Septiņdesmito gadu populārākais Latvijas suvenīrs pārsteigs daudzus

Dīvainā kārtā balalaiku modi aizsāka Norvēģijas kara jūrnieki. Tolaik Centrālā universālveikala paspārnē darbojās ārzemju tūristiem domāts veikals, kas preces pārdeva tikai par valūtu, – un uz to tad arī veda norvēģu jūrnieku ceļš, jo ar rubļiem viņiem, pēc visa spriežot, bija paknapi. Taču vēlme šo to iegādāties bija, tiesa, sākumā gan ne balalaikas…

Uldis Lasmanis, kurš tolaik bija Rīgas Centrālā universālveikala tirdzniecības organizēšanas daļas vadītājs, savā grāmatā Dēla gadsimts visai detalizēti apraksta norvēģu ierašanos: “Man un galvenajam grāmatvedim Vīlipam piezvanīja valūtas veikala direktors Kauls – lai steidzot pavērot īstu izrādi. Kad abi tur nonācām, ieraudzījām neparastu skatu. Ārpusē pie veikala durvīm stāvēja divi svešās melnās formās ģērbti padzīvojuši karavīri, baltām kaskām galvā un stekiem pie sāniem. Pie kājām katram pa lielam atkritumu spainim. Katru no veikala iznākošo matrozi viņi pamatīgi apčamdīja un pārmeklēja. Tā kā pudeles aprises katrā kabatā bija viegli apjaušamas, tās tika bez jebkādām ceremonijām izvilktas un… lielajos traukos sasistas. Mēs ar līdzjūtību vērojām skumīgās, reizēm uz asaru robežas drebošās jaunekļu sejas, jo ar šļakstu sistie trauki bija eksporta Stoļičnaja. Par to taču samaksāts! Kā paskaidroja direktors Kauls, abi flotes žandarmi pirms alkohola eksekūcijas paskaidrojuši, ka viņiem neesot tiesību graut veikala komercienākumus, bet neļaut jaunajiem no mūsu smieklīgi lētā alkohola piedzerties gan. Taisnības labad jāteic, ka jaunie matroži pamanījās noreibt citur, Dievs vien zina, par kādu un kur iemainītu naudu. Kad vakarā kārtības sargu statusā dežurējām Vecrīgas ielās, operas apstādījumos savācām pāris saļimušus svešos zēnus, ap kuriem jau rosījās mūsu huligāni.”

Taču ne visi norvēģu jūrnieki toreiz metās meklēt pudeles. Daži gribēja arī kaut ko paliekošāku un kā suvenīrus nez kādēļ sāka pirkt valūtas veikalā esošās balalaikas. Lasmanis tagad atceras: “Viens nopirka balalaiku, un pēkšņi arī pārējiem ievajadzējās. Pirms tam balalaikas nebija nekāds deficīts, bet viņi izpirka visas pa tīro. Iznākumā mēs pēc tam bijām spiesti visus balalaiku fondus novirzīt valūtas veikalam. Kā brauca kāda ārzemnieku ekskursija, tā nāca pēc balalaikām! Tiešām nezinu, no kurienes tas viss nāca un kādēļ ārzemnieki tā metušies bija tieši uz balalaikām.”

Problēmas gan radījis apstāklis, ka balalaikas tolaik padomju tirdzniecības sistēmā parasti bija iekļautas orķestriem domātajos instrumentu komplektos. Lai pelnītu valūtu, nācies šos komplektus izrevidēt, izņemot no tiem pašu dārgāko instrumentu – balalaiku. Tiesa, nav gan dzirdēts, ka orķestri būtu īpaši sūdzējušies par balalaiku trūkumu. Lai vai kā, no visiem Latvijas veikaliem balalaikas tika sūtītas uz Rīgas valūtas veikalu, jo tieši tur tām bija vislielākais noiets. Maksāja tās no sešiem līdz desmit dolāriem.

Rīga gan nepavisam nebija vienīgā vieta, kur ārzemnieki pirka balalaikas. Palasot 1972. gada trimdas laikrakstu Latvija Amerikā, varam uzzināt, ka leģendārās hokeja supersērijas laikā, kad sacentās PSRS un Kanādas izlases, Maskavā kanādieši vislabprātāk pirkuši tieši balalaikas un zvērādas cepures. Cieņā bijis arī padomju šampanietis, kas maksājis, skatoties no kanādiešu viedokļa, nieka naudu – septiņus dolārus pudelē. “Daudzu viesnīcu bāri pieņēma samaksu tikai dolāros. Vairāki kanādieši, kas bija visu naudu samainījuši rubļos, varēja iemainīt atpakaļ savus dolārus, tikai aizbraucot,” rakstīja avīze.
Rietumniekus sajūsminājusi vēl kāda prece, par kuru normālam vidusmēra pilsonim nebija ne mazākās intereses, – koka skaitāmie kauliņi, ar kādiem vēl astoņdesmitajos gados darbojās daudzi veikalu pārdevēji un grāmatveži. “Savulaik kanādiešu tūristi bija veikalā uz galda ieraudzījuši skaitāmos kauliņus un gribēja tos nopirkt! Kā suvenīru! Kopš tā laika visus skaitāmo kauliņu fondus bijām spiesti novirzīt uz valūtas veikalu,” stāsta Uldis Lasmanis.

Ko vēl bez balalaikām un kažokādas cepurēm rietumnieki padomju Latvijā labprāt pirka? Viena no populārākajām precēm bija kaviārs, kas septiņdesmitajos gados valūtas veikalā maksāja 16 dolārus kilogramā. Melnais balzams tolaik maksāja trīs dolārus, degvīns – pusotru dolāru, trīszvaigžņu armēņu konjaks – divus dolārus. Visai populāras, tāpat kā tagad, bija arī dzintara rotaslietas – tiesa, trimdas laikrakstos gan laiku pa laikam varēja lasīt sūdzības, ka dzintara izstrādājumu cenas esot diezgan augstas. Septiņdesmitajos gados kādu laiku dzintaru pat nebija atļauts sūtīt no Latvijas uz ārzemēm pa pastu kā dāvanu, jo valsts bija ieinteresēta to tirgot tikai par valūtu.

Dāvana nabaga tautietim

Rīgas vienīgajā valūtas veikalā Dzintarkrasts bija pieejamas ne tikai balalaikas un dzintara krelles, bet arī Rietumvalstīs ražotas preces un padomju automašīnas. Aprēķins bija vienkāršs: skaidrs, ka Rietumu tūristi šīs mantas lētāk varēja nopirkt paši savās mītnes zemēs, taču dzimteni apmeklējošie trimdas latvieši tās varbūt iegādāsies kā dāvanu Latvijā dzīvojošajiem radiniekiem. Un tā arī bieži vien notika: ja ciemos atbraukušais Amerikas vai Kanādas latvietis bija gana naudīgs, tad uz atvadām dzimtenes radiņiem nopirka japāņu magnetolu vai pat, ja bija īpaši dāsns, automašīnu. Šādam mērķim, kā arī izspēlēšanai naudas un mantu loterijā 1987. gadā bija atvēlēts vairāk nekā 300 vieglo automašīnu. Žigulis valūtas veikalā maksāja mazliet virs 6000 dolāriem, kas, starp citu, bija apmēram par ceturto daļu dārgāk, nekā tāds pats auto maksātu Kanādā.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.