Padomju "jaunās Rīgas" leģendārie tirdzniecības monstri: Mēbeļu nams un veikals "Minska"

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Latvijas galvaspilsētas pilsētplānošanas nākotnes vīzijas dokumentos bija ierakstīts, ka pakāpeniski Rīgas “administratīvo centru” jāpārvieto no pilsētas centra uz Purvciemu, lai tādējādi atslogotu galvaspilsētas centrālo daļu, it sevišķi Vecrīgu. Šajos gados arī notika šī mikrorajona celtniecība, kuram pēc Rīgas plānotāju ieceres it nebūt nevajadzēja būt vienam no “pelēkajiem guļamrajoniem”, kā tas daudzu ieskatā ir šodien.

Pēc šodienas kritērijiem Purvciema arhitektūru un iekārtojumu varētu nosaukt par “pelēku”, bet padomju laikmeta stagnācijas gados tā izbūvē ielika padomju laikmetīgākās un modernākās idejas. Par to, ka Purvciemam jākļūst par elitāru un ērti sasniedzamu padomju Rīgas rajonu, liecināja kaut vai tas, ka tur pirmo reizi 1985. gadā Rīgā uzbūvēja pirmās vienlaiduma monolītā dzelzsbetona 18 stāvu torņa tipa ēkas, kuras tautā to izskata dēļ iesauca par kukurūzas vālītēm jeb kukuružņicām (ēkas tapa celtas pēc adaptēta Francijā izstrādāta projekta), tika atklāts tolaik pilsētā populārs šašliku restorāns ar iebūvētu ūdenskritumu, paredzēja uz Purvciemu palaist tramvaju (par nerealizēto ieceri joprojām atgādina uz Zemitāna tilta brauktuves iebūvētās tramvaja sliedes). Par īpašiem Purvciema pievilcības punktiem kļuva lielie tirdzniecības centri – Mēbeļu nams un veikals “Minska”.

Gāja gadi, mainījās politiskās iekārtas un ideja par to, ka Rīgas izpildkomitejas un citas padomju iestādes varētu pārcelt uz padomju “jauno Rīgu”, izplēnēja. Arī savu prestižā rajona nosaukumu Purvciems nomainīja uz “pelēcīgs guļamrajons”. Kādreiz ne tikai Latvijas PSR, bet arī citās padomju republikās par prestižiem sauktie tirdzniecības centri kļuva par vieniem no daudzajiem un šodien ne tiem modernākajiem. Arī cilvēki, kā tas bija padomju deficīta un blata laikā, pie tiem vairs nedrūzmējas milzīgās rindas jau agrā rīta stundā vai pat naktī. Tomēr gan Mēbeļu namam, gan veikalam “Minska” ir savi īpašie stāsti.

Tautu draudzības veikals “Minska”

Padomju laikā Rīgas mikrorajonos viens pēc otra tapa tolaik moderni pārtikas lielveikali, kas tika nosaukti Latvijas PSR kaimiņrepubliku galvaspilsētu un sociālistiskās “vienības” valstu sadraudzības pilsētu vārdos – “Tallina”, “Viļņa”, “Ščecina”, “Ruse”. Viens no tādiem bija Nīcgales ielā 1975. gadā novembrī atklātais veikals “Minska”, kuram padomju deficīta nomāktajiem pilsoņiem vajadzēja atgādināt arī par padomju tautu nesatricināmo proletārisko vienotību. Starp citu, Minskā par to joprojām atgādina šai tautu draudzības veikalu būvniecības bumā uzceltais veikals “Rīga”, pie kura pērn izvērtās asi protesti pret Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko režīmu.

Veikals “Minska” bija pirmais tolaik Rīgā atvērtais tirdzniecības centrs jeb lielveikals mūsdienu izpratnē. Cilvēks paņēma ratiņus vai groziņu un klīda pa plašo tirdzniecības zāli, meklēdams iekāroto preci. Tolaik gan attiecīgais pārtikas produkts nebija vis jāmeklē noslēpts no pārpilnības lūstošu preču plauktu biezoknī, bet gan bija jāgrābj un jāķer “izsviestā” ēdmaņa.

Veikala "Minska" atklāšana (padomju Latvijas kinohronika):

Savukārt “trakajos deviņdesmitajos” “Minska” biezāk vīdēja nevis biznesa vai tirgus ziņās, bet gan kriminālhronikā. Pie veikala brutāli ārdīja nost konkurentu uzstādītos tirdzniecības kioskus, dega un spridzināja automašīnas, notika tiesvedības par veikala privatizāciju. Viss pamazām nomierinājās un tagad tirdzniecības centrā jau daudzus gadus darbojas supermārkets “Rimi”.

“Minska” bija savulaik lielākais un modernākais veikals. 1975. gada novembrī ziņu aģentūra “Latinform” izplatīja materiālu, ko nodrukāju teju visās Latvijas avīzēs – sākot no Krāslavas “Zarja Kommuņizma” un beidzot ar Kuldīgas “Padomju Dzimteni”:

“Rīgas jaunajā dzīvojamo namu masīvā Purvciemā pirmos pircējus uzņēmis republikas lielākais pārtikas preču veikals - pašapkalpošanās universālveikals “Minska”. Tā tirdzniecības zāles platība ir 1200 kvadrātmetru. Vienā dienā šeit var iepirkties līdz 15 tūkstošiem cilvēku.

Pašapkalpošanās universālveikalā “zem viena jumta” var dabūt vairāk nekā tūkstoš dažādu nosaukumu pārtikas preces. Savu produkciju plašā sortimentā šeit piegādājuši pilsētas pārtikas rūpniecības lielākie uzņēmumi. Te var iegādāties arī pirmās nepieciešamības rūpniecības preces.

Projektētāji un celtnieki parūpējušies par maksimālām ērtībām tiklab pircējiem, kā arī tirdzniecības darbiniekiem. Preču iepriekšējā iesvēršana dod iespēju ātri izvēlēties vajadzīgos produktus. Viens no pašapkalpošanās universālveikala “Minska” jaunumiem ir pašiem savs fasēšanas cehs. Aiz stiklotas sienas veikala apmeklētāju acu priekšā fasē dārzeņus un gaļu, sieru un desas, kā arī konditorejas izstrādājumus.

Padomju laikā pie veikala "Minska" veidojās garumgaras rindas:

Tirdzniecības zāle apgādāta ar visjaunāko Padomju Savienībā un ārzemēs ražoto tirdzniecības tehnikas iekārtu. Produktu glabāšanai uzstādītas 11 saldēšanas līnijas. Jaunums ir arī elektroniskie kases aparāti. To uzdevums ir ne vien izsniegt čeku, bet arī “sekot” preču kustībai. Jebkurā brīdī var saņemt informāciju: cik un kādas preces pārdotas, kāda ir ieņēmumu summa. Ar elektronisko skaitļošanas mašīnu apstrādātas ziņas sniedz precīzu ainu par pircēju pieprasījumu, rāda, cik daudz veikalā ir attiecīgo preču.

Jaunajā pašapkalpošanās universālveikalā savdabīgi izkārtots apgādes dienestu darbs. Veikalam nav pagrabtelpu. Visas noliktavas, kuru platība ir 1700 kvadrātmetru, atrodas vienā līmenī ar tirdzniecības zāli. Tādējādi ievērojami atvieglināta preču transportēšana. Lielāko daļu preču, tai skaitā dārzeņus, novieto konteineros un ar speciāliem ratiņiem nogādā noliktavā vai tirdzniecības zālē.

Lai sekmētu precīzu tirdzniecības organizāciju, “Minskā” samontēta televīzijas iekārta. Piecas televīzijas kameras nodrošina ātrus sakarus ar jebkuru tirdzniecības zāles iecirkni un palīdz kontrolēt darbu.

Republikas lielākajā pārtikas preču veikalā strādā 150 cilvēku. Interesanti, ka viņu vidū nav neviena pārdevēja. Pašapkalpošanās universālveikalā “Minska” darbinieku galvenās profesijas ir kontrolieris konsultants, kontrolieris kasieris, fasētājs un preču novietotājs.

Līdz ar jaunā pašapkalpošanās universālveikala atklāšanu republika izpildījusi piecgades direktīvās paredzētos uzdevumus tirdzniecības platību pieauguma ziņā”.

Šodien gan, meklējot “Google” informāciju par Purvciema “Minsku”, izlec visnotaļ neiedvesmojošs tā raksturojums, kas neliecina par šī veikala kādreizējo varenību: “Neliels tirdzniecības centrs ar vairākiem veikaliem un pakalpojumu sniedzējiem, kurā dominē ķēžu lielveikals”.

Tipisks padomju laika tirdzniecības centra paraugs – Mēbeļu nams

Par vienu no padomjlaika labklājības simboliem Latvijas PSR galvaspilsētā vajadzēja kalpot Mēbeļu namam – Baltijā lielākajam mēbeļu veikalam. Protams, situācija, kāda bija pirms vairākiem gadu desmitiem, no šodienas realitātes krasi atšķiras.

Pirmām kārtām, tirdzniecības zāles vairs nav kā padomju rūpniecības tautas sasniegumu izstāžu ekspozīcijas – visu redzamo var arī nopirkt un vairs nakts melnumā nav jāpierakstās vairāku mēnešu gaidīšanas rindā, lai nopirktu kādu dīvainu vai virtuves skapīti.

Otrām kārtām, nu Mēbeļu nama tirdzniecības platība “izstiepusies” kvartāla plašumā, jo mēbeles un interjera priekšmetus piedāvā arī ap Mēbeļu namu un ielas pretējā pusē atvērtās citas tirgotavas.

Trešām kārtām, kopš neatkarīgajā Latvijā sākuši darboties tādas mājlietu veikalu ķēdes kā “Jysk”, “Ikea”, “Mājai un Dārzam” un citas, Mēbeļu nama dominante pazudusi, tomēr savu šarmu tas saglabā.

Mēbeļu nams jau teju četrus gadus desmitus (šogad tas svinēs savu 40. dzimšanas dienu) aicina pircējus. Šobrīd gan tas pandēmijas dēļ tik plaši savas durvis, kā vēl pavisam nesen, never, bet gan jau šis “nogaidīšanas laiks” beigsies un atkal Rīgas lielākā mikrorajona iedzīvotāji pēc skapjiem un gultām varēs brīvi doties uz Mēbeļu namu Dzelzavas ielā, kurš gan savulaik tapa ilgi un mokoši. Namu sāka celt 1976. gada rudenī, bet atklāja tikai pēc pieciem gadiem – 1981. gada vasarā.

Mēbeļu nama atklāšana (padomju Latvijas kinohronika):

Par tā atklāšanu tā laika avīzēs rakstīja: “Rīgas jaunajā mikrorajonā Purvciemā atvērts Baltijas republiku lielākais specializētais tirdzniecības uzņēmums - Mēbeļu nams. Četrās tirdzniecības un divās izstāžu zālēs pircēji atradīs visu, kas nepieciešams sadzīves ērtību radīšanai. Te ir gan galdi un ledusskapji, gan skapji un paklāji, gan klavieres un puķu vāzes, gan mēbeļu iekārtas vienai istabai un komplekti visam dzīvoklim”.

Ka tā celtniecība gāja kā pa celmiem liecina 1980. gada 30. oktobrī “Rīgas Balsī” publicētais raksta “Darbs Mēbeļu nama būvlaukumā nav ritmisks”, kas vēsta, ka ne īpaši labi sokas ar Rīgas darbaļaužu 1980. gada sociālistiskajās saistībās ierakstītā: “Paredzēts pirms termiņa pabeigt Mēbeļu nama celtniecību” izpildi. Jaunceļamā Mēbeļu nama direktors J. Šebuņins sūkstas:

“Daudzi darba kolektīvi sen apkopojuši sava darba rezultātus trijos ceturkšņos. Bet ko celtnieki paveikuši šajā laikposmā Mēbeļu nama būvlaukumā? No ieplānotajiem 880 000 rubļu kapitālieguldījumu apgūti tikai 395 000 rubļu. Šie skaitļi liecina, ka celtnieki neizpilda svarīgu punktu sociālistiskajās saistībās, ko šim gadam pieņēmuši Rīgas darbaļaudis. Tāpēc jau vasarā radās termins - Mēbeļu nama tā dēvētais nododamais komplekss. Citiem vārdiem, šogad jānodod tikai daļa ēkas, nevis viss objekts, kā tas rakstīts sociālistiskajās saistībās.

Galvenā līgumorganizācija - Rīgas celtniecības tresta 60. celtniecības pārvalde ar lielu nosebojumu sāka būvēt šķērssienas, likt durvis, uzkarināmos griestus, bet vasarā no turienes namdarus pārcēla uz citu objektu. Aizvadītajā periodā Mēbeļu nama būvlaukumā vidēji strādāja tikai 25 līdz 30 cilvēki no 60. celtniecības pārvaldes, lai gan darbu fronte un nepieciešamie materiāli (alumīnijs un cits metāls, organiskā stikla lukturi, dēļi) būvlaukumā bija.

Tīklveida grafikus joprojām neievēro arī pakļautās līgumorganizācijas. Radies pārkāpumu apburtais loks. Sakarā ar to, ka sanitārie tehniķi par vairākiem mēnešiem aizkavēja kaloriferu uzstādīšanu, ventilācijas sistēmu licēji nevarēja montēt un noregulēt ventilācijas iekārtu, bet 60. celtniecības pārvalde likt uzkarināmos griestus. Tātad arī elektriķiem nav iespējas uzstādīt gaismas ķermeņus, bet montētājiem stāties pie automātikas noregulēšanas. Vārdu sakot, Mēbeļu nama būvlaukumā darbs nav ritmisks”.

Tomēr jau pēc gada pēc arhitektu Raimijas Lubovičas un Sergeja Luboviča projekta celtais Mēbeļu nams beigu galos bija padomju Rīgas rota, ar ko visi lepojās bez gala. Arhitektūra un vizuālais risinājums atšķīrās no padomju vienveidīguma, par ko liecina ieraksti tā laika enciklopēdijās:

“Mēbeļu nama centrā ir novietota ekspozīcija, ap kuru izveidots vertikāls transporta mezgls, ap ko grupējas sešas tirdzniecības zāles. Mēbeļu nama apdarē izmantots gaišs apmetums un tumši brūnas keramikas flīzes vertikālās joslās, kas akcentē ēkas tehtoniku. Ansambli ielu krustojumā vēl vairāk izceļ dekoratīvs pilons ar firmas zīmi”.

Vārdu sakot, Mēbeļu nams ir padomju laika tirdzniecības centra paraugs. Turklāt pretēji daudziem citiem padomju laika tirdzniecības centriem, tas nav laika gaitā pārveidots un savu sākotnējo funkciju – mēbeļu tirdzniecība - saglabājis līdz šodienai. 

Mēbeļu nama būvniecība Latvijas arhitektūras vēsturē ierakstīta arī ar ko vēl nebijušu. Pirmo reizi pauspapīra standarta lielums neļāva arhitektiem uzrasēt visu ēkas stāva plānu. Vajadzēja to sadalīt pa fragmentiem. Tāpat līdz ar Mēbeļu nama uzsliešanu pirmo reizi Padomju Savienībā tika radīts specializēta veikala projekts, kuram bija 8000 kvadrātmetru lielas tirdzniecības platības. Tālaika presē jauno veikalu uzteica:

“Uzskatāmības labad piemetināsim, ka 12 Rīgas mēbeļu veikalu visa tirdzniecības platība ir 1 997 kvadrātmetri”. Tātad, Mēbeļu nams bija tiem laikiem kaut kas grandiozs!

Kukurūzas vālītes un Ķīnas mūris

Bet ar lielu tirdzniecības centru uzbūvēšanu nepietika – padomju “jaunajā Rīgā” vajadzēja arī lielas dzīvojamās mājas. Un tās tapa, tautā iegūstot visai eksotiskus apzīmējumus vai palamas – Ķīnas mūris, Kremļa siena un kukuruzņicas jeb kukurūzas vālītes. Pēdējās, pēc franču projekta uzbūvētās divas augststāvenes, gan purvciemieši mēģināja atbrīvot no padomu terminoloģijas un sāka arī dēvēt par “Ādamu un Ievu”.

Īpaši visā šajā plejādē izceļas necilā paskata, bet milzīgā apjoma dzelzsbetona dzīvojamā ēka Dzelzavas ielā. To pat var dēvēt par lielāko dzīvojamo ēku Rīgā, kaut gan īsti korekti tas nav, jo katrai nama sekcijai dots savs numurs – Dzelzavas iela 23., 25., 35. un 37.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados lielos tempos notika jaunā Rīgas mikrorajona – Purvciema celtniecība. Agrāko kūdras purva, viensētu apbūves un dārzniecības teritoriju bija plānots izveidot par sociālistiskās Rīgas paraugrajonu, uz kuru pārceltos arī daļa no pilsētas administratīvā centra. Grandiozā ideja neīstenojās. Tomēr nu Purvciems ir visblīvāk apdzīvotā Latvijas galvaspilsētas apkaime.

Intensīvā Purvciema apbūve sākās ar lielo daudzstāvu dzīvojamo namu būvi. Gar Purvciema maģistrālēm tika izvietotas deviņu stāvu daudzsekciju ēkas. Ķīnas mūris ar vairāk nekā 700 dzīvokļiem atrodas Dzelzavas ielā no Vaidavas līdz Stirnu ielai, bet Kremļa siena Dzelzavas ielā no Gunāra Astras (padomju laikā – Arvīda Pelšes) līdz Ilūkstes ielai). Kremļa siena savu iesauku ieguva tādēļ, ka uz tās ugunsmūra iepretim Mēbeļu namam bija liels tālaika PSRS līdera Leonīda Brežņeva portrets. Jāteic, ka ļoti labi apsargāts, jo Kremļa sienā dzīvokļus piešķīra Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī Ziepniekkalnā ir ēka, kas sava izmēra dēļ iesaukta par Ķīnas mūri.

Purvciema arhitektūras īpatnības (videoaģentūras "Kultfilma" raidījuma "TE!Rīgā" sērija par Purvciemu:

Savukārt 1985.gadā Purvciemā pirmo reizi Rīgā tika uzceltas pirmās vienlaiduma monolītā dzelzsbetona 18 stāvu torņa tipa ēkas, tā dēvētais Franču projekts (pirmā ēka uzslējās Madonas ielā netālu no tirdzniecības centra “Minska”). Izskata dēļ tautā tās iesaucas par kukurūzas vālītēm (krieviski – kukuruzņicas).

Kad turpat līdzās parādījās pirmās mājas līdziniece, ēkām vietējie centās atņemt padomju terminoloģiju un tas nodēvēja par “Ādamu un Ievu”. Jaunais apzīmējums arī skanēja daudz franciskāk, kaut gan padomju būvnieki namiem bija atņēmuši franču šiku. Francijā izstrādātais sākotnējais projekts paredzēja, ka uz ēku jumtiem vajadzētu izveidot gaisa dārzus, kafejnīcas vai terases rīta kafijas dzeršanai. Protams, ka “padomju pieticībā” šādas idejas tika noraktas. Te gan jāpiebilst, ka Purvciemā nav uzbūvētas tiešas franču arhitektu izstrādāto namu kopijas, tos pielāgoja Rīgas vajadzībām un namus projektēja mūsu pašu arhitektu kolektīvs Lidijas Plakanes vadībā.