Stāsts par Voldemāru Kalpiņu: LPSR ministrs, kurš padomju laikos atdzīvināja "Skroderdienas Silmačos"

Uzskata, ka Voldemārs Kalpiņš savas ministrēšanas laikā devis nenovērtējamu ieguldījumu padomju Latvijas kultūras norisēs, tādējādi netieši veicinot latviešu kultūras attīstību arī mūsdienās. Īpaši tas sakāms par kultūras mantojuma saglabāšanu un tautas mākslu visos tās žanros. Pateicoties viņa uzņēmībai un talantam, realizējās vērienīgi kultūras projekti. Turklāt tas notika latviešu nacionālai pašapziņai nelabvēlīgos apstākļos. Kalpiņa laikā sākās mākslinieciskās pašdarbības masveidīgs uzplaukums – dibinājās tautas deju ansambļi, etnogrāfiskās kopas un lietišķās mākslas studijas. Tas viss spilgti izpaudās etnogrāfisko ansambļu festivālos un tautas mākslas darinājumu gadatirgos. Jau vēlāk – Arvīda Pelšes un Augusta Vosa reakcijas gados – to vairs nevarēja apslāpēt, tikai daļēji kontrolēt.

Faktiskais kultūras dzīves vadītājs

Kad 1953. gada aprīlī izveidoja Kultūras ministriju un Voldemāru Kalpiņu iecēla par ministra pirmo vietnieku, viņš faktiski kļuva par republikas kultūras dzīves vadītāju. Kalpiņš bija labi izglītots, inteliģents un ar menedžera tvērienu. Turklāt viņam bija spēcīga aizmugure – toreizējais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis bija viņa māsas vīrs. Tomēr ne visiem patika Voldemāra Kalpiņa aktivitātes latviešu nacionālās pašapziņas veicināšanā. Tolaik viens no centīgākajiem rusifikācijas īstenotājiem bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs Arvīds Pelše, kurš sāka partijnieku rindu tīrīšanu, un Kalpiņam nācās atstāt savu amatu.  
1959. gada jūlijā Rīgā notika Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 7. plēnums, kurā izskatīja nacionālistiskās novirzes Latvijas kompartijas darbā. Šajā plēnumā vairāki Latvijas PSR vadītāji tika apsūdzēti buržuāziskajā nacionālismā un atbrīvoti no amatiem. Viņu vidū bija arī kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš, kuru gan neatbrīvoja uzreiz, bet vēlāk – 1961. gada beigās. Tolaik par galveno kritikas upuri kļuva Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs, kuru atcēla no amata un nosūtīja strādāt uz Krieviju par Vladimiras apgabala kinofikācijas pārvaldes priekšnieku.

Voldemārs Kalpiņš tika vērtēts kā pats inteliģentākais un talantīgākais no Eduarda Berklava laika nacionālkomunistiem. Nevar nepieminēt vēl kādu būtisku niansi, kas Kalpiņa tēlu padara manāmi pretrunīgu. Atšķirībā no Eduarda Berklava, kurš vēlāk kļuva par nesamierināmu padomju varas pretinieku un nacionālas kustības vadītāju, Kalpiņš savu komunistisko pārliecību saglabāja līdz pat mūža galam.

Ļauj atgriezties Skroderdienām Silmačos

Voldemārs Kalpiņš dzimis 1916. gada 19. februārī Smoļenskā, kur Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās bija devušies viņa vecāki Krišs un Elza Kalpiņi. Pēc diviem gadiem pasaulē nāca māsa Velta, pēc trijiem – brālis Paulis. Vecāki bija diezgan kreisi noskaņoti, viņu politiskie uzskati kļuva tuvi arī viņu bērniem.  
1920. gadā Kalpiņu ģimene atgriezās Latvijā – sākumā dzīvoja Liepājā, tad pārcēlās uz Talsiem. Voldemārs mācījās Talsu ģimnāzijā, 17 gadu vecumā iesaistījās Latvijas komunistu nelegālajā pagrīdes darbā. Viņam tika uzticēta Talsu rajona komjaunatnes organizācijas vadība. 1935. gadā par komunistisku proklamāciju izplatīšanu Voldemāru arestēja un uz trim gadiem iesēdināja Rīgas Centrālcietumā. Pēc atbrīvošanās no cietuma viņš dzīvoja un strādāja Rīgā.

Kad 1940. gadā Latvijā iebrauca padomju tanki un nomainījās valsts iekārta, Voldemārs Kalpiņš kļuva par Komunistiskās partijas laikraksta Cīņa atbildīgo sekretāru. Otrā pasaules kara laikā bija Sarkanās armijas frontes laikraksta Latviešu Strēlnieks žurnālists, pēc kara – laikraksta Cīņa redaktora vietnieks.

Vēlāk Kalpiņš uzņēmās nedēļraksta Literatūra un Māksla vadīšanu, 1952. gadā CK birojs viņu iecēla par Mākslas lietu pārvaldes priekšnieku. Kad 1953. gada aprīlī nodibinājās LPSR Kultūras ministrija, Voldemāru Kalpiņu apstiprināja par ministra pirmo vietnieku, vēlāk par – kultūras ministru.

Par būtisku atskaites punktu jaunajam laikmetam kultūras dzīvē uzskatāma Kalpiņa organizētā Latviešu mākslas un literatūras dekāde Maskavā 1955. gada decembrī. Tajā piedalījās ap 1000 cilvēku: Operas un baleta, Drāmas un Dailes teātris, Valsts koris un simfoniskais orķestris, tautas deju ansamblis Sakta, Latgales, Nīcas un Bārtas folkloras ansambļi, rakstnieki un tēlotājmākslinieki, solisti vokālisti un solisti mūziķi. Kur vien iespējams, notika sacensības par tiesībām piedalīties lielās formas uzvedumos, profesionāļus papildināja labākie pašdarbības kolektīvi. Tas bija pasākums, kurā pārliecinoši tika demonstrēts Latvijas kultūras augsti profesionālais un mākslinieciskais sniegums. Vēlāk oficiāli akceptēto dekādi Kalpiņš izmantoja par pamatu latviskās kultūras tālākajai attīstībai.

Viņa laikā uzbūvēja vasaras koncertzāli Dzintaros, uzcēla Mežaparka estrādi dziesmu svētkiem – agrāk tie notika Esplanādē aiz Mākslas muzeja. Viņa laikā sāka būvēt Kinostudijas ēku, kuru nodeva ekspluatācijā, kad par kultūras ministru jau bija kļuvis Vladimirs Kaupužs.

Kalpiņa laiks ministrijā bija nozīmīgs republikas teātriem, kuri atguva latviešu dramaturģijas klasiku. Pirms tam uz skatuves bija neiedomājami uzvest, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa darbu "Skroderdienas Silmačos", jo tajā kultūru uzraugošie boļševiki saskatīja budžu mājas idealizāciju. Repertuārā atgriezās arī Ādolfs Alunāns, tika izvērsta tautas teātru un citu pašdarbības kolektīvu darbība ne tikai Latvijas pilsētās, bet arī laukos.

Rihards Vāgners, "Braki" un "Sprīdīši"

Teātru un operu repertuārs Staļina laikā bija stipri ierobežots, piemēram, uz padomju skatuvēm nedrīkstēja uzvest Riharda Vāgnera darbus, jo šo komponistu bija iecienījis Ādolfs Hitlers. Tomēr Kalpiņš panāca, ka Rīga kļuva par pirmo vietu pēckara Padomju Savienībā, kur uzveda Riharda Vāgnera operu. Tas bija spožais Tanheizera iestudējums 1956. gadā ar Žermēnu Heini-Vāgneri un Artūru Frinbergu galvenajās lomās.

Kalpiņš bija pietiekami drosmīgs, un 1957. gadā panāca Mārtiņa Zīverta Āksta iestudējumu Akadēmiskajā Drāmas teātrī un gadu vēlāk – Minhauzena precības Dailes teātrī. Zīverts bija trimdas rakstnieks, tolaik viņa lugas bija aizliegtas.

Neiztika arī bez skandāliem. Pamatīgs tracis izcēlās 1957. gadā, kad Kalpiņš avīzē Literatūra un Māksla apcerēja literatūras mantojuma pārskatīšanu un ieminējās par Andrieva Niedras Līduma dūmos izdošanu. Tolaik Niedra skaitījās persona non grata, un Kalpiņa ierosinājums tika uzlūkots kā bezkaunīgs izlēciens.   

Ministra iniciatīvai jāpieskaita vēl viens Latvijas kultūras vēsturē iegājis pasākums – Latgales kultūras nedēļas organizēšana Rīgā 1958. gada decembrī. Tolaik tas bija īpaši svarīgi, jo klīda runas par Latgales pievienošanu Baltkrievijai. Tāpēc bija nepieciešams skaidri un nepārprotami demonstrēt Latgales piederību Latvijai. Tolaik Rīgā ieradās vairāk nekā 500 dalībnieku no Latgales: kori, deju kolektīvi, simfoniskie un tautas instrumentu orķestri, etnogrāfiskie ansambļi, dziedātāji, vokālie ansambļi, daiļlasītāji, dramatiskie kolektīvi un tēlotājas mākslas meistari.

Vēlāk Rēzeknē atvēra Lietišķās mākslas vidusskolas filiāli, kas drīz vien kļuva par patstāvīgu mācību iestādi. Pateicoties ministra uzstājībai, drīz vien Latgales keramiķiem piešķīra tautas daiļamata meistaru statusu.

Vietā izcelt Kalpiņa inspirēto memoriālo muzeju atmodu, kas sākās viņa ministrēšanas laikā un turpinājās, kad viņš bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors. Šajā laikā tapa Raiņa "Jasmuiža" un vasarnīca Majoros, Annas Brigaderes "Sprīdīši", Rūdolfa Blaumaņa "Braki", Eduarda Veidenbauma "Kalāči", Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna "Jāņaskola". Durvis apmeklētājiem vēra brāļu Kaudzīšu "Kalna Kaibēni", Jāņa Jaunsudrabiņa "Riekstiņi", Friča Bārdas "Rumbiņi" un Druvienas Vecā skola.

Voldemārs Kalpiņš ilgus gadus bija Tenisa federācijas priekšsēdētājs. Viņš parūpējās, lai Mežaparkā izveidotu modernu tenisa bāzi. Iekštelpu sienu apgleznošanai tika uzaicināts mākslinieks Kurts Fridrihsons, kura gleznojumi bija pirmais publiski pieejamais absolūti abstraktais mākslas darbs. Tolaik tas izskatījās ļoti avangardistiski, bet sešdesmito gadu pirmajā pusē, kad sākās tā saukto formālistu vajāšanas, Fridrihsona gleznojumus aizkrāsoja.

Melnā žaketē, strīpanās biksēs

Voldemārs Kalpiņš bija precēts vīrs, viņa sieva bija žurnāliste un literāte Vera Kacena, ar kuru viņš iepazinās 1942. gadā, kad kopīgi strādāja frontes laikraksta Latviešu Strēlnieks redakcijā. 1946. gadā Veru kā jaunu prozaiķi uzņēma Rakstnieku savienībā, viņas apraksti un stāsti ik pa laikam tika publicēti Cīņā, Karogā un citos izdevumos.

Voldemārs un viņa sieva Vera bija bezbērnu pāris, par viņu ģimenes centru, ja tā var izteikties, kļuva Boloņas suns, kuru kādā jubilejā Kalpiņam uzdāvināja aktrise Vera Singajevska.  
Ministra laikabiedri raksturoja Kalpiņu kā staltu un izskatīgu vīrieti, kurš bez lielas cenšanās spējis apburt daiļo dzimumu un tajā paša laikā – ieturēt elegantu distanci. Kalpiņš bija džentlmenis, kura stājā un uzvedībā nebija nekā no stīvā un samocītā padomju funkcionāra. Viņš drīzāk līdzinājās dekadentiskam inteliģentam – vienmēr bija labi apģērbies, šarmants un iznesīgs. Tā vien šķita, ka Kalpiņš ar savu melno žaketi un strīpainām biksēm ir gluži vai izkāpis no pirmskara laiku buržuāziskās Latvijas.

Kā apliecina zinātāji, viņš bijis lielisks orators un suģestējošs stāstnieks. Cilvēks ar aizraujošām idejām un lielu vērienu. Viņš reizēm mēdza teikt: “Nabadzības dēļ jau neiesim lepnību zaudēt!”

Kaut arī uzvārdā Kalpiņš, viņš nepavisam nebija ar kalpa iezīmēm. Drīzāk otrādi – viens otrs Kalpiņam pārmeta kundziskumu un vīzdegunību. Turklāt, ja gribēja, spēja ātri aizvainot cilvēku – pietiekami gudrs un attapīgs, lai momentāni trāpītu sāpīgā vietā.

Kalpiņš skaitījās arī ārlietu ministrs, kas vērtējams kā dekoratīvi butaforisks amats, jo nekādas ārpolitikas Latvijas padomju republikai nebija. Lai vai kā – citu republiku un ārvalstu viesus vajadzēja uzņemt, un Kalpiņš ar šo uzdevumu teicami tika galā. Viņš labprāt pildīja reprezentācijas funkcijas un organizēja ārzemju kultūras skates. Viņa vadībā notika Rumānijas, Čehoslovākijas un Vācijas Demokrātiskās Republikas kultūras dekādes, kur bija jāiegulda liels darbs.

Kalpiņš bija īstais vīrs prezentācijas pasākumiem. No viņa izstaroja inteliģence – to nereti atzīmēja arī daudzie ministrijas viesi kā no PSRS, tā ārvalstīm. Kalpiņš bija viens no retajiem republikas spices vīriem, kas uzstājās bez iepriekš uzrakstīta teksta. Turklāt vienlīdz labi to darīja gan latviešu, gan krievu valodā. Pieņemot citu republiku un ārvalstu viesus, stāstīja par Latvijas kultūras attīstību un nereti komentēja republikā ražotās kinofilmas. Tolaik bija pieņemts gan Kultūras, gan Ārlietu ministrijas viesiem demonstrēt republikā ražotās mākslas un it sevišķi – dokumentālās filmas.

Nacionālistiska rakstura kļūdas

Negaisa mākoņi ap Kalpiņu savilkās piecdesmito gadu beigās, kad sākās Arvīda Pelšes rīkotā kampaņa pret nacionālkomunistiem. Tas bija laiks, kad daudzi zaudēja amatus, taču Kalpiņam izdevās noturēties ministra amatā, jo publiski nožēloja savas kļūdas. Publikācijā laikrakstā Cīņa Kalpiņš atzina par nepareizu savu agrāko nostāju latviešu kultūras mantojuma izvērtēšanā un nožēloja savu kļūdīšanos. Tā bija nepārprotama grēkošana pret savu sirdsapziņu un iztapšana Pelšem, taču vienīgais veids, lai paliktu ministra amatā. Tas gan nebija uz ilgu laiku – 1961. gada 2. decembrī viņu tik un tā atbrīvoja no kultūras ministra pienākumiem.

Kā stāsta zinātāji, viens no Kalpiņa nomešanas organizētājiem bijis laikraksta Cīņa galvenais redaktors Ilmārs Īverts, kurš pats gribējis būt kultūras ministrs. Taču galvenais noņēmējs, ja tā var izteikties, bija Arvīds Pelše, kurš tobrīd bija LKP CK pirmais sekretārs, tātad – pirmais cilvēks republikā. Kalpiņam tika pārmests, ka viņš republikas presē publicējis aplamus, politiski kaitīgus rakstus par literatūras un mākslas jautājumiem. Šie raksti tikuši pārpublicēti un slavināti latviešu trimdas avīzēs. Viņš pieļāvis nopietnus trūkumus, kas radījuši nacionālu aprobežotību un noslēgtību. Vēl tika pieminēts viņa sievas Veras Kalpiņas raksts Literatūrā un Mākslā, kurā viņa iestājās pret Pļaviņu HES celtniecību un Staburaga applūdināšanu. Kalpiņš ar sievu tika ieskaitīti Latvijas industrializācijas un elektrifikācijas pretinieku rindās un nosodīti. Ministram arī pārmeta organizēto Latgales kultūras nedēļu, kas it kā bijis nacionālistisks pasākums.

Kompartijas Centrālkomitejas biroja 1961. gada 2. decembra lēmumā bija rakstīts: “Atbrīvot b. Kalpiņu Voldemāru Kriša d. no Latvijas PSR kultūras ministra un Latvijas PSR ārlietu ministra pienākumiem par pieļautajām buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām, nopietniem trūkumiem kultūras iestāžu praktiskajā vadībā un darbībā un šo trūkumu nenovēršanu.”
Atbrīvošana no amata nebija vienīgais sods, Kalpiņš vēl saņēma stingro rājienu, brīdinājumu un ierakstu partijas dokumentos. Viņam aizejot, par kultūras ministru tika iecelts toreizējais Operas un baleta teātra direktors, mūzikas zinātnieks Vladimirs Kaupužs, kurš ministrēja līdz pat 1986. gadam.   

Atbrīvots no kultūras ministra amata pienākumiem, Voldemārs Kalpiņš kļuva par Raiņa Valsts literatūras muzeja direktoru. Jaunais un negaidītais darbs Kalpiņam gāja pie sirds, un savu organizatora talantu viņš lika lietā, lai radītu vairākus memoriālos muzejus. Kalpiņa nopelnu sarakstā iekļaujama arī Eduarda Smiļģa Teātra muzeja izveidošana. Septiņdesmitajos gados kultūrvēsturiskais nams nez kāpēc bija nonācis PSRS uzņēmuma Zapadnaja riba pārvaldībā, laika gaitā to izdemolēja un aizlaida postā. Kopā ar toreizējo Augstākās padomes deputāti, LPSR Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju aktrisi Lidiju Freimani viņam izdevās pārņemt Smiļģa māju, restaurēt un iekārtot Teātra muzeju. Kad 1982. gadā Kalpiņš aizgāja pensijā, viņš turpināja būt sabiedriski aktīvs – bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Viļa Lāča memoriālajā muzejā Mežaparkā.

Nepieveiktais komunists

Par Voldemāra Kalpiņa nostāju Atmodas laikā iespējams sīkāk uzzināt literatūrzinātnieka Andreja Grāpja sastādītajā grāmatā Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks. Kā liecina Kalpiņa ieraksti dienasgrāmatā, viņam nebija pieņemama ne ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pirmās deportācijas atceres dienā 14. jūnijā, ne mītiņi 23. augustā, pieminot noziedzīgo Molotova-Ribentropa paktu. Viņš nopēla radošo savienību plēnumu, īpaši Mavriku Vulfsonu, kas pirmais atklāti pateica, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Piezīmes par Tautas frontes kongresu Kalpiņš noslēdza ar teikumu: “Redzēs, ar ko tā šļura beigsies!”

Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka neapdraudēts savā dzīvē juties tikai trīspadsmit gadus – no 1946. līdz 1959. gadam, bet pārējā laikā uzskatīts par režīma idejisko pretinieku. Boļševikiem viņš bija nepiebeigts buržuāziskais nacionālists, bet brīvās Latvijas nacionālajiem spēkiem – nepieveikts komunists.  
Kinorežisors Jānis Streičs savās atmiņās raksta, ka viņš Kalpiņu saticis jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad Kinematogrāfistu savienības telpās notikusi Jaungada sagaidīšana. “Savārdzis, izdilis viņš pārvietojās ar spieķa palīdzību, likās, cilvēks tikko turas kājās, tomēr sejā bija smaids, pats – vēlīgs pret visiem. Mēs sākām sarunāties, un es izteicu pateicību par to, ko viņš savā mūžā mūsu visu labā darījis. Kad teicu, ka nu, lūk, ir piepildījies tas, pēc kā mēs visi esam tiekušies, viņš paskatījās uz mani ar mīļu smaidu: “Jūs kļūdāties. Jūs mani turat par to, kas es neesmu. Es esmu komunists. Es visu mūžu tāds esmu bijis un nomiršu kā tāds.” Pēc tādas atbildes Streičs bijis ārkārtīgi samulsis. “Ko man atbildēt? Un tikai mūsu sarunas beigās es sapratu, ka Kalpiņš komunismu uztver kā Kristus mācību, un manī radās pārliecība, ka šis vīrs tiešām ir liels ideālists un tīrs komunists – tāds pats kā Ojārs Vācietis.”

Krietni skarbāks savos izteikumos bija Kalpiņa bijušais kolēģis Eduards Berklavs: “Esmu pārliecināts, ka Voldemārs Kalpiņš pieder pie tiem cilvēkiem, kuri līdzīgi mazizglītotajām vecajām boļševicēm nespēj iet līdzi dzīvei, izprast to, augt, mainīties. Tikai tā var izskaidrot viņa palikšanu prokomunistiskās un prokrieviskās pozīcijās ārpus sabiedriski politiskajiem procesiem, kas noritēja pēdējos piecos sešos gados. To nevar attaisnot arī ar vājo veselību.”

1994. gads Kalpiņa dzīvē iezīmējās ar nepatīkamu pavērsienu – viņam nācās atstāt plašo dzīvokli Elizabetes ielā, kur bija nodzīvots pusgadsimts, un pārcelties uz divistabu dzīvokli Ropažu ielā. Pārcelšanās dēļ Kalpiņš bija spiests likvidēt savu milzīgo bibliotēku un arī gleznas īsti nebija kur likt, tās tika atstutētas pret bufeti.

Dzīves nogalē viņš bija iecerējis izdot grāmatu par Vili Lāci, ar kuru bija izveidojušās tuvas un draudzīgas attiecības. Iecerētā grāmata balstījās uz abu savstarpējām sarunām – tās viņš bija rakstījis daudzu gadu garumā, bet nebija līdz galam pabeidzis. Tomēr vēlāk Kalpiņš pārdomāja un 1994. gadā 7. septembrī iznīcināja manuskriptu. Viņš pauda uzskatu, ka jaunajos laikos šāda grāmata nav vajadzīga. Bijušais kultūras ministrs devās mūžībā 1995. gada 11. februārī, apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.

Ja vēlies uzzināt par sievietēm Latvijas cietumos pirmās brīvvalsts laikā, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.