Latvijas noslēpumi: Rīga nebūtu Rīga, ja tajā nebūtu Salamonska cirka

Vairāk nekā 40 pirmklasīgu cirka numuru

“Rīga nebūtu Rīga, ja tajā nebūtu Salamonska cirka, kur uzstājās dažādi artisti, burvju mākslinieki un akrobāti. Cirka direkcija centās piesaistīt pasaules labākos māksliniekus,” atmiņu grāmatā Mani skaistākie gadi Latvijā par pirmās brīvvalsts laiku raksta slavenā Romas pagraba viesmīlis Aleksandrs Bāris. Viņš atceras krokodilu un čūsku karalieni francūzieti Koringu; nēģerēnu, kas uz izstiepta telts auduma meta salto mortale dažādos virzienos vairāk nekā simts reižu pēc kārtas; stiprinieku Breitsbārtu, kurš uz galvas uzlicis dēli, lai uz tā uzkāptu divi vīri no publikas un ar lieliem veseriem skaldītu akmeņus, bet citreiz viņš ar kailām rokām locījis resnus dzelzs stieņus; arī kādu austriešu mākslinieku, kurš varēja stāvēt ar kājām gaisā, atbalstoties tikai uz rādītājpirksta; japāni, kas skrēja pa izstieptu virvi gandrīz stāvus, un ķīniešu meiteni, kas šūpojās, iekārusies savās bizēs...

Kaut attieksme pret cirku bija visai neviennozīmīga un, piemēram, kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons grāmatā "Rīgas svārki mugurā" raksta, ka “t. s. labākajās aprindās pastāvēja viedoklis, ka apmeklēt cirku ir kaut kādā ziņā prasti (lai gan faktiski to darīja ne viens vien no šīm aprindām)”, Salamonska cirks bija iecienīta izklaides vieta Rīgā. Laikraksti un žurnāli 20. – 30. gados regulāri vēstīja par cirka jaunumiem: “Rotaļa ar nāvi. Dresētais mērkaķis Tarzans. Indijas džungļu lauvas. Itāliešu elastīguma brīnums. Slavenie lēcēji ar aizsietām acīm. Portugāļu jātnieki. Ķīniešu trupa. Dresēts jūras lauva. Fenomenālais ekvilibrists. Kovboji un indiešu faķīre...” 

Afišās pārsvarā vīdēja ārzemnieciski pseidonīmi, taču starp to īpašniekiem bija arī diezgan daudz vietējo mākslinieku. “Ko mums atlika darīt, ja dzīvojām pasaulē, kur par nepārspētām cirka zvaigznēm tika uzskatīti itālieši, vācieši, angļi,” savā atmiņu grāmatā Baltais klauns patiesību atklāj slavenais klauns Rolando (arī Rolands), kura īstais vārds bija Kazimirs Plučs. “Arī latvieši deva pasaules arēnai vairāk nekā četrdesmit pirmklasīgu cirka numuru. Bet tikai nedaudzi zināja, ka populārie ekvilibristi uz peršiem (Peršs ir gara metāla kārts, kuras apakšējo galu viens no māksliniekiem tur uz pieres, pleca vai aizbāž aiz jostas. Tajā pašā laikā kārts augšā, dažreiz pat zem paša cirka kupola, partneris vai partneri izpilda dažādus sarežģītus vingrojumus. – Red.) un kāpnēm, kuri uzstājas ar pseidonīmu Bretini, ir latvieši un ka pats Bretini nav vis Bretini, bet Cinovskis – Kurzemes zemnieka dēls.” Klauns Aleksis Šliskevičs uzstājās ar grieķiski romisku pseinonīmu Leandro, 30. gados Eiropā populārais gaisa akrobāts Sansetti pēc pases bija Balodis, bet stiprinieka – žongliera Mocardo īstais uzvārds bija Šabans. “Tā no attālām Latvijas pilsētām un laukiem starptautiskajā cirka arēnā saradās dažādi Saleto, Dorando, Lilli Harrī, Renē un pat “ultraārzemnieks” Miforts Reiems, bet, ja izlasīja viņa pseidonīmu no otra gala, tad iznāca pavisam parasts Trofims Meiers.” (Pirmais profesionālais latviešu cirka mākslinieks, kurš debitēja Rīgas cirkā 1899. gadā ar spēka numuru demonstrējumiem. – Red.)

Kopš senseniem laikiem bija parasts, ka lielākā daļa cirka komandu tika dota vācu valodā, piemēram, lai dzīvnieks paceltos pakaļkājās, dresētājs deva vācisku komandu “auf!”; vāciski bija arī cirka termini, priekšmetu un aparātu nosaukumi. Šāds paradums bija ieviesies, jo Vācija tolaik bija lielākā dresēto zvēru un citu eksotisko dzīvnieku piegādātāja, tur atradās arī Internacionālā cirka mākslinieku loža, un pazīstamo cirka uzņēmēju vidū bija daudz vāciešu. Tomēr 20. gados Rīgas cirkā bija noteikums, ka pirmajam klaunu iznācienam obligāti jārisinās latviešu valodā, tādēļ tie, bez kuriem nevarēja sākties neviena izrāde, bija klauni Ripsis un Pipsis. Un reiz, kad viņi bija saslimuši, savu pirmo klauna iznācienu varēja piedzīvot drīzumā slavenais Baltais klauns Rolands. Bija vēl kāds izņēmums. Zirgu dresētājs Eduards Priede komandas saviem zirgiem esot devis latviešu valodā, tā pārsteidzot pastāvīgos cirka apmeklētājus viesizrādēs Maskavas Valsts cirka manēžā.

Salamonskis, kurš uzcēla cirku Rīgā

Rīgas cirks, ko uzcēla austrietis Alberts Salamonskis (vēlāk, līdz pat padomju okupācijai, tas piederēja viņa atraitnei), bija vienīgais stacionārais cirks Baltijā. Un, kā tas bija pierasts tā laika cirka pasaulē, to nosauca īpašnieka vārdā. 1839. gadā dzimušais Alberts jau kopš mazotnes bija mācījies cirka mākslu, viņa tēvs Vilhelms Salamonskis bija izcils jātnieks un zirgu dresētājs, bet māte Jūlija – Eiropas cirka pasaulē plaši pazīstamās un ietekmīgās Karē ģimenes atvase. Alberts ar panākumiem mācījās no tēva mest salto uz neapseglota zirga, apguva dzīvnieku dresūras noslēpumus un drīz vien pats dibināja savu trupu. Jau 30 gadu vecumā viņš nostiprinājās Vācijā un sāka domāt, kā iekarot Krievijas impēriju, kuras sastāvā tolaik ietilpa Latvija. Arī rīdzinieki 19. gadsimta 70. gadu sākumā iepazina aizraujošo atrakciju "Hippodrom Salamonsky". Publikas atsaucība bija liela, un kopš 1873. gada izcilais jātnieks un dresētājs regulāri ieradās Rīgā, bet jau ar savu cirka trupu. Izrādes notika no koka celtā manēžā, ko viņam ļāva uzsliet iepretim Vērmanes dārzam (aptuveni tur, kur šobrīd atrodas Rīgas apgabaltiesa).

Bet uzņēmīgajam un apsviedīgajam Salamonskim ar to ir par maz. Viņš būvē cirka ēku Maskavā. Tās grandiozā atklāšana notiek 1880. gada 20. oktobrī. Bet vēl pirms tam viņš ir iegādājies neapbūvētu zemes gabalu Rīgā, starp Lielo un Mazo Parka ielu (kopš 1885. gada – Pauluči un Parka, mūsdienās G. Merķeļa un A. Kalniņa ielas), Rīgas pilsētas būvvalde pat apstiprina Kārļa Johana Felsko projektu. Bet – cirka vēstures pētnieki saka, ka tolaik Salamonskim bijušas grūtības ar finansēm, iespējams, viņam bija arī pārāk daudz citu interešu, un būvniecība Rīgā nesākas un nesākas. Un tad jau Rīgas būvvalde projektu vairs otrreiz neapstiprina, jo šaubās, vai vajadzētu tolaik par nedrošu uzskatīto cirku celt tikt blīvi apbūvētā pilsētas daļā.

Aptuveni 1886. gadā pie jauna projekta strādā tolaik populārais Jānis Fridrihs Baumanis, pirmais akadēmiski izglītotais latviešu arhitekts. Arī Baumaņa projektu Rīgas būvvalde ar pirmo reizi neapstiprina, un atļaujas nama celtniecībai nav līdz pat 1888. gada oktobrim. Bet fakts paliek fakts – jaunā cirka atklāšana notiek tā paša gada 29. decembrī. Salamonskis savu cirku uzbūvēja bez atļaujas. Ne celtniecība, ne peripetijas ap jauno ēku vēl ne tuvu nebija beigušās, bet Rīgas cirka pirmā sezona, uz kuras izrādēm tiek saaicināti tolaik populārākie Eiropas mākslinieki, bija sākusies.

Ciemojies arī Rudais klauns

Starp citu, drīz vien cirka nams, kurā varēja satilpt līdz 1700 skatītājiem un kas tolaik bija pirmā masu atpūtai domātā modernā celtne pilsētā, tika izmantots arī citiem pasākumiem. 1890. gadā arēnā notika slavenā diriģenta Ernesta Vīgnera rīkotais koru koncerts; tieši te 1895. gadā rīdzinieki pirmo (pēc citas versijas – tomēr otro) reizi vēroja tā dēvētās kustīgās bildes, bet jau nākamajā gadā brāļi Ogists un Luijs Limjēri no Parīzes šeit izrādīja lielo brīnumu – pirmo kinofilmu.

Savukārt 1899. gadā, kā liecina senas afišas, Rīgas cirkā jau cienījamā vecumā ir viesojies leģendārais Rudā klauna izgudrotājs Toms Belings. Kaut atradu vairākas versijas par to, kā radās vēlāk tik populārais Rudā klauna tēls, man patīk Baltā klauna Rolando rakstītais. Toms Belings, kā jau daudzi angļi – rudmatis, bijis žokejs kādā cirkā Vācijā, kur arēnu uzkopuši paši cirka mākslinieki un paši arī, formās tērpušies, numuru izpildīšanas laikā stāvējuši pie izejas uz staļļiem. “Starpbrīdī šis Toms Belings, pēc sava numura uzvilcis uniformista tērpu, aizsnaudās aizkulisēs uz paklāja. Sākās programmas nākamā daļa. Manēžā vajadzēja izklāt paklāju. Gribēdami izjokot biedru, mākslinieki, nosmērējuši aizmigušā Toma seju ar sodrējiem, iecēla viņu ķerrā un kopā ar paklāju izveda spilgti apgaismotajā manēžā. Manēžas vidū ķerru apgāza. Toms Belings novēlās uz paklāja. Krītot viņš atmodās un izbrīnījies blenza apkārt. Viņš nekādi nevarēja apjēgt, kur īsti atrodas. Nošalca smiekli. Sapratis, ka ir kļuvis par ļauna apsmiekla upuri, rudais žokejs pūlējās izlikties, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis un pat sāka kopā ar pārējiem māksliniekiem atritināt manēžas paklāju. Bet, būdams vēl pusmiegā, Toms visu laiku klupa un krita. Smiekli zālē kļuva arvien skaļāki. Izmisumā Toms joza prom uz aizkulisēm. Skatītāji sajūsmā kliedza viņam nopakaļ: “August! August!” Vācijā toreiz tas nozīmēja apmēram to pašu, kas krieviski – Ivanuška muļķītis.” Viss beidzās ar to, ka cirka saimnieks, izdzirdis apmierinātās publikas piekrišanas saucienus, tūlīt uz vietas paaugstināja Tomam algu ar noteikumu, ka viņš manēžā katru dienu nospēlēs šādu pašu joku. Belinga panākumi bija tik lieli, ka jau nākamajā gadā rudie “augusti”, nokopējuši ne vien parūku, bet arī iesauku, parādījās desmitos citu cirku.

Tik aizraujošie cīkstoņu čempionāti

Katru gadu aprīlī Salamonska cirka dzīve pārvērtās, un ap to izvērtās pamatīga ažiotāža – sākās starptautiskais grieķu-romiešu cīņu čempionāts. Pirmo spēkavīru pulciņu Rīgā 19. gadsimta beigās esot nodibinājis jau Trofims Meiers. Tolaik dažādi cīņu veidi tika demonstrēti Berlīnē, Parīzē un Pēterburgā. Arī Salamonskis ieviesa cīņas sportu Rīgas cirka programmā. Sākumā sacensībām bija izteikti akadēmisks raksturs, vēlāk tās tika teatralizētas. Čempionāti pārņēma jauniešu prātus – pat Tīreļpurvā kauju starplaikos latviešu strēlnieki esot organizējuši sacensības blindāžu tuvumā (vismaz tā raksta Ģirts Dzenītis, grāmatas "Latviešu cirka vēstures lappuses" autors).

Čempionāti turpinājās arī 20.–30. gados. Un Andrejs Johansons apgalvo: “Varbūt tikai vēl viens vienīgs sporta notikums – Eiropas kausa fināls futbolā 1962. gadā, kur sastapās "Benfica" ar "Real Madrid" – ir manī modinājis tādu jūsmu, kā bērna acīm vērotās “čempionu” cīņas uz paklāja Rīgas cirkā.” Vieta ložā maksāja 3 latus un 50 santīmums, balkonā – pusotru latu, bet galerijā – 50 santīmus.

Čempionātā parasti piedalījās vismaz divpadsmit dažādu valstu cīkstoņi, tāpēc sacensības ilga astoņas nedēļas, un tās organizēja, vadīja un tiesāja Eduards Šloss-Knostenbergs, vidēja auguma vīrs vecumā ap sešdesmit gadiem. Visu gadu viņš sarakstījās ar pasaules slavenākajiem cīkstoņiem, un viņi tiešām brauca uz Rīgu. “Vakari iesākās ar cīkstoņu parādi un prezentāciju, un jau tad publika, kuras nekad netrūka, uz katru Šlosa nosaukto vārdu reaģēja vai nu ar aplausiem, vai svilpieniem un dobju rēkoņu,” atceras Johansons. “Cīkstoņi iedalījās noteiktos, skaidri atšķiramos tipos. Tur redzēja skaisto, proporcionālo, solido austrieti Štekeru – dāmu favorītu, kas arī aizgāja bojā nevis aiz kļūmes smagajā atlēta karjerā, bet gan kādas nelaimīgas mīlētājas noindēts; tur bija vijīgais un izmanīgais krievs Čehurins; melnu vilnu apaugušais, nesamērīgi resnais – laikam čehs – Karšs; pie kura uzdevumiem piederēja savus pretiniekus dauzīt un minūtēm ilgi mocīt dubultnelsonā. Parāde kulminēja brīdī, kad Šloss, balsi dramatiski kāpinādams, sauca: “Pasaules čempions – Jānis – Leskinovičs!” No latviešiem bez Lielā Jāņa, Leskinoviča, šajos čempionātos vēl labus panākumus guva arī Mazais Jānis – Polis. Interesentu pievilināšanai kalpoja arī kāds īsti spēcīgs čempions, kas slēpās aiz melnas vai zilas maskas, kuru noņēma pēc tam, kad viņu kāds galu galā uzvarēja.

Cīkstoņu čempionātus regulāri atspoguļoja laikraksti, par tiem runāja un strīdējās starplaikos, bet šovus apmeklēja ne tikai vienkāršā publika, žurnālisti un teātra mākslinieki, bet arī ne viens vien pazīstams vīrs – piemēram, Rīgas domes priekšsēdētājs, pilsētas galva un valdes locekļi baudīja tiesības par brīvu apmeklēt ne tikai operas un teātru izrādes, bet arī cirku. Saeimas deputāts, sociāldemokrāts Jūlijs Celms, pateicoties savai kaislībai pret stiprinieku cīņām, pat izvairījās no apcietināšanas pirms 1934. gada Ulmaņa apvērsuma naktī uz 15. maiju (pēc dažām dienām gan viņu arestēja), jo abi ar kolēģi Robertu Dukuru pēc Saeimas sēdes bija devušies uz cirku, lai mazliet paaurotu, atbalstot cīkstoņus.

Latvijas PSR Valsts cirks

Pēc okupācijas, 1940. gada rudenī Salamonska cirks tika nacionalizēts un pārdēvēts par Latvijas PSR Valsts cirku. Pēc Otrā pasaules kara tā darbība atsākās, bet lielākās pārmaiņas notika 50. gados, kad PSRS teritorijā esošie cirki tika iekļauti Vissavienības cirka apvienībā. Tā Rīgas cirks kļuva par vienu no padomju cirka konveijera posmiem – atsevišķo cirku kolektīvu pirmizrādes tika plānotas centralizēti pēc konveijera sistēmas. Mākslinieki brauca no pilsētas uz pilsētu, kamēr aproce noslēdzās un viņi atgriezās dzimtajā cirkā. Pa to laiku nereti bija pagājuši pieci un pat septiņi gadi... Bijusī gaisa akrobāte Lolita Lipinska kādā intervijā atceras: “Vissavienības cirka apvienībā jeb Sojuzgoscirk aģentūrā ietilpa visas PSRS stacionāro cirku ēkas, teltis, dzīvnieki, rekvizīti un profesionāli cirka mākslinieki, kuri bija uzskaitē Maskavā, Pušečnaja ielā 4. Aptuveni seši tūkstoši padomju cirka mākslinieku bija pakļauti vienai kadru daļai, no tiem trīs tūkstoši bija aktīvi strādājoši, bet pārējie slimoja, bija mēģinājumu periodā vai gaidīja bērnus. Pušečnaja ielā 4, otģel formirovaņija jeb plānošanas daļā bija liels galds, un uz tā esošajā grafikā pastāvīgi tika atzīmēta katra mākslinieka pašreizējā darbošanās vieta un viņa paredzamā uzstāšanās PSRS vai ārzemēs. Visiem PSRS cirka monopola māksliniekiem tarifikācijā bija jāiegūst atbilstīga kategorija, no kuras bija atkarīga arī viņu alga. Piemēram, 70. un 80. gados tā vidēji bija no 129 līdz 180 rubļiem mēnesī.”

Kāds būs jaunais cirks?

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Rīgas cirks nokļuva Latvijas Republikas Kultūras ministrijas paspārnē, un to līdz mūža beigām, 2007. gadam, vadīja Gunārs Katkēvičs, viena no ievērojamākajām Latvijas cirka personībām. Sācis 1964. gadā kā manēžas strādnieks, pēc tam Maskavā izmācījies cirka un estrādes mākslas skolā un vēlāk ilgus gadus kā gaisa vingrotājs kopā ar talantīgo partneri Tamāru Musinu apceļojis daudzas pasaules valstis. 1989. gadā viņš atvadījās no manēžas un kļuva par administratīvo darbinieku. 2007. gadā cirka vadību pārņēma Lolita Lipinska.

Līdz pat 2015. gadam viss bija pa vecam. Ik gadu Rīgas cirkā, kur tolaik bija vietas aptuveni 1100 skatītājiem, no septembra līdz maijam četras līdz sešas reizes nedēļā tika piedāvātas tradicionālā cirka izrādes. “Lielais riska šovs. Cirka dārgakmeņi. Ekstrēmi burvīgā Eiropa. Zvaigžņu salūts. Lāči nāk! Milzu jūras lauvas. Gigantiskais strūklaku šovs. Gigantiskie Indijas ziloņi....” aicinoši vēstīja afišas un ziņas presē.

Bet 2014. gadā kā lavīna pār Rīgas cirku nobruka problēmas. Viss sākās ar ziloņiem. Dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrība Dzīvnieku brīvība aprīlī aicināja Rīgas cirka vadību nekavējoties pārtraukt sadarbību ar cietsirdībā pret ziloņiem pieķerto dresētāju Larsu Hošleru, kas tāpēc bija atlaists no citiem Eiropas cirkiem. Piemēram, kādā videomateriālā bija redzams, kā Hošlers pat šova laikā ar rokā paslēptu āķi sit pa ziloņa jutīgajām vietām, lai panāktu pakļaušanos, savukārt cirka aizkulisēs visi trīs ziloņi – Sonja, Vana Mana un Deli – ik dienu daudzkārt sisti ar metāla āķi, slotu un dakšu, arī pa galvu un acīm. Rīgas cirka vadība noliedza nežēlīgu apiešanos pret ziloņiem. Bet Dzīvnieku brīvība sāka protesta akciju sēriju pie Rīgas cirka, dalīja skrejlapas ar aicinājumu neiet uz cirku, kurā izmanto dzīvniekus, un vāca parakstus petīcijai par dzīvnieku cirka izbeigšanu.

Izrādes ar citiem dzīvniekiem pagaidām turpinājās, bet Rīgas cirka problēmu loks auga plašumā. 2015. gadā Būvniecības valsts kontroles birojs Rīgas cirka ēku iekļāva bīstamo ēku sarakstā. Vēl kopš 90. gadiem dažādās tiesu institūcijās risinājās tiesāšanās par Rīgas cirka zemi un ēku. Peripetijās neiedziļināsimies, bet lielā mērā tieši tiesāšanās bija iemels, kāpēc cirka ēka tik ilgus gadus bija atstāta novārtā, jo Kultūras ministrija nevarēja tajā veikt kapitālieguldījumus. Rīgas cirka tagadējais radošais direktors Mārtiņš Ķibers stāsta, ka ēka pēdējo reizi piedzīvojusi kapitālo remontu 1954. gadā, turklāt vecajai fasādei Merķeļa ielas pusē tika piebūvēts pusstāvs, nenoskaidrojot, ka ēkas pamati to neatļauj. Pamazām sākās ēkas deformācija, un gadu laikā tās kreisā puse bija iegrimusi zemē par 20 centimetriem. “Kad nesen konservēja fasādes sienu, atklāja, ka zem arkām, kur veda iekšā zirgus, vispār nav pamatu”. Te nu jāatgādina, ka Salamonskis savu cirku cēla steigā un pat bez atļaujas...

Turpinājās arī protesti pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, bet cirka direktore Lolita Lipinska atkal un atkal atkārtoja, ka šāds aizliegums nozīmētu simtgadīgas mākslas nozares iznīcināšanu, ka Latvijas iedzīvotājiem vairs nebūs iespējams vērot ārzemju mākslinieku sniegumu un ka veiktā cirka apmeklētāju aptauja liecina – lielākā daļa vēlas cirkā vērot dzīvniekus. Tikmēr sabiedrības iniciatīvu portālā Mana balss bija sākta parakstu vākšana, lai aizliegtu savvaļas dzīvnieku sugu izmantošanu cirkā.

2016. gada februārī tika pieņemts lēmums, ka Rīgas cirka ēka nav droša ekspluatācijā un tūlīt slēdzama (cirks turpina darbību kā ceļojošais cirks). Martā prese rakstīja, ka cirka fasāde atdalījusies no ēkas un balstās pret trepēm. Oktobrī Zemkopības ministrija bija sagatavojusi likumprojektu par savvaļas dzīvnieku izmantošanas aizliegumu cirka izrādēs. Gada beigās bija skaidrs, ka tiks meklēts jauns cirka vadītājs. 2017. gada martā Saeimā tika iesniegta petīcija Par cilvēcīgu cirku ar vairāk nekā 26 000 parakstu. 28. martā darbu sāka Rīgas cirka jaunā vadītāja Ināra Kehre. Jūnijā Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja aizliegumu izmantot savvaļas sugu dzīvniekus atrakcijās un cirkā... Ir pienākusi jauna cirka ēra.

Tātad, kas mums ir tagad un ko varam gaidīt tuvākajā laikā? 2017. gada rudenī savu darbību sāka Rīgas cirka skola, kuras direktore Māra Pāvula ir laikmetīgā cirka pētniece ar sešu gadu stāžu akadēmiskajā vidē, četru gadu pieredzi cirka žurnālistikā un producēšanā. Rīgas cirks iestājās divās starptautiskās cirka organizācijās: Baltijas un Ziemeļvalstu cirka tīklā un Eiropas cirka un ielu mākslas tīklā Circostrada.

Ir pabeigti Rīgas cirka ēkas fasādes Merķeļa ielā 4 konservācijas un nostiprināšanas darbi, novērsta Būvniecības valsts kontroles biroja norādītā bīstamība (atgādinām, ka Rīgas cirka ēka ir valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis), norisinājies metu konkurss par Rīgas cirka vēsturiskās ēkas atjaunošanu un teritorijas attīstību, ko vērtēja starptautiska žūrija. Atjaunotajā Rīgas cirka kompleksā, kuru gan, visticamāk, sagaidīsim ne ātrāk kā pēc desmit gadiem,  noteikti būs saglabāta arēna, ar iespēju to transformēt kā uz 360, tā 180 grādiem, lai tajā varētu notikt gan dažāda veida cirka priekšnesumi, gan arī teātris, koncerti, mūzikli u. tml. Otra būtiska lieta būs black box zāle, par kuru pagaidām pārveidoti bijušie zirgu staļļi. Vēl būs vieta cirka skolai ar vairākām treniņu telpām un rezidenču mītne, kurp mākslinieki varēs sabraukt no dažādām valstīm un, tepat uz vietas dzīvojot, veidot savas programmas.

Viens uzvarētājs metu konkursā netika noskaidrots. Saskaņā ar starptautiskās žūrijas vērtējumu tika piešķirtas divas otrās un divas trešās vietas, kā arī četras veicināšanas balvas. Palūkojiet, kā varētu izskatīties mūsu Rīgas cirks nākotnē!

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.