Maskavas visbrutālākā celtne: superizturīgā, neglītā un mistiskiem nostāstiem apvītā atomzinātnieku māja

Šī par visbrutālāko Maskavas celtni dēvētā māja ir apmēram tikpat gara kā Rīgas “Lielais Ķīnas mūris” – teju puskilometru garā deviņstāvu dzīvojamā māja Ozolciema ielā 18, Ziepniekkalnā. Tikai Maskavas namā iedzīvotāju ir daudzreiz vairāk: ja Rīgas “Lielajā Ķīnas mūrī” ir 396 dzīvokļi, tad Maskavas “Titānikā” – 980.

Protams, arī padomju laikā bija izcili modernisma un konstruktīvisma arhitektūras veikumi, kā, piemēram, Dailes teātris Rīgā, degvielas uzpildes stacija Ogrē vai Dzintaru koncertzāle, vai visas PSRS mērogā – Satiksmes ministrijas ēka Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi, Novgorodas drāmas teātris vai pansionāts “Draudzība” Jaltā. Neapšaubāmi gaume var atšķirties, un vieniem šīs ēkas var būt kā sava laika arhitektūras pieminekļi, bet citiem kā vides un stila kropļojumi. Daļai padomju arhitektūras nav ne vainas: ne jau velti PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja “dāča” Jūrmalā tagad pārtapusi par Latvijas Republikas Valsts prezidenta rezidenci.

Bet pēcstaļina laikā tapa arī tādas “stagnācijas laika” celtnes, kuras uzlūkojot, teju visiem metas šermuļi pār kauliem. Mums viszināmākā vistuvāk esošā monstrozā “stagnācijas ēka” ir Padomju nams tagadējā Kaļiņingradā jeb bijušajos Karalaučos (Kēnigsbergā). Arī Latvijā netrūkst brežņevlaika celtņu, kas izķēmo pilsētu ainavu, piemēram, slavenais “skābbarības tornis” jeb Zemkopības ministrijas augstceltne Republikas laukumā Rīgā vai Ventspils zivju konservu kombināts Baltijas jūras pašā liedagā.

Savukārt Maskavā, Lielajā Tulas ielā 2, (netālu no Tulas vārdā nosauktās metrotsacijas) ir viena no slavenākajām padomju arhitektūras neveiksmēm – vairāk nekā 400 metrus garā un 14 stāvus augstā dzīvojamā māja, kuru maskavieši iedēvējuši gan par “Titāniku” un kodolzinātnieku māju (“dom atomščikov”), gan par guļošo debesskrāpi un vecpuišu namu, un kura tiek dēvēta par Maskavas visatbaidošāko celtni. Daudzi to vēlas aplūkot, bet reti kura sapnis ir tajā dzīvot. Tomēr viens gan nav noliedzams: šī ēka ir unikāls sava laika padomju konstruktīvisma (modernisma) 20. gadsimta arhitektūras piemineklis.

Māja bez priekšnamiem un ar “aizmūrētām istabām”

Pēc PSRS Vidējās mašīnbūves ministrijas pasūtījuma tapusī 980 dzīvokļu ēka ir mistisku un pat baisu nostāstu apvīta. Runā, ka māja iesākumā bija iecerēta kā viesnīca, bet vēlāk, kad atklājās, ka tā uzprojektēta uz seismiski neizturīgas grunts, to nolēma atvēlēt padomju pilsoņu dzīvokļiem. Kā nekā PSRS laikos taču ārvalstu tūristu dzīvība bija daudz augstākā vērtē nekā pašu valsts pilsoņu dzīvība. Bet tā jau ir tikai leģenda, kurai šobrīd dokumentālu apstiprinājumu nav. Tomēr versiju, ka tur tik tiešām varēja tikt plānota viesnīca, apliecina fakts, ka dzīvokļos nav priekšnama, kas bija paredzēts pat padomju sērijveida dzīvojamajās mājās un visnotaļ haotiskais ūdensvada pieslēgums, kas katram dzīvoklim nav autonoms – ja vienā dzīvoklī noslēdz ūdenspadevi, tā automātiski tiek atslēgta arī kaimiņiem aiz sienas.

Galu galā dzīvokļus namā nolēma atvēlēt atomzinātnieku un atomceltnieku un viņu ģimeņu izmitināšanai, jo tieši šīs jomas pārstāvji strādāja Vidējās mašīnbūves ministrijas pakļautībā. Tā kā kodoljoma bija saistīta ar valsts noslēpumiem, tad mēļoja, ka ēkā esot iebūvētas “neredzamās istabas”, kuras drošībnieki esot izmantojuši, lai noklausītos atomceltnieku “slepenās sarunas”, vai pat spīdzinātu padomju varai nepakļāvīgos sevišķi slepenās nozares pārstāvjus.

Savukārt kādas citas leģendas vēsta, ka ēkā ir aizmūrētas istabas, kuras palikušas bez logiem un durvīm. Šīs “liekās telpas” celtniekiem esot likuši aizmūrēt augstākstāvošā priekšniecība, jo padomju cilvēkiem nevarot būt tik plašas dzīvojamās telpas (Padomju Savienības normas noteica – vienam cilvēkam ne vairāk par deviņiem kvadrātmetriem). Ja arī šādas slepenas “čekas kameras” un aizmūrētās telpas tur kādreiz bijušas, tad tādas šodien gan tur vairs nav, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pēc PSRS sabrukumā tās noteikti ir “atbrīvotas”.

Padomju celtniecības brīnums bez 13. stāva

Ēkā dzīvokļi tik tiešām nav plaši: vienistabas dzīvoklis - 36 kvadrātmetri, divistabu - 55 kvadrātmetri, trīs un četru istabu dzīvokļi – attiecīgi 72 un 87 kvadrātmetri. Pie tam ar daudzām nepilnībām.

Neskatoties uz salīdzinoši mazo kvadratūru, 12. stāva dzīvokļi bija divos līmeņos: pirmajā stāvā – virtuve un viesistaba, bet otrajā – trīs salīdzinoši mazas istabas, uz kurām ved šauras kāpnes no pirmā līmeņa. Šīs šaurības dēļ īrnieki uz otro stāvu nevar uznest kaut cik pieklājīga lieluma mēbeles. Iekāpjot liftā tur nav pogas uz 13. stāvu, jo tur ir divu līmeņu dzīvokļu otrais stāvs, un cilvēkiem šai stāvā nav ko vazāties. Dažādu slepeno sazvērestību teoriju piekritēji prāto, ka 13. stāvs ēkā “neeksistē” māņticības dēļ, bet tas ir tikai nepierādāms pieņēmums, jo, tad jau vajadzētu izskaidrot arī to, kāpēc lifts neapstājas otrajā stāvā.

Tam, kāpēc liftā nav poga ar ciparu “2”, izskaidrojums jāmeklē tajā, ka ēkas pirmie divi stāvi nekad nav bijuši paredzēti dzīvošanai – tur ir veikali, kafejnīcas, dažādas iestādes, bankas, servisa darbnīcas (interesanti, ka šai ēkā piemēram ir trīs seksveikali un tikai divas burgernīcas).

Un visa šī saimniecība izvietota ne visai piemīlīgā vietā – dzīvokļu logus uz Lielās Tulas ielas puses ieteicams neatvērt, jo iela ir viens no galvaspilsētas maģistrālajiem ceļiem, kur valda liels troksnis, smogs un piesārņojums. Savukārt māju, kas celta Maskavas mazstāvu apbūves rajonā, pastāvīgi ieskauj caurvējš un liela vēja plūsmas.

Pats paskats mājai, kuru cēla teju 20 gadus (no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem līdz deviņdesmito gadu sākumam), ir diezgan baiss. Interesanti, ka māju sāka būvēt no abiem galiem, kurus jau apdzīvoja īrnieki laikā, kad mājas viducī vēl cēla tikai tās pirmos stāvus. Tāds, lūk, padomju celtniecības brīnums!

Izturēšot gan zemestrīces, gan kodolkarus

Lai arī māju pārsvarā cēla padomju armijas “strojbatā” (celtniecības bataljonos) iesauktie zaldātiņi, kuri neizcēlās ar īpašu uzcītību darbā, ēka stāv uz visnotaļ stabiliem pamatiem. Tikai tie pamati, kurus vairākās vietās “caururbj” uz monolītām betona kolonnām balstītas vārtrūmes jeb caurbrauktuves (neies tak cilvēks veikt vismaz puskilometru garu sprinta distanci, lai nokļūtu mājas otrā pusē!), nav diez ko estētiski no vizuālā viedokļa.

Šī ir pirmā dzīvojamā ēka, kura esot būvēta celtniecības darbu vadītāja Vladimira Babadas pārraudzībā. Babada līdz tam bija nodarbojies tikai ar atomspēkstaciju celtniecību un tāpēc arī viņa vadībā uzbūvētā dzīvokļu ēka izskatās tikpat monolīta un brutāla kā elektrostacija. Pie tam jāuzsver, ka ēkas stūri nav kā pierasts 90 grādu, bet gan 87 vai 93 grādu leņķī, kas garantējot celtnes seismoizturību. Vienlaikus ēkas ārējās un nesošās kapitāla sienas, kā arī griesti izgatavoti no augstas stiprības dzelzsbetona, kas tika izmantots atomelektrostaciju celtniecībā. Ēka taču tika būvēta no AES celtniecību pārraugošās ministrijas “iekšējām rezervēm”. Mājas projektētāji lielījušies, ka tā izturēšot gan zemestrīces, gan kodolkarus.

Tās pielietojuma un izskata dēļ varenā celtne arī ieguvusi daudzās iesaukas: “Titāniks” jeb māja kuģis tādēļ, ka tā ir kā liels peldošs laineris klajā laukā; atomzinātnieku māja tādēļ, ka tā bija paredzēta kodolnozarē strādājošajiem un viņu ģimenēm; vecpuišu nams tādēļ, ka tā mazītiņie vienistabas dzīvokļi tika piešķirti augstskolu beigušajiem fizikas bakalauriem, pārsvarā puišiem, kuri uzsāka karjeru atomnozarē; “guļošais debesskrāpis” tādēļ, ka celtne izskatās pēc uz sāniem apgāzta debesskrāpja.

Katrā ziņā, ja esat Maskavā, būtu interesanti ielūkoties namā, kura gaiteņos var sarīkot skriešanas sacensības īsajās distancēs vai izbraukāties ar velosipēdu. Turpat netālu arī citas Krievijas galvaspilsētas tūristus piesaistošas vietas, kuras tiek iekļautas oficiālos ceļvežos: pāri ielai Maskavas hipsteru iecienītais Daņilova tirgus, kā arī rokas stiepiena attālumā slavenais Maskavas svētā Daniela vīriešu klostera komplekss.