Tas jāzina katram autovadītājam! Ceļa zīmes pirms 80 gadiem un šodien
Ja pirms 80 gadiem, lai iegūtu autovadītāja tiesības, pietika vien ar pāris desmitu ceļa zīmju iegaumēšanu, tad tagad autoskolas instruktors no nākamā šoferīša pieprasa 295 dažādu ceļa zīmju atcerēšanos. Automobiļa aprīkošana ar viedām tehniskām un advancētām mākslīgā intelekta iekārtām it nebūt stūres grozītāju smadzenes gadu laikā neatslogoja no piepūles. Tieši otrādi.
Iepazīšanās ar ceļu satiksmes noteikumiem tagad un 1941. gadā liecina, ka mūsu vecvectētiņi ar savām zināšanām ceļazīmju jomā šodien nekur tālāk par autoskolas slieksni netiktu. Un, lai arī cik labi stūresrata pārzinātāji viņi nebūtu, pirmajā lielajā krustojumā viņi kristu klusās šausmās, ieraugot satiksmes zīmju un norāžu pārblīvējumu.
Ceļa zīmes uz Latvijas ceļiem pirms 80 gadiem. Ko tās nozīmēja?
Ja pirms 80 gadiem, lai iegūtu autovadītāja tiesības pietika vien ar pāris desmitu ceļa zīmju iegaumēšanu, tad tagad autoskolas instruktors ...
Ja šodien autovadītājam jāpārzina 295 dažādu ceļazīmju veidi (34 – aizlieguma, 42 – brīdinājuma, 33 – servisa, 50 – norādījuma, 46 – papildzīmes, 9 – priekšrocības, 22 - rīkojuma, 50 – virzienu rādītāju un informācijas zīmes), tad 1941. gadā, kā liecina žurnāla “Satiksme un Technika” publicētā informācija (1942. g. nr. 1.), pietika vien ar 36 ceļazīmju iegaumēšanu (10 – brīdinājuma, 20 – rīkojuma un aizlieguma, 6- norādījuma zīmes).
Pirms 80 gadiem Latvijas šoferīšiem gan nācās mazliet “pārprogrammēt” savas smadzenes uz jaunām ceļazīmēm, jo gada vidū pie varas nākušās nacistu okupācijas struktūras ceļa zīmēs iekrāsoja vācu valodas uzrakstus (piemēram: “Halt” (Stāt), “Droschkenplatz” (Taksometru stāvvieta), “Zoll Douane” (Muita)).
Padomju okupanti pirms tam gan tik drastiski ar Latvijas brīvvalsts laika latviski noformētajām ceļazīmēm nerīkojās, jo “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotāja” 1941. gada 14. aprīļa numurā publicētajā Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisāra vietnieka Semjona Šustina parakstītajā pielikumā pie Latvijas PSR ielu un ceļu satiksmes noteikumiem melns uz balta rakstīts: “Līdz turpmākam rīkojumam Latvijas PSR teritorijā paliek spēkā pastāvošās ceļa zīmes.” Šo “turpmāko rīkojumu” padomju vara tik drīz Latvijas teritorijā neīstenoja, jo drīz vien sākās karš.
Bet pēc kara jau sākās ceļazīmju “invāzija” uz Latvijas ceļiem un šosejām. Daudzas pirmskara laika zīmes joprojām ir saglabājušas savu nozīmi, vien mazliet vizuāli izdekorējot vizuālo noformējumu:
* 133. ceļa zīmē “Dzelzceļa pārbrauktuve bez barjeras” (1941. gadā nr. 6. “Neapsargāta dzelzceļa pārbrauktuve”) tagad ar izliekumiem uzlabota lokomotīves virsbūves pamatne;
* 112. ceļa zīme “Nelīdzens ceļš”, kura tagad brīdina par “ceļa posmu, kur uz brauktuves ir nelīdzenumi (viļņi, bedres, nelīdzenas ceļa un tilta salaiduma vietas un tamlīdzīgi) pirms 80 gadiem kā ceļa zīme nr. 2. gan brīdināja par daudz iespaidīgākiem ceļa negludumiem - ieplakām vai uzkalniem;
* Palikusi nemainīga ceļa zīme nr. 101. “Vienādas nozīmes ceļu krustojums”, kura gan 1941. gadā kā zīme nr. 4. vēstīja vienkārši par “ceļu krustojumu”;
* Bet ceļa zīme nr. 142. “Bīstami” ar izsaukuma zīmi, kas informē par “bīstamu ceļa posmu, kura bīstamību nevar apzīmēt ar citām brīdinājuma zīmēm”, 1941. gadā bija vienkārši melna vertikāla strīpa bez punkta apakšā, kā izsaukuma zīmei, un tā vēstīja par “vispār bīstamu vietu”;
* Mazliet vienkāršota 303. ceļa zīme “Mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt aizliegts” (pirms 80 gadiem nr. 13. – “Noliegts braukt spēkratiem”). Senāk šai ceļa zīmei bija papildvariants – gan melnā krāsā iezīmēts auto, gan tikai ar melnu apvilkta kontūra, kas attiecās tikai uz svētdienām un svētku dienām. Tāpat modernizēta automašīnas kontūra, jo senāk tā atbilda tā laika autodizaina tendencēm, ko šodien dēvētu par retro auto.
Dokumentālā filma “Latvijas ceļu vēsture: 1923.-1975. gads”:
Ceļa jeb satiksmes zīmes pašreizējā izskatā uz Latvijas ceļiem oficiāli sāka parādīties no 1938. gadā 21. septembra, kad toreizējais Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis parakstīja likumu “Par pievienošanos ceļu zīmju unifikācijas konvencijai”. Tas izsludināts žurnāla “Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums” 1938. gada 22. oktobra numurā, kurā publicētas arī 1931. gada 30. martā Šveices pilsētā Ženēvā noslēgtā ceļa zīmju unifikācijas konvencijā pieņemtās pirmo starptautisko ceļa zīmju attēli, kopskaitā – 26. Vismaz viena no tām uz Latvijas ceļiem tā arī nekad nav parādījusies - tā ir sarkanā pusmēness zīme, kas vēsta par slimnīcas vai ambulances atrašanos (kristiešu zemēs to aizstāj sarkanā krusta zīme).
Pirms 90 gadiem vienotās starptautiskās ceļazīmes uz pasaules autoceļiem tika apstiprinātas ar Vācijas, Beļģijas, Dānijas, Islandes, Spānijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Holandes, Polijas, Šveices, Čehoslovākijas, Turcijas un Dienvidslāvijas prezidentu, reģentu, karaļu un karalieņu svētību. Latvijai vajadzēja septiņarpus gadus, lai tā izlemtu pievienoties šai konvencijai.
Ceļa zīmju māksla Florencē (Itālija):
