izdarīšu –, bet pa priekšu iet man ļoti nepatīk. Uz skatuves ar kolēģiem cita lieta, taču, ja man vienam jātur publikas uzmanība... Enerģētiski tas prasa ļoti daudz, jābūt pārliecinātam par sevi. Atceros koncertus, kuros ar Zigi spēlējām, mūs bieži lamāja – lētie joki, zem jostasvietas… Bija populāri uzskatīt, ka visi humoristi ir idioti. Kādreiz plēšam jokus, uzmetu aci, sieviete skatās caur pieri, domāju – nu viss… Pēc tam viņa pienāk un saka paldies par koncertu.

– Cilvēks tā reaģē, varbūt iekšēji pasmejas.

– Nuja. Bet esmu ļoti jūtīgs uz otra cilvēka noskaņojumu. Ir ļoti sevi jāmobilizē. Dažam vienalga – viņš ir, un viss –, bet ne man, un tā ir mana vājā puse. Man nekad nav patikusi sacensība, tāpēc no manis būtu slikts sportists. Nepatīk skrieties. Eju vai nu pa priekšu, vai aizmugurē. Labāk pastāvu malā – skrien, esi pirmais, man nav žēl.

– Varbūt tā kādas lomas neesi dabūjis. Saka, tāda kā skriešanās arī teātra aizkulisēs notiekot.

– Varbūt par sieviešu lomām. Kad bijām jauni, dzirdēju smejamies – režisoram Jaunušanam atnesta galerta bļodiņa, atstāta uz galda. Visi jau zināja, no kā tā ir.

– Tāds kukulis?

– Nujā, visādi uzmanības pierādījumi. Man būtu kauns, esmu bijis par lepnu. Ja jūs man dodat, tad dodiet, nevaru galvot, kas sanāks, darīšu pēc labākās sirdsapziņas. Nekad nevienam neesmu prasījis. Un nav bijusi vajadzība. Vecos laikos aktieru teātrī bija ļoti daudz, nesapratu tos, kuri rūga pa kaktiem – lomu neesot. Mums ar Neimani bija darba pilnas rokas – gan, protams, ārpus teātra. Ne visi tā var. Liels mākslinieks varbūt nemāk humoru taisīt, to nevar pārmest.

– Humors bija jūsu valūta.

– Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ar algu, ko maksāja teātrī, iztikt nevarēja. Arī koncertos tūkstošus nepelnījām, mašīnu nevarēja nopirkt, bet normāli dzīvot gan.

– Sviests uz maizes bija.

– Bija. Ja to vispār varēja dabūt.

Saistītās ziņas

"Pat bērēs var atrast, par ko pasmaidīt," uzskata aktieris Šoriņš
Zigurds Neimanis par "Skroderdienu" Ābramu: "No mūža 160 lomām šī man ir TOP5"
Kāds patiesībā bija leģendārais aktieris Kārlis Sebris

Citi šobrīd lasa

Austrāliete Belinda jau 12 gadus cīnās ar “garā Covid” simptomiem. Zinātnieki pieļauj – tas ir jau gadiem zināms sindroms 2
"Tinderī" iepazītais vīrietis izrādās krāpnieks, kurš izmanto lētticīgas sievietes un prasa viņām naudu 2
"Es izgāzos. Piedodiet!" Kozins par "Panorāmas" sižetu, kurā Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas svilpējus atspoguļoja nevietā 31
Skatīt visus komentārus