Kā Pirmās brīvvalsts laikā varēja uzzināt kāda cilvēka adresi? Latvijas noslēpums par adrešu galdu

Visai plaši izplatīts ir uzskats, ka pieraksta sistēma ir padomju izgudrojums, lai varētu kontrolēt iedzīvotājus un allaž zināt viņu pastāvīgās atrašanās vietu. Patiesībā gan šīs sistēmas saknes ir krietni dziļākas un sniedzas vēl cara laikos, kad arī iedzīvotājiem bija jāreģistrē policijas pārvaldē sava dzīvesvieta. Izveidojoties neatkarīgajai Latvijas Republikai, šī sistēma netika atmesta un to pielāgoja jaunajai kārtībai. Katras pilsētas policijas pārvaldē vai iecirknī tika izveidots īpašs adrešu birojs, kurā atbildīgie darbinieki veidoja kartotēkas un reģistrēja pilsoņu dzīvesvietas izmaiņas. Ja cilvēks pārcēlās dzīvot citur, viņa pienākums bija jaunajā dzīvesvietā reģistrēties šajā adrešu birojā. Trīsdesmitajos gados gan Rīgā izcēlās diskusija par to, vai prātīgāk nebūtu adrešu birojus nodot pašvaldības, nevis policijas prefektūras pārziņā, tomēr galu galā viss palika pa vecam – galvenokārt tādēļ, lai atvieglotu darbu policistiem likumpārkāpēju meklēšanā.

Kā šāda datubāze izskatījās dzīvē? Rīgas policijas prefektūrā tā bija liela telpa, kurā bija izvietoti skapji ar daudzām atvilktnītēm. Katra atvilktne bija paredzēta kādam alfabēta burtam, ar kuru sākās iedzīvotāju uzvārdi. Katram pilsonim bija sava kartīte, kas tika ievietota atvilktnē ar attiecīgo burtu – Kalniņš atvilktnē ar burtu K, Bērziņš atvilktnē ar burtu B. Rīgas prefektūrā katras darbinieces pārziņā bija divi alfabēta burti. Par ierēdņu darba apjomu liecina kaut vai šādi dati: 1925. gada septembrī Rīgā izmaiņas tika izdarītas 24 117 personu kartītēs – daļa mainīja adreses, daļa aizbrauca uz citām pilsētām, daļa uzradās no jauna, atsevišķi tika reģistrēti arī viesnīcu iemītnieki un slimnīcu pacienti.

Ierastā kārtība nemainījās arī padomju okupācijas pirmajā gadā un pēc vācu armijas ienākšanas. Padomju varas gadā gan daudzviet adrešu biroji tika pamatīgi nolaisti un tur valdīja juceklis, taču vācu laikā sistēma tika atjaunota, un triju dienu laikā ikvienam obligāti bija jāziņo par savas dzīvesvietas maiņu. Gluži tāpat kā neatkarības gados, adrešu biroji apkalpoja ne tikai varas iestādes, bet arī sniedza izziņas privātpersonām.

Mūsdienās, pastāvot datu aizsardzības regulai, šāds pakalpojums nebūtu iedomājams, taču tolaik, samaksājot pārdesmit santīmus vai feniņus, ikviens varēja noskaidrot, kur dzīvo Jānis Krūmiņš (tik izplatīta vārda un uzvārda gadījumā gan bija vēlams zināt arī kaut aptuvenu vecumu) vai Dace Borgenšteina. Ļoti bieži šo pakalpojumu izmantoja jaunieši, lai atrastu savu simpātiju, ar kuru bija iepazinušies ballītē, bet pēc tam pašķīrušies, turklāt, piemēram, Ventspilī, vairums šādu meklētāju esot bijušas meitenes.

Pēc padomju varas otrreizējās atnākšanas adrešu biroji jeb, kā tolaik mēdza teikt, adrešu galdi, tika saglabāti. Darba apjoms tiem ievērojami pieauga, jo Latvijā ieplūda liels skaits iebraucēju no citām PSRS malām, turklāt kara jukās daudzi bija pazaudējuši sev tuvos cilvēkus, ko tagad ar adrešu birojā mēģināja atrast. Starp citu, līdzīgus birojus ārzemēs veidoja arī emigrācijas latviešu organizācijas, lai palīdzētu klaida latviešiem atrast vienam otru.

Piecdesmitajos gados adrešu biroji ne tikai regulēja pieraksta sistēmu, bet arī kļuva par uzziņu sistēmu, tādu kā to laiku Google. Cilvēks varēja vai nu personīgi ierasties birojā (Rīgā ērtības labad viens no uzziņu punktiem atradās Centrālajā dzelzceļa stacijā), vai piezvanīt, vai pat nosūtīt vēstuli, lūdzot palīdzēt noskaidrot konkrēta pilsoņa dzīvesvietu. Kā tas izskatījās dzīvē, apraksta 1961. gada laikraksts Rīgas Balss: “Reiz kāds pensionārs bija atbraucis uz Jūrmalu ārstēties. Viņš meklēja savu attālo radinieci Elvīru Krastiņu. Nepagāja ne piecas minūtes, kad adrešu galdā viņam pateica pareizo adresi. “Pie mums ik dienas nāk desmitiem cilvēku pēc palīdzības,” stāsta adrešu galda priekšniece biedrene Zariņa. “Mēs palīdzam cilvēkiem atrast savus tuviniekus un draugus, kārtojam republikas iedzīvotāju uzskaiti un palīdzam sakaru darbiniekiem precizēt adreses.” Zvana telefons. Kāds grib uzzināt pilsoņa Arkļa adresi. Viņa vārds un tēva vārds nav zināms. Viņš kādreiz dzīvojis Rīgā. Pēc dažām minūtēm adrese ir atrasta. “Taču ne vienmēr ir tik viegli atrast vajadzīgo adresi,” stāsta Zariņa. “Piemēram, reiz vajadzēja uzzināt pilsoņa Bērziņa dzīvesvietu. Prasītājs nezināja ne viņa vārdu, ne tēva vārdu, ne dzimšanas gadu, bet Latvijā taču ir ap 15 000 Bērziņu.”

Šādi adrešu galdi darbojās ne tikai Rīgā, bet arī visos rajonu centros. Atšķīrās tikai darba apjoms – mazpilsētās tas nebija liels, bet, piemēram, Daugavpils adrešu galdā sešdesmito gadu vidū glabājās apmēram 100 000 iedzīvotāju kartītes, kuras visas vajadzēja apstādāt. Un tas viss bija roku darbs, jo nekādu datoru vēl nebija. Astoņdesmitajos gados uzziņu biroju darbinieču dzīvi mazliet atviegloja telefonu grāmatas, kurās interesenti varēja atrast daudzu iedzīvotāju adreses un telefonu numurus, taču lielas daļas cilvēku tur nebija, jo viņu dzīvesvietā gluži vienkārši nebija ievilkta telefona līnija.

Beigas adrešu galdiem pienāca deviņdesmitajos, kad datori un jaunās tehnoloģijas padarīja nevajadzīgus milzīgos skapjus ar simtiem tūkstošiem kartīšu. Uzziņu dienestus nomainīja datori, viedtālruņi, Draugiem.lv un "Facebook". Kartotēku laikmets bija beidzies.

Ja vēlies uzzināt par rasola izcelšanos, alkometriem padomju laikos, masu pašnāvībām Cēsīs, bēdīgi slaveno RAF un daudz ko citu, lasi izdevuma "100 Latvijas Noslēpumi" 3. sērijā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.