Dusmas, ko izraisījis kovids. Kā pārvarēt jaunās plaisas sabiedrībā?

Var novērot, ka pandēmijas ēnā pat daudzi nosvērti un analītiski prāti nonākuši apjukumā vai aizgājuši pa maldu taku kādas fanātiskas idejas pavadā. Dažādu jomu zinātnieki šo situāciju atzinuši par bagātīgu izpētes avotu, piemēram, salīdzinot cilvēku reakciju šīs pandēmijas laikā ar viduslaiku ļaužu uzvedību "melnās nāves" ērā un nonākuši pie tiešām interesantiem secinājumiem. Savukārt psihologi un psihoterapeiti ir satraukti par vakcinācijas batāliju un pandēmijas seku ietekmi uz mūsu psihi, kas visvairāk izpaužas dusmās un agresijā.

Vai un cik normāla ir šāda sabiedrības reakcija pandēmijas laikā? Un kā mums sev palīdzēt?

Apsaukāšanās un draudi izrēķināties

Sabiedrības emocionālā temperatūra gandrīz divu gadu ilgajā – bet, šķiet, ka nebeidzamajā – Covid-19 murga laikā kāpj un kāpj. Agresīvi, rupji komentāri internetā kļuvuši par ikdienu. Žurnālisti, mediķi, skolotāji, politiķi – ikviens, kurš uzdrošinās paust savu viedokli par Covid-19 vai vakcināciju, var kļūt par agresijas mērķi sociālajos tīklos. Tas ir aizgājis tiktāl, ka, noguruši no publiskas zākāšanas un privātām draudu vēstulēm, daudzi mediķi jau atsakās sniegt intervijas.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule 22. augustā Latvijas Radio stāstīja, ka

“Ir gadījumi, kad brigādes tiek provocētas, filmētas, veidojas asu vārdu apmaiņa,” stāstīja Cipule. Šādu gadījumu dēļ sākta mediķu izglītošana, kā rīkoties provocējošās konflikta situācijās. Pēdējā laika notikumus, kad mediķiem klātienē velta aizskarošus komentārus un provocējošus jautājumus, ko filmē un raida tiešraidē sociālajos tīklos, ārstniecības personāls sauc par psiholoģisko teroru.

Krustugunīs nonākuši arī Covid-19 analīžu veicēji. Lielākais skandāls bija Lieldienās, kad Rīgā pie analīžu nodošanas punkta tika piekauts kurjers. Taču arī citos punktos aizvien biežāk nākas piedzīvot klientu dusmas un agresiju, tiek sistas un lauztas durvis, un nereti jāspiež trauksmes poga, lai glābtu personālu.

Aicinot lietot sejas maskas un pārbaudot sertifikātus, apsargi ļoti bieži saskaras ar pārmetumiem, ir nācies pat saukt policiju. Drošības personāls pirms ieiešanas veikalā ir pirmie, uz kuriem apmeklētāji izgāž savas dusmas. Spilgts piemērs tam bija kautiņš, kas izcēlās pie jaunatklātā veikala Lidl. Apsardzes darbiniekiem bieži tiek draudēts ar izrēķināšanos pēc darba laika; spriedze ir tik liela, ka daļa darbinieku neslēpj – viņi grasās iesniegt atlūgumu.

Dusmas ieslēdzas pašaizsardzībai

Tas, ka visi kļuvuši dusmīgāki un viegli aizkaitināmi, ir acīm redzams. Tomēr nevajadzētu sev vai citiem par to pārmest, jo kopš septiņdesmitajiem gadiem, kad zinātne nofokusējās uz to izpēti, atklāts – dusmas ir ne tikai ārkārtīgi izplatītas sabiedrībā, bet arī veic svarīgu uzdevumu, kas tām uzticēts no dabas, proti, dusmas norāda, ka mēs esam apdraudēti, atrodamies briesmās un mums ir jāaizsargā sevi, tos, kurus mīlam, un to, kas mums likumīgi pieder. Dusmas ir arī galvenā motivācija – kad jūtam, ka “nu man vienreiz pietiek”, mēs parasti esam spiesti rīkoties.

Dusmas ar to pavadošo izpausmi vai izpildvaru – agresiju – mūsos ir saglabājušās tūkstošiem gadu. Tas nozīmē, ka ģenētiski tās ir saglabātas dzīvas, jo spēj pielāgoties, tātad – dusmas ir vajadzīgas. Taču, lai šīs emocijas kļūtu par noderīgu instrumentu sociālajā kontekstā, tās ir jākontrolē un jāpārvērš sociāli pieņemamā izpausmē. Šis process aizņem daudzus gadus bērnībā, pieprasot pacietīgu izglītošanu un sociāli pieņemamas uzvedības modelēšanu. Rezultātā vajadzētu izveidoties daudzslāņainai, nogludinātai sistēmai, kas regulētu sociālo mijiedarbību uzbrukuma gadījumā.

“Kovida situācija ir radījusi mums bezprecedenta izaicinājumus, kas nepārtraukti, ar pieaugošu spiedienu un vērienu, traucē mums dzīvot,” skaidro Stenforda universitātes Psihiatrijas un uzvedības zinātnes nodaļas emeritētais profesors Hanss Šteiners, kurš jau gadu desmitiem pēta dusmas un agresiju.

“Sociālā izolācija var būt labākais līdzeklis, lai kontrolētu vīrusu, taču tieši tas ir pretrunā ar nepieciešamību pēc sociālās iejaukšanās. Mums nepieciešama rīcība, dusmu un niknuma izlāde, kad esam pakļauti netaisnībai un nenoteiktībai. Tāpēc šādās situācijās mums sev jāatgādina, ka aizspriedumi, meli un apsūdzības mūs nevirzīs uz priekšu. Tikai līdzjūtība, empātija un atgādinājums, ka mēs visi kopā esam šajā briesmīgajā situācijā, var nomierināt dusmas, un galu galā mēs visi varam dot kādu savu ieguldījumu šīs problēmas risinājumu meklēšanā.

Šāda attieksme palīdzēs arī pašu mājās, jo patlaban mēs dzīvojam pārāk ciešā saskarē ar saviem tuviniekiem, kas var atstāt smagu ietekmi uz mūsu ģimenes saitēm. Šo slodzi var samazināt gudra rīcība, kāds pārdomāts risinājums, kas paredz izbrīvēt sev iespējami vairāk telpas un laika. Uzmanības novēršana no esošās situācijas, dzīves svinēšana un baudīšana arī var palīdzēt šajā procesā.”

Profesors arī atgādina, ka “visi dzīvnieki, ieskaitot cilvēkus, ir neaizsargāti pret drūzmēšanos un nežēlīgām, neatrisināmām prasībām. Saskaroties ar to, dusmas pakāpeniski zaudē savu signāla vērtību rīkoties sevis labā. Mums tas ir jākontrolē, lai izkļūtu cauri šim biezoknim saprātīgā veidā”.

Latviešu dusmu nacionālās īpatnības

Lai arī tā sauktās kovida dusmas ir globāla reakcija, tautu temperaments un vēsturiski sociālā attīstība ir ļoti atšķirīga, tāpēc varētu runāt pat par dusmu nacionālajām īpatnībām. Uz to 28. oktobra intervijā Latvijas Radio norādījusi Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja profesore Gunta Ancāne.

“Mums kā tautai vēsturiski, gadsimtiem ir bijušas lielas problēmas iemācīties, kā konstruktīvi ar dusmām apieties un kā konstruktīvi dusmas izpaust,” viņa skaidroja. “Latviešiem savas nacionālās aristokrātijas nav bijis. Tātad mums nav bijusi cilvēku grupa, kurai pārticība un laika resursi ir atļāvuši šīs lietas pārdomāt, izstrādāt savstarpējās kultūras, savstarpējo attiecību civilizētas metodes, veidus. Vienā vārdā – labu uzvedību un labas manieres.

Dzīvojot šajās divās galējībās – vai nu dusmas sevī apspiežot, vai pēc tam izgāžot –, abi ir nekonstruktīvi veidi, un mums dusmas nepalīdz sevi aizsargāt, un rezultātā iznāk, ka mums ir tādas specifiskas dusmas kā tautai, kas izriet no bezspēcības, bezpalīdzības izjūtas, no dziļa izmisuma, sarūgtinājuma, aizvainojuma, no sajūtas, ka lietas ir dikti nepatiesi un netaisnīgi, un, kā bērni saka, negodīgi notiekošas. Un kopā ar tām dusmām veidojas tāds ļoti rigids – proti, neelastīgs – emociju komplekts.”

Profesore Ancāne uzskata, ka vislielākā problēma tomēr ir nevis dusmas, bet gan aplamā diagnoze, kas sabiedrībai ir noteikta, proti, valda uzskats, ka cilvēki ir nobijušies no pandēmijas. Dusmas par notiekošo, nevis bailes, patlaban ir spēcīgākās emocijas sabiedrībā. “Un ja mēs dusmīgus cilvēkus uzrunājam tā, it kā viņi būtu bailīgi, tad mēs patiesībā sadusmojam šos cilvēkus vēl vairāk,” uzskata profesore.

Pat nedzērāji kļūst vardarbīgi

No dusmām ir tikai viens solis līdz psiholoģiskai un fiziskai vardarbībai, un pandēmijas ierobežojumi, jo sevišķi mājsēde, ir novedusi pie rezultāta, ka šī vardarbība ģimenēs pieaugusi vairākkārt. Kā liecina šā gada augustā publicētie amerikāņu zinātnieku pētījuma rezultāti, vardarbība pret intīmo partneri ASV pandēmijas laikā palielinājusies sešas līdz astoņas reizes.

Pētījumā piedalījās 510 dalībnieki, kas tika aptaujāti par uzvedību attiecībās pirms Covid-19 un mājsēdes laikā.

Psiholoģiskie uzbrukumi palielinājās no 16 līdz 96 epizodēm gadā. Ir taču atšķirība, vai skandāls ar partneri notiek reizi mēnesī vai divreiz nedēļā…

Izrādās, šajā gadījumā pandēmijas spriedzei bija padevušies pat indivīdi, kuriem teorētiski bija zems risks. Turklāt ar Covid-19 saistītais stress visvairāk skāris tos, kurus varētu dēvēt par nedzērājiem – cilvēkus, kas alkoholu lietojuši tikai īpašos gadījumos.    

Runājot par agresiju un vardarbību saistībā ar pandēmiju, izvirzītas vairākas teorijas. Viena no tām, kas varētu to izskaidrot, ir frustrācijas-agresijas hipotēze (FAH). Tas ir pieņēmums, ka cilvēks seko paredzamam uzvedības modelim – ceļā uz nozīmīgu mērķi rodas reāli vai šķietami nepārvarami šķēršļi, kas noved pie frustrācijas (lasi – vilšanās). Tas izraisa dusmas, savukārt dusmas padara uzņēmīgu pret agresiju. Tālāk agresīvas darbības ir atkarīgas no katra cilvēka personības un viņa apstākļiem.

Vēl viens dusmu izskaidrojums varētu būt reakcija uz draudiem. Lai gan ķermenis nereaģē ar dusmām uz visām briesmām, tomēr fizisks kaitējums sev vai tuviniekiem, materiāls apdraudējums, psiholoģisks vai politisks kaitējums var izsaukt šādu reakciju.

Bagātie tomēr mazāk raud

Ekonomiskā nestabilitāte, darba liegums un vienkārši naudas trūkums ir ļoti spēcīgs dzinulis dusmām un agresijai. Protams, ka no tā cieš maznodrošinātie sabiedrības slāņi. Par spīti tam, ka infekcija var skart ikvienu, sociālekonomiskais statuss arī spēlē lielu lomu, jo darba drošība, piekļuve veselības aprūpei un mobilitāte palielina plaisu inficēšanās un mirstības rādītājos starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Nav brīnums, ka šī situācija daudziem pētniekiem kaut ko atgādināja. Tas ir renesanses meistardarbs Dekamerons – Džovanni Bokačo 14. gs. noveļu krājums, 100 noveļu, kuras desmit dienās izstāsta desmit jaunieši. Tie ir bagāti jaunieši, kas aizbēguši no mēra apsēstās Florences un paglābušies bagātīgi apgādātās lauku savrupmājās. Dekamerona ievadā autors sniedz patiesu un vērtīgu ieskatu par melnās nāves pandēmiju. Šo slimību dēvēja arī par melno mēri, lai gan joprojām nav zināms, vai tas bija buboņu mēris (pēc citas teorijas – Sibīrijas mēris vai kāds vīruss), taču tas bija tik lipīgs, ka varēja nogalināt inficētos četru līdz septiņu dienu laikā.

Bokačo aprakstīja turīgos, kas noslēdzās savās mājās, kur baudīja kvalitatīvus vīnus un ēdienus, mūziku un citas izklaides. Paši bagātākie, kurus Bokačo raksturo kā “nežēlīgus”, pameta savu apkaimi, atkāpjoties uz ērtām muižām laukos, “it kā mēris būtu bijis paredzēts tikai tiem, kas palikuši iekšpus pilsētas mūriem”.

Tikmēr vidusšķira vai nabadzīgie, kas bija spiesti palikt mājās, “dienu no dienas saslima ar mēri turpat savā apkārtnē” un ātri nomira. Kalpotāji apzinīgi aprūpēja slimos bagātajās mājsaimniecībās, bieži vien paši padodoties slimībai. Daudzi, nespēdami pamest Florenci un būdami pārliecināti par savu drīzo nāvi, nolēma vienkārši nodoties dzeršanai un pavadīt pēdējās dienas nihilistiskā uzdzīvē, savukārt lauku apvidos strādnieki mira “kā mežonīgi zvēri, nevis cilvēki; nakti un dienu, nesagaidot ārsta apmeklējumu”. Šajā viduslaiku mērī 1347.–1352. gadā nomira vairāk nekā 40 % Eiropas iedzīvotāju.

Taču retāk pieminētas melnās nāves sekas bija bagāto uzņēmēju un biznesa un valdības sakaru pieaugums. Lai gan mēris radīja īstermiņa zaudējumus Eiropas lielākajiem uzņēmumiem, ilgtermiņā tie koncentrēja savus aktīvus un ieguva lielāku tirgus daļu un ietekmi uz valdībām. Tā, piemēram, pēc mēra radās superbagātā un ietekmīgā Mediči dzimta Itālijā.

Tam ir spēcīgas paralēles ar pašreizējo situāciju daudzās pasaules valstīs. Kamēr mazie uzņēmumi paļaujas uz valdības atbalstu, lai novērstu bankrotu, daudzi citi, galvenokārt daudz lielāki uzņēmumi, piemēram, farmācijas kompānijas un interneta veikali, gūst milzu peļņu. Un līdzīgi kā melnā nāve, šķiet, arī Covid-19 ir izraisījis biznesa un valsts varas koncentrāciju un centralizāciju.

Grēkāža efekts

Paralēles ar mēra pandēmiju – līdz šim lielāko zināmo cilvēces vēsturē – dažādu jomu pētnieki vilkuši jau kopš Covid-19 sākuma. Interesanti, ka viņi atklājuši ne vienu vien līdzību, kaut arī pagājuši jau septiņi gadsimti. Viena no šīm iezīmēm ir vainīgā meklēšana vai grēkāža efekts.

Viduslaiku mēra mirstības rādītāji Eiropas pilsētās diezgan stipri atšķīrās. Piemēram, Cīrihe vai Neapole tika pilnīgi izpostītas, zaudējot apmēram divas trešdaļas iedzīvotāju, bet citas pilsētas, kā Milāna vai Prāga, cieta ievērojami mazākus zaudējumus. Tam bija daudz un dažādas sekas, piemēram, pilsētu sistēma Eiropā mainījās uz visiem laikiem.

Tomēr viens no vislabāk zināmajiem melnās nāves efektiem – visā Eiropā par šo slimību tika vainoti ebreji, kas piedzīvoja vienu no postošākajiem vajāšanas periodiem vēsturē. Lēš, ka melnās nāves priekšvakarā visā Eiropā bija 363 pilsētas ar ebreju kopienām. Mēra pandēmijas laikā puse no šīm kopienām tika likvidēta, ebrejus nogalinot vai izdzenot no viņu mājām.

Kādi faktori veicināja grēkāžu efektu? Saskaņā ar grēkāža teoriju, kad vairākuma locekļi piedzīvo šoku, viņi var izvēlēties konkrētu mērķi, ko tajā vainot, lai piešķirtu jēgu šim traumatiskajam notikumam.

Kāpēc ebreji tika atzīti par grēkāžiem mēra laikā? Viens no iemesliem – kristiešu uzskats, ka viņi saindē akas, un šī sazvērestības teorija kalpoja par pamatu, lai ebreji būtu nopelnījuši nāvi un ciešanas. Vēl viens iespējamais iemesls ebreju vainošanā varēja būt apslēpts antisemītisms, kas viegli izpaudās vardarbības formā, tiklīdz sākās mēris. Slimībai saasinoties, pieauga stimuls vainot šo ārpus grupu. Sava ietekme varēja būt arī faktam, ka ebreji ieņēma nozīmīgu lomu viduslaiku ekonomikā.

Ebreju traģiskā pieredze melnās nāves laikā izceļ viltus ziņu un apslēpta rasisma draudus sabiedrībā. Krīzes laikos viltus ziņas un rasistisks noskaņojums viegli izvēršas vardarbībā. Diemžēl pa 700 gadiem cilvēce nav daudz mainījusies – tieksme meklēt vainīgos ir dzīvāka par dzīvu.

savukārt Āzijas zemēs imigranti un reliģiskās minoritātes tiek vainotas šā vīrusa izplatīšanā.

Piemēram, Ķīnā grēkāžu lomā ir afrikāņi un eiropieši, bet Indijā – musulmaņi. Tuvajos Austrumos šajā ziņā ir izcelti Dienvidaustrumāzijas un Āfrikas iedzīvotāji.

Melnās nāves vēsture arī parāda, ka viens no veidiem, kā novērst šādu vardarbību pret grēkāžiem, ir veicināt komerciālas saites starp visām sabiedrības grupām. Tirdzniecības izveide un prasmes, ko ebreju kopienas ienesa pilsētās, šķiet, bija svarīgi faktori to atveseļošanā pēc pandēmijas.

Sengrieķu filozofs Aristotelis ir teicis: “Dusmoties ir viegli. Grūti ir dusmoties uz īsto cilvēku īstajā mērā, īstajā vietā, īstajā laikā un īstajā veidā.” Tagad mēs piedzīvojam atkārtotu Covid-19 uzliesmojumu, mirstības pieaugumu un mājsēdi, kas ir krietni smagāk nekā pirmajā reizē, jo esam jau patērējuši lielu daļu savu iekšējo resursu.

Un tad pat nav vairs spēka dusmoties, ir tikai izmisums, bezcerība, bezpalīdzība, dzīves jēgas zudums. Pandēmijas laikā mēs varam zaudēt dzīvi, pat nesaslimstot ar Covid-19. Tāpēc jo svarīgāk ir atgūt kontroli pār sevi.

5 ieteicamās stratēģijas pret Covid-19 dusmām

Lai gan dusmas īstermiņā ir normālas, tomēr nekontrolētas, ilgstošas dusmas atstāj smagas sekas uz veselību, tostarp, izraisa paaugstināta asinsspiediena risku, pasliktina pretošanos sāpēm, veicina trauksmi un galvassāpes, novājina imūnsistēmu.

Amerikāņu psihologi iesaka piecas pierādījumos balstītas stratēģijas, kas var palīdzēt tikt galā ar hroniskām dusmu izjūtām sakarā ar pandēmiju.

1. Atzīsti, ka dusmas ir normālas, pat noderīgas. Emocijas kalpo kādam mērķim, un, ja tās tiek kontrolētas, tās ir noderīgas. Piemēram, ja mēs nekad nebaidītos, tad neuztvertu nopietni objektīvas briesmas – to pašu Covid-19. Arī dusmām ir savs mērķis. Tās gan bieži tiek sajauktas ar naidīgu uzvedību vai agresiju, bet dusmas ir emocijas, nevis uzvedība.

Ja neviens nebūtu izjutis dusmas pandēmijas dēļ, iespējams, nekad nebūtu izstrādātas vakcīnas vai ieviestas masku valkāšanas un distancēšanās prasības, jo visiem būtu vienalga, kas notiek ar apkārtējiem cilvēkiem.

2. Mācies atbildēt, nevis reaģēt uz dusmām. Var šķist vilinoši bloķēt vai dusmīgi atbildēt Facebook paziņam, kurš publicē tev pretēju viedokli, taču naidīga rīcība, visticamāk, sniegs pretēju rezultātu. Ziņojuma jēga parasti pazūd agresīvā komunikācijas stilā un noved pie aizsardzības. Taču pastāvīga dusmu apspiešana var izraisīt iekšējo vārīšanos, aizvainojumu un negaidītu dusmu uzliesmojumu.

Agresijas vai dusmu apspiešanas vietā der praktizēt dusmu izpausmi veselīgā veidā, izmantojot pārliecinošas komunikācijas metodes, lai formulētu savas jūtas, vajadzības un vēlmes. Pirms tam ieteicams atdzist, dodot sev laiku dusmu apstrādei. Grūti to izdarīt? Novērs uzmanību ar kaut ko muļķīgu (uzdejo), radošu (zīmē ķiņķēziņus), praktisku (nomazgā traukus) vai fizisku aktivitāti (izej pastaigā). Starp citu, fiziska aktivitāte esot visefektīvākais dusmu atdzesēšanas veids, bet spilvena dauzīšana – tas ne pie kā nav vainīgs – izrādās, dusmas tikai vairojot.

3. Nav vērts kopt nezāles. Kad dusmas ir sajustas un atzītas, ieteicams izvairīties no nākamā dusmu izraisošā incidenta, ziņu raksta, ieraksta sociālajos tīklos vai sarunas atgremošanas. Šīs neproduktīvās stratēģijas vietā labāk novirzīt savu uzmanību uz to, kas ir tavā kontrolē. Piemēram, ja sadusmo grupa cilvēku, kas sapulcējušies telpā bez maskām, pastāv veselīga izvēle viņus apiet ar lielu līkumu vai neiet šajā telpā.

4. Praktizē situācijas radikālu pieņemšanu. “Ja visi būtu vakcinējušies, mēs neatrastos šādā situācijā.” “Ja neviens nebraukātu apkārt, Covid-19 neizplatītos.” “Tagad tik daudzi ir vakcinējušies – kāpēc situācija neuzlabojas?” Tamlīdzīgas domas ir sarkanais karogs cīņai pret realitāti. Sāpes ir neizbēgamas, bet cīņa pret realitāti rada ciešanas, un ciešanas nav obligātas. Mēs varam izvēlēties radikāli pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to vēlamies.

Radikāla pieņemšana nenozīmē piekrišanu notiekošajam vai notikušajam, bet gan ļauj cerēt – pieņemot lietas tādas, kādas tās ir, necīnoties pret realitāti.

5. Pastāsti savējiem, kā jūties. Dalīšanās savās jūtās ar citiem ir pierādīts veids, kā pārvaldīt dusmas. Vienkārši esi īsts un autentisks ar cilvēkiem, nevis izliecies, ka viss ir kārtībā.

Vaicājot pēc atbalsta, precīzi norādi, kāda veida atbalsts ir nepieciešams. Vai vienkārši vajadzīgs kāds, kas uzklausa, vai arī vēlies palīdzību problēmas risināšanā? Izrādi pateicību par atbalstu, ja tas bija noderīgs, un atrodi veidu, kā atbalstīt citu personu, ja tas būs vajadzīgs. Grūtākā gadījumā vērsies pēc profesionālas palīdzības. Psihoterapeits var palīdzēt tikt galā ar sarežģītām emocijām un apgūt veselīgus dusmu pārvarēšanas mehānismus.