Livonijas kara skumjākā lappuse: masu pašnāvības Cēsīs

Kad 1558. gadā sākās Livonijas karš, bija tikai laika jautājums, kad ambiciozā Krievijas cara Ivana Bargā karapūļi uzbruks arī tagadējās Latvijas teritorijā esošajām pilīm. Tā stunda sita 1577. gadā, kad Ivans ar 30 000 vīru lielu karapulku ieradās Livonijā un sāka postīt turienes pilis. Septembra sākumā viņš sasniedza Cēsis un pavēlēja pilī esošajiem ļaudīm padoties viņa žēlastībai. Par tālākajiem notikumiem hronistu stāstītais atšķiras: vieni uzskata, ka cars jau no paša sākuma gribējis nežēlīgi izrēķināties ar Cēsu pils aizstāvjiem, bet otri uzsver, ka Ivana dusmas izraisījusi lielgaballode, kas aizlidojusi gar pašu cara galvu, kad viņš atradies netālu no pils.

Lai kādi arī sākumā būtu bijuši cara nodomi, nav šaubu, ka nekāds humānists viņš nebija, – pirms tam krievu karaspēks jau bija ieņēmis vairākas citas pilis, nežēlīgi izrēķinoties ar tajās esošajiem cilvēkiem. Nelāgā slava gāja caram pa priekšu, un to vēl vairāk pastiprināja publiskās slepkavības, ko Ivans organizēja, lai iebiedētu pils aizstāvjus, piemēram, viņu acu priekšā uz mieta uzsēdināja nesen iekarotās Valmieras pils pārvaldnieku. Skaidrs, ka šādas ainas nevarēja raisīt pilī esošajos optimistiskas domas par krievu cara žēlsirdību.

“… un nams sagruva čupā”

Visrūpīgāk visu pieejamo informāciju par notikumiem Cēsu pils aplenkuma laikā apkopojuši vēsturnieki Gundars Kalniņš un Agris Dzenis, pateicoties Dzenim, vietnē pilsvesture.cesis.lv var atrast pilnīgu seno hroniku apkopojumu par šo tēmu. No tām noprotams, ka, sagaidot krievu armiju, Cēsu pilī bija patvērušies vairāki simti cilvēku, lielākoties tuvējās apkaimes vācu muižnieki un viņu ģimenes. Protams, visiem apkārtnes iedzīvotājiem pilī vietas nepietika, tādēļ lielākajai daļai atlika vien paļauties uz iekarotāju žēlastību, ko gan bija velti gaidīt, – hronikās rodamas liecības par to, ka iebrucēji pilsētā slepkavojuši iedzīvotājus. No pils mūriem droši vien šos briesmu darbus varēja redzēt, un tas diez vai varēja radīt vēlmi padoties.

Pāris dienas pils aizstāvjiem izdevās atvairīt krievu uzbrukumus, taču spēku samērs bija pārāk nevienlīdzīgs. Kad kļuva skaidrs, ka pils tūlīt kritīs, daļa tur esošo nolēma uzspridzināties, lai nekristu ienaidnieka rokās. Te jāņem vērā, ka šī izvēle noteikti bija ārkārtīgi smaga, jo kristīgajā ticībā pašnāvība tiek uzskatīta par grēku. Tādēļ pilī esošie ļaudis nonāca briesmīgas izvēles priekšā: vai nu pārkāpt ticības postulātus un riskēt ar mocībām taisaulē, vai arī izvēlēties pavisam reālas mocības krievu gūstā šaisaulē. Daudzi izvēlējās pirmo variantu. Par tālāko vēsta hronikas.

“Kad pilij draudēja nenovēršama bojājeja, vīrieši, sievietes un jaunavas, lielākoties muižnieku dzimuma, vienprātīgi nolēma uzspridzināties ar pulveri, kam piekrita arī mācītāji un sprediķotāji. Tad trīssimt cilvēku, jauni un veci, devās uz telpu, zem kuras pavēla četras mucas ar pulveri. Kad visi bija sapulcējušies, visi pieņēma Svēto vakarēdienu. Tad Hinrihs Boismanis paņēma kvēlošu ogli un nometās uz ceļiem, visi citi ar mācītājiem viņu ielenca, atvadījās viens no otra un tādā veidā uzspridzināja sevi gaisā,” teikts Baltazara Rusova hronikā. Vēl tēlaināk dramatiskos notikumus apraksta Salomons Henings: “Bija bēdīgāk par bēdīgu redzēt, kā labie ļaudis telpā, zem kuras bija palikts pulveris, nometās ceļos, vīri un sievas sadevās rokās, bērni piespiedās vecākiem, daži vēl gulēja pie mātes krūts, un visi gaidīja svētlaimīgā Simeona stundiņu, kas drīz pēc tam, kad maskavieši sāka uzbrukumu, neizpalika. Pulveris tika aizdedzināts, un visi uzspridzinājās, izņemot tos, kas bija paslēpušies pilī.” Atšķirīgu versiju piedāvā bijušais Paides pils rakstvedis Johans Renners, kurš raksta, ka spridzināšanu noorganizējuši divi pilī esošie vīri, bet lielākā daļa ļaužu nemaz neesot plānojuši pašnāvību: “Viņi slepeni nogādāja dažas mucas pulvera zem remtera, aizdedzināja tās ar degli, ka remteris un nams sagruva čupā, tā ka viņi un visi citi, kas tur bija iekšā, jauni un veci, briesmīgā kārtā aizgāja bojā.”

Cik tieši cilvēku sprādzienā gāja bojā, nav zināms, taču runa varētu būt par vairākiem simtiem. Taču diezgan droši var apgalvot, ka tiešām ne visi bija gatavi labprātīgi doties nāvē: uz šādām domām vedina izrakumu laikā pils pagrabā atrastie trīs sieviešu un trīs bērnu līķi. Ļoti iespējams, ka viņi tur bija slēpušies, kamēr pārējie gatavojās spridzināšanai, taču arī gāja bojā, kad sprādziena brīdī viņiem uz galvas uzgāzās griestu pārsegums. Labāks liktenis gan nebija lemts arī tiem, kuri neuzspridzinājās un padevās krievu karaspēkam, – pēc cara pavēles gandrīz visus nogalināja. “4. septembrī no rīta vairāki simti aplenkto uzspridzinājās ar sešām mucām pulvera. Sprādzienā izdzīvojušos uzsēdināja uz mieta. Sievietes pilī dedzināja sudrablietas un pēc tam pašas sevi nonāvēja. Ielauzušies pilī, maskavieši bez žēlastības slepkavoja un laupīja. 5. septembrī krievi izveda uz laukuma 800 vāciešu un lika tiem nocirst galvas. 6. septembrī cars devās projām no Cēsīm,” bezkaislīgi notikumus atstāsta krievu nometnē tobrīd esošais Aleksandrs Polubenskis.

Bagātību lāde

Cēsu pils traģēdija uzskatāmi parāda kara šausmas, taču no zinātnes viedokļa tai ir arī sava gaišā puse: sprādzienā sagrautā pils daļa apraka zemākā līmeņa telpas, kuras tādā stāvoklī saglabājās līdz mūsdienām, kopā ar tajās esošajām mantām. Citiem vārdiem sakot, kļuva par iekonservētu bagātību depozītu, kas neskarts glabājās 400 gadus. Pēc sprādziena neviens drupas nemēģināja novākt, un tā nu viss palika, kā bija, ieskaitot pat kāda krievu karavīra mirstīgās atliekas, kurš sprādziena brīdī bija atradies blakus mūrim.

Likteņa ironijas dēļ gan par šiem dārgumiem vēsturnieki uzzināja tikai laimīgas sagadīšanās pēc. 1974. gada rudenī strādnieki bija attīrījuši pils teritoriju, turklāt darījuši to visai barbariskā veidā, izmantojot ekskavatoru. Par laimi, kāds no muzeja darbiniekiem bija pamanījis ekskavatora izraktajos gruvešos apsūbējušas ripiņas. Tagad šis atradums ir pazīstams kā Valtera Strika depozīts: lādīte, kurā bijusi josta ar Strika vārdu un gandrīz 1000 zelta un sudraba monētu. Tālāk jau sākās nopietna arheoloģiskā izpēte, kuras laikā tika atrasti gan jau pieminētās sieviešu un bērnu mirstīgās atliekas, gan arī daudz ieroču un bruņu. Visticamākais, ieroči glabājās pagraba telpās, kurām virsū uzgāzās sprādzienā sagrautās celtnes drupas. Lai vai kā, sprādziena rezultātā nākamo paaudžu pētniekiem tika sagādāts unikāls vēstures materiāls, kāds saglabājies tikai nedaudzās viduslaiku pilīs.

Lietuviešu traģēdija

1336. gadā masveida pašnāvību izdarīja Žemaitijā esošās Pilenes pils aizstāvji, nevēloties padoties Teitoņu ordeņa karaspēkam, kas bija aplencis pili. Vispirms pilī esošie ļaudis iznīcināja visu vērtīgāko īpašumu, tad aizdedzināja pili, bet beigās arī paši devās nāvē. Daļu cilvēku esot nogalinājusi pils zintniece, bet daļu, ieskaitot arī savu sievu, – žemaišu vadonis. Precīzs bojāgājušo skaits nav zināms, taču tiek minēti pat 4000 cilvēku, kas gan varētu būt pārspīlēts. Jāņem vērā, ka no Cēsu pilī bojāgājušajiem Pilenes aizstāvjus atšķir būtiska detaļa – žemaiši bija pagāni, nevis kristieši, kuriem pašnāvība ir grēks.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, filmas "Teātris" aizkulisēm, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.