Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Barons Pjērs de Kubertēns (1863-1937). (Foto: Historia/Shutterstock/ Vida Press)

Kas tas ir - sports vai teātris? Olimpiskais celmlauzis Pjērs de Kubertēns, viņa dzīve un personība

9vīri
2. oktobrī 06:16 2021. gada 2. oktobrī 06:16
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Par to, ka cilvēcei ir olimpiskās spēles – visgrandiozākais pasākums pasaulē, kas notiek ik pēc četriem gadiem, – mēs varam pateikties franču baronam Pjēram de Kubertēnam. Viņš ar savu degsmi, entuziasmu, neatlaidību un diplomātiju panāca, ka daudzu valstu valdības bija ar mieru piedalīties šajā vērienīgajā projektā un deleģēt sportistus uz sacensībām. 

Olimpiskās spēles ir jāatjauno! Franču aristokrātam baronam Pjēram de Kubertēnam, kurš ne tikai izstrādāja, bet arī īstenoja praksē galvenos mūsdienu olimpisko spēļu norises principus un rituālus, par to nebija nekādu šaubu. Kubertēna filozofija par neoolimpismu bija sinkrētisms, kas tiecās savienot antīkās Grieķijas filozofiju un kristietību. “Olimpisma ideja ir mūžīga,” viņš uzskatīja.

Viss sākās ar to, ka1881. gadā vācu arheologs Ernests Kuriciuss pabeidza izrakumus antīkajā Olimpijā un līdz ar to pievērsa visas pasaules uzmanību senajām sporta spēlēm. Divus gadus vēlāk Pjērs de Kubertēns iepazīstināja sabiedrību ar savu ieceri rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības. Viņš dedzīgi propagandēja savu ideju Eiropā un minēja dažādus argumentus, pierādot šo sacensību nepieciešamību.

1892. gadā Sorbonnas universitātē Parīzē viņš nolasīja lekciju Olimpiskā renesanse, kuras laikā klausītājiem uzbūra ainas no seno grieķu civilizācijas. Viņš uzsvēra, ka viens no hellēņu galvenajiem mērķiem bija harmoniski attīstīta personība un eiropieši ir šīs civilizācijas mantinieki. Ar milzīgu entuziasmu Pjērs de Kubertēns ķērās pie savas ieceres realizācijas, pārņemot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīciju ieviešanu 19. gadsimta beigu realitātē. Tas bija piemērots laiks, lai darītu kaut ko tādu, jo  pasaulē bija sākusies strauja ekonomiskā, kultūras un sporta attīstība.

Pjēra de Kubertēna statuja Lozannā, Šveicē. (Foto: Valery Sharifulin/TASS/All Over / Vida Press)

1894. gada 23. jūnijā Sorbonnā notika Starptautiskās olimpiskās komitejas dibināšanas kongress. Divi tūkstoši delegātu no divpadsmit valstīm pieņēma lēmumu par olimpiskās kustības atjaunošanu.

Kubertēns pēc aicinājuma bija reformators, savas dzīves laikā viņš nodibināja vairākas organizācijas. Pēdējās bija Universālā pedagoģijas savienība un Starptautiskais sporta pedagoģijas birojs, kas 1930. gadā pieņēma Sporta reformu hartu. Kubertēns uzskatīja, ka ir iespējams īstenot formulu: “Visi sporta veidi – visiem”.

Kas tas ir – sports vai teātris?

Pjērs de Kubertēns piedzima 1863. gada 1. janvārī Parīzē, Senžermēna priekšpilsētas nomalē. Kubertēnu ģimene piederēja pie lauku aristokrātijas, zēns skolojās Svētā Ignācija jezuītu koledžā, kuras sniegtajai izglītībai galvenokārt bija estētiska un literāra ievirze. Viņš apguva latīņu un grieķu valodu, kļuva par lielisku pianistu un labu gleznotāju. Pēc paša iniciatīvas aizrāvās ar vingrošanu, boksu, airēšanu, tenisu, riteņbraukšanu un paukošanu zirga mugurā. Starp citu, šo disciplīnu viņš vēlāk vēlējās iekļaut olimpisko spēļu programmā, bet tas viņam neizdevās.

Kubertēns nav teicis – ātrāk, augstāk, spēcīgāk! To izdomāja Arkeijas koledžas apriors kā devīzi šīs mācību iestādes sporta asociācijai. Kubertēna devīze bija citāda – vēl ātrāk, vēl augstāk, vēl spēcīgāk! Tā atbilda viņa izpratnei, ka sportam un olimpismam jābūt piepūles un galējību arēnai.

 Kubertēns turpināja mācības augstskolās, ieguva trīs grādus – literatūrā, zinātnē un jurisprudencē. Viņa aristokrātiskā ģimene vēlējās, lai Pjērs kļūtu par virsnieku, diplomātu vai politiķi, tomēr barona intereses bija citas. Kubertēns bija ideālists, tāpēc ar kvēlu degsmi pievērsās franču vidējās izglītības pedagoģiskajai reformai, kas, pēc viņa domām, bija vienīgā iespēja atveseļot 1870./1871. gada traģiskajā sakāvē dziļi cietušo jaunatni. Nevar nepieminēt, ka Kubertēns bija spožs publicists. Viņš atstājis ievērojamu mantojumu – ap 30 grāmatu, vairāk nekā 50 brošūru un 120 rakstu par visdažādākajiem tematiem. Viņam tuvs bija sengrieķu moto “Veselā miesā – vesels gars”, tāpēc arī pats labprāt nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem.

Barons de Kubertēns bija ģimenes cilvēks. 1895. gada 12. martā viņš apprecējās ar Mariju Rotānu, kura viņam dāvāja divus bērnus – dēlu Žaku un meitu Renē. Tomēr galvenās barona rūpes bija virzītas uz olimpisko spēļu atjaunošanu. Vēlāk viņš atcerējās: “Bija 1892. gada novembra vakars... ja precīzi, tad piektdiena, 25. datums. Notikuma vieta – vecās Sorbonnas milzīgā auditorija. Biju nolēmis savu runu beigt sensacionālā veidā, paziņojot par lēmumu panākt olimpisko spēļu ātrāku atdzimšanu. Tas mirklis bija klāt! Dabiski, es biju paredzējis visu, tikai ne to, kas patiesībā notika. Jūs domājat, ka bija iebildumi? Protesti, ironija? Vai pat vienaldzība? Nepavisam ne. Auditorija aplaudēja, izteica piekrišanu, visi man vēlēja lielus panākumus, taču neviens tā īsti nesaprata. Sākās absolūtas neizpratnes periods, kas turpinājās vēl labu laiku.”

Foto: Cci/Shutterstock/ Vida Press

Izrādās, tolaik lielākajai daļai cilvēku olimpiskās spēles vairāk asociējās ar teātri, nevis sportu. Daudzi bija pārliecināti, ka atjaunotajās spēlēs rādīs kumēdiņus, ka tas būs teatralizēts uzvedums. Ļaudis jautāja Kubertēnam, vai sportisti tāpat kā antīkajā laikmetā skraidīs apkārt kaili un vai stadionā ielaidīs sievietes. Barons neslēpa, ka viņš bieži ticis pārprasts, jo daudziem nav bijusi saprotama olimpisko spēļu patiesā būtība. Savās atmiņās viņš rakstīja: “Četrus gadus vēlāk Atēnās, pirmajās olimpiskajās spēlēs, es atcerējos kādu amerikāņu dāmu, kas sveicinot ar smaidu teica: “Bet es jau esmu redzējusi olimpiskās spēles.” – “Ko jūs sakāt,” es viņai teicu. “Un kur tas bija?” – “Sanfrancisko.” Redzot manu lielo izbrīnu, viņa piebilda: “Tas bija lieliski. Klāt bija pats Cēzars.” Krāšņas izrādes, uzvedumi par senajiem laikiem, kā, piemēram, Hipodroms Almas avēnijā, vai Olimpija Londonā – lūk, kas stūrgalvīgi nostājās starp klausītājiem un mani tālajā 1892. gadā. Neraugoties uz visu viņu labvēlību, tie nespēja uztvert manu domu un nevarēja apjaust jau sen aizmirsto jēdzienu olimpiskā kustība un izprast tās dvēseli, būtību, principu, nošķirot no antīkajām formām, kas to ietvēra un kas bija apglabātas piecpadsmit gadsimtu tumsā.

Kubertēns norādīja: “Galvenais olimpiskās kustības mērķis ir ar sporta elites starpniecību radīt sabiedrības un valdību interesi par to, lai katrs iedzīvotājs pievērstos sportam, ķermeņa kultūrai.”

Tā visa dēļ es nokļuvu atsvešinātībā, ko bija ļoti grūti izturēt. Ja es būtu bijis multimiljonārs, man būtu iespēja izkļūt no šīs situācijas, bet kā gan mana maka pieticīgais saturs, ar kuru līdz tam laikam man pietika tik vien kā atbalstīt skolu sporta asociācijas, kas tika atvērtas Francijas licejos, un šur tur aizceļot, lai organizētu dažādus pasākumus – kā tas varēja man palīdzēt šajā starptautiskajā mērogā? Un kā gan bez pietiekamiem līdzekļiem šīs aktivitātes vispār varēja veikt?

Cits nesapratnes avots – paši sportisti: neiespējamība sadarboties starp dažādiem sporta veidiem. Mūsdienu paaudzei nekad neizdosies saprast tā laikmeta lietu stāvokli. Ir par ko padomāt, tiešām. Dažādu sporta veidu pretstatīšanu citu citam ir grūti izskaidrot, jo tie visi balstās uz vieniem un tiem pašiem pamatiem – fizisko piepūli un ķermeņa uzlabošanu. To psihofizioloģiskie pamati ir identiski. Tomēr sportisti 19. gadsimtā bija cieši pārliecināti, ka viena sporta veida tehnika ir pretrunā ar cita tehniku, ka būtībā tie cits citam kaitē. Paukotājam nekādā gadījumā nav jānodarbojas ar boksu. Runājot par tā laika jātnieku, viņam vienkārši paliktu slikti no domas vien par skriešanu vai futbola spēli.”

Pjēra de Kubertēna statuja Lozannā, Šveicē. (Foto: ddp/MMV / Vida Press)

Olimpisms – jauns domāšanas veids

Kad beidzot Sorbonnā bija noticis Starptautiskā olimpiskās komitejas (SOK) dibināšanas kongress un pieņemts lēmums par olimpiskās kustības atjaunošanu, vēl nebija skaidrs, kad un kur notiks pirmās atjaunotās olimpiskās spēles. Beigu beigās izvēle krita par labu Atēnām. Kubertēns stāstīja: “Attiecībā uz Atēnu izvēli un datumu 1896. gadā – tas neatbilda manam sākotnējam plānam tā iemesla dēļ, ka es, tāpat kā vairākums manu laikabiedru, biju vīlies jaunajos spēkos atdzimušajā Grieķijā un nebiju pārliecināts, ka Grieķija ir spējīga tikt galā ar pasaules līmeņa sporta sacensību svinīgo atklāšanu.

Tolaik lielākajai daļai cilvēku olimpiskās spēlēs vairāk asociējās ar teātri, nevis sportu. Daudzi bija pārliecināti, ka atjaunotajās olimpiskajās spēlēs rādīs kumēdiņus, ka tas būs teatralizēts uzvedums.

Tika domāts par svinīgo atklāšanu Parīzē 20. gadsimta pirmajā gadā, kā es to 1894. gada 15. jūnijā aprakstīju izdevumā Revue de Paris, visiem spēkiem cenšoties spēļu svinības “piesātināt ar helēnisma garu”. Sarunas ar D. Vikelasu (komunikācija ar viņu mani apbūra jau no paša sākuma) mani pamudināja mainīt viedokli. Bez šaubām, viņš vēlējās, lai svinīgā atklāšana notiktu viņa dzimtenē, bet tajā pašā laikā viņš vilcinājās, baidīdamies uzņemties atbildību iesaistīt savu valsti šajā avantūrā. Mēs viens otru uzmundrinājām, un galu galā visi vienprātīgi nobalsoja par Atēnām.”

Spēles Grieķijas galvaspilsētā Atēnās simboliski savienoja hellēņu civilizāciju ar modernajiem laikiem. Atēnu olimpiādē piedalījās sportisti no 14 pasaules valstīm, vislielākās delegācijas bija Grieķijai, Vācijai un Francijai. Tas bija laiks, kad Pjērs de Kubertēns uzņēmās SOK ģenerālsekretāra amatu, bet par tās prezidentu tika izraudzīts grieķis Demetriuss Vikelass, pamatojoties uz to, ka olimpiskās spēles notiek Grieķijā. Pēc šīm spēlēm par SOK prezidentu kļuva Kubertēns.

Pamatojot olimpiskās kustības atjaunošanu, barons rakstīja: “Mūsdienu atlētismam ir divas tendences – tas kļūst demokrātisks un starptautisks. Šī kustība radusies no varenās tieksmes pēc miera, brālības un draudzības, kas mājo cilvēku sirdīs.” Viņš arī  izskaidroja, kas ir olimpisms: “Olimpisms ir nevis sistēma, bet gan domāšanas veids. Tam var būt visdažādākās izpausmes, un nav tādas tautas vai laikmeta, kas varētu pierādīt savas pirmtiesības uz tā atklāšanu. Olimpisms ir domāšanas veids, kas cēlies no divējāda kulta: piepūles un saskaņas eritmijas. Palūkojieties, cik neatšķirami cilvēka dabā apvienojas abi elementi – galēja sasprindzinājuma izjūta un savaldība! Šķietami pretrunīgi, tie tomēr ir izteiktas vīrišķības pamatā. Vai tad ir kāds cilvēks – šā vārda absolūtajā nozīmē –, kurš nemitīgi rūpējas par savas enerģijas saglabāšanu, savu spēku apvaldīšanu un negūst prieku, parādot vairāk spēka, nekā no viņa tiek gaidīts? Bet tajā pašā laikā – vai tad ir kāds cilvēks šā vārda plašākajā nozīmē, kurš nejustu prieku par to, ka viņa aizrautība ir pakļauta tīkamai savaldībai un paškontrolei un viņš pats ap sevi rada kārtību, līdzsvarotību un harmoniju? Tātad mēs spontāni tiecamies pēc spēka izpausmes vai pierastā līdzsvara. Tas ir jāmācās – cītīgi un neatlaidīgi.”

Foto: Granger/Shutterstock/ Vida Press

Ar skaistumu un izsmalcinātību

SOK prezidents Pjērs de Kubertēns bija no 1896. līdz 1925. gadam. Viņš izstrādāja olimpiskās kustības pamatdokumentu – Olimpisko hartu, spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju protokolu un atlētu zvēresta tekstu. Viņš arī izveidoja olimpisko emblēmu – savijušos apļus piecās krāsās, kas simbolizē visu piecu kontinentu olimpisko vienotību.

Barons vēlējās piesaistīt sportam arvien vairāk un vairāk cilvēku. Viņš norādīja: “Galvenais olimpiskās kustības mērķis ir tieši ar sporta elites starpniecību radīt sabiedrības, tautas un valdību interesi par to, lai katrs iedzīvotājs pievērstos sportam, ķermeņa kultūrai.” 1919. gada 13. janvāra Olimpiskajās vēstulēs, ko publicēja Lozannas avīze, Kubertēns vēstīja: “Visi sporta veidi visiem: lūk, bez šaubām, formula, ko uzskatīs par absolūti utopisku. Par to es neraizējos. Ilgi apsvēru un analizēju; zinu, ka tā ir pareiza un iespējama. Visus savus atlikušos gadus un spēkus es izlietošu, lai tā triumfētu.”

Pjērs de Kubertēns ne tikai izstrādāja, bet arī īstenoja praksē galvenos mūsdienu olimpisko spēļu norises principus un rituālus. “Olimpisma ideja ir mūžīga,” uzskatīja Kubertēns.

Kad 1928. gadā olimpiskās spēles notika Amsterdamā, tika atjaunota olimpiskās lāpas tradīcija. Senajā Olimpijā uguns tika dedzināta, godinot Prometeju, kurš nozaga uguni dieviem un dāvāja to cilvēkiem. Saskaņā ar olimpisko tradīciju ugunij jādeg nepārtraukti visu sporta spēļu laiku. Mūsdienās uguns Olimpā tiek iegūta, izmantojot spoguļus un saules starus, kas garantē, ka tā ir dabiska.

Agrāk olimpiskās medaļas pasniedza arī tādās disciplīnās, kuras nu jau ir piemirstas, piemēram, bija niršana tālumā, tāllēkšana un augstlēkšana ar zirgiem, motorlaivu sacīkstes, virves vilkšana un lēkšana no vietas. Atlēti arī rāpās pa virvi, kas bija viena no sporta vingrošanas disciplīnām. Interesanti, ka 1904. gadā Sentluisā par šīs disciplīnas čempionu kļuva amerikānis ar koka kāju Džordžs Aizers.

Tomēr neierastākās sacensības visā olimpisko spēļu vēsturē bija Mūzas pieccīņa, kurā uzvarētāju noteica tiesnešu žūrija. Pjērs de Kubertēns uzskatīja, ka ievērojama loma cilvēka attīstībā ir mākslai, turklāt māksla un sports ir nesaraujami saistīti. Viņš gribēja, lai olimpiskajās spēlēs varētu vērot arī mākslinieku uzstāšanos, tāpēc no 1912. līdz 1948. gadam pavisam īstas olimpiskās medaļas tika piešķirtas par sasniegumiem…  mākslā, proti, apbalvoja par sniegumu arhitektūrā, literatūrā, glezniecībā, mūzikā un tēlniecībā. Te nu jāteic, ka tā bija barona Pjēra de Kubertēna uzstājīga vēlme – olimpiskajās spēlēs ietvert arī izsmalcinātību un skaistumu. Olimpisko medaļnieku vidū ir čehu komponists Jozefs Suks, franču dzejnieks Šarls Luijs Propers Gijo un īru gleznotājs Džeks Batlers Jeitss. Tomēr vēlāk SOK nolēma, ka šīs sacensības īsti neiederas sportiskajā olimpiādē, tāpēc mākslas konkursus aizstāja ar izstādēm.

Kubertēns bija pārliecināts, ka visiem sporta veidiem jābūt pieejamiem visiem. Viņam nebija šaubu, ka sports, brīvība un demokrātija savā dziļākajā būtībā ir saistīti. Kad viņš ierosināja atjaunot olimpiskās spēles, viņš sapņoja par seno un tīro atlētisma garu, kas ir brīvs no komercijas, naida un diskriminācijas. Tādēļ Starptautiskās olimpiskās komitejas hartā, kas 1894. gadā tika pieņemta Sorbonnā, tika ierakstīts, ka olimpiskās spēles apvieno sportistus – amatierus no visām pasaules valstīm.

Piemineklis Pjēram de Kubertēnam Tokijā. (Foto: Valery Sharifulin/TASS/ Vida Press)

1893. gadā, sava otrā brauciena laikā pa ASV, Pjērs de Kubertēns apgalvoja, ka atdzimstošajās olimpiskajās spēlēs tiks prasīts amatierisms. Patiešām, tā Kubertēns rezumēja pirmās modernās ēras spēles Atēnās 1896. gadā: “Nekad vēl nav redzēts grandiozāks amatierisma apliecinājums.” Tomēr vēlāk viņam nācās atzīt, ka universāla amatierisma definīcija izrādījusies pārāk utopiska un nerealizējama, jo daudzi krāpjas un melo. Vēlāk amatierisma jēdziens izzuda no Olimpiskās hartas, un tagad olimpiskajās spēlēs galvenokārt piedalās profesionāli sportisti, kuriem sports – tas ir darbs. Visticamāk, Kubertēns nebūtu lielā sajūsmā par mūsdienu olimpiskajām spēlēm, kurās tik ļoti dominē lielā politika, nauda, dopings un krāpšanās. 

Goda prezidents uz mūžu

1925. gadā, atvadoties no SOK, kuras goda prezidents viņš palika līdz mūža galam, Kubertēns uzsvēra: “Ja modernā olimpiskā kustība uzplaukst, tad tāpēc, ka tās priekšgalā ir absolūti neatkarīga padome, ko neviens nekad nav materiāli atbalstījis, tā izvairās no jebkuras iejaukšanās vēlēšanu gaitā un neļaus ietekmēties ne no nacionālām kaislībām, ne korporāciju interesēm.”

Reizēm Kubertēnam pieraksta vārdus, kurus viņš nav teicis. Piemēram, spārnotā frāze “Galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties” nepavisam nav viņa. Šajā sakarā barons izteicās nedaudz citādi. Kad 1908. gada 24. jūlijā Londonā olimpisko spēļu laikā britu valdības rīkotās dinejas beigās Kubertēns pacēla glāzi pateicības tostam, viņš sacīja: “Pagājušo svētdien ceremonijā, kas par godu atlētiem bija sarīkota Svētā Pāvila baznīcā, Pensilvānijas bīskaps trāpīgi atgādināja: olimpiādēs svarīgāk ir nevis uzvarēt, bet piedalīties. Atcerēsimies, kungi, šos spēcīgos vārdus: dzīvē svarīgākais nav triumfs, bet cīņa; galvenais nav uzvarēt, bet labi cīnīties.”

Kubertēns arī nav teicis šo visiem zināmo frāzi – ātrāk, augstāk, spēcīgāk! (Citius, altius, fortius!) To izdomāja Arkeijas koledžas apriors kā devīzi savas mācību iestādes sporta asociācijai. Kubertēna devīze bija nedaudz citāda – vēl ātrāk, vēl augstāk, vēl spēcīgāk! Tā atbilda viņa paša izpratnei, ka sportam un olimpismam jābūt piepūles un galējību arēnai.

Jāteic, ka Kubertēna ambiciozie plāni bija daudz plašāki un vērienīgāki par olimpisko tradīciju atjaunošanu. Viņš vēlējās sabiedrību arvien vairāk un vairāk pievērst sportam, nostiprināt olimpiskos ideālus. Tomēr ne visiem bija pa prātam Kubertēna aktivitātes. Daudzi garīdznieki ar neuzticību lūkojās uz barona rosību, jo neoolimpismā saskatīja atgriešanos pie pagānu idejām. Arī liela daļa ārstu bija negatīvi noskaņoti pret sportu. Trauksmi cēla arī profesionālie pedagogi, kas uzskatīja, ka sports ieviesīs pārāk daudz brīvdomības franču koledžās, kuras joprojām ievēroja stingro napoleonisko disciplīno.

Savukārt Kubertēns oponēja un norādīja, ka šādi uzskati neatbilst laikmeta vajadzībām, jo Francijai nepieciešami drosmīgi karotāji, nevis mazi, bailīgi buržuā. “Sporta pedagoģijas alfa un omega nozīmē provocēt vai veicināt morālo norūdīšanos caur fizisko rūdīšanos, dvēseles norūdīšanos caur ķermeņa norūdīšanos,” sacīja barons. “Kādreiz sporta nodarbības bija tikai gadījuma rakstura laika pavadīšana bagātajai un dīkajai jaunatnei. Es strādāju 30 gadu, lai to padarītu par ierastu izpriecu zemākiem slāņiem. Tagad nepieciešams, lai šī izprieca kļūtu pieejama arī darba jaunatnes vidū. Sporta nodarbības ir vajadzīgas tādēļ, ka šī izprieca nav tik dārga, tā dod vienādas tiesības un ir vērsta pret alkohola lietošanu. Sports ir savaldāmas un kontrolējamas enerģijas avots.”

Konstatējot sociālo nevienlīdzību, Kubertēns ļoti ātri tapa par demokrātu, kurš turēja rūpi par visu līmeņu izglītību un uzlūkoja sportu kā tās nepieciešamu papildinājumu. “Sports organismā rada fiziskas un psiholoģiskas kvalitātes iedīgļus, tādus kā aukstasinība, pārliecība, lēmumu pieņemšana u. c. Audzināšanas uzdevums ir veicināt šāda asna izaugsmi visā organismā.”

Pirmais pasaules karš neļāva Kubertēnam pārliecināt valdību izveidot fiziskās audzināšanas komitejas, kas darbotos katrā akadēmijā ar mērķi veicināt un koordinēt sporta aktivitātes. 1928. gadā viņš nodibināja Universālo pedagoģijas savienību, 1932. gadā – Starptautisko sporta pedagoģijas biroju. Mērķis bija izraisīt augstākās sabiedrības uzskatu pavērsienu, lai visiem būtu pieejama izglītība, un aizsargāt sportu no tiem izkropļojumiem, kas kaitē humānismam.

Viņš veidoja un piedzīvoja spēļu attīstību no 1896. gada līdz 1925. gadam, kad kongresā Prāgā pats nolēma aiziet no SOK prezidenta amata, lai sevi no jauna ziedotu pedagoģijas reformām. Kubertēnam tika piešķirts tituls Goda prezidents uz mūžu; nevienam citam tāda nav.

Olimpisko spēļu atjaunotājs Pjērs de Kubertēns nomira 1937. gada 2. septembrī 74 gadu vecumā, pastaigas laikā saļimstot kādā no Ženēvas parka alejām. Viņu apglabāja Lozannā, bet viņa sirds, izpildot barona vēlēšanos, tika apglabāta olimpisko spēļu dzimtenē Olimpijā – baltā marmora kolonnā.

 

Citi šobrīd lasa

Skaidro, vai Ādolfam Hitleram piederošais Covid-19 vakcinācijas sertifikāts ir īsts 6
Pavļuts: esmu sarūgtināts, negaidīti uzzinot LĀB lēmumu prasīt manu demisiju 7
LĀB viceprezidents Roberts Fūrmanis: pieprasīt veselības ministra demisiju tika nolemts vienbalsīgi 1
Pievienot komentāru

На кого становится похожа Лера Кудрявцева? Шура показал обколотую до неприличия ведущую

"Не жди меня": судьба 37-летнего актера Алексея Осипова, который ушел на лед и не вернулся