Melnsvārču un buržuāzisko fašistu svētki: desmit okupācijas gadi, kad Latvijā bija aizliegta līgošana

Okupācijas varas attieksme pret Jāņu svinēšanu bija divkosīga. Pirmajā okupācijas gadā – 1940. gadā un pagājušā gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē, padomju vara pieļāva līgošanu ar specifisku piešprici: cildinot stahanoviešus un kolhozu pirmrindniekus. Bet jau 1950. gadā Jāņu pieminēšana tika uzskatīta jau teju par tautas nodevību. Pēc Staļina nāves līgošana atkal varēja atsākties.

Hruščova atkušņa laikā latvieši atkal sāka publiski svinēt Jāņus. Trimdas presē pat var lasīt īsus ziņojumus no Rīgas, ka 1959. gadā Rīgas Vagonu rūpnīcā un VEFā pat notika strādnieku streiki, kuros pieprasīja ne tikai algas pielikumu, bet arī brīvdienu 24. jūnijā.

Līgošana atkal varēja atsākties Brežņevlaikā, kad Hruščova un viņa “varoņdarbu” pieminēšana jau bija izskausta.

Staļinlaika noklusējums

1940. gadā, iebraucot ar tankiem Latvijā, jaunajai padomju vadībai bija svarīgi tautai vismaz formāli apliecināt savu “miermīlīgos un draudzīgos nolūkus”, tādēļ tā 1941. gada maijā Jāņu dienu – 24. jūniju - pasludināja par tautas svētku dienu. Bet togad nekāda lielā svinēšana nesanāca, jo mūsu zemi jau bumboja nacistu “meseršmiti”, un visi vēl bija neseno deportāciju notikumu ēnā. Priekam nebija iemeslu.

Pēc Latvijas “atbrīvošanas” no vācu fašistiskajiem iebrucējiem komunisti atkal steidzās “saglabāt” nacionālās tradīcijas. Tā 1945. gada 19. jūnijā tika izsludināts Latvijas PSR Arodbiedrību Centrālās padomes prezidija lēmums, ar kuru Līgo svētku svinēšanā lika “piesaistīt” plašas strādnieku masas, organizējot izbraukumu referātus, informējot par darbaļaužu darba panākumiem un tamlīdzīgi. Nolūks bija nepārprotams – pārvērst Jāņus par padomju propagandas svētkiem. Turpmākajā piecgadē tas arī vairāk vai mazāk izdevās.

Bet 1950. gadā Līgo svētkus jau izņēma no oficiālo svētku dienu saraksta, un tajos bija jāstrādā. Padomju ideoloģija centās no tautas izkvēpināt visas tradīcijas. Un tas attiecās ne tikai uz Līgo, bet arī, piemēram, vārda dienu svinēšanu, kas arī tika pasludināta par jaunajai komunistu cēlāju paaudzei kaitīgu ieradumu.

1950. gada 24. jūnijā vēl tā bikli vienā otrā laikrakstā mēģināja nodrukāt kādas līgotnes parodiju: “Kas tur mirdzēja, kas tur dega/ Viņa lauka vidiņā./ Kolchoznieki ciemu cēla, /Ķegumspuldzi dedzināja” (“Padomju Jaunatne”). Bet jau turpmākos divus gadus Jāņu vai līgošanas pieminēšana bija uz to stingrāko noliegta.

1953. gada Jāņos, trīsarpus mēnešus pēc Staļina nāves, Latvijā atkal bija atļauts uzdziedāt refrēnu “līgo, līgo!”. Pakāpeniski un neuzkrītoši svētku svinēšana atjaunojās. Ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu 1954. gadā Līgo diena jau kļuva par svinamu dienu, kas bija jāatstrādā tuvākajā svētdienā.

Melnsvārču un fašistu svētki

Pēc 1959. gada Latvijas PSR nacionālkomunistu izdzenāšanas atsākās represijas pret līgotājiem, kas ilga septiņus gadus. Viss mainījās pēc PSRS līdera Ņikitas Hruščova vizītes Latvijā 1959. gadā no 9. līdz 13. jūnijam.

1959. gadā jau bija par vēlu aizliegt līgošanu, bet gadu vēlāk Līgo svinēšanu vispār nepieminēja ne ar pušplēstu vārdu. Līdz tam Rīgas radiofons svētku noskaņu centās iedvest, Līgo dienās atskaņojot tautas mūziku, bet 1960. gadā 23. un 24. jūnijā Rīgas radio neizskanēja neviena tautiska takts. Īsts uzbrukums Jāņiem sākās 1961. gadā, kad vienu no niknākajiem pretJāņu materiāliem publicēja Voldemāra Krustiņa, vēlākā “Lauku Avīzes” dibinātāja un redaktora, rediģētais Dobeles laikraksts “Brīvais Darbs”:

“Mūsu republikas progresīvie cilvēki, sabiedriskās organizācijas cīnās pret reakcionārajām idejām, ko propagandē „Līgo” dienas sludinātāji. Pie tam šos svētkus svin pašā karstākajā darba laikā, pēc tam vairākas dienas neiziet darbā.

Savukārt Latvijas lielākais laikraksts “Cīņa” 1961. gada 24. jūnijā par Līgo svētkiem raksta, ka tie neveicina “mūsu augšupeju” un “tas, kas neatbilst šīm prasībām, nav mums vajadzīgs, tas jāatmet. Par novecojušu, laika garam neatbilstošu ieražu atzīstama Līgo svētku jeb Jāņu svinēšana. Laikmetā, kad padomju cilvēks liek pamatus dižajai komunisma celtnei, nepareizi un nelietderīgi būtu celt godā pagānu ieražas”.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu pirmajā pusē oficiālā līmenī latviešiem Līgo vārdu atgādināja tikai pāris lietu, kā, piemēram, vietējā auzu šķirne un kolhoza nosaukums Gulbenes rajonā.

Viena no leģendām vēsta, ka Jāņu svinēšanas aizliegumu akceptēja pats Hruščovs, jo tas, lūk, atraujot lauku darbaļaudis no kukurūzas audzēšanas. Bet visdrīzāk Jāņu svinēšanas tradīcijas aizliedza pēc Latvijas PSR kompartijas vadoņa Arvīda Pelšes iniciatīvas.

Tika uzskatīts, ka Līgo diena ir kaitīga pagātnes palieka ar pagānisku un ekspluatatorisku izcelsmi. Pēc partijas domām, Jāņi parādīja cilvēka nevarību dabas priekšā, cenšanos pielabināt visaugstāko, lai tas sūtītu labus laikus.

Līgošanu atkal nemanāmi atjaunoja Brežņevlaikā, kad Hruščova vārds padomju valstī bija teju vai tabu. Protams, līgot vajadzēja ideoloģiski pareizi, godinot cūku audzēšanas pirmrindnieces un nosunījot lauku traktoristus-pļēgurus.

Pavārgrāmatu lappusēs atkal atgriezās Jāņu siera receptūras, kas līdz tam jau bija pārdēvēts ķimeņu, lauku vai zemnieku siera vārdā. Jāņogas atkal oficiāli varēja saukt to kristāmvārdā nevis par “sarkanajām upenēm”, bet jāņtārpiņi atkal kļuva par jāņtārpiņiem, atmetot spīdeklīšu palamu. Uz teātru skatuvēm atkal varēja uzvest “Skroderdienas Silmačos”, bet Andreja Pumpura “Lāčplēsī” atgriezās cenzūras izgrieztā Jāņu svinēšanas aina.

1967. gadā čekas kūrētā “Dzimtenes Balss” trimdas tautiešiem jau lepni varēja ziņot: “Iepriecinoši, ka valsts latviešu kultūras attīstību bagātīgi subsidē. Tiek izkoptas un attīstītas mūsu tautas senās tradīcijas daiļajos amatos, koru dziedāšanā, tautas deju dejošanā. Jāņu vakars joprojām ir lieli tautas gaviļu svētki ar ugunīm un skanīgām līgo dziesmām. Tās augstvērtīgā izpildījumā pārraidīja arī Rīgas radiofons”.