Cilvēku simti traucē satiksmi Valdemāra ielā, lai vērotu vēl neredzētu brīnumu: televīzijas pirmsākumi Latvijā
Latvijas Televīzija (LTV) pārstāv uzskatu, ka televīzijas pirmsākumi mūsu valstī datējami ar 1954. gada novembri, kad uzsāka raidīt LTV. Tomēr publiskās tālrādes sākums datējams 17 gadus agrāk, jo pirmais televīzijas pārraidījums Latvijā notika 1937. gada novembrī un to sarīkoja Latvijas Radioamatieru biedrība. Tiesa gan, Latvija pamatīgi iepalika no citām attīstītām valstīm: pirmais televīzijas aparāts Rīgā parādījās tikai 25 gadus pēc tā izgudrošanas, bet pārraide notika 11 gadus pēc tam, kad TV pārraides sāka vērot pasaules lielvalstīs.
Pirmo televizoru pasaulē izgudroja pirms 110 gadiem – 1911. gadā Pēterburgas (Krievija) Tehnoloģiskā institūta profesors Boriss Rozings, bet to patentēja viņa skolnieks uz ASV emigrējušais Vladimirs Zvorikins 1928. gadā. Divus gadus pirms tam pirmo publisko televīzijas pārraidi 1926. gada 23. janvārī demonstrēja skotu izgudrotājs Džons Logijs Bērds. Savukārt Latvijā pirmo televizoru uzbūvēja tikai pēc 25 gadus pēc tā izgudrošanas, kad arī notika pirmā publiskā televīzijas pārraides skatīšanās.
Televīziju Latvijā apņemas attīstīt “Philips”
1937. gada 10. novembrī Rīgā, (Krišjāņa) Valdemāra ielā 65/67, Latvijas Radioamatieru biedrības telpās notika pasākums, kurš sava svarīguma ziņā līdzinājās “astotajam pasaules brīnumam”.
Latvieši bija tikpat pārsteigti, kā savulaik pirmo reizi civilizācijas vēsturē debesīs ieraudzījuši lidmašīnu, rakstīja tā laika prese. Latvijas Radioamatieru biedrības namu bija ielencis vairāku simtu liels cilvēku pūlis, lai viņi būtu liecinieki pirmajam televīzijas raidījumam mūsu valsts vēsturē.
Pirmo televīzijas jeb, kā toreiz teica, tālredzes pārraidi mazajā sērkociņu kastītes lieluma ekrānā izdevās noskatīties apmēram pustūkstotim interesentu, kuri rindā plūda garām televīzijas aparātam, kuru, starp citu, bija būvējuši mūsu pašu meistari Valsts Elektrotehniskajā fabrikā (VEF).
Attēls bija sērkociņu kārbiņas (45x50 mm) lieluma, kam priekšā parasti izmantoja palielināmo stiklu, tādēļ pēc pirmā demonstrējuma sākotnējās TV iespējas un arī izvēlētā tehnoloģija neguva īpašu atsaucību, jo attēls bija neliels un neskaidrs.
Tomēr publikas vilšanās nebija par iemeslu tam, lai televīzijas ieviešanu nobremzētu. 1937. gada beigās arī sāka domāt par televīzijas attīstību valstī. 1938. gada 31. martā tika pieņemts jaunais Radiosatiksmes un Radiofonijas likums, kura 8. punkts noteica: “Latvijas Radiofons var ierīkot un lietot radiostacijas akustisku un vizuālu priekšnesumu raidīšanai. Atļaujas citām iestādēm un personām šādas stacijas ierīkot izdod Latvijas radiofons”. Tātad, “uz papīra” Latvijas Televīzija kā Latvijas Radiofona struktūra tika dibināta 1938. gada 31. martā!
Pirmie Latvijas TV izmēģinājuma raidījumi tika plānoti pagājušā gadsimta četrdesmito gadu sākumā, bet tos izjauca 2. pasaules karš.
Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās žurnāls “Radio Abonents” ziņoja, ka Latvijā attīstīt televīziju apņēmusies joprojām viena no vadošajām pasaules tehnoloģiju firmām – Nīderlandes elektronikas koncerns “Philips”: ““Philips” firma apsolījusi atbalstīt televīzijas raidītāja būvi ar saviem padomiem un līdzdarbību, un ir pat ar mieru nodot Latvijas Radioamatieru biedrībai lietošanai bez atlīdzības uz ilgāku laiku 20W jaudas raidītāju; ar to televīzijas raidiekārtas būve tiks ievērojami atvieglota. Pašbūvēts televīzijas uztvērējs izmaksās apmēram 200-250 latu. Pie pirmo 20 uztvērēju daļu iegādes firma “Philips” apsola nākt pretim ar izdevīgiem noteikumiem”.
Arī pirmā televīzijas pārraide Rīgā notika ar “Philips” atbalstu: attēls uz VEFā ražoto aparātu tika pārraidīts ar “Philips” izstrādātu raidītāju.
“Varēja saskatīt kā cilvēks groza galvu”
Par 1937. gada 10. novembrī Latvijā notikušo pirmo televīzijas pārraidi plaši rakstīja tālaika prese:
“Jaunākās Ziņas”: “Zālē gaismai nodziestot, šis mazais ekrāniņš uztvērējā iezaigojās zaļā fosforescējošā gaismā. Pēc noregulēšanas tajā varēja saskatīt pirmo televīzijas “programmu” - kā cilvēks otrā istabā groza galvu, sadodas divas rokas un tamlīdzīgi. Uztvērēja aparāts izskatā un arī uzbūvē stipri līdzīgs radiouztvērējam, tikai skaļruņa vietā iebūvēts mazais ekrāniņš”.
“Rīts”: “Tālredzes ainu uztvērēji pašlaik maksā 200-400 lati un dārgāk. Augot interesei par tālredzes raidījumu uztveršanu, arī radio aparātu rūpnieki sākuši vairāk interesēties par tālredzes uztvērēju būvi, un visā drīzumā sagaida radio tirgū to lielākus piedāvājumus. Uztverošo iekārtu iespējams pieslēgt kurai katrai labai antenai un piejūgt trīs un vairāk lampiņu radio uztvērējiem. Bildīte liek atcerēties „miglu bilžu” pirmsākumu”.
“Radio Abonents”: “Vīlušies bija tie pilsoņi, kas, noticēdami kļūdainai avīžu ziņai, skrēja skatīties sensacionālo 45x50 milimetri lielo televīzijas attēlu (pirms tam avīzēs bija nopublicēta kļūdaina ziņa, ka TV demonstrējums notiks nevis uz 4,5x5 cm ekrāna, bet gan uz vēl pasaulē nebijuša lieluma televīzijas aparāta ekrāna – 45x50 cm - red.)! Bet tur nekā nevar darīt: kas tehnikas sasniegumos meklē tikai sensācijas un brīnumus, tam tehnikas būtība allaž paliks sveša un to neapmierinās nekādi, pat vislabākie sasniegumi. Tāds cilvēks nekad nepratīs novērtēt un cienīt pārspētās grūtības!
Demonstrējamā attēla lielums uz Brauna lampas ekrāna, kā zināms, bija 45x50 mm. Neskatoties uz mazajiem samēriem, attēls tomēr labi aplūkojams pat no 1-1,5 m attāluma, jo viņš ir gaišs un nav bagāts detaļiem. Attēla gaišums tāds, ka pat mēreni apgaismotā istabā bildīte labi saredzama”.
Pirmās televīzijas pārraides pasaulē
Pasaules lielvalstīs regulārās TV pārraides notika jau kopš pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidus. No 1934. gada novembra vienu stundu 12 reizes mēnesī sāka raidīt PSRS televīzija, no 1939. gada Maskavā jau sāka raidīt telecentrs no Šabolovkas ielas (padomjlaiku pārdzīvojušie atceras, ka Šabolovka bija PSRS Centrālās televīzijas adrese).
1936. gadā notika Berlīnes vasaras olimpisko spēļu translācijas, ko nodrošināja pasaulē pirmā telesabiedrība – 1934. gadā dibinātā Vācijas DFR (“Deutscher Fernseh-Rundfunk”). Iespējams, regulārās pārraides jau būtu sākušās agrāk ASV, bet šķēršļus tam lika Amerikas Lielā depresija. Lielbritānijā regulāras televīzijas pārraides notiek kopš 1936. gada.
Sāk raidīt Latvijas PSR televīzija
Katrā ziņā televīzijas attīstību nobremzēja 2. pasaules karš. Piemēram, 1944. gadā Berlīnē tika sabumbota pasaulē pirmā telesabiedrība DFR, un televīzijas pārraides pārtrauca tolaik viena no televīzijas tehnoloģiju lielvalstīm - Vācija.
Pēc kara televīzija strauji sāka attīstīties karu uzvarējušajās valstīs. Piemēram, ASV jau 1950. gadā tika apstiprināts pirmais krāsainās televīzijas standarts. Tālrāde iekaroja arī PSRS republikas, tostarp arī Latviju.
1954. gada 6. novembrī Rīgā sāka darboties pirmā televīzijas studija Baltijas valstīs. Tā savus raidījumus iesāka, pārraidot Rīgas kinostudijas ideoloģisko kara mākslas filmu “Mājup ar uzvaru” (1947). To varēja noskatīties vairāki simti rīdzinieku, kuri bija iegādājušies televīzijas aparātus. Dienu vēlāk Rīgas telestudija demonstrēja Kijevas (Ukraina) kinostudijas filmu “Tālais jūras brauciens”, bet regulāri raidījumi no Rīgas televīzijas studijas sākās no 20. novembra.
