Valmieras Ļeņina lielā jubileja: latviešu tēlnieka veidotā pirmā ļeņinekļa liktenis

Tieši pirms 70 gadiem – 1951. gada 26. septembrī - okupētās Latvijas komunistu centrālais orgāns “Cīņa” tautai ziņoja “priecas” vēsti: Valmierā tiks uzstādīts piemineklis boļševiku valsts dibinātājam un pirmajam līderim Vladimiram Iļjičam Uļjanovam jeb Ļeņinam. Šis piemineklis Latvijas PSR ļeņineklu starpā ieņem īpašu vietu, jo tas ir pirmais Ļeņina piemineklis, kuru izstrādājis latviešu tēlnieks – Jānis Zariņš, un ir arī viens no pirmajiem, kuru Latvijā nogāza.

Ja Latvijā pārsvarā ļeņineklus no postamentiem gāza pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās 1991. gada augusta divdesmitajos datumos, tad Valmierā tas tika novākts jau teju gadu iepriekš – 1990. gada septembrī. Tomēr tas nebija pirmais Ļeņina piemineklis, kuru nogāza trešās Atmodas laikā: pirmais Latvijas ļeņineklis, kurš tolaik atvadījās no sava postamenta bija Tukuma Brīvības laukumā – 1990. gada pavasarī.

Ja Latvijā pārsvarā ļeņineklus no postamentiem gāza pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās 1991. gada augusta divdesmitajos datumos, tad Valmierā tas tika novākts jau teju gadu iepriekš – 1990. gada septembrī. Tomēr tas nebija pirmais Ļeņina piemineklis, kuru nogāza trešās Atmodas laikā: pirmais Latvijas ļeņineklis, kurš tolaik atvadījās no sava postamenta bija Tukuma Brīvības laukumā – 1990. gada pavasarī.

Valmieras betona Ļeņins

Kā par vairumu Latvijas PSR rajonu pilsētu Ļeņina pieminekļu, arī par Valmieras monumenta pašreizējo likteni ziņas nav atrodamas. To visdrīzāk saskaldīja un izgāza vēstures mēslainē. Par dažiem Latvijas Ļeniņa pieminekļiem gan ziņas ir atrodamas. Piemēram, Liepājas bronzeklis nonāca Vācijā, kur no tā izgatavoja zvaniņus, Cēsu ļeņineklis joprojām vēkšpēdus guļ komunālās saimniecības žogmalē, Alūksnes Ļeņina galva tagad kā vēstures relikts nolikts bijušās padomju armijas militārajā bāzē Zeltiņos, bet Bauskas piemineklis aizceļojis uz uzņēmēja Meinarda Mēteļa izveidoto padomju pieminekļu brīvdabas ekspozīciju Kuldīgas novadā.

Par Valmieras ļeninekļa likteni jeb „nāvi” ziņas tā īsti nevar iegūt. Valmieras bibliotēkas galvenā bibliotekāre, novadpētniecības speciāliste Agita Lapsa Jauns.lv vien zināja teikt: „Ļeņina piemineklis, pēc tā demontāžas nonāca Komunālo uzņēmumu kombināta saimniecības teritorijā Mālu ielā, kur daudzus gadus tas gulēja dēļu kastē vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Diemžēl mums nav ziņu, kur piemineklis atrodas tagad”. Pirms vairākiem ir arī parādījusies informācija, ka pēcāk tas esot redzēts kāda akmeņkaļa darbnīcā pie Dzirnavu ezeriņa netālu no Valmieras 5. vidusskolas. Tomēr diez vai akmeņkalis no tā varēja “uzvārīties”, jo Valmieras ļeņineklis nebija ne no bronzas, ne no granīta, bet gan no betona, bez lielas mākslinieciskas vērtības – standartizēts Ļeņina tēla atveids, kādu Staļinlaikā slēja simtiem padomju pilsētu.

Tomēr Latvijas PSR vēsturē tas iegājis ar vairākiem interesantiem faktiem.

Krāšņā ziedu klāstā

Ja Padomju Savienība varēja lepoties ar saviem “dolgostrojiem” (palēnināto celtniecības gaitu), tad uz Ļeņina pieminekļiem tas gan neattiecās. 1951. gada 26. septembrī “Cīņa” rakstīja:

“Pēc (2. pasaules kara laika) drupu novākšanas Valmieras centrā izveidojies liels laukums. Uz šā laukuma stāvajā Gaujas krastā valmierieši cels pieminekli Padomju valsts pamatlicējam Vladimiram Iljičam Leņinam. Pieminekli paredzēts uzcelt līdz Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 34. gadadienai”. Un tiešām tā paša gada 6. novembrī – boļševiku apvērsuma gadadienas priekšvakarā pilsētas centrālajā laukumā, kuru tagad ieskauj svētā Sīmaņa luterāņu baznīca, tirdzniecības centrs “Valleta” (agrāk – universālveikals) un Kultūras centrs (agrāk – kultūras nams), “stalts un varens” parādījās gaišais Ļeņina tēls. Vietējā avīze “Liesma” dienu vēlāk par to raksta:

“Jau 6. novembrī Valmierā ik uz soļa izjūtama Lielā Oktobra svētku gadadienas svinīgā noskaņa. Visur plīvo sarkanie karogi un transparenti ar lozungiem. Iestādes un uzņēmumi izdekorēti zaļumiem, visur ziediem rotāti Oktobra Sociālistiskās revolūcijas iedvesmotāju, organizētāju un vadītāju V.I. Ļeņina un J.V. Staļina attēli. Pašā pilsētas centrā - Padomju laukumā - uzcelts piemineklis Vladimiram Iļjičam Ļeņinam.

Atklāšanā paredzēta pulksten 13, bet jau drīz vien pēc pusdienas pārtraukuma no visām pusēm saplūst darbaļaudis. Viņu vidū partijas, komjaunatnes un padomju darbinieki, uzņēmumu vadītāji, stachanovieši, pirmrindnieki, strādnieki, kalpotāji, mechanizatori, traktoristi, kombainieri, melioratori, kolchozu un padomju saimniecību vadītāji, augstu ražu izaudzētāji, lopkopības pirmrindnieki, agronomi, kolchoznieki, inteliģence, skolotāji, skolēni”.

Pieminekli, kā jau pienāks, atklāja “partijas un valdības” spices pārstāvji, skanot PSRS un Latvijas PSR himnām, kvēlas runas teica arī darba pirmrindnieki un citi ideoloģiski uzticamie plašās padomju tautas masas pārstāvji.

Pēc tam pieminekli “ieraka” ziedu kupenās: “Piemineklim viens pēc otra klāt pienāk organizāciju pārstāvji un citi darbaļaudis ar vainagiem un ziediem. Drīz vien viss pieminekļa pamats ieslīgst krāšņu ziedu klāstā”.

Jānis Zariņš: pirmais latviešu tēlnieks – Ļeņina pieminekļa autors

Latvijas tēlniecības un monumentālās mākslas vēsturē Valmieras ļeņineklis nozīmīgs ar to, ka tas bija pirmais latviešu tautības skulptora – Jāņa Zariņa (1913-2000) – veidotais Ļeņina piemineklis, kurš visā savā diženumā pacēlās pilsētvidē. Pēc tam jau nāca citi, arī paša Jāņa Zariņa, latviešu darināti Ļeņina akmens stāvi un galvas, kas tika izmētātas pa visu Latviju – no rietumiem līdz austrumiem un no dienvidiem līdz ziemeļiem.

Valmieras integrētās bibliotēkas datu bāzē par Jāni Zariņu rakstīts: “Viens no aktīvākajiem monumentālās tēlniecības meistariem, veidojis padomju varas angažētos pieminekļus, respektējot laika ideoloģiskās un estētiskās nostādnes. Atslābstot personības kultam, 20. gadsimta sešdesmitajos gados atgriezies pie latviešu akmens tēlniecības 20.-30. gadu labākajām tradīcijām, monolīta plastiskā stila ar kompaktiem apjomiem, noapaļotām šķautnēm, plūstošu siluetu. Darbojies arī memoriālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, darinājis portretus, figurālās un dekoratīvās kompozīcijas, medaļas. Ieceres īstenojis, izmantojot galvenokārt granītu, dažreiz bronzu”.

Ja Valmieras ļenineklis gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē nonācis vēstures mēslainē, tad daži no Jāņa Zariņa monumentāliem veidojumiem joprojām ir redzami: 11 komunāru-komjauniešu piemineklis Valmieras Karatāvu kalniņā; Jāņa Fabriciusa piemineklis Ventspils centrā; 1905. gada revolucionāru piemineklis Ulbrokas Institūta ielas galā. Tāpat Jānis Zariņš ir arī Salaspils nometnes memoriāla kompleksa līdzautors. 

Valmieras Ļeņina nerātnības

Padomju laikā par katras Latvijas PSR pilsētas Ļeņina pieminekli bija kāds “nerātns stāsts”, kuru padomju partija un valdība no tautas slēpa vai arī kuru bija radījusi komunālā dzīvokļa virtuves kultūra. Bez savām leģendām nav arī Valmieras betonā lietais ļeņineklis.

* 1965. gadā tika atklāts Valmieras kultūras nams (tagad – Kultūras centrs), kura novietojums attiecībā pret Ļeņina pieminekli bija ideoloģiski nepareizs. Nav ziņu vai Valmieras kultūras nama “strojbata prorabs” (celtniecības darbu vadītājs) par to dabūja rājienu vai nē, bet vienam otram droši vien nācās pamatīgi svīst uz partkoma paklāja, kad viņu strostēja par to, ka kultūras nama durvis iebūvētas nepareizajā vietā.

Valmieras bibliotēka savā mājaslapā informē: “Valmieras Kultūras nama pieņemšanā noskaidrojās, ka nama novietojums neatbilst dokumentācijai – ieejai bija jābūt pret ielu. Kā vēlāk zināja stāstīt, tas esot bijis partijas komitejas rīkojums, lai ieeja būtu pagriezta pret Ļeņina pieminekli centrā”. Tā nu valmieriešiem, dodoties baudīt kultūras dzīvi, nācās “nepiedienīgi” apiet revolūcijas tēva un padomju valsts dibinātāja tēlu.

* Savukārt kāda valmierieša meita “tviterī” ierakstījusi, kā viņas tēvs savulaik, raugoties uz Valmieras Ļeņina pieminekli, nekādi nav varējis saprast šī dižā vīra pārdabiskās spējas: “Tētis vienmēr stāsta, ka viņam bērnudārzā spieda apēst visu, kas uz šķīvja. Ja neapēdīšot - jāliek kabatās! Vai arī variants - Ļeņins būšot dusmīgs. Tētim Ļeņins asociējās ar pieminekli Valmierā, tāpēc viņš nespēja saprast, kā Ļeņins caur sienām var redzēt”.

Ilgās atvadas no Valmieras ļeņinekļa

Lai arī 1990. gada 20. septembris bija ceturtdiena, desmitiem valmieriešu šajā dienā kavēja gan darbu, gan mācības skolā, lai būtu liecinieki vēsturiskajam mirklim pilsētas centrā - revolūcijas vadoņa tēla nogāšanai. Notikums ilga no rīta līdz vēlai vakarstundai. Par to rakstā “Ilgās atvadas” raksta vietējais laikraksts “Liesma”, tas pats, kurš pirms 39 gadiem ar tik pat lietu sajūsmu vēstīja par Ļeņina pieminekļa atklāšanu Valmierā:

“Ceturtdien jau no deviņiem rītā pie Ļeņina pieminekļa Valmierā pulcējās prāvs visdažādāko paaudžu aculiecinieku pulks. Celtnis “Ivanovec” vairs neradīja  šaubas, ka šodien notiks pieminekļa demontāža: trešdien komisijas lēmumu apstiprināja pilsētas padomes prezidijs. Vispirms tika “izģērbts” postaments - noņemts kapara apvalks, tad lauza un drupināja  postamenta pamatni, kamēr varēja tikt klāt visām piecām armatūrām un tās pārgriezt ar autogēnu.

Ļeņins pa to laiku, trasēs nostiprināts, gaidīja savu “atbrīvošanu”. Tik vienkārši tas izklausās, bet: praktiski šie darbi ilga līdz pulksten 15.00 un pulksten 15.10 Ļeņins lēni un cienīgi atstāja savu gadiem pierasto pjedestālu. Uz atvadām vēl ilgi nolūkojās baznīcas virzienā un valmieriešos.

Sēru mūzikas vietā skanēja “kastroļu songs” - vairākas enerģiskas sievas muzicēja ar kastroļiem un karotēm. Sēru runu nebija. Tā vienīgā, kura tāda varēja kļūt, tika “pārdziedāta”. Un vienīgais valmierietis, kas drosmīgi gribēja paust savu negatīvo attieksmi, bija M. Grohovskis. Lūgumu tomēr atstāt šo viņa dzīvībai bīstamo vietu un savu attieksmi paust drošākā vietā viņš nevēlējās uzklausīt. Tāpēc pāris vīru bija spiesti Grohovski (viņa paša drošības labad) aiznest no šīs vietas mazliet tālāk.

Visus darbus pabeidza ap pulksten 19.00, jo bija maza aizķeršanās ar transportu, lai aizvestu nojaukto postamentu.
 
Pieminekļa autors tēlnieks J. Zariņš ceturtdien nebija ieradies Valmierā, taču pa telefonu teica, ka tā turpmāko likteni atstājot valmieriešu ziņā. Vienīgais - viņš negribētu, ka piemineklis tiktu iznicināts”.

Jānis Zariņš ārpus Valmieras Ļeņina

Tomēr vairāki Jāņa Zariņa monumenti joprojām krāšņo Latvijas pilsētu vidi un tie tiek pat restaurēti, un to uzturēšanai tiek atvēlēta pašvaldību nauda.

Piemēram, Valmieras Karatāvu kalniņā, kur 1919. gada 22. decembrī tikai nošauti slavenie 11 komunāri-komjaunieši, kuru vārdā padomju laikā tika nosaukta Valmieras vidusskola, joprojām redzams Valmieras komjauniešiem veltītais 1949. gadā veidotais Jāņa Zariņa piemineklis. Tiesa gan ne tai labākajā paskatā – daudzus gadus tas nav piedzīvojis restaurāciju un pienācīgu apkopi, par ko sevišķi norūpējusies ir Latvijas Krievu savienība, kura šovasar savā priekšvēlēšanu programmā pat bija ierakstījusi: „Sakārtosim 11 komunāru pieminekli”.

Par Valmieras 11 komjauniešu pieminekļa iespējamo sakārtošanu kaut kad nākotnē Valmieras bibliotekāre un novadpētniecības speciāliste Agita Lapsa Jauns.lv pauda: „Par komjauniešu piemiņas vietas sakopšanu pašvaldības nostāja nekādā gadījumā nav noraidoša, bet, lai to veiktu, nepieciešams labiekārtošanas projekts samērā plašai teritorijai, kas pagaidām ir ieceru sarakstā”.

Daudz labākā stāvoklī ir pirms pāris gadiem par Ventspils pašvaldības naudu restaurētais piemineklis novadniekam – Zlēku pagastā dzimušajam latviešu sarkanajam strēlniekam, pirmajam PSRS armijas komandierim, kurš apbalvots ar četriem Sarkanā Karoga ordeņiem Jānim Fabriciusam (1877-1929). Daudzi ir nesapratnē, kāpēc ostas pilsētā vēl joprojām jāatrodas 1954. gadā atklātajam piemineklim svešas valsts armijas karavadonim, pie tam tādas valsts, kura cīnījās pret neatkarīgo Latviju. Bet, lai nu kā tur būtu, 2019. gadā Ventspils dome sava priekšnieka Aivara Lemberga vadībā nolēma, ka šis piemineklis jāuzfrišina. Ventspils dome par vērienīgo restaurāciju informēja:

“Pieminekļa restaurācijas darbu ietvaros tiks veikta akmens virsmu tīrīšana, bojāto šuvju un elementu atjaunošana, pieguļošā bruģa ieklājuma izlīdzināšana, deformēto bloku un pamatnes nostiprināšana, kā arī to pulēšanas darbi. Pulētās daļas tiks pārklātas ar mikrokristālisko vasku, lai pieminekli saglabātu tīru un sakoptu vēl tuvākās desmitgades”.

Bet tā paša Lemberga vadītā pašvaldība, kura lika restaurēt pret neatkarīgo Latviju cīnījušamies armijas komandiera pieminekli, 1991. gada 24. augustā lika nogāzt visnotaļ ievērojamu šīs valsts vadītāja Ļeņina pieminekli. Jāatgādina, ka Ļeņina vadītās padomju Krievijas armija bija iesaistīta karadarbībā pret neatkarīgo Latviju tieši tai laikā, kad šīs armijas komandējošajā sastāvā bija Jānis Fabriciuss.

Ventspils Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Aivars Lembergs 1991.gada 24.augustā izdeva rīkojumu no saviem augstumiem nocelt 1975. gadā Jāņa Zariņa veidoto Ļeņina smaili: uz 14 metrus augstā postamenta Ventspilī bija uzslieta sešarpus metrus augsta Ļeņina skulptūra, kura tagad apsūbē pilsētas komunālās saimniecības žogmalē. Šis bija augstākais Ļeņina piemineklis Latvijā.

Nebūtībā aizgājis arī Jāņa Zariņa veidotais Gulbenes ļeņineklis. Savukārt 1962. gada atklāto Jāņa Zariņa veidoto pieminekli 1905. gada revolūcijas cīnītājiem joprojām var redzēt visi, kas Rīgā iebrauc no Ulbrokas puses. Jāpiemin, ka Jānis Zariņš ir arī Salaspils nometnes memoriāla projekta līdzautors.

Tomēr ne jau tikai komunisma aptvertas ideoloģijas monumentus radījis Jānis Zariņš. Viņa radošajā kontā, piemēram, ir Andreja Pumpura piemineklis Piebalgā, mākslinieka Ģederta Eliasa krūšutēls Jelgavā, Krišjānim Baronam un Fricim Brīzvzemniekam veltītie piemiņas akmeņi Rīgas Lielajos kapos.