Kalnu Karabaha. Pēc kara latvieša Andra Vītoliņa acīm

Kā nonāci Kalnu Karabahā?

Tā vienkārši tur nonākt nevar, ir nepieciešams īpašs uzaicinājums. Es tur biju dažus mēnešus pēc karadarbības beigām, piedaloties starptautiskā mākslas festivālā. Azerbaidžāņi tagad cenšas savas senās kultūras vietas, tostarp Karabahā esošo Šušu, atjaunot un atdzīvināt. Agrāk tur ir bijuši gan teātri, gan muzeji, gan svētvietas, bet tagad ir tikai drupas.

Azerbaidžāna ir iecerējusi Šušu atjaunot, taču tas prasīs milzīgus līdzekļus – atdzīvināt reģionu, kurā agrāk ir dzīvojis apmēram miljons cilvēku. Sāka viņi ar dažādām kultūras aktivitātēm un šogad sarīkoja festivālu Khari Bulbul. Uz to uzaicināja plašu starptautisku mākslinieku loku, lai tā atdzīvinātu kultūras dzīvi šajā reģionā. Tā es arī tur nonācu.

Brauciens uz Šušu notika diezgan stingras kontroles apstākļos, jo nācās šķērsot vairākus Azerbaidžānas armijas kontrolposteņus konvoja automašīnas pavadībā. Tas viss drošības apsvērumu dēļ, jo nekur apstāties un, piemēram, aiziet krūmos pačurāt nevar – visur var būt spridzekļi. Policisti drūmi jokoja – ja kāds aizies krūmos pačurāt, tad mēs to uzzināsim pēc sprādziena un salūta. Šuša un tās apkaime ir slēgtā zona, kurā iekļūt var tikai ar speciālām atļaujām, jo bīstamība saglabājas ļoti augsta – šī zeme taču pēdējos 30 gadus ir nepārtraukti tikusi mīnēta. Pa vidu starp abām karojošajām pusēm atrodas milzīgi mīnu lauki. Tāpēc gadās, ka pat vietējie iedzīvotāji, kuri sadomāt braukt pa kādu īsāku ceļu, nevis šoseju, uzduras mīnām un iet bojā.

Tātad aina apmēram tāda pati kā Balkānos pēc kara...

Jā, tieši tas pats. Sākumā pavadošie policisti bija ļoti uztraukušies, ka tikai ar mums kaut kas nenotiek, taču, kad pateicu, ka esmu bijis gan Piedņestrā, gan Sarajevā, un apsolījos no asfalta nost nekāpt, tad ļāva man mazliet mierīgāk pastaigāt pa pilsētu.

Atrodoties Karabahā, ir dīvaina sajūta: vienā pusē turpat netālu pāri robežai redzi Irānu ar plaukstošiem augļu dārziem, jo tur nekad nav bijis karš, bet tepat blakus viss ir izpostīts. Daba tur ir ļoti skaista un daudzveidīga.

Kas patlaban notiek azerbaidžāņu kontrolētajā Karabahā?

Tur atrodas tikai armijnieki un celtnieki, kuri atjauno infrastruktūru. Sagrautā infrastruktūra tur ir lielākā problēma. Viens ir sarīkot pasākumu ar mākslinieku līdzdalību, taču daudz sarežģītāk ir atjaunot ceļus un ēkas. Šobrīd Šušā nav pat nevienas viesnīcas, tāpēc nākas braukāt šurpu turpu. Bet ceļš ir ilgs un smags – līdz Baku jābrauc sešas stundas, turklāt pa tanku izdangātiem ceļiem. Katru dienu uz darbu tā nebrauksi. Tagad azerbaidžāņi tur būvē divas lidostas, no kurām vienu plānots jau šogad pabeigt. Tad situācija varētu mainīties, un pārvietošanās būtu vieglāka.

Armijas klātbūtni tur jūt uz katra soļa?

Iebraukšanas kontrole tur ir ļoti stingra, noteikti nākas braukt policijas konvoja pavadībā cauri kontrolposteņiem. Ceļi ir tukši, jo nevienas mašīnas no malas jau tur nav. Pa ceļam var redzēt tikai karavīru kazarmas un atmīnētāju vienības, kas ceļmalā saslējušas plastikāta būdiņas, kurās strādā sapieri. Un blakus katram gadījumam ātrās palīdzības mašīna.

Nekādu vietējo iedzīvotāju nav, jo armēņi ir projām, bet azerbaidžāņi vēl nav te iekārtojušies?

Vēsturiski Karabahā ir bijuši gan armēņu, gan azerbaidžāņu ciemi – tādi kā anklāvi. Azerbaidžānas armija karoja tajās vietās, kur atradušies azerbaidžāņu ciemi, bet armēņu teritorijā iekšā negāja. Kad atkaroja tās teritorijas, ko uzskatīja par savām, tad arī noslēdza miera līgumu.

Te jāņem vērā, ka šajās vietās karš bija jau pirms 30 gadiem, deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz tika nopostīts viss – pēc kara tur vairs nebija ne dzelzceļa, ne ceļu, ne pilsētu. Palika tikai drupas. Nākamos 30 gadus šie rajoni stāvēja praktiski tukši, tikai vietām bija iemitinājušies armēņi, šur tur bija pa kādai militārai bāzei vai policijas iecirknim. Taču cilvēku apdzīvotu māju tur bija maz.

Lielākās cīņas pēdējā karā bija par Šušu, ko azerbaidžāņi uzskata par savu pilsētu. Tiek uzskatīts, ka tas, kurš kontrolē Šušu, kontrolē visu Karabahu. Vēsturiski Šuša ir bijusi nozīmīgs azerbaidžāņu kultūras centrs. Viņiem ir divi tik nozīmīgi kultūras centri – Šuša Karabahā un Tebriza Irānā. Galvaspilsēta Baku daudzus gadsimtus bija neliels ciemats, kas strauji attīstījās tikai pēc naftas atradņu atklāšanas. Tieši šā kultūras mantojuma dēļ azerbaidžāņiem bija tik svarīgi atgūt Šušu. Atšķirībā no tiem ciemiem un pilsētām, kas deviņdesmitajos gados pēc kara tika pamesti, Šušu laikā starp abiem kariem apdzīvoja armēņi, kuriem tagad nācās bēgt.

Pārsteidzoši, ka pagājušā gada konfliktā neiesaistījās Krievijas armija...

Nav jau noslēpums, ka deviņdesmito gadu sākumā Karabahā pret azerbaidžāņiem karoja ne tikai armēņi, bet arī Krievijas armijas vienības. Ja paskatās, cik pamatīgi tolaik nopostītas veselas pilsētas, tad nav ne mazāko šaubu, ka mazā armēņu armija viena pati to nekādi nevarēja paveikt; tur lietā likta smagā artilērija un aviācija. Tāpēc var tikai pabrīnīties, kā pēdējā kara laikā Azerbaidžānas diplomātijai visaugstākajā līmenī izdevās panākt, ka Krievija šajā konfliktā neiesaistās – pat par spīti tam, ka kļūdas dēļ tika notriekts krievu helikopters. Bet tagad konflikta zonu kopīgiem spēkiem kontrolē NATO dalībvalsts Turcija un Krievija. Cik dzirdēju, viens no iemesliem, kādēļ Krievija šoreiz karā neiesaistījās, bijis tas, ka Karabahā līdz šim strādāja vairākas krievu kompānijas, kas nodarbojas ar derīgo izrakteņu ieguvi, bet augstākajā līmenī tika panākta vienošanās, ka tās tur varēs palikt, tikai nu jau peļņu dalīs ne vairs ar Kalnu Karabahas Republiku, bet gan ar Azerbaidžānu.

Sadzīviski var just, ka azerbaidžāņiem pret armēņiem ir naids?

Man ikdienā ir sanācis tikties gan ar azerbaidžāņiem, gan ar armēņiem. Kopš bērnības atceros armēņus, kuriem deviņdesmitajos gados pret azerbaidžāņiem patiešām bija izteikts naids. Agrāk naidu varēja just arī no tiem azerbaidžāņiem, kuriem deviņdesmitajos gados bija nācies pamest Karabahu. Taču kopumā sadzīviskā līmenī naidu pret armēņiem no azerbaidžāņu puses tagad īsti nejūt – drīzāk tādu kā nožēlu par to, ka nav izdevies Kalnu Karabahas jautājumu ar kaimiņiem noregulēt mierīgā ceļā. Jo mēģinājumi jau bija, piemēram, pirms desmit gadiem Azerbaidžāna mēģināja panākt, lai tai tiktu atdoti tie Karabahas rajoni, kuros agrāk bija dzīvojuši azerbaidžāņi un kas tagad būtībā stāvēja neapdzīvoti. Taču nesekmīgi.

Domstarpības vēl jo vairāk pastiprina tas, ka armēņi laika gaitā daļu vainas par turku veikto genocīdu cenšas uzvelt arī azerbaidžāņiem kā tjurku tautai. Tas būtu apmēram tāpat, kā latviešiem uzvelt vainu par Hitlera īstenoto holokaustu. Skaidrs, ka azerbaidžāņu vidū bija ļoti liels rūgtums, skatoties, kā zaudētajās Kalnu Karabahas teritorijās, kur daudziem palika mājas, tagad saimnieko armēņi un vēl pāri robežai uz tevi šauj.

Jāņem vērā, ka Azerbaidžānā jau nedzīvo tikai azerbaidžāņi vien. Gruzijas virzienā ir pilsētas, kuras apdzīvo tikai gruzīni, kuri savā starpā azerbaidžāņu valodā nerunā. Ir arī dagestānieši, persieši, ir arī ebreju ciemati, kas dzīvo pilnīgi savā kultūras burbulī.

Ja atgriežamies pie taviem piedzīvojumiem Kalnu Karabahā – ko tu tur īsti darīji?

Gleznoju. Azerbaidžānas Mākslas akadēmijā mums bija ierādītas pagaidu darbnīcas, kurās tad arī strādājām. Visu laiku bijām kontaktā ar vietējiem iedzīvotājiem un labi varējām izjust turienes gaisotni.

Interesanta detaļa – azerbaidžāņu žurnālisti, gatavojot intervijas, principā nerunā krieviski. Pats redzēju, kā valsts televīzijas filmēšanas grupa, uzstādot aparatūru, savā starpā sarunājās krieviski, taču, kad piedāvājos interviju sniegt krieviski, domājot, ka tā viņiem būs vieglāk, žurnālisti kategoriski atteicās. Runājām angliski. Tā ir būtiska nianse, ja zinām, ka padomju laikā Azerbaidžānas skolās mācības notika krieviski un rakstībā ieviesa kirilicu.

Baku, pateicoties naftas dolāriem, tagad ir moderna pilsēta, taču kā izskatās ārpus tās? Var just, ka Azerbaidžāna attīstās?

Dzelzceļš tur tagad ir modernāks nekā Latvijā – daudzi azerbaidžāņi nakts vilcienā brauc atpūsties uz Tbilisi, jo tur vīzu nevajag. Protams, ja salīdzinām, kāda 1994. gadā bija Latvija un kāda Azerbaidžāna, tad viņiem stāvoklis bija daudz sliktāks. Baku bija patvēries apmēram miljons bēgļu no Karabahas, visas mājas bija stāvgrūdām pārpildītas. Cilvēki dzīvoja drausmīgā saspiestībā, pa desmit cilvēkiem vienā istabā. Taču tagad valsts attīstās, būvē jaunus autobāņus un iegulda infrastruktūrā. Attīstība ir acīm redzama.

Taču paši azerbaidžāņi atzīst, ka pat ar visu naftas naudu atjaunot atgūto Karabahas reģionu būs ļoti grūti, jo postījumi ir milzīgi. Tāpēc tiek apsvērtas dažādas idejas, kā šo reģionu varētu mēģināt attīstīt, piemēram, pasludināt Karabahu uz 20 gadiem par beznodokļu zonu, lai tā piesaistītu ārvalstu investīcijas.

Azerbaidžānā blakus sadzīvo gan augstas tehnoloģijas un digitāla kontrole, gan ļoti brīva pieeja likumu tulkošanai. Piemēram, reģionos, kur iedzīvotāji ir nabadzīgāki, nevienu īpaši neuztrauc, vai cilvēks savu māju ir nodevis ekspluatācijā saskaņā ar visiem normatīviem un vai nebrauc ar vecu automašīnu, kas diez vai izietu tehnisko apskati. Uz pilsētu ar tādu braukt, protams, nevar, taču, kamēr viņš braukā pa savu miestu, tas nevienu neinteresē. Tādi savdabīgi kontrasti.

Senais konflikts

Kalnu Karabahā jau izsenis blakus dzīvojuši armēņi un azerbaidžāņi, un jau kopš seniem laikiem attiecības starp abām tautām bijušas saspīlētas. Tikai pēdējos 100 gados tur notikuši trīs lieli etniskie konflikti – 1918.–1920. gadā, 1991.–1994. gadā un 2020. gadā. Pēc pirmā kara gan Armēnijā, gan Azerbaidžānā varu pārņēma boļševiki, kuri Kalnu Karabahu ar plašām autonomijas tiesībām iekļāva Azerbaidžānas PSR. Padomju laikā jebkādi nacionālie konflikti tika apslāpēti jau saknē, taču tas nenozīmēja, ka abas tautas būtu sākušas sadzīvot draudzīgāk.

Konflikts atkal uzliesmoja laikā, kad sāka brukt Padomju Savienība, un 1991. gadā tas izvērtās atklātā karadarbībā, ko ievadīja etniskās tīrīšanas abās pusēs – armēņu kontrolētajās teritorijās dzīvojošajiem azerbaidžāņiem nācās bēgt uz Azerbaidžānu un otrādi. Karā uzvarēja Armēnija, pārņemot kontroli pār lielāko daļu Kalnu Karabahas, kuru tur dzīvojošie azerbaidžāņi bija spiesti pamest.

Azerbaidžāna ar zaudējumu nesamierinājās un 2020. gada rudenī atsāka karadarbību, plaši izmantojot Turcijas piegādātos dronus. Gada nogalē tika noslēgts pamiers, un Azerbaidžāna pārņēma kontroli pār tām Kalnu Karabahas teritorijām, ko agrāk bija apdzīvojuši azerbaidžāņi, bet pa vidu starp konfliktējošajām pusēm tika izvietoti miera uzturēšanas spēki no Krievijas un Turcijas.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.