Ciemos pie ātrās Sesku ģimenes: Mārtiņš atklāj, cik maksā viņa rallija mašīna un īpašā degviela

Igaunijas kilometri

Mārtiņ, kāda ir sajūta pēc uzvaras Igaunijā?

Mārtiņš: – Laba. Vēl jau ir neliels nogurums, arī telefons pēdējās pāris dienas ir bijis karsts.

Teorētiski jau bija iespēja, ka tu varēji triumfēt pašmāju skatītāju acu priekšā, jo Latvija taču arī saņēma piedāvājumu rīkot pasaules rallija čempionāta posmu, tomēr beigās tas tika igauņiem. Kādēļ mums šis pasākums tomēr gāja secen?

Uldis: – Kad iespēja parādījās, Igaunijas valdība reaģēja ļoti strauji. Mums gan faktiski šo piedāvājumu iedeva ātrāk, un mēs jau bijām sagatavojuši dokumentus, taču Latvijas valdība nebija gatava tik ātri reaģēt. Ja tā uzreiz būtu devusi piekrišanu, domāju, mums būtu pasaules čempionāta posms.

Runa bija par naudu, kas nepieciešama rīkošanai?

Uldis: – Jā, licences maksa bija ap 400 tūkstošiem eiro, plus vēl vajadzētu piesaistīt sponsorus. Taču jāatzīst, ka igauņi visu bija noorganizējuši izcili labā līmenī. Es ar skaudību skatījos, kādas videofilmas viņi bija uztaisījuši un rādīja atklāšanas ceremonijā uz lielajiem ekrāniem. Godīgi sakot, tik lielu ekrānu es pat nebiju redzējis! Piedalījās gan viņu premjers, gan prezidente – tas vien jau liecina par attieksmi. Igauņi savu valsti izreklamēja ļoti labi.

Cik liela auditorija šādam pasākumam ir?

Mārtiņš: – Tiek lēsts, ka televīzijas auditorija ir ap 80 miljoniem.

Bet uz vietas cik skatītāju bija?

Uldis: – Covid dēļ bija ierobežojumi, tāpēc uz vietas bija 16 tūkstoši. Un arī tie bija sadalīti pa ātrumposmiem.

Mārtiņš: – Katrā ātrumposmā bija pa 1000 cilvēkiem. Kontrole bija ļoti nopietna, policija bija visur, virs mežiem lidoja helikopteri un droni. Dzirdēju stāstus, ka somu fani bija ieradušies trīs dienas iepriekš, noslēpušies mežā un ar kamuflāžas pārklājiem noseguši teltis, bet tik un tā ar dronu viņus atrada un izraidīja ārā.

Valstij šajā gadījumā bija reāli atpelnīt tos līdzekļus, kas bija ieguldīti rallija organizēšanā?

Uldis: – Tā kā bija tikai 16 000 skatītāju, tad tiešā veidā droši vien ne. Taču jāņem vērā, ka naudu jau tur atstāja arī komandas un to personāls.

Mārtiņš: – Visām komandām kopā apkalpojošais personāls ir ap pusotra tūkstoša cilvēku.

Ja čempionāta rīkotājiem būtu piezvanījis mūsu Krišjānis Kariņš, vai tas būtu kaut ko mainījis?

Uldis: – Te vēl jāņem vērā, ka Igaunijas Autosporta federācijas prezidents ir leģendārais somu rallija pilots, pasaules čempionāts Ari Vatanens. Tāda līmeņa vīri mierīgi varēja sazvanīties un komisijai pateikt, ka viņi Igaunijā uztaisīs lielisku čempionātu. Un viņi arī uztaisīja.

Ja jau igauņiem viss tik labi sanāca, tad droši vien viņiem būs iespēja arī nākotnē rīkot pasaules čempionāta posmus. Bet tas mazina Latvijas izredzes, jo diez vai divi posmi notiks viens otram tik tuvu...

Uldis: – Cerības tomēr nezūd. Eiropas čempionāta rīkotāji ļoti atzinīgi novērtēja to, ko bija izdarījis Raimonds Strokšs un pārējie puiši, kuri rīkoja Liepājas ralliju, kas iekļauts Eiropas čempionāta kalendārā; arī te organizācijas līmenis bija augsts. Un nav izslēgts, ka pēc gada vai diviem tas var savu lomu nospēlēt. Bet, protams, tur daudz būs atkarīgs no valdības attieksmes. Tas gan skaidrs, ka vienlaikus Igaunijai un Latvijai pa posmam neiedos. Taču var gadīties arī tā, ka iedod Somijai, bet tad Igaunijai var neiedot... Un nav jau arī zināms, kas vispār pasaulē un autoindustrijā mainīsies vīrusa dēļ.

Jau šosezon taču tika atcelti daudzi posmi...

Mārtiņš: – Normālā situācijā ir, šķiet, 16 posmi, bet šogad notiek septiņi. Igaunijas posms bija pirmais kopš marta.

Uldis: – Un arī tagad viss bija uz naža asmens, jo brīdī, kad mēs braucām uz ralliju, izskanēja ziņa, ka tūlīt robežu taisīs ciet. Sportistiem vēl būtu kaut kādi atvieglojumi, taču pārējiem pēc tam būtu jāsēž divas nedēļas mājās. Vēl pēc nedēļas varbūt vispār to ralliju atceltu – ej nu sazini.

Kā Covid režīmā vispār sacensības notiek?

Mārtiņš: – Režīms ir ļoti stingrs. Vispirms jāuztaisa Covid tests Latvijā, pēc tam arī ierodoties Igaunijā. Publiskās vietās jāvalkā maska. Servisa zonā un visur citur, kur apgrozās sportisti, nevar tikt neviens, kurš nav akreditēts. Iekšā un ārā tiec tikai ar caurlaidēm, visu perimetru uzrauga policija.

Uldis: – Arī katram viesim bija caurlaide ar čipu, kas ļauj iekļūt tikai konkrētā ātrumposmā. Citur tikt nevarēja.

Sacīkšu laikā tāds režīms pa nerviem nedod?

Mārtiņš: – Patiesībā tas pat sportistiem atvieglo dzīvi, jo ir mazāk lietu, kas tevi var izsist no līdzsvara. Normālā situācijā servisa parks ir pilns ar faniem un medijiem, taču Igaunijā medijiem vieta bija atvēlēta tikai konkrētā laikā un telpā, bet fani mums vispār netika klāt. Bijām vieni paši ar sevi un varējām koncentrēties braukšanai.

Tehniskās nianses

Mārtiņ, ar ko tehniskajā un sadzīves ziņā atšķiras “lielais” WRC rallijs un junioru, kurā brauc tu?

Mārtiņš: – Distances garuma un sacensību ritma ziņā viss ir pilnīgi vienāds. Taču automašīnas gan ir pilnīgi atšķirīgas: mēs braucam ar priekšpiedziņas, bet WRC ar pilnpiedziņas mašīnām. Mūsējām pamatā ir standartizētas detaļas, bet WRC mašīnām viss simtprocentīgi ir taisīts sportam. Teorētiski arī mūsu Ford mašīna ir būvēta tajā pašā rūpnīcā, kur top WRC auto, taču mūsējās ir standartizētas. Rallija laikā mums ir jābūt daudz uzmanīgākiem un saudzīgākiem pret savu mašīnu, jo jāpatur prātā, ka mēs veicam to pašu distanci, ko braucēji ar īpašajām sporta mašīnām. Tajā pašā Igaunijas rallijā bija daudz vietu, kur viegli varēja uzskriet kādam akmenim un salauzt mašīnu.

Kā cenas ziņā atšķiras tava un WRC mašīna?

Mārtiņš: – Ford WRC mašīna maksā ap 800 000 eiro. Manējā – 65 000 eiro.

Cik riepu vienā posmā noplēs?

Mārtiņš: – Pasaules čempionātā vidēji ir no 16 līdz 18 riepām. Citiem vārdiem sakot, četri pāri. Tā kā mūsu automašīnai ir priekšējā piedziņa, tad mums ir lielākas variēšanas iespējas, jo aizmugurējās riepas nodilst mazāk. Rezervei trasē līdzi varam ņemt divas riepas.

Un paši trasē maināt?

Mārtiņš: – Jārēķinās, ka trasē var būt akmeņi un citas lietas, kas var sabojāt riepu. Un tad bojāto riepu var nomainīt gan ātrumposmā, gan pēc tā. Mēdz būt garas distances bez tehnikas parka, kad mums vienkārši nav citas iespējas, kā pašiem nomainīt. Tiklīdz izbraucam no servisa parka, viss ir tikai mūsu rokās.

Cik sekundēs divatā ar stūrmani varat riteni nomainīt?

Mārtiņš: – Ja rēķinam no brīža, kad kāpjam laukā no mašīnas, – minūtē un 20 sekundēs. Tīrais laiks būtu zem minūtes.

Un cik degvielas šāds auto rij?

Mārtiņš: – Sporta režīmā 0,62 litrus uz kilometru. WRC pilnpiedziņas mašīnām ir litrs uz kilometru. Mēs lietojam īpašu sporta degvielu ar 102. oktānskaitli. Cik tāda maksā? Šķiet, 2,80 eiro litrā. Degvielas bāka mūsu automašīnai atšķiras no parastās; būtībā tas ir gumijas balons ar švammēm – lai degviela nešūpotos un vienmēr būtu izlīdzinātā līmenī. Savukārt gumijas bāka ir tādēļ, lai mazinātu iespēju to pārsist.

Pats tu arī dzelžus skrūvē?

Mārtiņš: – Patiesībā es ikdienā mehāniķiem esmu tāds kā sagādnieks. Es pārzinu katalogus un zinu, kā izskatās kura detaļa un kam tā vajadzīga, taču, kad ieraugu to dzīvē, tad līdz galam nesaprotu, kā to nomainīt. Drīzāk esmu tehniskais teorētiķis. Ja man pasaka, ka vajag degvielas cauruli, kas savieno to un to, tad es zinu, kā tā katalogā izskatās, taču mainīšanu atstāju mehāniķu ziņā.

Vai posma norises vieta ir būtiska? Jo trase Igaunijā vai Latvijā droši vien atšķiras no trases Sardīnijā?

Mārtiņš: – Pirmajā reizē tas, protams, ir kaut kas jauns, un daļu enerģijas nākas patērēt, lai pierastu pie vides. Taču nākamajā reizē jau ir vieglāk, turklāt centrālās vietas bieži vien nemainās. Rutīnas dēļ gadu no gada rallija laikā cenšamies rezervēt tās pašas viesnīcas, jo rallijs prasa tik daudz enerģijas, ka katrs tās procents ir no svara.

Un kur tu trenējies?

Mārtiņš: – Rallijā treniņu process ir ļoti laikietilpīgs, jo visu nepieciešams laikus saplānot un saskaņot. Sagatavošanās darbi parasti prasa četras piecas dienas, jo jāvienojas ar autosporta federāciju, ar konkrēto pašvaldību, jāsaplāno ceļa atjaunošana, drošības pasākumi un tiesnešu piesaistīšana.

Nesen tu nomainīji stūrmani – cik ātri var piešauties pie jauna līdzbraucēja?

Mārtiņš: – Tas noteikti nav viegls process. Es gan ar viņu jau agrāk biju braucis, tāpēc var teikt, ka tā ir atkalapvienošanās, līdz ar to gāja mazliet vieglāk. Bet tur tiešam sapratnei jābūt no pusvārda un žesta. Iedomājieties šauru meža ceļu un auto, kas traucas ar vidējo ātrumu 120–130 kilometri stundā; tur vienā sekundē tiek mēroti pieci vai seši metri, un tas ir ļoti daudz. Tāpēc sadarbībai jābūt ļoti precīzai.

Bailes un adrenalīns

Baiļu sajūta trasē ir?

Mārtiņš: – Ir, bet tā nav fizisku baiļu sajūta – ja es avarēšu, tad man būs slikti un sāpīgi. Tās drīzāk ir profesionāli sportiskas bailes – ja nefinišēsim, tad nebūs punktu, un tad būs sajūta, ka vispār nemāku braukt...

Un droši vien arī bailes par to, lai nesalauztu mašīnu...

Mārtiņš: – Par to vairāk domā, kad saņem no rūpnīcas rēķinu.

Trasē droši vien visu laiku izdalās adrenalīns...

Mārtiņš: – Noteikti. Un, ja viss iet labi un saskaņa ar stūrmani ir ideāla, tad ir arī laimes hormons – īpaši jau tad, ja finišā redzi, ka 20 kilometru ātrumposmā esi vinnējis 0,5 sekundes. Tad ir adrenalīns, un uz to visi sportisti tiecas. Igaunijas rallija noslēdzošajā dienā pirmie trīs braucēji visu laiku finišēja četru sekunžu robežās – bet nobraukti bija 80 kilometri.

Uldis: – Liepājas rallijā starpība bija 0,3 sekundes uz 100 kilometriem... Tas vien liecina, ka konkurence ir sīva.

Bet finišā, patinot filmu atpakaļ, var pateikt, tieši kurā vietā esi zaudējis tās divas sekundes?

Mārtiņš: – Noteikti var. Kļūdās visi – viens vienā līkumā, otrs citā. Pēc finiša mēs analizējam, kur un kā esam braukuši, vai kādā brīdī informāciju no stūrmaņa esmu saņēmis pārāk ātri vai vēlu. Parasti arī ir stāsts par akmeņiem – divām pirmajām mašīnām tā akmens priekšā nav, bet man pēkšņi ir. Un tad tu divās sekundēs izanalizē vairākus variantus, kā rīkoties, un izvēlies labāko no tiem – braukt pāri, pa vienu vai otru pusi.

Šosejas braukšana šajā ziņā būtu vienkāršāka – rullē pa apli, un nekādu pārsteigumu...

Mārtiņš: – Esmu braucis šosejas čempionātā. Asfalta pieredzei tas noderēja, taču adrenalīna tur īsti nav. Braukt 100 apļus no vietas vienus un tos pašus sešus līkumus īsti nav manā gaumē.

Tu esi viens no nedaudzajiem Latvijas sportistiem, ko atbalsta starptautiskais gigants "Red Bull", arī tavā garāžā ir skapītis ar šiem enerģijas dzērieniem. Kā tiki pie tik spēcīga atbalstītāja?

Mārtiņš: – Tas bija laikietilpīgs process. Pirmā saruna ar viņiem man bija 2017. gadā, bet vienošanos noslēdzām 2019. gada sezonā. Ir jāiztur liela atlase, 2018. gadā uz vairākiem posmiem bija atbraucis "Red Bull" skauts, lai redzētu, kā es izskatos kā sportists, kāda ir mana attieksme pret visu pārējo. Vēl pēc gada viņi bija gatavi slēgt vienošanos. Bet tajā brīdī, kad vienošanās ir noslēgta, viņi tiešām ļoti rūpējas par saviem atlētiem un ir gatavi saprāta robežās darīt visu, lai mūs atbalstītu.

Tēvi un dēli trasē

Liepājā laikam autosports ir tāda tēvu un dēlu lieta. Seski taču brauc jau trešajā paaudzē, vai ne?

Uldis: – Jā, pirmais sāka braukt jau mans fāters, Mārtiņš Sesks seniors – jau 1965. gada rallijā Kurzeme.

Un kurā gadā iznāca slavenā filma "Rallijs"?

Mārtiņš: –1972. gadā!

Uldis: – To filmu taču viņš zina no galvas. 1965. gadā notika pirmais Liepājas rallijs, 1981. gadā tas pirmo reizi bija iekļauts PSRS čempionātā, 1985. gadā otro reizi. Deviņdesmito gadu sākumā ralliji nenotika, taču tad kopā ar Dainaru Dambergu sākām biznesu un nolēmām – ja tas aizies, tad atjaunosim ralliju! Un tā 1995. gadā mēs ralliju atjaunojām – atklāja to mans tēvs. Vēlāk nospriedām, ka ar Latviju mums nepietiek, vajag Eiropas čempionāta posmu. Un drīz vien Liepājā sāka notikt Eiropas čempionāts. Ja būtu paveicies, šogad varēja notikt arī pasaules čempionāta posms...

Kādēļ tieši Liepājā? Jo veči ar mašīnām taču ātri brauc arī citās Latvijas malās...

Mārtiņš: – Man šķiet, ka te daudz nozīmēja infrastruktūra. Cēsīs ir skaistas vietas, un tur būtu foršs rallijs, taču kur tur izmitināt pusotru tūkstoti apkalpojošā personāla?

Uldis: – Siguldā arī notika ralliji. Tomēr visu izšķir cilvēki. Ja atrodas tādi, kas tur rūpi par ralliju, motokrosu vai rokmūziku, tad viss notiek.

Un kur slēpjas igauņu fenomens rallija pilotu ziņā? Viņiem taču pēdējo 10–15 gadu laikā ir bijuši divi vai pat trīs izcili piloti!

Uldis: – PSRS laikā Baltijā rallijs bija augstā līmenī. Igaunijā pat bija Vihur rūpnīca, kas ražoja rallija žigulīšus; mums arī viens tāds bija. Otrs centrs bija Lietuvā, Viļņā, kur Stasis Brundza taisīja sacīkšu motorus. Ap to tad arī viss veidojās, Krievijā tādas mašīnas neviens neprata uztaisīt. Lielajā VAZ rūpnīcā bija sava struktūra, kas arī kaut ko mēģināja taisīt, bet viņi Brundzam pat ūdeni nevarēja pienest. Visu PSRS izlasi apgādāja Viļņa. Un Brundza ar saviem puišiem tolaik taču brauca pasaules čempionātā pirmajā sešniekā! Ar žiguli!

Līdzīgi autosports attīstījās arī Igaunijā, kur ap "Vihur" rūpnīcu viss grozījās. Tā arī acīmredzot tie jaunie braucēji auga. Un tur, ka Igaunijā notika pasaules čempionāta posms, noteikti ļoti liela loma bija viņu slavenajam braucējam Marko Martinam. Viņš rallija pasaulē ir pazīstama persona, un tas pārrunas neapšaubāmi atviegloja. Turklāt Igaunijā patlaban bāzējas "Toyota" rallija komanda.

Uldi, tu pats ilgus gadus esi braucis rallijā, un pieredzes tev ir pārpārēm. Saki, vai ar padomu Mārtiņam kaut ko vēl vari palīdzēt?

Uldis: – Nu jau mazāk – viņš pats ir gudrs. Kad Mārtiņam bija trīs vai četri gadi, pirmo reizi iesēdināju viņu mazā mašīnītē – ar to viņš brauca pa kaimiņienes ganībām.

Laikam jau jautājuma par to, ka Mārtiņš varētu nenodarboties ar autosportu, nebija?

Uldis: – Bet neviens to arī neuzspieda. Viņu jau nevarēja dabūt ārā no tās mašīnas.

Mārtiņš: – Tas viss notika kaut kā ļoti dabiski – bez vecāku spiediena. Kad biju mazs, tad tētis arī vēl diezgan aktīvi brauca, un es vienkārši biju tajā vidē, un tā man šķita interesanta.

Kurā brīdī varēja saprast – pag, no puikas taču kaut kas var sanākt?!

Uldis: – Man šķiet, ka jau pašā sākumā. Pirmajā sacīkšu sezonā jauniešiem viņš uzreiz sāka braukt visiem pa priekšu.

Mārtiņ, tavs otrais vārds ir Nikijs – par godu Nikijam Laudam. Ar tādu vārdu laikam arī nemaz nebija variantu – būt vai nebūt autosportā...

Mārtiņš: – Laikam tiešām nebija...

Uldis: – Par vārdu bija vēl citas idejas, jo tajā laikā, kad Mārtiņš piedzima, rallijā dominēja somi. Taču sieva uzreiz pateica – nē, šos vārdus gan, lūdzu, nē!

Abi kopā kādās sacensībās esat braukuši?

Mārtiņš: – Jā, pāris rallijos esam. Es biju stūrmanis. Man tolaik bija 13 gadi.

Bet katrs savā mašīnā?

Uldis: – Reiz aizbraucām uz treniņiem Somijā un tur sarīkojām sacensības.

Mārtiņš: – Kaut kā izdevās pierunāt vecmeistarus, lai paņem līdzi otru mašīnu; jāsaprot taču, cik es tuvu vai tālu esmu no vecmeistariem. Un nevarētu teikt, ka viņi pirms tam nebūtu trenējušies. Trešajā treniņu dienā bija sacensības.

Uldis: – Drusku nobijušies puiši bija. Beigās gan viņi vinnēja. Tur bija apmēram pusotru kilometru gara trase, un viņi trijos apļos bija laikam divas sekundes ātrāki.

“...mājās atvedu tikai aizmugurējās durvis”

Mārtiņ, tu laikam skaities prātīgais braucējs, kurš lieki neriskē...

Uldis: – Cik nu tur prātīgs – Liepājas rallijā taču salauza mašīnu... Kaut gan tas varbūt deva mācību, un Igaunijā viņš brauca prātīgāk.

Mārtiņš: – Noteikti mācība bija – jebkura pieredze taču noder. Ikviens sportists kādreiz avarē, tāds ir sports.

Uldi, un kāds tu esi braucējs – azartiskais vai prātīgais?

Uldis: – Drīzāk prātīgais. Mana dzīves formula ir – iespējami ātri pa iespējami īsāko ceļu un ar mazākajiem zaudējumiem. Tā es rullēju ne tikai rallijā, bet arī politikā. Vari jau vienā līkumā kaut ko izcīnīt, bet otrā līkumā esi uz jumta. Tāpēc ir svarīgi atrast balansu, un Mārtiņam Igaunijā tas izdevās.

Cik reižu abi esat apmetušies uz jumta?

Mārtiņš: – Hmm, trīs... vai četras.

Uldis: – Es 1985. gadā Lietuvā pa smago apkritu – mājās atvedu tikai bagāžnieka vāku un aizmugurējās durvis. Vairāk nekas no tās mašīnas nebija palicis.

Mārtiņ, kas jāizdara, lai iekristu acis kādai WRC komandai?

Mārtiņš: – Noteikti jābūt labākajam ne tikai vienā rallijā vien. Tātad jābūt stabilam. Viens rallijs ilgtermiņā neko nenozīmē. Igauņu zvaigzne Tanaks līdz vietai WRC komandā cīnījās laikam astoņus gadus. Ja Latvijā būtu tādas tradīcijas un tik daudz čempionu kā Somijai, tad droši vien būtu vieglāk sevi pierādīt. Jo patlaban mēs būtībā esam pirmie no Latvijas, kuri lauž ceļu, braucot pilnu sezonu.

Uldis: – Taču Latvijai patlaban ir arī kāda priekšrocība – pie mums rallijā var sākt braukt 15 vai 16 gadu vecuma. Ne velti Rovanpera, Solbergs un Grjazins dzīvoja Latvijā – jo te viņi drīkstēja braukt. Visur citur drīkst braukt no 18 gadiem. Un, paskatoties uz to trīs puišu rezultātiem, laikam jau tomēr ir nozīme, ja agrāk sāk.

Vai tēvam nekad nav uzmākusies doma – rallijs taču tomēr ir bīstams, lai puika labāk nodarbojas ar volejbolu?

Uldis: – Viņš jau ir nodarbojies arī ar volejbolu un hokeju. Protams, zināms risks autosportā ir, taču tas ir visur. Domāju, ka sports cilvēku norūda dzīvei. Un ar to pieredzi pēc tam var visādus kalnus gāzt. Un var arī gadīties, ka karjera aiziet tiktāl, ka izdodas tikt līdz WRC, kas noteikti ir Mārtiņa sapnis...