Miljardieru zvaigžņu kari: kā bagātnieki attīsta kosmisko tūrismu

Pirmais kosmosa tūrisma vilnis

Pirmie soļi kosmosa tūrisma virzienā tiek sperti vēl 1967. gadā, kad "Hilton" impērijas dibinātāja dēls Barons Hiltons nāk klajā ar ideju izveidot kosmosā hoteļu tīklu "Orbiter". Hiltons nekur tālāk par fantazēšanu tā arī netika, bet nopietna pieeja šai jomai parādās 20. gadsimta beigās. Par atskaites punktu pieņemts uzskatīt 1986. gadu. Tad dienasgaismu ierauga gan ziņojums Kosmosa tūrisma attīstības iespējamās ekonomiskās sekas, gan notikumi, ko raisa skolotājas Kristas Makolifas bojāeja kopā ar visu kosmosa kuģa "Challenger" komandu.

Pirmo nekosmonautu kosmosā nosūta PSRS – 1990. gadā staciju "Mir" apmeklē japāņu žurnālists Toehiro Akijama. Drīzāk jau šis lidojums vērtējams kā komandējums, jo par Akijamas došanos kosmosā samaksā TV un radio kompānija T"okyo Broadcasting System". Līdz ar to par pirmo kosmosa tūristu šā vārda tiešajā nozīmē dēvējams amerikānis Deniss Tito, kurš 2001. gadā no savas kabatas samaksā 20 miljonus dolāru par biļeti Starptautiskajā kosmosa stacijā jeb SKS. Pēc tam tajā paspēj paviesoties vēl seši amerikāņi un viens kanādietis, lai arī biļetes cena ievērojami pieaug.

Piemēram, klauns Gijs Lalibertē, "Cirque de Soleil" dibinātājs, par savu ceļojumu uz orbītu samaksā 35 miljonus dolāru. Ja biļete uz Sojuz tiktu piedāvāta tagad, tās cena, visdrīzāk, būtu ap 40–50 miljoniem dolāru. Viesošanās SKS atteikta daudziem, turklāt ne tikai veselības problēmu dēļ. Piemēram, ekstravagantais krievu uzņēmējs Sergejs Polonskis 2004. gadā neiziet atlasi auguma un svara dēļ.

Visi šie tūristi lido ar korporācijas "Roskosmos" kuģiem "Sojuz". Lietas būtība šeit nevis salīdzinoši augstajā "Sojuz" drošības pakāpē (pēdējoreiz šā tipa kuģos cilvēki bojā gājuši 1971. gadā), daudz nozīmīgāks izrādījies komerciālais faktors. Krievijas kosmosa kuģa ceļojums izmaksā desmitiem miljonu dolāru, tādējādi Tito biļetes cena par nokļūšanu orbitālajā stacijā bija “tikai" 20 miljoni. Turpretim viens lidojums ar daudzkārt izmantojamo kuģi "Space Shuttle" izmaksā ap pusotru miljardu dolāru, tātad arī tūrisma klases biļete būtu daudz dārgāka.

Tomēr pēc 2009. gada arī "Roskosmos" ir zaudējis iespēju nogādāt tūristus ārpus Zemes atmosfēras. Iemesls tam meklējams Atlantijas okeāna otrā krastā, kur ASV aptur "Space Shuttle" programmu pēc 135 lidojumiem; tiek atzīts, ka šie lidaparāti savu laiku ir nokalpojuši un kļuvuši pārāk nedroši. Atspoļu tipa kuģos bojā gājuši 14 cilvēki, kas ir vairāk nekā visos pārējos kosmosa iekarošanas aparātu veidos kopā. Pēc amerikāņu atteikšanās no "Space Shuttle" krievu "Sojuz" izrādās vienīgie transporta līdzekļi, ar kuriem iespējams nogādāt cilvēkus uz SKS. Līdz ar to “liekā” vietas šajos kuģos pazūd – to pietiek vienīgi profesionāliem astronautiem. Tādējādi kosmosa tūrisms uz vairāk nekā desmit gadiem pārstāj eksistēt.

"Boeing" un "Lockheed Martin" pretenzijas

Protams, pēc šatlu programmas pārtraukšanas amerikāņi nesēž rokas klēpī salikuši. NASA iedarbinātās programmas "Commercial Crew" Development mērķis bija radīt komerciālu transportu amerikāņu astronautu nogādei uz SKS. Tiek plānots, ka to paveiks kompānijas "Boeing" lepnums – "CST-100 Starliner". Šis kuģis orbītā jānogādā raķetei "Atlas V – Lockheed Martin" un "Boeing" kopuzņēmuma lolojumam. Raķetes dzinējs – Krievijā ražotais "RD-180".

Atkal uzpeld termins “kosmosa tūrisms”, jo "CST-100 Starliner "ražotājs iepriekš vienojies ar NASA, ka iegūst tiesības pārvadāt vienu tūristu katrā savā maršrutā uz SKS. Jaunais kuģis, kura masa ir 13 tonnas un diametrs četrarpus metru, šādam nolūkam ir pietiekami ietilpīgs. "Sojuz", kas projektēts vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, ir tikai 6,5 kubikmetri hermētiskās dzīvojamās telpas, un tas var pārvadāt tikai trīs cilvēkus, taču "Starliner" kapsula ir 11 kubikmetru liela un paredzēta septiņiem ekipāžas locekļiem.

Tomēr "Starliner" ir projekts, kas radīts pirmām kārtām valsts astronautikas mērķiem, nevis tūrismam. Kuģis paredzēts NASA vajadzībām, bet tūristi šajā gadījumā ir vienīgi veids, kā nedaudz piepelnīt. Bija paredzēts, ka "CST-100 Starliner" lidojumam jānorisinās 2020. gadā. Gads pēc gada aizrit nākamā kosmosa tūrista gaidās, tomēr lidojums ar "Lockheed Martin" un "Boeing" raķeti tiek atlikts un atlikts.

Starts!

2021. gada 11. jūlijs. Ieilgušo klusuma posmu kosmosa tūrismā pārtrauc starta dzinēju rēkoņa Ņūmeksikas kosmoostā. Raķešplānu (lidaparātu ar lidmašīnām raksturīgu aerodinamisko shēmu) "Unity" 15 kilometru augstumā “uzsviež” īpašs lidaparāts "VMS Eve, pēc tam "Unity" atāķējas un iedarbina savu dzinēju. Uz tā atrodas Ričards Brensons un pieci viņa kompānijas "Virgin Galactic" darbinieki.

Pēc ļoti īsa (60 sekundes), taču intensīva ieskrējiena virsskaņas ātrumā raķešplāns pa ballistisku trajektoriju uz īsu brīdi “ielec” kosmosā 86 kilometru attālumā no Zemes. Šajā brīdī ekipāža dažas minūtes izjūt bezsvara stāvokli. Pēc tam "Unity" īsu laiku veic bremzēšanu, lai pēc tam mainītu ģeometriju un īstenotu aerodinamisko nolaišanos. Suborbitālais lidojums, kas ilgst 58 minūtes, uzskatāmi demonstrē kosmosa tūrisma iespējas.

Brensonu kosmosā varēja nogādāt Gorbačovs1950. gadā dzimušo Ričardu Brensonu jau kopš bērnības valdzinājusi kosmosa iekarošana. Vēl pusaudža gados viņš aizrautīgi sekojis līdzi pirmajiem pilotējamajiem kosmiskajiem lidojumiem, vairākas reizes skatījies Stenlija Kubrika filmu "2001: Kosmosa odiseja", sapņojot par lidojumiem uz zvaigznēm.

Pirmā iespēja īstenot sapni negaidīti parādās vēl astoņdesmito gadu sākumā: Brensonam, tobrīd jau slavenam un neordināram uzņēmējam, piezvana PSRS vēstnieks Londonā. Mihailam Gorbačovam, skaidro diplomāts, esot unikāls priekšlikums – vai Ričards Brensons nevēlas iejusties vēsturē pirmā kosmosa tūrista lomā? Jautājuma cena – 18 mēneši treniņu Zvaigžņu pilsētiņā plus “kaut kas ap 50 miljoniem dolāru”.

Brensons atsakās. “Mēs tad aktīvi nodarbojāmies ar labdarību Āfrikā un citur, tāpēc izlēmu – tāds žests izrādīsies pārāk neētisks,” viņš vēlāk atceras, piebilstot, ka daudzas reizes nožēlojis atteikumu. Tomēr deviņdesmito gadu vidū, kad mūzikas industrijā bagātību guvušā Brensona biznesa smaguma centrs pārvietojas uz aviācijas sfēru, miljardieris ir gatavs nopietni pievērsties arī kosmosa tūrisma nozarei.

Brensonam cita starpā palīdz konsultācijas ar astronautikas leģendu Bazu Oldrinu – pirmās uz Mēness nokļuvušās ekipāžas locekli, kā arī pazīšanās ar amerikāņu konstruktoru Bertu Rutanu – daudzu lidaparātu autoru; viņš projektējis arī lidmašīna "Voyager", kas veikusi pirmo beznosēšanās lidojumu apkārt zemeslodei bez papildu degvielas uzpildes.

1999. gadā Brensons “dzīvotspējīga” kosmosa kuģa modeļa meklējumos nonāk Mohaves tuksnesī Kalifornijā – tur tiek testēta Roton raķete, ko uzbūvējusi Rutana kompānija "Scaled Composites". Divdesmit miljonus dolāru šajā projektā ieguldījis "Microsoft" līdzdibinātājs Pols Alens. 2003. gadā Rutans rada suborbitālo kuģi "Spaceship One" un lidmašīnu, kas to paceļ 15 kilometru augstumā. Pēc dažiem mēnešiem Brensons pierunā Rutanu un Alenu pārdot viņam tehnoloģijas licenci – un tā "Scaled Composites" kļūst par "Virgin Galactic" impērijas sastāvdaļu.

2004. gada 21. jūnijā "Spaceship One" pirmoreiz veic testa lidojumu, sasniedzot 100 kilometru augstumu. Nākamo septiņu mēnešu laikā kuģis vēl divas reizes veiksmīgi paceļas gaisā, nu jau ar "Virgin Galactic" logotipu uz fizelāžas. Iedvesmotais Brensons paziņo, ka jau 2007. gadā ar "Starship One" kosmosā dosies pirmie tūristi. Pat atklāj biļetes cenu – 200 000 dolāru. 

Tomēr, kā izrādās, viss nav tik vienkārši. Inženieri dažus gadus lej sviedrus, lai "Spaceship One" pārtaptu par tūristiem draudzīgu kuģi. Ričards Brensons uzstāj, ka klientu serviss ne ar ko nedrīkst būt sliktāks par lidkompānijas "Virgin Atlantic" piedāvāto. Pilnībā šo nosacījumu izpildīt neizdodas, tāpēc komanda ķeras pie "Starship Two" izstrādes. Tiek izlemts projektēt kuģi diviem pilotiem un sešiem pasažieriem. Obligāta prasība – lieli iluminatori, pa kuriem skatīties uz Zemi.

"Virgin" galvassāpes

Ar jaunā modeļa maketu Brensons iepazīstina 2006. gada septembrī svinīgā ceremonijā Ņujorkā; blakus viņam stāv Bazs Oldrins. Starta datums tiek pārvirzīts uz 2009. gadu, savukārt lidojuma augstuma griesti – uz 80 kilometriem. "Spaceship Two" veic sešus testa lidojumus, taču 2007. gadā uz zemes notiekošo izmēģinājumu laikā kuģim uzsprāgst degvielas tvertne. Iet bojā trīs cilvēki, vēl trīs gūst savainojumus.

Precīzu katastrofas iemeslu ekspertiem tā arī neizdodas noskaidrot. Sešdesmit gadus vecais Rutans, kuram izmeklēšanas laikā sākas problēmas ar sirdi, dodas pensijā, bet komandai daudz ko nākas projektēt faktiski no nulles, kas tūrisma programmu aptur uz vairākiem gadiem. Brensons, kurš bija paredzējis visam projektam iztērēt ap 20 miljoniem dolāru, beigās, lai novērstu katastrofas sekas, spiests novirzīt 300–400 miljonus.

Tikai 2011. gadā "Scaled Composites" saņem atļauju atsākt eksperimentālos lidojumus. Tikmēr nopietnus panākumus gūst konkurenti: Īlona Maska "SpaceX" noslēdz iespaidīgu privātā kosmosa līgumu – 1,6 miljardi dolāru – ar NASA par kravu piegādi uz SKS, savukārt Amazon dibinātājs Džefs Bezoss dāsni finansē savu kosmosa lolojumu "Blue Origin", šim nolūkam ik gadu pārdodot sev piederošās "Amazon" akcijas miljarda dolāru vērtībā. 

2012. gadā Ričarda Brensona kompānija sāk sastādīt potenciālo pasažieru sarakstu. Taču 2014. gada oktobra testa lidojuma laikā notiek jauna avārija – bojā iet pilots, viņa pārinieks gūst ievainojumus, bet kuģis gaisā izjūk. Izmeklēšana kompānijai prasa vairākus gadus, un inženieriem atkal nākas uzlabot konstrukciju.

Pašreizējā "Starship Two" versija, zināma kā "Unity", dienasgaismu ierauga 2016. gadā, bet pirmā palaišana 80 kilometru augstumā notiek 2018. gadā. Testa lidojums ar pilnu pasažieru komplektāciju sākotnēji tiek plānots 2020. gada beigās, tomēr elektromagnētisko traucējumu dēļ tas tiek pārcelts uz 2021. gadu. Turklāt šovasar Brensonam nācās rīkoties apsteigšanas režīmā, lai pārspētu Bezosu, kurš iepriekš bija izziņojis, ka savu lidojumu veiks 20. jūlijā.

Iecerēts, ka 2022. gada sākumā – pēc vēl diviem testa lidojumiem – "Virgin Galactic" sāks pārvadāt tūristus par naudu. Pagaidām kompānijai ir tikai divi raķešplāni – "Unity" un "Imagine". “Masu flotei” jāsākas ar nākamās sērijas "Delta" kuģiem, kuriem paredzēts minimāls apkalpošanas laiks starp lidojumiem.

"Virgin" vairāku gadu ilgumā saņēmusi nedaudz vairāk par 600 garantētiem pieteikumiem no cilvēkiem, kas par 200–250 tūkstošiem dolāru gatavi uz brīdi pārvarēt atmosfēras robežu. Brensons lēš, ka par šādu maksu būtu gatavi lidot ap diviem miljoniem cilvēku visā pasaulē; cenai samazinoties – pat 40 miljoni.

"Virgin Galactic" stāvoklis nepavisam neizskatās spožs. Lielākā daļa ekspertu tai prognozē 50 miljonu dolāru lielus ienākumus 2022. gadā – ap 200 reižu mazākus par pašreizējo kapitalizāciju, kas ir 13 miljardi dolāru. Bet visi no kosmosa tūristiem saņemtie pieteikumi kopumā patlaban veido ne vairāk kā 150 miljonus lielu summu.

Brensons pret Bezosu

Lai arī Bezoss ir 14 gadus jaunāks par Brensonu, stāsts par viņu ir ļoti līdzīgs – tās pašas TV translācijas kosmiskās sacensības ērā, "Apollo 11" lidojums, seriāls "Zvaigžņu ceļš", aizraušanās ar zinātniskās fantastikas grāmatām un pusaudža gados dotais solījums savai skolotājai “uzbūvēt pirmo sporta laukumu uz Mēness”.

Tomēr atšķirībā no Brensona Bezosam ir tālejoši plāni. Pasaulē bagātākā uzņēmēja galvenais mērķis ir īstenot rakstnieka Aizeka Azimova iedvesmoto citu planētu kolonizācijas koncepciju. Katra diena Zemi tuvina resursu deficītam, un cilvēcei noteikti vajadzīgs plāns B, un aerokosmiskā programma "Blue Origin" varētu būt pirmais solis ceļā uz šā plāna realizāciju, par kura galamērķi Bezoss uzskata dzīvošanai paredzētas infrastruktūras uzbūvēšanu kosmosā. Pašreizējā paaudze to nespēs realizēt, taču tas nav iemesls atteikties no sapņa par to, ka reiz ārpus planētas varēs eksistēt miljoni, pat miljardi Zemes iedzīvotāju.

20. jūlijā pasaulē bagātāko uzņēmēju saraksta pirmais numurs savā kuģī "New Shepard" veiksmīgi sasniedza 107 kilometru augstumu. Kopā ar Bezosu un viņa jaunāko brāli Marku uz borta atrodas visjaunākais un visvecākais cilvēks, kas jebkad nonācis kosmosā: 17 gadus vecais nīderlandiešu miljonāra dēls Olivers Daimens, kurš jau saņēmis pilota licenci, un 82 gadus vecā Vollija Fanka, kura sešdesmitajos gados izgājusi astronautu sagatavošanas programmu, būdama visjaunākā sieviete. 

Džefs Bezoss no "New Shepard" kapsulas iznāk baltā kovboja cepurē, un lidojuma dalībnieki un sagaidītāji dzer šampanieti. Drīz tiek izšauta pirmā zalve konkurences cīņā par nozari – Džefs Bezoss paziņo, ka atsakās pieskaitīt Brensona "Unity" lidojumu pie kosmiskajiem. Bezosa kompānija lielās ar “vislielākajiem logiem kosmosā” un norāda, ka konkurenta kuģis simtkārt kaitīgāks ekoloģijas aspektā.

Nākotnē jāgaida cenu un imidža kari, tomēr "Virgin Galactic" dempinga potenciāls izskatās labāks. Degviela nesējlidmašīnai un raķešplānam izmaksā lētāk nekā skābekļa un ūdeņraža dedzināšana "Blue Origin", nemaz nerunājot par infrastruktūru un raķetes pārbaudi pēc lidojuma.

Projekti izteikti atšķiras tehnisko detaļu ziņā. "Unity" ir raķešplāns ar startu gaisā, "New Shepard" – faktiski vienpakāpes ūdeņraža raķete. Koncepciju, kurā raķešplāns startē gaisā, Brensons izlolojis gadu desmitus. Ja pieprasījums pēc kosmiskā tūrisma attaisnos jaunu "Virgin" kuģu būvniecību, tie tik un tā spēs veikt vienīgi zemus suborbitālus lidojumus. "Virgin Galactic" raķešplāni ir radīti, lai izlēktu ārpus atmosfēras, aizvadītu dažas minūtes brīvā kritienā (šajā brīdī iekšā esošie izjūt bezsvara stāvokli) un pēc tam atgrieztos izlidošanas punktā.

Turpretim Džefa Bezosa plāni, kurš kosmosa apgūšanas dēļ pametis kompānijas "Amazon" operatīvo vadību, ir daudz vērienīgāki. Īstajā kosmosā viņa konkurents nav miljardieris aviators Ričards Brensons, bet gan miljardieris automagnāts Īlons Masks.

Gan "Unity", gan "New Shepard" mērojas spēkiem kosmiskā tūrisma vieglajā svara kategorijā. Taču smagajā, visdrīzāk, jau uzvarējusi kompānija "SpaceX", kuras seja un sludinātājs ir Īlons Masks. Tās nesējraķete Falcon 9 aizvadījusi vairāk nekā 100 veiksmīgu startu. Drīz ar kuģi "Dragon" kosmosā jādodas miljardierim Džaredam Aizekmenam, kurš šajā lidojumā nopircis četras vietas par 200 miljoniem dolāru. Tas būs pilnvērtīgs orbitālais lidojums, kura laikā tiks apmeklēta starptautiskā kosmosa stacija.

Bezoss pret Masku

Paraugoties uz Bezosa "New Shepard" konstrukciju, pārņem neizpratne – kāpēc suborbitālajai raķetei ar ierobežotiem uzdevumiem vajadzīgs sarežģītais un dārgais ūdeņraža-skābekļa dzinējs. Ja aplūkojam Bezosa plānu kopainu, viss kļūst saprotams. "New Shepard" ar "BE-3" dzinējiem ir vienpakāpes raķete, kurai bez izpletņu izmantošanas jānosēžas uz savas astes. Šī ir vēsturē pirmā pilnībā daudzkārt izmantojamā raķete gan ar vertikālu pacelšanos, gan nosēšanos – tātad tās izmantošana kosmosa tūristam nozīmē daudz zemākas izmaksas. 

Nav noslēpums, ka dzinējs "BE-3", kas īpaši radīts "New Shepard", vienlaikus paredzēts arī citam projektam, proti, smagās kosmiskās raķetes "New Glenn" otrajai pakāpei. Tai jākļūst ne vien par analogu Maska kompānijas "SpaceX" sērijveida nesējraķetei "Falcon 9", bet arī jāpārspēj tā paceļamā svara ziņā, tādējādi piesakoties veikt lidojumus uz Mēnesi.

Bezosa pirmo (vai otro – kā nu skatās) vietu suborbitālajā sacensībā par tūristiem, ņemot vērā viņa mērķus, var uzskatīt vienīgi par mierinājuma balvu skrējienā ar nosaukumu “kosmosa iekarošana”. Tajā šobrīd, netiecoties lidot personīgi, netieši uzvar Masks, kurš sava gigantiskā kosmosa kuģa "Starship" suborbitālo lidojumu solījis veikt tuvāko mēnešu laikā.

Īlona sapņu kambaris

Kolonijas uz Marsa, vakuuma vilciens un pilnīga atteikšanās no naftas – miljardieris Īlons Masks, šķiet, izkāpis no zinātniski fantastisko romānu lappusēm. Režisora Deivida Finčera filmā "Pazudusī" ļaunprāte savu vīru grib attēlot kā infantilu nelieti, pieblīvējot viņa pieliekamo kambari ar lietām, par kurām var sapņot 30 gadus vecs paraugpusaudzis. Droni, radiovadāmi elektriskie automobilīši – desmitiem priekšmetu, kuri lido, brauc, šauj un dūc. Ja visus Īlona Maska biznesus apvienosim vienā sarakstā, sanāks kaut kas līdzīgs šim pieliekamajam kambarim. Automobiļi uz baterijām. Ugunsmetēji. Vakuuma vilcieni. Raķete lidojumam uz Marsu. Atšķirība vienīgi tā, ka šeit viss dabiskā lielumā.

Par Maska kosmosa apgūšanas sasniegumiem mēs lielā mēra varam pateikties padomju ballistiskajām raķetēm. Precīzāk – apstāklim, ka krievi Maskam tās ne visai gribēja pārdot. 2001. gada februārī Masks atlidoja uz Krieviju ar nodomu iegādāties divas vai trīs raķetes, jo viņu tikko bija pārņēmusi ideja palaist komerciālos Zemes pavadoņus, un viņš meklēja lētas iespējas, kā tos nogādāt orbītā. Maska biogrāfs Ešlijs Venss savā grāmatā pārstāsta pārrunas, kas risinātas ar Lavočkina vārdā nosauktās zinātniski ražojošās apvienības vadību. Vairākas dienas amerikāņi dzirdīti ar šņabi un cienāti ar sviestmaizēm, skanējuši tosti par krievu un amerikāņu draudzību, taču pie lietas būtības potenciālie pārdevēji ilgi izvairījušies pāriet. Beigu beigās paprasījuši astoņus miljonus dolāru par raķeti. Masku aizskāris, ka krievi ar viņu runā bez cieņas, tāpēc atpakaļceļā no Maskavas radusies ideja radīt "SpaceX".

Kādēļ tik ambiciozus plānus mēģina īstenot Masks, nevis NASA? Un kā viņa rotaļlietas dabūt gatavas? Ar diezgan drakoniskām metodēm. Maksa kompānijas darbinieku līgumā nav norādīts darba laiks, tāpēc 90 stundu ilga darba nedēļa tur nav nekas neparasts. Nenāksi uz darbu brīvdienās, saņemsi publisku nopēlumu. Palaikam jāuzklausa Maska teiktais: “Tas nav iespējams, tāpēc es gribu, lai jūs to izdarītu.” Algas te ir zemākas nekā "Google" un "FinTech" kompānijās; kad "SpaceX" publiski paziņo, ka raķetes tai izmaksā lēti, tad runa ir par to būvētāju algām. Prēmijas tiek saņemtas akcijās, kuras nevar pārdot, jo Masks publiski apsolījis kompāniju nelaist biržā, kamēr tā nebūs īstenojusi savu mērķi – veikusi ekspedīciju uz Marsu.

Tāds ir Maska vadības stils. To ierasts pretnostatīt vecā parauga neelastīgo kantoru birokrātiskajai kārtībai, kad vienu Zemes pavadoni izgatavo desmit gadus. Sistēma, vai tā eksistē Krievijā vai ASV, vienkārši neielaiž sevī tādus cilvēkus kā Masks; viņu vietā procesus pārvalda cilvēki, kuri vislabāk izskatās žaketēs un virtuozi prot uzrakstīt atskaites.

Iedomāsimies Masku "Roskosmos" priekšgalā. Tur viņš nespētu izdarīt neko no tā, kas "SpaceX" ļāvis sūtīt kosmosā pavadoņus un kabrioletus. Kā būtu nomainīt īpašās kosmosa mikroshēmas, kas izstrādātas pirms pusgadsimta, ar detaļām no elektronikas veikala, ja tām nav sertifikātu, toties tās veiksmīgi iziet visus izmēģinājumus ar aukstumu, karstumu un elektrību? Vai "Roskosmos" vadītājs var atbraukt ar savu auto naktī un bez apsardzes uz piegādātāju rūpnīcu, lai pārliecinātos, ka tā nestrādā divās maiņās – un tātad neizpildīs solīto laikā? Personiski privātajā lidmašīnā no tropiskas salas vest čemodānā detaļu, kuras pietrūkst raķetes palaišanai? Droši vien valsts organizācijai ikvienai šādai situācijai atradīsies kāds statūtu vai reglamenta punkts, kas Maskam aizliegs būt Maskam.

“Parasti ar kosmosu nodarbojas valstis, bet ne kompānijas,” Masks paziņoja 2008. gadā, dienā, kad "Falcon 1" kļuva par pirmo privāto raķeti, kas izvedusi kravu orbītā. Pēc desmit gadiem "SpaceX" saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar NASA, izgatavo un nosūta uz SKS pasažieru kuģi "Crew Dragon" – vēl bez ekipāžas. Iznāk, ka kompānijas reizēm izrādās efektīvākas nekā valsts.

Protams, Masks ar ieiešanu kosmosa tūrisma nozarē hronoloģiski atpaliek no Brensona un Bezosa. Vienlaikus jāņem vērā, ka "Starship" no Zemes pacels milzīga divpakāpju raķete, kuras galīgās versijas svars ievērojami pārsniegs 4000 tonnu, tātad tā būs vislielākā cilvēces vēsturē. Lai radītu šo kolosālo kosmosa sistēmu, "SpaceX" vajadzīgi kolosāli līdzekļi. Masks jau vienojies ar japāņu miljardieri Jusaku Maedzavu, ka viņš kļūs par pirmo kosmosa tūristu, kurš lidojis apkārt Mēnesim. Šādai misijai jāilgst sešas dienas un jākļūst par episkāko tūrisma ceļojumu cilvēces vēsturē.

Projektā, kas izmaksās miljardus, ir ļoti daudz neparasta: korpuss no nerūsējošā tērauda, kuģa bremzēšanās atmosfērā līdz šim nepieredzētā veidā (sagriešanās šķērsām pret gaisa plūsmu), pat agrāk nepielietota degviela – šķidrais metāns. Sadegot tas nerada sodrēju nosēdumus, tāpēc "Starship" iespējams ekspluatēt simtiem reižu pēc kārtas bez remonta. Ja viss izdosies, nesējs, neraugoties uz milzīgajiem izmēriem, beigās izrādīsies lētāks par vienreizējām raķetēm.

Daļu no izdevumiem segs tūrisms; vienlaikus daudzās inovācijas nozīmē arī to, ka kosmosa apmeklētājiem uz to nāksies gaidīt ilgāk. Kaut vai elpošanai derīga gaisa nodrošināšanas sistēmas radīšana 1000 kubikmetru kapsulai – tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Masks ir pārliecināts, ka superambiciozais Maedzavas lidojums sāksies 2023. gadā. Tomēr nebrīnīsimies, ja tas notiks vēlāk, jo mums tomēr darīšana ar vislielāko kosmosa kuģi cilvēces vēsturē.

Vai Brensona un Bezosa kuģi izgāja ārpus atmosfēras?

Tehniski Ričarda Brensona Unity paredzēts iziešanai kosmosā pēc ASV Gaisa kara spēku un NASA standartiem (50 jūdzes jeb 80 kilometri), taču nav sasniedzis kosmosa robežu, ko par tādu uzskata Starptautiskā Aviācijas federācija (100 kilometru). Džefa Bezosa "New Shepard" izmēģinājuma lidojumos vairākkārt šķērsojusi šo 100 kilometru slieksni. Brensonam tas nesanāks, jo "Unity" darbības shēma ar vienas reizes bremzēšanu principā nepieļauj raķešplāna atgriešanos no šāda augstuma.

• Starptautiskās aviācijas sporta federācijas mēraukla ir Kārmāna līnija – uz tās lidaparātam ar spārniem (lidmašīnai vai raķešplānam), lai gūtu pietiekamu pacelšanās spēku un ieietu orbītā, jāpārsniedz pirmais kosmiskais ātrums.

• Līnija nosaukta Teodora fon Kārmāna vārdā, kurš pirmais aprēķinājis, ka 100 un vairāk kilometru attālumā no Zemes atmosfēra ir tik izretināta, ka aerodinamiskās aviācijas lidojumi vairs nav iespējami. Simts kilometru atzīme lielā mērā ir nosacīta, jo aprēķini ir aptuveni.

• ASV Gaisa kara spēku raķešplānam "X 15", par kura nesēju izvēlēts bumbvedējs "B 52", vēl 1963. gadā izdevās sasniegt 107,8 kilometru augstumu. Arī privātais kuģis "Spaceship One", "Unity" priekštecis, pārsniedzis 100 kilometru augstumu. Tātad ar spārniem aprīkoti lidaparāti spēj nonākt 100 kilometru attālumā no Zemes, neizejot orbītā.

• ASV šatli aerodinamiskus manevrus veic 120 kilometru augstumā, tātad rēķinās ar atmosfēras esamību. Starptautiskajai kosmosa stacijai regulāri nākas paaugstināt savu orbītu, jo to pastāvīgi pazemina berze pret atmosfēru. SKS lido 400 kilometru augstumā.

• Tātad 100 kilometru līnija, kas nodala atmosfēru no kosmosa, ir nosacīts lielums. Zemes atmosfēra turpinās vēl tūkstošiem kilometru attālu, tās “pēdas” novērojamas Mēness tuvumā. 

Šis raksts un daudz kas interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.