Viena no lielākajām sazvērestības teorijām Latvijas vēsturē - ko tautieši sprieda, kad uzradās radiofons

Pašreizējo sazvērestības teoriju uzplaukumā Jauns.lv atgādina par vienu no vērienīgākajām antizinātniskajām histērijām pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. 1928. gadā visā nopietnībā ļaužu prātus bija pārņēmusi pārliecība, ka nekavējoši jāaizliedz radioraidījumi, jo radioviļņi var radīt globālu badu.

Bet “tehnoloģiskie bezprāši” to neņēma vērā. Tieši 1928. gadā Rīgā atklāja jaunu, modernu radiouztvērēju ražotni. Jau kopš 1926. gada iznākošais radiotehnikai un zinātnei veltītais žurnāls “Radio” par tautas satraukumu nelikās ne zinis. Pasta un telegrāfa kantoris paplašināja radio telpas. Radioklausītājiem izsūtīja bezmaksas radioprogrammas. Gluži tāpat kā tagad, kad visus bez maksas aicina vakcinēties pret Covid-19, toreiz propagandēja klausīties “kaitīgo” radio.

Visaukstākā un radiofonizētākā Latvijas vasara

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs informē, ka visā meteoroloģisko novērojumu vēsturē visaukstākā vasara Latvijā bija 1928. gadā, kad latvieši vispār varēja aizmirst par tādu jēdzienu kā “vasara”.

Togad jūnija, jūlija un augusta mēnešu vidējā temperatūra bija +12,6 grādi pēc Celsija, un visus vasaras mēnešus saglabājās pavasarim un rudenim raksturīgas gaisa temperatūras plus 9, plus 15 grādu robežās. Tā bija īsta traģēdija zemniekiem, jo laikapstākļu dēļ liela daļa ražas aizgāja bojā.

Žurnāls “Zemkopis” 1928. gada rudenī rakstīja: “Šā gada ārkārtīgi nelabvēlīgie dabas apstākļi radījuši noteiktu uztraukumu par slikto ražas stāvokli tīrumos, pļavās un dārzos. Ziemāji gan apmierinoši, bet vasaras sējumi un sakņaugi slikti. No augļiem ābolu pavisam nav, būs bumbieres, ķirši un ogas. No dārzājiem gurķu un tomātu nebūs.”

Mūsu tauta ir sīksta, un kaut kā jau šo neražas gadu pārdzīvojām. Bet mēs arī esam sazvērestības teoriju pinēji un drīz vien arī atradās vainīgais. Un galvenais vaininieks sēdēja pārsimts metru attālumā no Brīvības pieminekļa Rīgā - Aspazijas bulvārī 5, kur tagad iemājojusi Latvijas Universitāte, tostarp, Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte un Akadēmiskais apgāds. Tolaik no turienes raidīja Latvijas Radiofons, kas arī daudzuprāt bija vainīgs pie tautas nelaimēm.

Tieši 1928. gadā sākās Latvijas Radio uzplaukums, radioaparāti parādījās aizvien vairāk mājokļos. Ja 1927. gadā bija tikai 5460 radioabonentu, tad 1928. gadā to skaits pieauga vairākkārtīgi - līdz 18 980. Radioviļņi krustu šķērsu pārklāja Latvijas āres un, protams, radīja milzu sajukumu debesīs, kuras savu neapmierinātību izrādīja ar Saules siltuma “paslēpšanu” un lietus uzsūtīšanu.

Nākotnes sievietes satraucas par radioviļņiem

Dabas kataklizmas aizēnoja radioklausītāju prieku par to, ka 1928. gadā Rīgas radiofons spēra milzīgu tehnoloģisku soli. Togad pirmo reizi radio sāka atskaņot skaņuplates, pie radiofona nodibināja operetes trupu, kas klausītājiem pirmo reizi piedāvāja operetes pārraidījumu. Radiofons raidīja septiņas stundas darbdienās un deviņas stundas svētdienās.

Par negaisa mākoņiem, kas izplatījās ātrāk nekā radioviļņi, 1928. gada maijā rakstīja tolaik visnotaļ progresīvais feministu žurnāls “Nākotnes Sieviete”. Tas analizēja to, kāds nelāgajam laikam ir sakars ar radio:

“Sakarā ar lietaino vasaru tiek izplātītas valodas, ka laiks ir tādēļ nejauks, ka visur ievilkti radio uztvērēji, kas pievelkot mūžīgi lietu. Katrai ļaužu valodai jau tak ir kaut kāds zināms pamats, bet ne katrreiz baumas var būt pareizas. Radio uztvērējiem jau nav nekādas nozīmes, bet ja var runāt par gaisa saviļņošanos, kas zināmā mērā iespaido atomosferiskos apstākļus, tad tur var minēt tikai noraidošo radio staciju. Ja var caur gaisa satricinājumiem izsaukt lietu, kā šaujot no lielgabaliem, tad, zināms, var arī varbūt radio gaisa vibrācija atstāt iespaidu uz laiku, kas vēl būtu zinātniski jāizpēta un tad varētu radio lietot tikai nopietnu ziņu izplatīšanai, bet nelikt tam darboties visādu nieku dēļ, ja tas izsauc nevēlamu parādību atmosfēras slāņos.

Daži autori saka, ka arī aeroplāni sajauc gaisu ar savu propelleru darbību. Tas neapšaubāmi tā arī ir, bet vai no tik mazas gaisa kustības jau varētu rasties pilnīga gaisa pārmaiņa? Tomēr šis jautājums ir diezgan svarīgs un viņš ir zinātniekiem jāpārbauda un jāizpētī.

Tagad būtu jānoliedz, vismaz uz kādu mēnesi vai diviem visi radio pasaulē, un tad varētu konstatēt, vai tas patiešām tā? Ja patiesībā ļaužu valodām ir pamats, tad, kāda gan nozīme šiem radio koncertiem? Ja lietus pārmērība izsauc badu, tad ar šiem koncertiem tak nepaēdīsi. Citādi, ja pa to paziņo visai svarīgas ziņas, kas īsā laikā būtu jāzin visiem valsts pilsoņiem. Tad radio tiktu lietots tik reti un maz, ka tas neko neiespaidotu laiku. (..)

Mēs nopietni griežam visu vērību uz tām nelāga laika izcelšanās iespējamībām, par kurām ne bez pamata runā tauta. Kas izlaidis tautā jēdzienu par to, ka radio ir vainīgs pie lietus vienmērīgas līšanas, tam gan laikam bijis skaidrs, ka gaisa saviļņošana rada mākslīgi viņa sabiezēšanu un arī lietu. Lai zinātnieki noskaidro labi drīz šo jautājumu un lai tas nenoved pie tā, ka tauta sāk kurnēt par radio, ja tas nebūtu vainojams pie nelāga laika izcelšanās”.

“Tenkām tic arī tādi, no kuriem to nevarēja gaidīt”

Bet bija arī skeptiķi, kas runām par radioviļņu nelabvēlīgo ietekmi uz gaisa sabiezēšanu neticēja. Un ne tikai galvaspilsētā, bet arī provincē. 1928. gada “Gulbenes Ziņas” sunīja radio paļātājus:

“Sakarā ar pēdējām lietus gāzēm, daži gulbenieši izgudrojuši, ka pie šīs dabas katastrofas esot vainīgs radio. Agrāk, lūk, nebijis tāda radio „pa gaisu", tad viss noritējis kārtīgi - nebijis tik daudz lietus, bet tagad gaiss esot “sajaukts”. Zīmīgi tas, ka šīm tenkām tic arī tādi, no kuriem to nevarēja gaidīt”.